Atzinums

Tiesību norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem (ierobežo tiesības uz īpašumu – tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata) un tās izstrādē pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Plānotais uzcenojuma modelis noteikts, neveicot datos balstītu novērtējumu.
Lai gan aprēķina formulā ir iekļauts korekcijas koeficients, tas netiek noteikts 2.pielikumā, uz kuru ir atsauce. Ņemot vērā, ka tā ir atkārtota kļūda aprēķina formulas un attiecīgā pielikuma izstrādē, tas apliecina Noteikuma projekta un tā izstrādes procesa zemo kvalitāti.
Ar Noteikumu projektu piedāvātais modelis nosaka fiksētu zāļu uzcenojumu (fiksētu korekcijas summu), kas praksē nozīmē to, ka, pat mainoties zāļu ražotāja noteiktai cenai (respektīvi, pieaugot aptiekas iepirkuma cenai par kādu tā iegādājas zāles), kā arī pieaugot visiem izdevumiem aptiekas darbības nodrošināšanai, aptiekas ieņēmumi no konkrēto zāļu pārdošanas nemainīsies. Šādā veidā, nenosakot regulāru indeksāciju jebkādiem noteiktiem tarifiem, maksām un piemaksām, aptiekām tiek liegtas attīstības un izaugsmes iespējas, kā arī radīti priekšnoteikumi, lai aptiekas piespiedu kārtā izvērtētu savu zāļu sortimentu, atsakoties no nerentablu zāļu tirdzniecības, kas savukārt novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem.  
Taču ar Noteikumu projektu paredzētais uzcenojuma modelis nepiedāvā būtisku atšķirību un pat samazina pašreiz pieļaujamo uzcenojuma apmēru, piemērojot arī t.s. dārgajām zālēm tikai 2 EUR uzcenojumu, kas savukārt acīmredzami neatbilst šo zāļu uzturēšanas izmaksām un dažādu ar šo zāļu pārdošanu saistītu risku segšanai.
BENU aicina paredzēt, ka pieļaujamais zāļu aptieku uzcenojums ik gadu tiek indeksēts.
 

-

Tiesību norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem (ierobežo tiesības uz īpašumu – tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata) un tās izstrādē pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Plānotais uzcenojuma modelis noteikts, neveicot datos balstītu novērtējumu.
Netiek noteikts korekcijas koeficients, atsaucoties uz 2.1 pielikumu.
Ar Noteikumu projektu piedāvātais modelis nosaka fiksētu zāļu uzcenojumu (fiksētu korekcijas summu), kas praksē nozīmē to, ka, pat mainoties zāļu ražotāja noteiktai cenai (respektīvi, pieaugot aptiekas iepirkuma cenai par kādu tā iegādājas zāles), kā arī pieaugot visiem izdevumiem aptiekas darbības nodrošināšanai, aptiekas ieņēmumi no konkrēto zāļu pārdošanas nemainīsies. Šādā veidā, nenosakot regulāru indeksāciju jebkādiem noteiktiem tarifiem, maksām un piemaksām, aptiekām tiek liegtas attīstības un izaugsmes iespējas, kā arī radīti priekšnoteikumi, lai aptiekas piespiedu kārtā izvērtētu savu zāļu sortimentu, atsakoties no nerentablu zāļu tirdzniecības, kas savukārt novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem.
Taču ar Noteikumu projektu paredzētais uzcenojuma modelis nepiedāvā būtisku atšķirību un pat samazina pašreiz pieļaujamo uzcenojuma apmēru, piemērojot arī t.s. dārgajām zālēm tikai 2 EUR uzcenojumu, kas savukārt acīmredzami neatbilst šo zāļu uzturēšanas izmaksām un dažādu ar šo zāļu pārdošanu saistītu risku segšanai.
BENU aicina paredzēt, ka pieļaujamais zāļu aptieku uzcenojums ik gadu tiek indeksēts. 
 

-

Tiesību norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem (ierobežo tiesības uz īpašumu – tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata) un tās izstrādē pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Plānotais uzcenojuma modelis noteikts, neveicot datos balstītu novērtējumu.
Netiks veicināta zāļu pieejamības palielināšanās (dēļ zāļu gala cenas samazinājuma), bet tieši pretēji – tirgus dalībnieki būs spiesti, ievērojot dažādus ekonomiski racionālus un komerciālus apsvērumus, samazināt savu sortimentu, kas novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem.
Noteikumu projekta izstrādes procesā nav pietiekami apsvērti citi iespējamie risinājumi jeb alternatīvi līdzekļi ar kuriem Noteikumu projekta leģitīmo mērķi – zāļu pieejamības palielināšanos cenas samazināšanās dēļ - būtu iespējams sasniegt vismaz vienlīdz efektīvi, taču nepieļaujot (vai vismaz ievērojami mazinot) tirgus dalībnieku tiesību uz īpašumu aizskārumu.
Būtisku zāļu sadārdzinājumu veido tieši PVN 12% apmērā, kurš tādējādi Latvijā ir augstākais Baltijas valstīs, vienlaikus no Noteikumu projekta anotācijas nav izsecināms, ka tā autori būtu vismaz apsvēruši iespēju pārskatīt zāļu pārdošanai piemērojamo PVN likmi.
Noteikumu projekta izstrādes procesā tā arī nav sniegts saprātīgs skaidrojums par to, kāpēc netiek ņemti vērā nozares paustie riski, tostarp bažas par Noteikumu projekta negatīvo ietekmi gan uz aptieku darbību, gan zāļu pieejamību, gan arī Latvijas ekonomiku kopumā. Vienlaikus BENU vēlreiz akcentē, ka atbalsta valsts darbības, kas ir vērstas uz zāļu gala cenas samazināšanu un no tās izrietošo zāļu pieejamības palielināšanos, taču tad, ja tās ir balstītas izsvērtos un pārbaudītos apsvērumos, pamatotas ar aktuālu informāciju, pētījumiem un, protams, veicina ilgtspējīgu un saprotamu tiesisko vidi, atrodot kompromisu starp visiem ekosistēmas dalībniekiem un valsts interesēm.
 

-

Tiesību norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem (ierobežo tiesības uz īpašumu – tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata) un tās izstrādē pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Modelis noteikts, neveicot datos balstītu novērtējumu.
Noteikumu projektā paredzētais zāļu uzcenojuma modelis un vienreizējā maksa par farmaceita pakalpojumu par receptes apstrādi gadījumos, kad ir izrakstītas t.s. dārgās zāles, nesegs pat bankas komisiju par darījumiem ar maksājuma kartēm (gadījumos, kad gala patērētājs aptiekā norēķinās ar karti). Šādos gadījumos zāļu izplatīšana aptiekai radīs zaudējumus nevis ieņēmumus, jo vidējā bankas komisija par katru darījumu ar bankas karti vidēji ir 0,8% no pirkuma summas.
Ja receptē ir izrakstīti vairāki iepakojumi un pacients tos pērk atsevišķi (ar vairākiem maksājumiem), tad aptiekas zaudējumi būs vēl lielāki, jo piemaksa par farmaceita pakalpojumu par receptes apstrādi tiek maksāta tikai par receptes pirmreizējo apstrādi.
Noteikumu projekts neparedz kāda maksa tiks piemērota tādai aptiekai (aptiekas filiālei), kas nav vienīgā aptieka (aptiekas filiāle) konkrētajā apdzīvotajā vietā (attiecīgi, formāli neatrodas šo normu tvērumā), bet kura ir vienīgā strādājošā aptieka apdzīvotā vietā. Šāda situācija pastāv gadījumos, kad apdzīvotā vietā ir divas aptiekas, bet viena no šīm aptiekām ir pastāvīgi slēgta un farmaceitisko aprūpi nodrošina tikai viena aptieka.
 

-

SIA BENU Aptieka Latvija (BENU) ir iepazinusies ar 2024.gada 30.jūnijā TAP portālā publicēto grozījumu projektu Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumiem Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” (projekta ID 24-TA-1200) (Noteikumu projekts) un ar šo sniedz savu viedokli.
BENU neatbalsta atsevišķus Noteikumu projektā ietvertos grozījumus Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem”, konkrēti:
ieceri izteikt Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” 13.punktu šādā redakcijā: “Cenu, par kādu aptieka pārdod bezrecepšu un nereģistrētas zāles (turpmāk - bezrecepšu un nereģistrētu zāļu aptiekas cena), veido, pie cenas, par kādu aptieka iepērk bezrecepšu un nereģistrētas zāles no zāļu ražotāja vai zāļu lieltirgotavas, neskaitot pievienotās vērtības nodokli (turpmāk - iepirkuma cena), pieskaitot korekcijas summu un pievienotās vērtības nodokļa vērtību. Korekcijas summu nosaka, pamatojoties uz iepirkuma cenu (2.pielikums). Lai noteiktu bezrecepšu un nereģistrētu zāļu aptiekas cenu, izmanto šādu formulu: BNZAC = IC x n  + Y + PVN, kur BNZAC - bezrecepšu un nereģistrētu zāļu aptiekas cena; IC - iepirkuma cena; n – korekcijas koeficients; Y - korekcijas summa; PVN - pievienotās vērtības nodoklis”, atsaucoties uz jaunu 2.pielikumu, kurā nemaz nav korekcijas koeficienta. Proti, BENU iebildumi ir pret to, ka pielikumā netiek noteikts korekcijas koeficients, un
ieceri papildināt Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumus Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” ar 13.1.punktu šādā redakcijā: “Cenu, par kādu aptieka pārdod recepšu zāles un zāles kompensācijas sistēmas ietvaros, tai skaitā kompensējamās nereģistrētās zāles (turpmāk - recepšu zāļu aptiekas cena), veido, pie cenas, par kādu aptieka iepērk recepšu zāles un zāles kompensācijas sistēmas ietvaros no zāļu ražotāja vai zāļu lieltirgotavas, neskaitot pievienotās vērtības nodokli (turpmāk - iepirkuma cena), pieskaitot korekcijas summu un pievienotās vērtības nodokļa vērtību. Korekcijas summu nosaka, pamatojoties uz iepirkuma cenu (2.1 pielikums). Lai noteiktu recepšu zāļu aptiekas cenu, izmanto šādu formulu: RZAC = IC + Y + PVN, kur RZAC - aptiekas cena; IC - iepirkuma cena; Y - korekcijas summa; PVN - pievienotās vērtības nodoklis”, proti, BENU iebildumi ir pret to, ka netiek noteikts korekcijas koeficients, atsaucoties uz 21 pielikumu, kā arī
ieceri izteikt Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” 14 .punktu šādā redakcijā: “Atbilstoši šo noteikumu 13. un 13.1 punktam veidotā aptiekas cena ir maksimāli pieļaujamā aptiekas cena neatkarīgi no zāļu izplatīšanas procesā iesaistīto aptieku skaita” un
ieceri papildināt Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumus Nr. 803 “Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” ar 17.5 punktu ar apakšpunktiem šādā redakcijā: “17.5 Papildus zāļu cenai aptieka iekasē maksu par farmaceita pakalpojumu par recepti pie pirmreizējas izsniegšanas: 17.51. 1,50 euro un 17.52. 2,50 euro, ja aptieka (aptiekas filiāle) ir vienīgā aptieka (aptiekas filiāle) konkrētajā apdzīvotajā vietā”.
BENU uzskata, ka augstāk norādītās tiesību normas neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem, kā arī to saturs liecina par labas likumdošanas principa pārkāpumiem to izstrādē.

Par neatbilstību Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem
BENU jau vairākkārt rakstveidā ir vērsusi Veselības ministrijas (VM) uzmanību uz Noteikumu projekta trūkumiem (2024.gada 8.marta vēstule un 2024.gada 21.maija vēstule), norādot, ka nevar atbalstīt ar Noteikumu projektu noteiktos ierobežojumus zāļu pārdošanas cenām. Diemžēl BENU priekšlikumi un paustā Noteikumu projekta konstruktīvā kritika līdz šim ir tikusi atstāta bez ievērības un nav ņemta vērā, virzot Noteikumu projektu apstiprināšanai. BENU uzskata, ka Noteikumu projekts nesamērīgi iejaucas BENU (un jebkuras citas aptiekas) tiesībās uz īpašumu jeb iejaucas BENU komercdarbībā, kuru tā veic uz licences pamata un kuru aizsargā Satversmes 105.pants.
Ar Noteikumu projektu piedāvātais modelis nosaka fiksētu zāļu uzcenojumu (fiksētu korekcijas summu), kas praksē nozīmē to, ka, pat mainoties zāļu ražotāja noteiktai cenai (respektīvi, pieaugot aptiekas iepirkuma cenai par kādu tā iegādājas zāles), kā arī pieaugot visiem izdevumiem aptiekas darbības nodrošināšanai, aptiekas ieņēmumi no konkrēto zāļu pārdošanas nemainīsies. Šādā veidā, nenosakot regulāru indeksāciju jebkādiem noteiktiem tarifiem, maksām un piemaksām, aptiekām tiek liegtas attīstības un izaugsmes iespējas, kā arī radīti priekšnoteikumi, lai aptiekas piespiedu kārtā izvērtētu savu zāļu sortimentu, atsakoties no nerentablu zāļu tirdzniecības, kas savukārt novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem.   
Ņemot vērā šos apsvērumus, BENU atkārtoti aicina paredzēt, ka pieļaujamais zāļu aptieku uzcenojums ik gadu tiek indeksēts, Noteikumu projektā iestrādājot konkrētu indeksācijas koeficientu, piemēram, Patēriņa cenu indeksu (PCI), kurš atspoguļo patēriņa preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas noteiktā laika periodā. PCI mēra vidējā cenu līmeņa izmaiņas iedzīvotāju patēriņā nozīmīgākajām precēm un pakalpojumiem (fiksētam patēriņa grozam). Latvijā šis indekss tiek lietots kā galvenais inflācijas rādītājs[1] un tiek izmantots, lai kompensētu inflācijas nelabvēlīgo ietekmi uz naudas vērtību[2] (PCI tiek izmantots, piemēram, aprēķinot iedzīvotāju ienākumu nodokli nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā[3]).
Arī Ekonomikas ministrija (sk. pielikumā 2024.gada 25.jūnija vēstule Nr. 3.3-11/2024/3636N) ir norādījusi, ka, lai arī PCI indekss tās ieskatā nebūtu piemērotākais risinājums, VM piedāvātajā recepšu medikamentu veidošanas mehānismā nav pietiekami elastīgi ietverti izmaksu pieauguma riski un lietderīgāk būtu šādām uzcenojuma modelim piemērot citus indeksācijas parametrus. Proti, arī Ekonomikas ministrija pēc būtības piekrīt BENU viedoklim, ka pieļaujamais zāļu aptieku uzcenojums tiek indeksēts ik gadu.
BENU paskaidro, ka šobrīd spēkā esošie korekcijas koeficienti un korekcijas summas, kas tiek piemērotas zāļu cenu noteikšanai, nav mainīti kopš 2013.gada, proti, vairāk kā 10 gadus. Šo 10 gadu laikā saimnieciskās izmaksas, lai uzturētu aptiekas (nomas maksas, komunālie maksājumi, remontdarbi), personāla izmaksas un citas izmaksas ir būtiski pieaugušas, jo tās tiek indeksētas katru gadu atbilstoši PCI. Piemēram, visstraujāk ir augušas personāla (farmaceitu un farmaceitu asistentu) izmaksas, atkarībā no reģiona – no 7 līdz 11% gadā. Telpu nomas maksas arī katru gadu tiek indeksētas atbilstoši PCI (2023. gadā - 8,9%; 2022 – 17,3%), un pieaug arī pārējās izmaksas –  komunālie maksājumi, iekārtu un aptieku uzturēšanas izmaksas (remontdarbu, uzlabojumi).
Šajā sakarā BENU atkārtoti aicina īpaši izvērtēt ar Noteikumu projektu paredzētos ierobežojumus attiecībā uz t.s. dārgajām zālēm piemērojamo uzcenojumu. Pašreizējais uzcenojuma modelis nosaka, ka kompensējamām zālēm ar cenu virs 100 EUR aptiekas uzcenojums ir 6,05 EUR. Lietuvā (uz kuru zāļu uzcenojuma modeļiem Veselības ministrija ir līdz šim aktīvi atsaukusies Noteikumu projekta izstrādes procesā) bezrecepšu un nekompensējamām recepšu zālēm ir procentuāls uzcenojuma modelis, bet dārgajām zālēm ar lieltirgotavas cenu no 144,82 EUR tiek piemērots fiksēts uzcenojums 17,38 EUR. Savukārt kompensējamām recepšu zālēm ar lieltirgotavas cenu robežās no 47,47 EUR līdz 144,80 EUR uzcenojums ir 5,10 EUR, bet no 144,82 EUR uzcenojums ir 14,48 EUR.
Taču ar Noteikumu projektu paredzētais uzcenojuma modelis nepiedāvā būtisku atšķirību un pat samazina pašreiz pieļaujamo uzcenojuma apmēru, piemērojot arī t.s. dārgajām zālēm tikai 2 EUR uzcenojumu, kas savukārt acīmredzami neatbilst šo zāļu uzturēšanas izmaksām un dažādu ar šo zāļu pārdošanu saistītu risku segšanai. Piemēram, šādām zālēm ir jānodrošina īpašs temperatūras režīms, kas praksē nozīmē, ka to uzglabāšanai ir jāuztur speciālas telpas vai iekārtas, kas savukārt palielina aptieku izdevumus. Tāpat nav noslēpums, ka aptiekas pamatā ir izvietotas nomātās telpās un normatīvajos aktos noteiktie temperatūru režīmi aptiekām ir jānodrošina neatkarīgi no telpu īpašnieka iespējām, proti, pašām par saviem līdzekļiem. Praksē nepieciešamās temperatūras saglabāšana nozīmē uzturēt telpām noteikto temperatūru, izmantojot kondicionierus vasarā vai sildītājus ziemā, kā arī nodrošinot nepārtrauktu elektrības padevi ledusskapjiem ar mērķi nodrošināt īpašā temperatūras režīmā uzglabājamām zālēm nepieciešamās prasības un faktiskos apstākļus. Tāpat BENU aptiekās ir uzstādītas speciālas elektrības padeves monitorēšanas sistēmas zāļu uzglabāšanas ledusskapjiem 24/7 režīmā, lai izvairītos no dārgo zāļu norakstīšanas, ja elektrības padeves pārtraukuma dēļ netiek nodrošināts temperatūras režīms.
Turklāt daļu no šiem izdevumiem veido mainīgās komponentes, piemēram, elektroenerģija, darba spēka atalgojuma izmaiņas, nomas maksājumi, kuras tieši ietekmē dažādas ar ārkārtējiem apstākļiem vai ārpolitiskiem satricinājumiem saistītas ekonomikas svārstības. Līdz ar to būtu tikai loģiski normatīvajā aktā paredzēt risinājumus, lai novērstu tādas potenciālās situācijas, kurās aptiekas ir spiestas vai nu strādāt ar zaudējumiem, vai veikt izmaiņas savā sortimentā, atsakoties no nerentablu zāļu pārdošanas. BENU ieskatā, pretēji tam rezultātam, kuru ar Noteikumu projektā paredzētajām izmaiņām ir plānots sasniegt, proti, ka piedāvātais modelis došot iespēju aptiekām palielināt ieņēmumus no zāļu uzcenojumiem, turklāt, tie būšot būtiski lielāki par aptieku ieņēmumiem no zāļu uzcenojumiem Lietuvā un Igaunijā, ir skaidri redzams, ka vismaz attiecībā uz t.s. dārgajām zālēm, kuras ir jāuzglabā īpašā režīmā, aptieku ieņēmumi ievērojami samazināsies, kas neatgriezeniski novedīs pie sortimenta samazināšanās un līdz ar to arī zāļu pieejamības mazināšanās.
Arī Ekonomikas ministrija jau pieminētajā 2024.gada 25.jūnija vēstulē Nr. 3.3-11/2024/3636N ir paudusi bažas, ka VM piedāvātais mehānisms rada riskus attiecībā uz aptieku (arī lieltirgotavu) pelnītspēju un VM sadarbībā ar nozari būtu nepieciešams izvērtēt un norādīt piedāvātā risinājuma ietekmi uz to. EM vienlaikus uzsver nepieciešamību veikt aprēķinus un pieņemt datos balstītus lēmumus par potenciālo ietekmi uz zāļu izplatīšanas nozari (netieši norādot, ka šāds izvērtējums nav īstenots Noteikumu projekta izstrādes gaitā).
Minētie apsvērumi ir iemesls kāpēc BENU līdz šim ir aicinājusi pārvērtēt ar Noteikumu projektu plānoto regulējumu un noteikt dārgajām zālēm procentuālu uzcenojumu no zāļu cenas vai noteikt augstāku fiksētu maksājumu, kas būtu atbilstošs faktiskajām izmaksām.
Papildus tam, BENU vērš uzmanību uz to, ka šī brīža aprēķini (sk. zemāk) liecina, ka Noteikumu projektā paredzētais zāļu uzcenojuma modelis un vienreizējā maksa par farmaceita pakalpojumu par receptes apstrādi gadījumos, kad ir izrakstītas t.s. dārgās zāles, nesegs pat bankas komisiju par darījumiem ar maksājuma kartēm (gadījumos, kad gala patērētājs aptiekā norēķinās ar karti). Šādos gadījumos zāļu izplatīšana aptiekai radīs zaudējumus nevis ieņēmumus, jo vidējā bankas komisija par katru darījumu ar bankas karti ir 0,8% no pirkuma summas. Šāds izskatās teorētisks aprēķins:
zāļu lieltirgotavas cena hipotētiskam dārgu zāļu iepakojumam ir 839,97 EUR, aptiekas cena būs 841,97 EUR, pievienojot PVN (12%) cena jau būs 943,01 EUR jeb pieaugs par vairāk kā 100 EUR, savukārt, bankas komisija par šādu zāļu pārdošanu (ja tā ir 0,8%) būs 7,54 EUR. Līdz ar to aptiekas zaudējumi, pat saņemot ar Noteikumu projektu paredzēto 1,50 EUR piemaksu, būs 4 EUR.
Savukārt, ja receptē ir izrakstīti vairāki iepakojumi un pacients tos pērk atsevišķi (ar vairākiem maksājumiem), tad aptiekas zaudējumi būs vēl lielāki, jo piemaksa par farmaceita pakalpojumu par receptes apstrādi tiek maksāta tikai par receptes pirmreizējo apstrādi.
Tāpat ir vēršama uzmanība, ka attiecībā uz Noteikumu projekta 17.5 punkta 17.5.2. apakšpunktu, kas paredz  maksu par farmaceita pakalpojumu par recepti pie pirmreizējas izsniegšanas, nav skaidrs, kāda maksa tiks piemērota tādai aptiekai (aptiekas filiālei), kas nav vienīgā aptieka (aptiekas filiāle) konkrētajā apdzīvotajā vietā (attiecīgi, formāli neatrodas šo normu tvērumā), bet kura ir vienīgā strādājošā aptieka apdzīvotā vietā. Šāda situācija pastāv gadījumos, kad apdzīvotā vietā ir divas aptiekas, bet viena no šīm aptiekām ir pastāvīgi slēgta un farmaceitisko aprūpi nodrošina tikai viena aptieka.
Satversmes 105.panta pirmie trīs teikumi nosaka “ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.”
Satversmes 105.panta kontekstā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka “Satversmes  105.pants  paredz  visaptverošu  mantiska  rakstura  tiesību garantiju. Ar “tiesībām uz īpašumu” saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas”.[4] Tāpat Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka “iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu”[5] un “tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata”.[6]
Būtiski norādīt, ka Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka “iejaukšanās komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei, kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā. […] Lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma traucē pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences pamata. Pēc tam, vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga.”[7]
Vispārēja jeb atvērta tipa aptiekas darbības uzsākšanai un īstenošanai ir nepieciešams saņemt licenci saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 19.oktobra noteikumu Nr.800 “Farmaceitiskās darbības licencēšanas kārtība” noteikumiem.
Farmācijas likuma 1.panta 5.punkts paredz, ka farmaceitiskā darbība, kas ietver sevī arī zāļu izplatīšanu, ir komercdarbības veids farmācijas jomā, kura veikšanai nepieciešama speciālā atļauja (licence). Savukārt, Komerclikuma 1.panta trešā daļa nosaka, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem.
Viss augstāk minētais nozīme to, ka aptiekas ir komersanti, kuri veic saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā un aptiekām ir jāspēj gūt peļņa, cita starpā, lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, attīstību un atbilstību nozares standartiem.
BENU uzskata, ka plānotais zāļu uzcenojuma modelis ierobežos BENU kā komersanta tiesības pilnvērtīgi veikt uzņēmējdarbību uz licences pamata, jo faktiski veidos situāciju, kurā aptiekām, ja tās turpinātu savu darbību kā līdz šim, būs sava darbība jāveic ar zaudējumiem, kas nonāk pretrunā komercdarbībai kā tādai, kuras viens no mērķiem ir arī peļņas gūšana.
Tāpat, ievērojot iepriekš minēto, ir saprātīgi prognozēt, ka Noteikumu projekts ar lielu varbūtību nevis veicinās zāļu pieejamības palielināšanos (dēļ zāļu gala cenas samazinājuma), bet tieši pretēji – tirgus dalībnieki būs spiesti, ievērojot dažādus ekonomiski racionālus un komerciālus apsvērumus, samazināt savu sortimentu, kas novedīs pie zāļu pieejamības samazināšanās gala patērētājiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad.”[8] Ņemot vērā, ka Noteikumu projekta viens no leģitīmajiem mērķiem ir zāļu pieejamības palielināšana, BENU uzskata, ka šobrīd pastāv augsta varbūtība, ka notiks diametrāli pretējais, proti, Noteikumu projekts apgrūtinās zāļu pieejamību.
Lai arī BENU kopumā atbalsta risinājumus, kas ir vērsti uz zāļu gala cenas samazināšanos, veicinot šo zāļu pieejamību patērētājiem, no Noteikumu projekta skaidri izriet, ka VM ir nolēmusi samazināt zāļu cenu tikai uz aptieku (un lieltirgotavu) rēķina, jo ar Noteikumu projektu ir paredzēts būtiski samazināt tikai aptieku (un arī lieltirgotavu) uzcenojumu.
Ir acīmredzams, ka Noteikumu projekta izstrādes procesā nav pietiekami apsvērti citi iespējamie risinājumi jeb alternatīvi līdzekļi ar kuriem Noteikumu projekta leģitīmo mērķi – zāļu pieejamības palielināšanos cenas samazināšanās dēļ - būtu iespējams sasniegt vismaz vienlīdz efektīvi, taču nepieļaujot (vai vismaz ievērojami mazinot) BENU (un citu tirgus dalībnieku) tiesību uz īpašumu aizskārumu.
BENU vēlas uzsvērt, ka patiesībā būtisku zāļu sadārdzinājumu veido tieši PVN 12% apmērā, kurš tādējādi Latvijā ir augstākais Baltijas valstīs, vienlaikus no Noteikumu projekta anotācijas nav izsecināms, ka tā autori būtu vismaz apsvēruši iespēju pārskatīt zāļu pārdošanai piemērojamo PVN likmi.   
Papildus tam ir jānorāda, ka BENU nesaskata, ka ar Noteikumu projektu paredzētais regulējums būtu ekonomiskajos aprēķinos un faktos balstīts, proti, BENU nav guvusi pārliecību, ka šīs vēstules ievadā norādītās tiesību normas un tajās ietvertais ierobežojums ir objektīvi pamatots un balstīts racionālos apsvērumos.  

Par labas likumdošanas principu un Noteikumu projekta izstrādes procesa neatbilstību tam
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam.”[9] Tāpat atzīts, ka “labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu, tostarp arī uz Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesu.”[10]
Ņemot vērā, ka, kā jau izklāstīts iepriekš, iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežošanu[11], proti, Noteikumu projekta normas aizskar BENU tiesības uz īpašumu, Noteikumu projekta izstrādes procesā bija jāievēro un jāņem vērā Satversmes tiesas judikatūrā atzītais labas likumdošanas princips.
Labas likumdošanas principa tvērums ir sekojoši konkretizēts Satversmes tiesas praksē - “no tiesiskas valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstī izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu. […] Likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības, arī attiecībā uz to likumprojektu pieņemšanas gaitu, kuri ir saistīti ar valsts budžetu. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. […] Likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. […]. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, kur tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. […] Saskaņā ar Satversmes ievadu valsts darbībai, citstarp likumdošanas procesam, jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību. Proti, likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Tādējādi tiesību normu jaunradē likumdevējam, īpaši gadījumos, kad tiek ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi. […] Likumdevējam jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi. […] Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas – tieši vai pastarpināti – likumdošanas procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām. […] Minētās prasības veido no tiesiskas valsts principa atvasinātā labas likumdošanas principa saturu. Tās ir galvenie, bet ne vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams. Šīs prasības ir jāievēro, nosakot jebkuru pamattiesību ierobežojumu.”[12] 
Vienlaikus Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka “ikvienai tiesību normai, tostarp pašvaldības saistošo noteikumu normai, demokrātiskā tiesiskā valstī jābūt tiesiskai un jāsekmē sabiedrības pārliecība par to. Tāpēc jābūt nodrošinātam tādam tiesību normas nepieciešamības pamatojumam, kas ir ticams un objektīvs. Tikai tad iespējams pārliecināties par attiecīgās normas tiesiskumu un sekmēt pārliecību par tās tiesiskumu sabiedrībā”[13] un “atbilstoši labas likumdošanas principam ir jānodrošina, ka tiesiskā regulējuma izstrādes procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret izstrādājamo tiesisko regulējumu.”[14]
Noteikumu projekta anotācijā tiek izdarīta atsauce uz Konkurences padomes 2019. gada tirgus uzraudzības ziņojumu "Zāļu cenu veidošanās un iespējamie konkurences ierobežojumi, kas ietekmē zāļu finansiālo pieejamību”. BENU norāda, ka minētais dokuments ir 5 gadus vecs, kurš ir sagatavots pirms daudzu veselības aprūpes nozari būtiski ietekmējošo notikumu iestāšanās, kā, piemēram, COVID 19 pandēmijas ierobežojumi, Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un tā radītās ekonomiskās sekas, pēdējo gadu straujā inflācija, kuru dēļ būtiski ir pieaugusi visu komercsabiedrību saimnieciskās izmaksas, t.sk. zāļu aptieku izmaksas.
Līdz ar to šādu novecojošu un neaktuālu materiālu izmantošanu Noteikumu projekta pamatošanai nevar atzīt par atbilstošu labas likumdošanas principam, jo šie materiāli neatspoguļo pašreizējo faktisko situāciju. 
Noteikumu projekta anotācija tāpat nesatur ekonomisku un racionālu pamatojumu, kā arī skaidrojumu par aprēķina metodi, kas izmantota, lai aprēķinātu 13.punktā, 13.1. un 17.5 punktā (ar apakšpunktiem punktā), kā arī 2.1 pielikumā paredzētās maksas un korekcijas summas, kā arī argumentus par to, kāpēc BENU piedāvātais variants par indeksācijas piemērošanu (patēriņa cenu indeksa piemērošana) summām nav pamatots. 
Atsevišķi norādāms, ka labas likumdošanas principa ietvaros ir būtiski nodrošināt, ka plānotais regulējums ir izvērtēts arī no tāda viedokļa, vai tas atbilst augstāka juridiska spēka normām, tostarp Satversmei - “atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Eiropas Savienības tiesību normām, un saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Labas likumdošanas principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinošu Eiropas Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu.”[15]
Kā izriet no iepriekš minētā, BENU uzskata, ka Noteikumu projekts tā pašreizējā un apstiprināšanai virzītajā redakcijā neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem. Noteikumu projekta anotācija nesatur analīzi par iespējamiem tiesību normu neatbilstības jautājumiem, jo īpaši par to, kā paredzētais regulējums ietekmēs aptieku tiesības uz komercdarbības īstenošanu.
Visbeidzot, labas likumdošanas principa sakarā ir būtiski atzīmēt arī to, ka “labas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība par pieņemto lēmumu tiesiskumu. Labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību.”[16] Vienlaikus ir uzsverams, ka “labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus.”[17]
Neskatoties uz minētajam prasībām, Noteikumu projekta izstrādes procesā tā arī nav sniegts saprātīgs skaidrojums par to, kāpēc netiek ņemti vērā nozares paustie riski, tostarp arī BENU paustās bažas par Noteikumu projekta negatīvo ietekmi gan uz aptieku darbību, gan zāļu pieejamību, gan arī Latvijas ekonomiku kopumā. Vienlaikus BENU vēlreiz akcentē, ka atbalsta valsts darbības, kas ir vērstas uz zāļu gala cenas samazināšanu un no tās izrietošo zāļu pieejamības palielināšanos, taču tad, ja tās ir balstītas izsvērtos un pārbaudītos apsvērumos, pamatotas ar aktuālu informāciju, pētījumiem un, protams, veicina ilgtspējīgu un saprotamu tiesisko vidi, atrodot kompromisu starp visiem ekosistēmas dalībniekiem un valsts interesēm.
Ņemot vērā minēto, BENU neatbalsta Noteikumu projekta virzību šobrīd paredzētajā redakcijā un aicina tos pārskatīt, ņemot vērā šajā vēstulē norādīto.




[1] Sk. Patēriņa cenu indekss | Oficiālās statistikas portāls - stat.gov.lv [aplūkots 25.06.2024. plkst. 17:25].

[2] Sk. Par patēriņa cenu indeksa pielietošanu indeksācijā | Oficiālās statistikas portāls - stat.gov.lv [aplūkots 25.06.2024. plkst. 17:25].

[3] Sk. https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/valsts-ekonomika/paterina-cenas/indekss-IIN-aprekinasanai?themeCode=PC [aplūkots 25.06.2024. plkst. 17:25].

[4] Satversmes tiesas 2010.gada 27.oktobra spriedums lietā Nr.2010-12-03  7.punkts.

[5] Satversmes tiesas 2014.gada 12.decembra spriedums lietā Nr.2013-21-03 10.2.punkts.

[6] Satversmes tiesas 2015.gada 8.aprīļa spriedums lietā Nr.2014-34-01 12.3.punkts.

[7] Satversmes tiesas 2020.gada 12.februāra spriedums lietā Nr.2019-05-01 17.2.punkts.

[8] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16.punkts.

[9] Satversmes tiesas 2020.gada 20.marta spriedums lietā Nr.2019-10-0103 25.punkts.

[10] Satversmes tiesas 2020.gada 19.jūnija spriedums lietā Nr. 2019-20-03 24.punkts.

[11] Satversmes tiesas 2014.gada 12.decembra spriedums lietā Nr.2013-21-03 10.2.punkts.

[12] Satversmes tiesas 2019.gada 6.marta spriedums lietā Nr.2018-11-01 18.1.punkts.

[13] Satversmes tiesas tiesnešu Irēnas Kucinas un Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr. 2022-16-05.

[14] Satversmes tiesas 2023.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2022-28-03 13.2.1.punkts.

[15] Satversmes tiesas 2019.gada 7.jūnija spriedums lietā Nr.2018-15-01 13.2.punkts.

[16] Satversmes tiesas 2019.gada 23.aprīļa spriedums lietā Nr.2018-12-01 24.1.punkts.

[17] Satversmes tiesas 2020.gada 12.februāra spriedums lietā 2019-05-01 19.1.1.punkts.
 

-