Atzinums

Projektā paredzētais liegums izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili nav izvērtēts kopsakarā ar administratīvās atbildības sistēmu.
 
Reaģējot uz Tieslietu ministrijas iepriekš izteikto iebildumu par administratīvo pārkāpumu procesu regulējošo tiesību normu iekļaušanu likumā "Par nodokļiem un nodevām", tās projektā aizstātas ar "alternatīvi izstrādātu regulējumu, kurš paredz administratīvā procesa ietvaros pārkāpuma gadījumā anulēt pārvadātājam izsniegto licences kartīti un reģistrēt liegumu izmantot taksometru vai vieglo automobili pasažieru komercpārvadājumos Ceļu satiksmes drošības direkcijas uzturētajā transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā". 

Pat ja regulējums tiešām būtu vērtējams kā alternatīva pieeja, nevis vienkārša un konkrētajai situācijai labvēlīgāka procesa veida maiņa, saikne ar administratīvās atbildības jomu joprojām pastāv. Projekta 2. pantā minēto lēmumu var pieņemt tad, ja "konstatē pārvadātāja darbībās" kādu no šā panta pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem. Piemēram, administratīvā atbildība par "izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas vai par ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu vai samazināšanu" ir noteikta likuma "Par nodokļiem un nodevām" 135. pantā. Līdz ar to konstatējama iespējama administratīvās atbildības un projektā paredzēto administratīvi tiesisko līdzekļu mijiedarbība. 

Tā rezultātā rodas jautājumi, par projektā paredzētā regulējuma saturu un mijiedarbību ar administratīvās atbildības sistēmu:
  
1. Projektā lēmuma pieņemšanas brīdis saistīts ar pārkāpuma "konstatēšanu". Šim vārdam dažādās tiesību nozarēs vai lietojuma situācijās piemīt atšķirīga nozīme. No administratīvās atbildības skatpunkta pārkāpums ir konstatēts ar spēkā stājušos lēmumu administratīvā pārkāpuma procesā. 

2. Piemēram, par izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas administratīvo atbildību piemēro valdes loceklim vai citai fiziskai personai. Tā automātiski nav pielīdzināma juridiskas personas (pārvadātāja) atbildībai. Nav pieļaujamas arī prezumpcijas, ka par "pārkāpumu izdarīšanu atbildīgs ir pārvadātājs". Tāpat nav saskatāms kā transportlīdzeklis varētu būt šāda veida pārkāpumu izdarīšanas priekšmets vai tamlīdzīgi. 

3. Ja šādu līdzekli piemērotu administratīvā pārkāpuma procesa laikā vai tā vietā, tas atkal neatbilstu administratīvās atbildības sistēmai. Likumdevējam ir pienākums izšķirties par problēmsituācijas risinājumu ar sodoša vai nesodoša rakstura līdzekļu palīdzību (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Nav pieļaujama situācija, ka salīdzināmos apstākļos amatpersonai ir iespējas brīvi izvēlēties, vai personai ir piemērojama administratīvā atbildība vai izdodams administratīvais akts (piemēram, ar pienākumu novērst pārkāpumu, ievērot noteiktus ierobežojumus). Šāds normatīvais regulējums gan rada vērtējuma pretrunas, gan neļauj privātpersonai pietiekami precīzi paredzēt iespējamo sodīšanas risku, gan arī var novest pie samērīguma principa pārkāpuma. Iespēja izmantot krasi atšķirīga rakstura līdzekļus salīdzināmās situācijās, kas saistītas ar līdzvērtīgu tiesisko interešu (vērtību, labumu) aizsardzību, rada jautājumus par sankciju samērīgumu un personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekļu esību problēmsituācijas risinājumam.

Savukārt administratīvā pārkāpuma procesā ir izveidoti atsevišķi procesuālie piespiedu līdzekļi, naudas soda izpildes nodrošinājuma līdzekļi u. tml. Tiesību sistēmai neatbilstoša pieeja ir risināt administratīvās atbildības jautājumus ar administratīvajā procesā piemērojamu līdzekļu palīdzību. 

4. Lieguma saikne ar iespējamu administratīvu pārkāpumu un tā sekas (pārvadātājam nav tiesību veikt pasažieru komercpārvadājumus ar konkrēto taksometru vai vieglo automobili) rada jautājumu, vai šāds pasākums būtībā neatbilst sodošas jeb krimināltiesiskas administratīvās sankcijas (soda) pazīmēm. Projekta anotācijā tas nav vērtēts. 

5. No projekta anotācijā ietvertās informācijas secināms, ka pārbaudēs pat vairāk nekā 90% gadījumu konstatē pārkāpumus. Tipiskā gadījumā sods vai citi represīvi vai ierobežojoši pasākumi ir līdzeklis, lai ietekmētu salīdzinoši nelielu grupu personu. Šajā gadījumā pārkāpumu biežums un attiecīgi potenciālo likumnepaklausīgo personu skaits ir tik netipiski liels, ka tas drīzāk par faktiskajai situācijai neatbilstošiem tiesībpolitiskajiem risinājumiem. 

-

Projektā paredzētais ierobežojums personām, kuras nav samaksājušas naudas sodu, neatbilst Administratīvās atbildības likuma 2. panta trešajai daļai.
 
1. Administratīvās atbildības likuma 2. panta trešajā daļā ir noteikts, ka nozaru likumos var noteikt arī iestāžu pakalpojumu saņemšanas un citus ierobežojumus administratīvi sodītajām personām, kuras izvairās no soda izpildes. Tas, ka lēmums par soda piemērošanu ir stājies spēkā, nenozīmē, ka persona jau izvairās no soda izpildes. Par izvairīšanos no soda izpildes var sākt runāt tikai tad, kad ir beidzies likumā noteiktais naudas soda brīvprātīgas izpildes termiņš. 

2. Lai paredzētu ierobežojumu administratīvi sodītajām personām, kuras izvairās no soda izpildes, arīdzan pastāv virkne priekšnoteikumu, kuri projektā nav vērtēti. Pirmkārt, šādu ierobežojumu nevar piemērot kā sodu par izvairīšanos no soda izpildes. Tam jābūt cieši saistītam un vērstam uz naudas soda izpildi. Otrkārt, vērtējams ierobežojuma samērīgums, tostarp kopsakarā ar piemērotā soda veidu un tā apmēru.

-