Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk – LDDK) iebilst pret informatīvajā ziņojumā ietverto risinājumu papildināt Darba likuma 147. pantu ar piekto daļu un neatbalsta attiecīgo grozījumu virzīšanu iesniegšanai Saeimā otrajā lasījumā, jo piedāvātais risinājums pēc būtības neizpilda Ministru kabineta 2025. gada 12. augusta sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 31, 73. §) 4. punktā doto uzdevumu.

Piedāvātais regulējums neveido jaunu, no spēkā esošā regulējuma atšķirīgu tiesisko ietvaru, bet normatīvi atkārto jau pastāvošās darba devēja un darbinieka savstarpējas vienošanās iespējas, kas var veicināt praksē maldīgu iespaidu par darbiniekam pienākošos tiesību apjomu, kā arī par prombūtnes pamatojuma izvērtēšanas kārtību darba tiesiskajās attiecībās.

LDDK norāda, ka saskaņā ar labas likumdošanas principu, tiesību normām jābūt ne tikai formāli korektām, bet arī jēgpilnām, nepieciešamām un funkcionāli pamatotām. Tiesību normas pieņemšana situācijā, kad netiek identificēts jauns tiesiskais risinājums vai konstatēta regulējuma nepilnība, ir uzskatāma par normatīvu formālismu, kas neveicina tiesību sistēmas skaidrību un paredzamību.
Darba likuma sistēma jau šobrīd balstās uz pušu vienošanās principu darba tiesiskajās attiecībās un nodrošina pietiekamu tiesisko ietvaru darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienoties par darba organizācijas jautājumiem, tostarp par īslaicīgu darba nepildīšanu objektīvu iemeslu dēļ. Spēkā esošais regulējums paredz iespēju šādus jautājumus risināt individuāli vai kolektīvi, nosakot tos darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos.

Līdz ar to informatīvajā ziņojumā piedāvātais risinājums pēc būtības neatrisina identificētu tiesiskā regulējuma trūkumu, bet normatīvi atkārto jau pastāvošās tiesības un iespējas. Šāda satura regulējuma ietveršana Darba likumā nerada regulatīvu pievienoto vērtību un nav samērīga ar likuma līmeņa normatīvā akta mērķi, radot pārregulācijas un normatīvisma risku.
Vienlaikus piedāvātā norma nenodrošina papildu skaidrību attiecībā uz prombūtnes pamatojuma izvērtēšanu praksē. Tā kā piedāvātā redakcija paredz tikai savstarpējas vienošanās iespēju, neparedzot objektīvus izvērtēšanas kritērijus vai procesuālus mehānismus, tās ietveršana likumā pati par sevi nerada instrumentus, ar kuru palīdzību darba devējs vai uzraugošās institūcijas varētu pārliecināties par prombūtnes pamatotību.

LDDK uzsver, ka jautājumi par īslaicīgu prombūtņu piemērošanas praksi, paziņošanas kārtību un pamatojuma izvērtēšanu pēc savas būtības ir risināmi vadlīniju vai labās prakses ieteikumu līmenī, nevis nostiprināmi likumā. Šāda pieeja nodrošinātu nepieciešamo elastību, vienlaikus saglabājot Darba likuma sistēmisko skaidrību un izvairoties no lieka normatīvisma.
Ņemot vērā minēto, LDDK neatbalsta informatīvajā ziņojumā piedāvātā risinājuma tālāku virzību piedāvātajā redakcijā.

-