Atzinums

Likumprojekts paredz grozīt 17.² panta ceturtās daļas 5. un 6. punktu, nosakot, ka koledžas dome sagatavo priekšlikumus par studiju maksu īsā cikla profesionālās augstākās izglītības programmās un ierosina studiju vietu skaitu un finansēšanas principus no koledžas un valsts piešķirtajiem budžeta līdzekļiem, kurus apstiprina dibinātājs. Šāda pieeja konceptuāli atbilst institucionālās autonomijas paplašināšanai, tomēr rada būtisku jautājumu par to, kā tiek noteikts sākotnējais valstij nepieciešamo speciālistu skaits un kā šis skaits tiek integrēts budžeta plānošanas procesā.
Likumprojekts nenosaka institūciju, kas valsts līmenī veiktu darba tirgus un cilvēkkapitāla vajadzību analīzi attiecībā uz īsā cikla profesionālās augstākās izglītības programmām. Tā rezultātā rodas normatīvs vakuums jautājumā par to, kurš nosaka valsts pasūtījuma apjomu un kā tiek nodrošināta tā saskaņotība ar tautsaimniecības attīstības prioritātēm. Ja studiju vietu skaits tiek noteikts koledžas un dibinātāja līmenī bez vienota valsts stratēģiskā ietvara, pastāv risks, ka speciālistu sagatavošanas politika kļūs fragmentēta un nevienmērīga.

-

Grozījumi 31. pantā paredz jaunu regulējumu attiecībā uz finansējuma struktūru, nosakot, ka valsts un valsts augstskolu dibinātās koledžas saņem finansējumu studiju nodrošināšanai, stipendijām, snieguma finansējumu un finansējumu noteiktu mērķu īstenošanai. Vienlaikus finansējums studiju nodrošināšanai tiek piešķirts kā finanšu līdzekļu kopums, pamatojoties uz Augstskolu likuma 78. panta piektajā daļā minēto līgumu vai ministrijas rīkojumu. Šāda konstrukcija faktiski sasaista koledžu finansēšanu ar augstskolu institucionālās finansēšanas modeli, tomēr likumprojekts nepiedāvā skaidru mehānismu, kā tiek nodrošināta šo divu sistēmu metodoloģiskā vienotība.
Īpaši problemātiska ir situācija, ka koledžu finansēšanas modelis tiek piesaistīts Augstskolu likuma 78. pantā paredzētajam līguma mehānismam, kamēr pašā Profesionālās izglītības likumā nav detalizēti nostiprināti speciālistu skaita plānošanas principi. Tā rezultātā koledžu finansēšana kļūst atkarīga no cita likuma regulējuma, kurš pats par sevi satur būtiskas neskaidrības attiecībā uz akadēmiskā personāla “komplekta” koncepciju un rezultāta (absolventu) finansēšanas modeli.

-

Profesionālās izglītības likuma grozījumos tiek lietots formulējums “koledžas un valsts budžeta līdzekļiem finansētajās studiju vietās”. Taču Augstskolu likuma grozījumos vienlaikus tiek piedāvāts atteikties no termina “valsts finansētā studiju vieta”, aizstājot to ar formulējumu “no augstskolai pieejamajiem finanšu līdzekļiem finansētā studiju vieta”.

Šāda paralēla terminoloģijas lietošana rada vairākas problēmas.

Pirmkārt, tiek radīta iekšēja normatīvā nekonsekvence. 
Otrkārt, rodas jautājums par tiesību normu savstarpējo saskaņotību. 
Treškārt, šāda terminoloģiska nekonsekvence var radīt interpretācijas problēmas stipendiju, uzņemšanas konkursa un finansējuma sadales jautājumos. Ja vienā sistēmas daļā tiek saglabāts budžeta vietu jēdziens, bet citā tas tiek aizstāts ar plašāku finansējuma kategoriju, var rasties atšķirīga izpratne par to, kuras vietas uzskatāmas par publiski finansētām un kādas tiesiskās sekas ar to saistītas.

-

Pārejas noteikumi, kas paredz aizsargāt līdz noteiktam datumam imatrikulēto studējošo tiesības, formāli nodrošina tiesiskās paļāvības principa ievērošanu, tomēr tie neatrisina jautājumu par institucionālo un finanšu pielāgošanos jaunajam modelim. Nav paredzēts detalizēts pārejas mehānisms budžeta plānošanai, līgumu slēgšanai un finansējuma aprēķina metodoloģijas maiņai.

-