Atzinums

Labklājības ministrijas ieskatā pašreizējā sistēma attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības rada ne tikai juridiskas, bet arī praktiskas grūtības ikdienas darbā. Bāriņtiesu kompetence nepilngadīgo bez pavadības pārstāvībā noved pie situācijas, kurā vietējā līmeņa institūcijas ir spiestas risināt valsts līmeņa politikas jautājumus bez atbilstošiem resursiem un specializācijas, rezultējoties nekonsekventi piemērotos standartos dažādās pašvaldībās atkarībā no konkrētās bāriņtiesas kapacitātes un pieredzes migrācijas jautājumos. Šāda pieeja negarantē vienlīdzīgu attieksmi pret visiem nepilngadīgajiem bez pavadības neatkarīgi no viņu atrašanās vietas valstī, kā arī rada papildu administratīvo slogu gan bāriņtiesām, gan valsts institūcijām, kas atbild par migrācijas politikas īstenošanu. Nepieciešamība koordinēt darbības starp dažāda līmeņa institūcijām palielina laika patēriņu un var kavēt ātru lēmumu pieņemšanu situācijās, kad nepilngadīgā interesēs ir nepieciešama operatīva rīcība. Ņemot vērā, ka migrācijas un patvēruma procedūras bieži ir laika ziņā jutīgas, jebkura kavēšanās var negatīvi ietekmēt bērna tiesību aizsardzību.
Uzskatām, ka vēstulē nav vērtēts apstāklis, ka saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta “Bērna aizsardzības principi” 7. un 8. punktu bērnam ir jānodrošina līdzdalība ar viņu saistītu lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī bērna viedoklis ir jāuzklausa un jāņem vērā atbilstoši viņa vecumam, briedumam un spējai to formulēt. Bāriņtiesai, lemjot par nepilngadīga patvēruma meklētāja bez pavadības izmitināšanu, ir pienākums noskaidrot bērna viedokli, un praksē ir konstatēts, ka šie bērni, kamēr tiek izskatīts viņu patvēruma statuss, vairumā gadījumu nevēlas pārcelties dzīvot ārpus Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki”. Šādas izvēles iemesli ir objektīvi – valodas barjera un kultūras atšķirības, emocionālā un sociālā drošība, ko nodrošina iespēja uzturēties kopā ar savas izcelsmes valsts piederīgajiem, kā arī nevēlēšanās doties uz sociālās rehabilitācijas iestādēm vai audžuģimenēm, jo tas nozīmētu atrautību no sava kultūras loka. Jāuzsver, ka nepilngadīgie patvēruma meklētāji bez pavadības Latvijā pārsvarā ir zēni vecumā no 16 gadiem, un Latvijā esošās audžuģimenes vairumā gadījumu nav gatavas viņus uzņemt, kā vienu no iemesliem minot valodas barjeru un atšķirīgo kultūras fonu.
Vienlaikus saskaņā ar ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantu visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, bērna labākās intereses ir galvenais apsvērums, savukārt tās 12. pants paredz, ka bērnam ir tiesības brīvi paust savu viedokli visos jautājumos, kas viņu skar, un šim viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES 23. pants nosaka, ka dalībvalstis nodrošina dzīves līmeni, kas vajadzīgs nepilngadīgā fiziskajai, garīgajai, morālajai un sociālajai attīstībai. Ņemot vērā šīs prasības, centralizētas pieejas ieviešana, nododot pārstāvības funkcijas izmitināšanas centra vadītājam vai viņa pilnvarotai personai, nodrošinātu ne tikai efektīvāku resursu izmantošanu, bet arī kvalitatīvāku pakalpojumu sniegšanu. Izmitināšanas centra personāls ikdienā strādā ar nepilngadīgajiem bez pavadības, pārzina viņu individuālās vajadzības un spēj operatīvi reaģēt uz situācijas izmaiņām, kā arī nodrošināt bērnu ikdienas atbalstu, piesaistot sociālo audzinātāju vai mentoru, mērķtiecīgu integrācijas un adaptācijas atbalstu un iespēju saglabāt kontaktu ar savas izcelsmes valsts piederīgajiem, kas mazinātu izolācijas sajūtu un sekmētu psiholoģisko labklājību.
Šāda pieeja ļautu koncentrēt specializētās zināšanas un pieredzi vienā vietā, nodrošinot konsekventu un profesionālu pieeju visos gadījumos, vienlaikus dodot iespēju bāriņtiesām fokusēties uz to pamatfunkcijām – vietējās kopienas bērnu un ģimeņu atbalstu, kas ir viņu primārā kompetence un kur viņu darbs ir visefektīvākais. Migrācijas jautājumu nodalīšana no vietējā līmeņa kompetences skaidri noteiktu atbildības sadalījumu un ļautu katrai institūcijai specializēties savā jomā.  Šādā gadījumā būtu jādomā par personāla apmācību programmu, metodisko materiālu sagatavošanu un skaidru termiņu grafiku, kā arī atbilstošu finansējumu, lai garantētu efektīvu darbību un kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu nepilngadīgajiem bez pavadības.
Ministrijas ieskatā šāds risinājums labāk sagatavotu Latviju Eiropas Savienības Migrācijas un patvēruma pakta prasību īstenošanai, jo centralizēta pieeja veicinātu koordināciju ar citām dalībvalstīm un ES institūcijām, nodrošinot konsekventu pakta noteikumu piemērošanu visā valsts teritorijā. Tas stiprinātu Latvijas pozīciju kā uzticama partnervalsts ES migrācijas politikas īstenošanā un demonstrētu mūsu spēju modernizēt sistēmu atbilstoši mūsdienu prasībām.
 

-