Atzinums

Lūdzam precizēt likumprojekta grozījumos lietoto jēdzienu “cietā biomasa” vai nepārprotami noteikt, uz kādiem cietās biomasas kurināmā veidiem un apkures iekārtām var attiekties plānotie ierobežojumi.
Pašlaik jēdziens “cietā biomasa” aptver plašu kurināmā veidu loku, tostarp koksnes granulas, taču likumprojektā nav skaidri nodalītas dažādas biomasas izmantošanas tehnoloģijas un apkures iekārtas atkarībā no to radīto emisiju līmeņa, efektivitātes un atbilstības tehniskajām prasībām. Tādējādi vienā regulējuma kategorijā tiek ietvertas gan modernas augstas efektivitātes un zemu emisiju granulu apkures iekārtas, gan tradicionālas vai novecojušas cietā kurināmā apkures iekārtas, kuru radītais gaisa piesārņojums var būt būtiski lielāks.

-

Piedāvātais regulējums nav praktiski īstenojams, jo gaisa kvalitātes monitorings Latvijā tiek veikts tikai četrās valstspilsētās. Vienlaikus teritoriju klasifikācija atbilstoši gaisa kvalitātei tiek balstīta uz konstatētiem gaisa kvalitātes normatīvu vai novērtēšanas sliekšņu pārsniegumiem konkrētajā teritorijā. Līdz ar to nav skaidrs, uz kāda pamata šādi pārsniegumi tiks konstatēti teritorijās, kurās gaisa kvalitātes monitorings netiek veikts.
Papildus norādāms, ka pastāv pretruna panta otrās daļas 3. punktā ietvertajam regulējumam. Novērtēšanas sliekšņu pārsniegumus objektīvi nav iespējams konstatēt, neveicot attiecīgās teritorijas gaisa kvalitātes novērtējumu.
Minēto problēmu neatrisina arī projekta attiecīgā panta trešajā daļā ietvertais deleģējums, jo tas paredz noteikt kārtību, kādā veicams gaisa kvalitātes novērtējums, taču nenosaka, ka šā novērtējuma rezultāti ir pamats teritoriju klasifikācijai.
Vienlaikus arī anotācijā nav sniegts skaidrojums par teritoriju klasifikācijā izmantoto metodiku, proti, nav norādīts, vai teritoriju klasifikācija tiek veikta, pamatojoties uz monitoringa datiem, modelēšanas rezultātiem, emisiju inventarizācijas datiem vai citu informāciju, kā arī nav izskaidrots, kā tiek konstatēti gaisa kvalitātes normatīvu vai novērtēšanas sliekšņu pārsniegumi teritorijās, kurās monitorings netiek veikts.
Ņemot vērā minēto, nepieciešams precizēt tiesību akta projektā teritoriju klasifikācijas metodisko pamatojumu, skaidri nosakot, uz kādiem datiem un kritērijiem tā balstās.
 

-

Likumprojekta 11.¹¹ pants paredz iespēju īstermiņa gaisa kvalitātes plānā noteikt tādu darbību kontroli vai pagaidu pārtraukšanu, kuras palielina gaisa piesārņojumu, taču nav skaidri noteikta kompetentā institūcija un lēmuma pieņemšanas process attiecībā uz konkrētu darbību ierobežošanu vai pagaidu apturēšanu. Tāpat nav noregulēts pašvaldības, Valsts vides dienesta un citu kompetento institūciju kompetenču sadalījums un savstarpējā sadarbība, īpaši attiecībā uz A, B un C kategorijas piesārņojošām darbībām, būvdarbiem, ostu, dzelzceļa un valsts autoceļu infrastruktūras darbību.
Nav noteikta arī lēmuma pieņemšanas, pamatojuma, spēkā stāšanās, paziņošanas, izpildes, darbības termiņa, pārskatīšanas un pārsūdzēšanas kārtība, kā arī rīcība gadījumos, kad pagaidu ierobežojums skar operatoram izsniegtas atļaujas nosacījumus vai var radīt zaudējumu atlīdzināšanas jautājumus.
Lūdzam:

- noteikt, kura institūcija un kādā procesā ir tiesīga pieņemt lēmumu par katra darbības veida ierobežošanu vai pagaidu apturēšanu;
- noregulēt pašvaldības, Valsts vides dienesta, būvvaldes, transporta infrastruktūras pārvaldītāju un citu kompetento valsts institūciju kompetenci un sadarbību īstermiņa gaisa kvalitātes plāna īstenošanā;
- noteikt lēmuma pieņemšanas, pamatojuma, spēkā stāšanās, paziņošanas, izpildes, darbības termiņa, pārskatīšanas un pārsūdzēšanas kārtību;
- paredzēt valsts institūciju pienākumu nekavējoties īstenot to kompetencē esošos īstermiņa pasākumus un sniegt pašvaldībai informāciju par to izpildi;
- paredzēt vienotu agrīnās brīdināšanas, monitoringa datu aprites un informācijas apmaiņas kārtību starp Centru, Klimata un enerģētikas ministriju, pašvaldībām un citām iesaistītajām institūcijām gadījumos, kad tiek pārsniegts vai prognozēts gaisa piesārņojuma trauksmes līmenis.

Papildus aicinām precizēt 11.¹¹ panta otrajā daļā ietverto nosacījumu: “Ja pašvaldības teritorijā gaisa piesārņojuma līmenis pārsniedz vai var pārsniegt trauksmes līmeni, pašvaldība izstrādā un īsteno īstermiņa gaisa kvalitātes plānu”, nosakot, uz kādiem monitoringa un prognožu datiem šāds secinājums ir balstāms, kura institūcija nodrošina attiecīgo monitoringu un prognozes, kā arī kārtību, kādā šī informācija ir pieejama pašvaldībām.
Nav saprotams, kādēļ 11.¹¹ pantā papildus paredzēts nosacījums: “Ja nepieciešams, plānu izstrādā arī gadījumos, kad tiek pārsniegts gaisa kvalitātes normatīvs.” Gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegšana jau ir pamats pašvaldības ilgtermiņa gaisa kvalitātes plāna izstrādei, tādēļ nav skaidrs, kādos gadījumos un pēc kādiem kritērijiem šis papildu nosacījums būtu piemērojams īstermiņa gaisa kvalitātes plāna izstrādei.

-

Iebilstam pret 11.¹³ panta pirmās daļas 1. punkta redakciju.
Likumprojekts paredz pašvaldībai tiesības ar saistošajiem noteikumiem ierobežot vai aizliegt tādu apkures iekārtu uzstādīšanu un izmantošanu, kurās kā kurināmais tiek izmantota cietā biomasa, ogles vai kūdra. Tomēr regulējumā nav noteikti skaidri, objektīvi un pārbaudāmi kritēriji, pēc kuriem šādi ierobežojumi būtu piemērojami.
Cietā biomasa ietver dažādus kurināmā veidus un apkures tehnoloģijas ar būtiski atšķirīgu ietekmi uz gaisa kvalitāti. Līdz ar to regulējuma piemērošana tikai pēc izmantotā kurināmā veida rada risku, ka vienā kategorijā tiek ietvertas gan tehniski novecojušas un būtiski piesārņojošas apkures iekārtas, gan modernas augstas efektivitātes biomasas apkures sistēmas ar salīdzinoši zemām emisijām, neņemot vērā iekārtas emisiju klasi, jaudu, tehnisko stāvokli un faktiskos ekspluatācijas apstākļus.
Šāda regulējuma vispārīgums rada tiesisko nenoteiktību attiecībā uz pašvaldību saistošajos noteikumos nosakāmo ierobežojumu tvērumu. Nav skaidrs, vai ierobežojumi nākotnē varētu tikt attiecināti arī uz modernām granulu apkures sistēmām, kuru uzstādīšanu valsts ilgstoši ir mērķtiecīgi veicinājusi enerģētikas un klimata politikas ietvaros, tostarp izmantojot Eiropas Savienības fondu un citu publisko finanšu instrumentu līdzekļus. To apliecina arī Ministru kabineta 2022. gada 1. marta noteikumi Nr. 150 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana mājsaimniecībās – atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai” nolikums”, kas paredz atbalstu fosilos energoresursus izmantojošu apkures katlu nomaiņai pret koksnes biomasas katliem, kuri piemēroti granulu kurināmajam, un ir spēkā līdz 2029. gada 31. decembrim. Tādēļ normatīvajam regulējumam jābūt savstarpēji saskaņotam un nedrīkst radīt tiesiskās paļāvības aizsardzības risku personām, kuras apkures sistēmas uzstādījušas atbilstoši līdzšinējai valsts politikai.
Vienlaikus likumprojekta anotācijā kā regulējuma mērķis norādīta apkures iekārtu radītā gaisa piesārņojuma samazināšana un sabiedrības veselības aizsardzība. Līdz ar to ierobežojumiem jābūt samērīgiem un vērstiem pret faktiskajiem piesārņojuma avotiem. Ierobežojumu noteikšanai būtu jābalstās uz objektīviem tehniskiem kritērijiem, piemēram, emisiju līmeni, efektivitāti un citiem pārbaudāmiem parametriem, nevis tikai uz izmantotā kurināmā vispārīgu klasifikāciju.
Papildus norādāms, ka Eiropas Komisijas apsildes un dzesēšanas stratēģijas sabiedriskās apspriešanas materiālos tiek nošķirti moderni biomasas izmantošanas risinājumi, tostarp granulu apkures sistēmas, no tradicionālās kurināmās koksnes izmantošanas, kuras neatbilstoša kvalitāte vai sadedzināšanas apstākļi rada būtiski lielākas cieto daļiņu emisijas. Arī nacionālajā regulējumā būtu nepieciešams diferencēt dažādas biomasas izmantošanas tehnoloģijas.
Vienlaikus likumprojektā nav pietiekami noregulēta ierobežojumu praktiskā piemērošana. Nav noteikta apkures iekārtu klasifikācija pēc emisiju līmeņa, jaudas un tehniskā stāvokļa, tehnisko pārbaužu un emisiju mērījumu veikšanas kārtība, pašvaldības kontroles pilnvaru apjoms, izņēmumi avārijas, rezerves un kultūrvēsturiskām apkures iekārtām, kā arī alternatīvu siltumapgādes risinājumu pieejamības izvērtēšana. Tāpat vienots viena gada pārejas periods var būt nesamērīgs gadījumos, kad nepieciešama ēkas pārbūve, jauna pieslēguma izbūve vai pieslēgšanās centralizētajai siltumapgādei.
Ievērojot minēto, lūdzam:

1) precizēt jēdziena “cietā biomasa” piemērošanas tvērumu vai skaidri noteikt, uz kuriem kurināmā veidiem un apkures iekārtām var attiekties ierobežojumi;
2) noteikt skaidrus, objektīvus un pārbaudāmus kritērijus, pēc kuriem pašvaldība ir tiesīga noteikt ierobežojumus, paredzot, ka tie balstāmi uz apkures iekārtu faktiskajām emisijām, tehniskajiem parametriem un konkrētās teritorijas gaisa kvalitātes problēmām;
3) likumā vai uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikt apkures iekārtu kontroles un pierādīšanas kārtību, pašvaldību kontroles pilnvaru robežas, izņēmumus avārijas, rezerves un kultūrvēsturiskām apkures iekārtām, kā arī diferencētus pārejas periodus, ņemot vērā alternatīvu siltumapgādes risinājumu pieejamību;
4) paredzēt tiesiskās paļāvības aizsardzības mehānismus personām, kuras granulu vai citas augstas efektivitātes biomasas apkures sistēmas uzstādījušas atbilstoši līdzšinējai valsts atbalsta politikai;
5) izvērtēt valsts atbalsta mehānismu izveidi apkures iekārtu nomaiņai teritorijās, kurās pašvaldība noteikusi ierobežojumus, īpaši gadījumos, kad ierobežojumu izpilde prasa būtiskus ieguldījumus vai skar sociāli mazaizsargātas mājsaimniecības.
 

-

Minētās normas īstenošana radīs papildu administratīvo un finansiālo slogu pašvaldībām, jo no normas izriet nepieciešamība veidot un uzturēt apkures iekārtu reģistru, kas savukārt ir pretrunā ar Smalko daļiņu, amonjaka, slāpekļa oksīdu, gaistošo organisko savienojumu un sēra dioksīda emisiju samazināšanas rīcības plāna 2025.-2030. gadam pasākumu M3.2.2. Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas papildināšana ar informāciju par mājsaimniecībās un mazajos uzņēmumos izmantotajām apkures iekārtām.
Lai neveidotu 2 paralēlus reģistrus, aicinām svītrot 11.¹³ panta pirmās daļas 2. punktu.

-

Likumprojekta zemo emisiju zonas definīcijā paredzēts fiksēts aizliegums noteiktu emisiju klašu transportlīdzekļiem, savukārt 11.¹⁴ pants paredz pašvaldībai tiesības pašai noteikt aizliegtās vai ierobežotās emisiju klases. Vienlaikus administratīvās atbildības norma nav pietiekami skaidri sasaistīta ar konkrētās pašvaldības saistošajos noteikumos faktiski noteikto ierobežojumu. Tādēļ var izveidoties situācija, kurā administratīvā atbildība formāli aptver arī transportlīdzekļus, kuru iebraukšanu pašvaldība nav aizliegusi.
Regulējumā nav pietiekami noteikti obligātie atbrīvojumi, ārvalstīs reģistrētu transportlīdzekļu kontrole, transportlīdzekļa īpašnieka un vadītāja atbildības sadalījums, automatizētas numura zīmju atpazīšanas izmantošanas tiesiskais pamats, pierādījumu izmantošana, pašvaldībai pieejamais valsts informācijas sistēmu datu apjoms, datu izmantošanas mērķis un glabāšanas termiņš.
Lūdzam:
- zemo emisiju zonas definīcijā nenoteikt vienu obligātu un visām pašvaldībām vienādu EURO emisiju klases slieksni vai arī pilnībā saskaņot definīciju ar 11.¹⁴  panta regulējumu;
- noteikt, ka pašvaldība ierobežojamās emisiju klases izvēlas, pamatojoties uz gaisa kvalitātes plānu, piesārņojuma avotu analīzi un samērīguma izvērtējumu;
- administratīvo atbildību sasaistīt ar konkrētās pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktā aizlieguma vai ierobežojuma pārkāpumu;
- likumā noteikt obligāto atbrīvojumu minimumu operatīvajam transportam, sabiedriskajam transportam, personu ar invaliditāti mobilitātes nodrošināšanai un citiem sabiedrībai būtiskiem pakalpojumiem, vienlaikus paredzot pašvaldībai tiesības noteikt papildu pamatotus atbrīvojumus;
- precīzi reglamentēt ārvalstīs reģistrētu transportlīdzekļu pārbaudi, automatizētas kontroles tiesisko pamatu, datu pieejamību, izmantošanas mērķi, glabāšanas termiņu un personas tiesības apstrīdēt konstatējumu.

-

Iebilstam pret likumprojekta 11.¹⁵ pantā paredzēto regulējumu attiecībā uz gaisa kvalitātes izvērtēšanu teritorijas attīstības plānošanas procesos un gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanas piemērošanu, jo nav pietiekami skaidri noteikts šā regulējuma piemērošanas tvērums, kritēriji un metodiskā kārtība.
Likumprojekta 11.¹⁵ panta pirmajā daļā noteikts, ka pašvaldība teritorijas plānojuma izstrādē ņem vērā gaisa kvalitātes normatīvus, kā arī kompetento valsts iestāžu sniegto informāciju un nosacījumus, savukārt noteiktos gadījumos paredz gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanu. Tomēr teritorijas plānojuma detalizācijas pakāpe ne vienmēr ļauj objektīvi prognozēt gaisa kvalitātes izmaiņas, jo teritorijas plānojums nosaka funkcionālo zonējumu un atļautos teritorijas izmantošanas veidus, bet nenosaka konkrētas būvniecības ieceres, tehnoloģiskos risinājumus, emisiju avotus un citus būtiskus parametrus.
Vienas funkcionālās zonas ietvaros iespējami atšķirīgi attīstības scenāriji ar būtiski atšķirīgu ietekmi uz gaisa kvalitāti. Līdz ar to teritorijas plānojuma izstrādes stadijā veikta gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšana var būt balstīta uz pieņēmumiem, nevis konkrētiem tehniskiem risinājumiem, kas var samazināt iegūto rezultātu precizitāti un praktisko izmantojamību.
Emisijas rada konkrētas attīstības ieceres, kuras vēlāk tiek vērtētas būvniecības, ietekmes uz vidi novērtējuma vai piesārņojošās darbības atļaujas procedūrās. Tādēļ nav skaidrs, kāds ir obligātas modelēšanas mērķis tik agrīnā plānošanas stadijā, ja konkrētie emisiju avoti un to tehniskie parametri vēl nav zināmi.
Vienlaikus nav skaidrs, kādēļ 11.¹⁵ panta otrajā daļā īpaši izcelta paredzamā satiksmes intensitātes palielināšanās, ja gaisa kvalitāti un smaku līmeni var būtiski ietekmēt arī citi emisiju avoti, tostarp rūpnieciskā darbība, ostu un termināļu darbība, kuģu un dzelzceļa transports, individuālā un lokālā apkure, būvdarbi, mobilā tehnika, lauksaimnieciskā darbība un citi avoti. Regulējumam būtu jānodrošina visaptverošs gaisa kvalitātes izvērtējums, nevis jāizceļ tikai viens iespējamais ietekmes faktors.
Likumprojektā nav nepārprotami noteikts, kādi emisiju avoti un ietekmes faktori būtu obligāti vērtējami, tostarp:
- stacionāro rūpniecisko avotu summārā ietekme;
- ostu, termināļu, kuģu un dzelzceļa darbības radītās emisijas;
- individuālās un lokālās apkures radītās emisijas;
- būvdarbu un mobilās tehnikas emisijas;
- plānojuma vai projekta izraisītais transporta pieaugums;
- ielu kanjonu efekts un citi pilsētvides izkliedi ietekmējoši apstākļi;
- blakus pašvaldību teritorijās esošie emisiju avoti;
- jau atļauti, bet vēl nerealizēti projekti;
- vairāku plānošanas dokumentu un projektu kumulatīvā ietekme.

Ja gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanas prasība tiek saglabāta, nepieciešams noteikt vienotu metodisko pieeju. Pašlaik likumprojektā nav noteikta vienota modelēšanas metodika, obligāti izmantojamie datu avoti, aprēķinu scenāriji, meteoroloģisko datu periods, fona koncentrāciju noteikšanas kārtība, aprēķinu telpiskā izšķirtspēja, datu formāti, nenoteiktības atspoguļošanas kārtība un kumulatīvās ietekmes novērtēšanas prasības.
Šādas metodikas trūkums var radīt situāciju, ka līdzīgi teritorijas attīstības risinājumi dažādās pašvaldībās tiek vērtēti pēc atšķirīgiem pieņēmumiem un iegūtie rezultāti nav savstarpēji salīdzināmi.
Papildus norādāms, ka likumprojekta prasības attiecinātas uz teritorijas plānojumu, lai gan būtiskas teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumu izmaiņas var tikt veiktas arī ar lokālplānojumiem un būtiskiem teritorijas plānojuma grozījumiem. Lai nodrošinātu vienotu gaisa kvalitātes prasību piemērošanu visā teritorijas attīstības plānošanas sistēmā, regulējuma tvērums būtu precizējams.
Nav pietiekami noteikti arī 11.¹⁵ panta trešajā daļā izmantotie kritēriji attiecībā uz teritorijām, kurās gaisa kvalitātes normatīvi ir pārsniegti vai pastāv risks tos pārsniegt. Nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem konstatējams šāds risks, kādi informācijas avoti izmantojami un kāds piesārņojuma pieaugums uzskatāms par būtisku. Šāda nenoteiktība var radīt atšķirīgu normas piemērošanu un palielināt plānošanas dokumentu apstrīdēšanas risku.
Tāpat nav pietiekami skaidri noregulēta 11.¹⁵ panta ceturtajā daļā paredzēto atkāpju piemērošanas kārtība. Nav noteikts pienākums izvērtēt alternatīvas atrašanās vietas, pierādīt, ka nepastāv videi un cilvēku veselībai mazāk kaitīgs risinājums, saņemt kompetento institūciju atzinumus, kā arī noteikt juridiski saistošus ietekmes mazināšanas un monitoringa pasākumus. Atkāpes pamatojumam jābūt publiski pārbaudāmam un skaidri noteiktam plānošanas dokumentā.
Vienlaikus jāņem vērā, ka gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšana ir specializēts un resursu ietilpīgs process, kura veikšanai nepieciešami atbilstoši dati, metodoloģija, speciālistu kompetence un finanšu resursi. Obligāta modelēšanas veikšana teritorijas plānojuma izstrādes ietvaros var radīt būtisku administratīvo un finansiālo slogu pašvaldībām, vienlaikus ne vienmēr nodrošinot objektīvu rezultātu.
Teritorijās, kurās jau konstatēti gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegumi, normatīvais regulējums paredz gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības plānu izstrādi, kuru ietvaros tiek izvērtēti piesārņojuma avoti un nosakāmi pasākumi gaisa kvalitātes uzlabošanai. Šādu plānu izstrādes ietvaros, ja nepieciešams, var tikt izmantota arī gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšana.
Pašvaldību un citu kompetento institūciju efektīvai darbībai nepieciešams nodrošināt vienotu pieeju gaisa kvalitātes datu apkopošanai, uzturēšanai un pieejamībai, izveidojot centralizētu datu uzglabāšanas un piekļuves risinājumu.
Lūdzam precizēt 11.¹⁵ pantu un:
1. noteikt skaidrus kritērijus un informācijas avotus, pēc kuriem konstatējams, ka teritorijā ir pārsniegti vai pastāv risks pārsniegt gaisa kvalitātes normatīvus, balstoties uz kompetento institūciju veikto gaisa kvalitātes novērtējumu, monitoringa datiem un citu objektīvu un pārbaudāmu informāciju;
2. izvērtēt gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanas nepieciešamību teritorijas plānojuma izstrādes stadijā, ņemot vērā, ka šajā plānošanas līmenī bieži nav pieejama pietiekami detalizēta informācija par konkrētiem attīstības risinājumiem, tehnoloģijām un emisiju avotiem, un paredzēt detalizētu modelēšanu tajās plānošanas vai projektu attīstības stadijās, kurās iespējams objektīvi novērtēt konkrētās ieceres ietekmi;
3. ja modelēšanas prasība tiek saglabāta teritorijas plānojuma izstrādes procesā, papildināt likumprojektu ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotu gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanas metodiku, tostarp:
- obligāti izmantojamos datu avotus;
- vērtējamos emisiju avotus;
- aprēķinu scenārijus;
- meteoroloģisko datu periodu;
- fona koncentrāciju noteikšanas kārtību;
- aprēķinu telpisko izšķirtspēju;
- datu formātus;
- nenoteiktības atspoguļošanas prasības;
- kumulatīvās ietekmes novērtēšanas kārtību;
4. attiecināt 11.¹⁵ panta prasības arī uz lokālplānojumiem un būtiskiem teritorijas plānojuma grozījumiem, ja tie var būtiski mainīt teritorijas izmantošanu vai radīt ietekmi uz gaisa kvalitāti;
5. precizēt 11.¹⁵ panta trešajā daļā ietvertos kritērijus attiecībā uz teritorijām, kurās gaisa kvalitātes normatīvi ir pārsniegti vai pastāv risks tos pārsniegt, nosakot riska slieksni un izmantojamos informācijas avotus;
6. precizēt prasības attiecībā uz jaunu dzīvojamo ēku, izglītības iestāžu, ārstniecības iestāžu, sociālās aprūpes iestāžu un citu jutīgu objektu izvietošanu teritorijās ar paaugstinātu gaisa piesārņojuma vai smaku risku;
7. noteikt atkāpju piemērošanas nosacījumus, paredzot alternatīvu izvērtējumu, kompetento institūciju atzinumus, kā arī juridiski saistošus ietekmes mazināšanas un monitoringa pasākumus;
8. nodrošināt vienotu gaisa kvalitātes datu apkopošanas, uzturēšanas un pieejamības sistēmu pašvaldībām un citām kompetentajām institūcijām teritorijas attīstības plānošanas vajadzībām.

-

Piedāvātā norma paredz ikvienas personas tiesības prasīt atlīdzinājumu par kaitējumu veselībai, kas radies gaisa kvalitātes plānu izstrādes vai īstenošanas prasību neievērošanas dēļ. Tomēr regulējums nenodala dažādu publisko personu kompetenci un atbildības robežas gaisa kvalitātes nodrošināšanā.
Vēršam uzmanību, ka gaisa kvalitātes plānu izstrāde un īstenošana ietver vairāku valsts un pašvaldību institūciju kompetencē esošus pasākumus, turklāt ne visi plānā paredzētie pasākumi ir pašvaldības kompetencē vai faktiskajā ietekmes sfērā. Līdz ar to pašvaldībai nevar tikt noteikta atbildība par kaitējumu, kas radies tādu apstākļu vai citu institūciju rīcības vai bezdarbības dēļ, kurus pašvaldība nav tiesīga ietekmēt vai novērst.
Lai nodrošinātu tiesisko skaidrību, lūdzam precizēt normas redakciju, skaidri nosakot publisku personu atbildības regulējumu. Vienlaikus nepieciešams paredzēt, ka pienākums atlīdzināt kaitējumu publiskai personai iestājas tikai tad, ja ir konstatēts konkrēts normatīvajos aktos noteikta pienākuma pārkāpums, pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un personai nodarīto kaitējumu, kā arī attiecīgais pienākums ir bijis konkrētās publiskās personas kompetencē un faktiskajā ietekmes sfērā.

-

Nav pamatots anotācijā norādītais, ka tiesību akta projekts nerada ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem.
Likumprojekts paredz pašvaldībām būtiski jaunus pienākumus, tostarp ilgtermiņa gaisa kvalitātes plānu izstrādi un īstenošanu, papildu uzraudzības un kontroles pasākumu veikšanu, kā arī administratīvā pārkāpuma procesa nodrošināšanu. Minēto pienākumu izpilde ir saistīta ar papildu administratīvo slogu, nepieciešamību piesaistīt papildu cilvēkresursus, speciālistus un finanšu līdzekļus, kā arī nodrošināt atbilstošu administratīvo kapacitāti.
Līdz ar to nav pamatoti anotācijā norādīt, ka tiesību akta projekts neietekmē pašvaldību budžetus. Uzliekot pašvaldībām jaunus pienākumus vai paplašinot esošo funkciju apjomu, ir izvērtējama šo pienākumu fiskālā ietekme un paredzams atbilstošs finansējuma nodrošinājums to izpildei.
Ņemot vērā minēto, lūdzam anotācijā detalizēti izvērtēt tiesību akta projekta finansiālo un administratīvo ietekmi uz pašvaldībām, norādot prognozējamās izmaksas un nepieciešamos cilvēkresursus, kā arī paredzēt valsts finansējuma vai citus atbalsta mehānismus jauno pienākumu izpildei, tostarp ilgtermiņa gaisa kvalitātes plānu izstrādei, ieviešanai un administratīvā pārkāpuma procesa nodrošināšanai.

-

Likumprojekts kopumā neparedz vienotu piemērošanas metodiku pašvaldībām. Lūdzam paredzēt, ka Klimata un enerģētikas ministrija sadarbībā ar Centru izstrādās vienotas vadlīnijas pašvaldībām par gaisa kvalitātes plāniem, zemo emisiju zonām, apkures iekārtu regulējumu, smaku izvērtēšanu un kontroles funkcijām.

-

Neveikls formulējums, kas apgrūtina likuma izpratni.
Piedāvājam izteikt šādā redakcijā:
 

Lūdzam precizēt, pēc kādiem kritērijiem būs jāvadās, lai noteiktu, ka galvenais gaisa kvalitātes normatīvu pārsnieguma iemesls ir piesārņojuma pārnese no citas pašvaldības.

-

Minētā norma paredz plašas apstrīdēšanas tiesības attiecībā uz gaisa kvalitātes plāniem. Lūdzam precizēt normas tvērumu, skaidrāk nošķirot lēmumu, darbību un bezdarbību, kas saistīta ar plānu izstrādi, apstiprināšanu un īstenošanu.

-

Pārejas noteikumi neparedz vispārēju atrunu par sekundārā regulējuma nozīmi pašvaldību pienākumu iestāšanās brīdī. Lūdzam papildināt pārejas noteikumus ar normu, ka līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu un metodiku spēkā stāšanās dienai pašvaldībām neiestājas pienākums piemērot instrumentus, kuru īstenošanai nepieciešams sekundārais regulējums.

-