Atzinums

Iebilstam par 10.2. apakšpunkta nepieciešamību.
Lai mazinātu birokrātiskās procedūras un īstenotu uz klientu orientētu pieeju sociālo pakalpojumu piešķiršanā, no MK noteikumiem  Nr.138 būtu svītrojams 10.2. apakšpunkts, kurā kā obligāta prasība ir ģimenes ārsta izsniegtas izziņas par personas veselības stāvokli iesniegšana sociālajam dienestam, lai personai tiktu piešķirts sociālais pakalpojums. Praksē ir novērots, ka visbiežāk ģimenes ārsta izziņa ir tikai formāls dokuments, kura iegūšana rada apgrūtinājumu iesaistītajām pusēm (papildu darbības klientam, ilgāks pakalpojuma piešķiršanas process, jo izziņas iegūšana prasa laiku, un noslodze ģimenes ārstam), bet izziņā atspoguļotā informācija par klienta veselības stāvokli nav noteicošā sociālo pakalpojumu piešķiršanā, kā arī mainoties personas veselības stāvoklim, izziņā norādītā informācija ne vienmēr ir aktuāla. Pēc būtības sociālo pakalpojumu piešķiršanā noteicošais ir sociālā darba speciālista veikts personas individuālo vajadzību un resursu novērtējums, kā tas noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmajā daļā.
Ņemot vērā to, ka MK noteikumu Nr.138 10.5. apakšpunktā noteikts, ka sociālais dienests var pieprasīt personai citus dokumentus, ja tie nepieciešami lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu, tad ģimenes ārsta izziņas par personas veselības stāvokli pieprasīšana būtu atstājama dienesta ziņā atbilstoši klientu individuālajām situācijām.

-

Iebilstam pret Noteikumu 10.3. apakšpunkta grozījumu redakciju, ciktāl ar to tiek izslēgta prasība iesniegt psihiatra atzinumu personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai saņemtu aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Psihiatra atzinums nodrošina profesionālu personas psihiskās veselības izvērtējumu, tostarp informāciju par iespējamām psihiatriskajām kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, uzvedības riskiem un nepieciešamo ārstēšanu. Šī informācija ir būtiska sociālajam dienestam, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par personai piemērotāko sociālo pakalpojumu, kā arī pakalpojuma sniedzējam drošas un atbilstošas pakalpojuma organizēšanas nodrošināšanai.
Īpaši būtiska psihiatra atzinuma esamība ir aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā, jo pakalpojuma sniedzējs personas dzīvesvietā bieži strādā viens, savukārt, dienas aprūpes centros un specializētajās darbnīcās pakalpojumu vienlaikus saņem vairākas personas. Psihiatra izvērtējums ļauj savlaicīgi identificēt iespējamos uzvedības un drošības riskus gan pakalpojuma saņēmējiem, gan darbiniekiem, kā arī palīdz izvēlēties personai piemērotāko sociālo pakalpojumu.
Papildus vēršam uzmanību, ka piedāvātajā redakcijā psihiatra atzinuma nepieciešamība bērniem ar garīga rakstura traucējumiem ir paredzēta tikai gadījumā, ja bērnam no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Vienlaikus attiecībā uz citiem pakalpojumiem, tostarp dienas aprūpes centru vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem, psihiatra izvērtējuma nepieciešamība bērniem nav paredzēta. Tas var radīt situācijas, kurās sociālais dienests pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, balstoties tikai uz ģimenes ārsta sniegto vispārējo veselības stāvokļa aprakstu (veidlapa Nr. 027/u), kas nesniedz detalizētu informāciju par psihiatriskajām kontrindikācijām un iespējamiem uzvedības riskiem.
Līdzšinējā prakse, kas paredz psihiatra atzinuma iesniegšanu, nodrošina, ka sociālā dienesta lēmums balstās ne tikai sociālajā izvērtējumā, bet arī medicīniski profesionālā vērtējumā, tādējādi veicinot personai piemērotāka pakalpojuma izvēli un drošu pakalpojuma sniegšanu.
Papildus norādām, ka anotācijā minētajā Labklājības ministrijas 2025.gada 19.martā organizētajā diskusijā par psihiatra atzinuma nepieciešamību un kontrindikāciju noteikšanu sociālo pakalpojumu saņemšanā tika diskutēts par iespējamu psihiatra atzinuma iesniegšanas izslēgšanu, ja attiecīgo slēdzienu varētu dot cits speciālists.
Ņemot vērā minēto, uzskatām, ka prasība par psihiatra atzinuma iesniegšanu būtu saglabājama arī personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras vēlas saņemt aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Papildus rosinām 10.3.apakšpunkta redakciju tehniski veidot uztveramāku, piemēram,
 

“10.3. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1.pielikums), ja:
10.3.1. pilngadīgai personai ..”
10.3.2. bērnam ”
 

Iebilstam nosacījumam, ka psihiatra atzinums par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1. pielikums) attiecināms tikai uz pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem. Tas izslēgs iespēju laicīgi pieprasīt psihiatra atzinumu bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no 16 gadu vecuma vai pirms pilngadības sasniegšanas, lai laicīgi izvērtētu personas psihisko veselību un piemērotību grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanai pēc pilngadības sasniegšanas.
Piemēram, Rīgas valstspilsētas pašvaldībā ir rinda grupu mājās (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanai. Lai pēc pilngadības sasniegšanas ātrāk varētu saņemt grupu mājās (dzīvokļa) pakalpojumu, persona vai tās likumiskais pārstāvis iesniegumu un ar to saistītos dokumentus, t.sk. psihiatra atzinumu, sociālajā dienestā iesniedz jau no 16 gadu vecuma. Sociālais dienests izvērtē bērna vajadzības, pieņem lēmumu par bērna ar garīga rakstura traucējumiem uzņemšanu rindā grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma sniegšanai, kā arī par šī sociālā pakalpojuma piešķiršanu pēc personas pilngadības sasniegšanas.
Tāpat Rīgas valstspilsētas pašvaldībā ir gadījumi, kad pilngadīgas personas sociālie pakalpojumi (piemēram, dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar GRT, specializētās darbnīcas, u.c.) tiek piešķirti bērnam no 16 gadu vecuma, ja to nav iespējams aizstāt ar bērna sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un bērnam piešķirtais pilngadīgas personas sociālais pakalpojums ir piemērotākais sociālā pakalpojuma veids. Lai izvērtētu bērna garīgo veselību un minēto pakalpojumu piemērotību bērnam, nepieciešamības gadījumā, tiek pieprasīts arī psihiatra atzinums.

-

Nepiekrītam 11.1 punkta tekstam “ienākumu novērtēšanu veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta, un nodod izvērtējumu sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu”, jo:
1. apgādnieka ienākumu izvērtējumu jāveic tam sociālajam dienestam, kurš pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, jo:
2. pieņemot lēmumu par pakalpojumu, sociālajam dienestam ir pilna informācija par klienta maksātspēju, kā arī tā izmaiņām (piemēram, pensijas indeksāciju u.c.), kā arī par apgādnieku skaitu (var būt gadījumi, kad klientam ir vairāki apgādnieki, kuri dzīvo dažādās pašvaldībās vai pat ārzemēs);
3. sociālajam dienestam, kurš piešķir pakalpojumu, ir zināmi nosacījumi, pie kādiem pašvaldība papildus normatīvajiem aktiem, saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem atbrīvo no līdzmaksājuma apgādniekus (piemēram, ja apgādnieks ir persona ar 1.grupas invaliditāti, ja apgādnieks ir patversmes klients u.tml.);
4. apgādnieks/ki iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem var aizpildīt patstāvīgi un elektroniski vai ar pasta sūtījumu iesūtīt sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par pakalpojuma sniegšanu klientam;
5. ja apgādnieka ienākumu izvērtēšanu veiks citas pašvaldības sociālais dienests, tiks nevajadzīgi izpausti sensitīvi klienta un apgādnieku dati.


Piedāvātais risinājums: sociālais dienests, kura teritorijā ir apgādnieka dzīvesvieta var sniegt palīdzību apgādniekam iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanā, nevis veikt ienākumu izvērtējumu.
Sociālais dienests var pārsūtīt apgādnieka aizpildīto iztikas līdzekļu deklarāciju, nevis izvērtēt apgādnieka ienākumus.

-

Atsauce uz 11.3. apakšpunktu nav korekta, jo jaunais 11.3. apakšpunkts paredz pilngadīgas personas fizisko un garīgo spēju izvērtējumu, nevis bērnu.

-

MK noteikumu Nr. 138 21. punkta šobrīd spēkā esošā redakcija (Bērniem un neredzīgām pilngadīgām personām tiek piemērots ceturtais aprūpes līmenis, neveicot izvērtēšanu, izņemot šo noteikumu 23.3. apakšpunktā minēto gadījumu) paredz, ka ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu, vairs nepiešķirs bērniem.

Minētais grozījums būtiski ietekmēs aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanu bērniem, palielinoties birokrātiskajam slogam, ko pieprasa novērtēšanas veikšana.
Piemēram, Rīgas valstspilsētas pašvaldībā aprūpes mājās pakalpojumi bērniem tiek piešķirti neizvērtējot aprūpes līmeni – materiālā atbalsta veidā tiek piešķirta lielākā no četrām šim mērķim paredzētā summa; individualizētas aprūpes mājās pakalpojuma veidā un aprūpē mājās pakalpojuma veidā, tiek vērtētas bērna vajadzības pēc sociālā pakalpojuma, nosakot nepieciešamo aprūpes darbu klāstu.
Nepieciešamība vērtēt aprūpes līmeni būs formāla un līdz ar to nav atbalstāma.

-

1.pielikums
Sadaļa “7. Cita informācija (arī ieteicamā terapija, ja pilngadīga persona ar garīga rakstura traucējumiem vēlas saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, izņemot pusceļa māju, kas ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība, īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, pansijas pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, vai bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā)”.

Iebildums:
Jāattiecina arī uz bērniem atelpas brīža pakalpojums, proti, pielikums paredz psihiatra atzinumu ar ieteicamo terapiju pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras saņem atelpas brīža pakalpojumu, bet neparedz šādu prasību bērniem ar invaliditāti un noteiktu īpašo kopšanu, kā to paredz obligātais sociālo pakalpojumu grozs no 2026. gada 1. janvāra.

 

-

Anotācijā vietām parādās “personas” un “konkrētās personas maksātspēja”.
Aicinām anotācijā visā tekstā precizēt, ka runa iet par apgādnieka mājsaimniecības maksātspējas izvērtēšanu, lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas.

-

Ņemot vērā to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67. pants paredz pašvaldības kompetenču norobežošanu par bērnu pēc viņa dzīvesvietas, kas var būt arī faktiskā dzīvesvieta, kā arī to, ka saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. panta pirmo daļu personai ir tiesības deklarēt dzīvesvietas maiņu mēneša laikā pēc pārcelšanās, praksē var veidoties situācijas, kad persona vai bērns faktiski dzīvo vienā pašvaldībā, bet deklarētā dzīvesvieta vēl ir citā pašvaldībā. Vienlaikus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta 3.¹ daļa paredz gadījumus, kad persona sociālos pakalpojumus var pieprasīt, kad pašvaldība, kuras teritorijā persona atrodas vai ir izvēlējusies dzīvesvietu, nodrošina personai nepieciešamo atbalstu un izvērtē personas materiālo situāciju, informējot pašvaldību, kurā ir bijusi personas pēdējā deklarētā dzīvesvieta.
Savukārt, MK noteikumu Nr.138 9. punkts paredz, ka sociālos pakalpojumus persona pieprasa tikai tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta. Šāds regulējums pilnībā balstās uz deklarētās dzīvesvietas principu, kas nav korekti.
Aicinājums precizēt noteikumu 9. punktu.

-

Izsakām priekšlikumu, ka apgādniekam (mājsaimniecībai) tiek izvērtēti arī uzkrājumi, jo nav pieļaujama situācija, kad faktiskais ikmēneša ienākumu līmenis  paredz atbrīvot apgādnieku no maksāšanas, bet uzkrājumos ir liela summa. Ierosinām noteikt vienotu summu, pēc kuras sasniegšanas apgādniekam jāmaksā.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka frāze “novērtē apgādnieka ienākumus” varētu tikt traktēta burtiski - sociālais dienests izvērtēs apgādnieka kā atsevišķas personas, nevis apgādnieka mājsaimniecības ienākumus.

-

Rosinām Noteikumu 21. punktā lietoto terminu “neredzīga pilngadīga persona” aizstāt ar formulējumu “pilngadīga persona ar I grupas redzes invaliditāti”.
Termins “neredzīga persona” nav pietiekami skaidrs un var radīt atšķirīgu interpretāciju praksē, jo sociālais darbinieks nav kompetents medicīniski izvērtēt personas redzes funkciju traucējumu pakāpi. Redzes traucējumu smagumu nosaka ārstniecības persona un tas tiek izvērtēts invaliditātes ekspertīzē, nosakot redzes invaliditātes grupu.
Lietojumprogrammā SOPA VDEĀVK informatīvajā sistēmā ir pieejama tikai informācija par invaliditātes grupu, funkcionālo traucējumu veidu un invaliditātes cēloni, bet nav pieejama detalizēta informācija par redzes traucējumu smaguma pakāpi.
Atsauce uz personai noteikto I grupas redzes invaliditāti nodrošinātu skaidru, objektīvu un praksē vienveidīgi piemērojamu kritēriju aprūpes līmeņa noteikšanai.
 

-

MK noteikumu Nr.138 23.1. apakšpunktu papildināt, paredzot, ka 3.pielikumu var piemērot bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no 16 gadu vecuma vajadzību izvērtēšanai un aprūpes līmeņa noteikšanai, ja persona vēlas saņemt sociālos pakalpojumus dzīvesvietā.

Piemēram, Rīgas valstspilsētas pašvaldībā, lai uzņemtu rindā grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanai, atsevišķos gadījumos personas fizisko un garīgo spēju izvērtēšana un aprūpes līmeņa noteikšana tiek veikta jau no 16 gadu vecumā, kā arī ir gadījumi, kad pilngadīgas personas sociālie pakalpojumi (piemēram, dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar GRT, specializētās darbnīcas, u.c.) tiek piešķirti bērnam no 16 gadu vecuma, ja to nav iespējams aizstāt ar bērna sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un bērnam piešķirtais pilngadīgas personas sociālais pakalpojums ir piemērotākais sociālā pakalpojuma veids.

-

2. un 3.pielikums

Saskaņā 11.3. apakšpunkta jauno redakciju pilngadīgas personas fizisko un garīgo spēju izvērtējumu un aprūpes līmeņa noteikšanu personām ar ierobežotām pašaprūpes spējām jāveic atbilstoši noteikumu 2. vai 3. pielikumā norādītajiem kritērijiem.
2. un 3.pielikumā ir jauns ieraksts: Ja klienta funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90 %, aprūpes līmeni nenosaka.
Secinām, ka aprūpes līmeni tāpat jānosaka visiem un, ja vērtēšanas procesā, sasummējot punktus un attiecīgos procentus, tie ir 90 vai vairāk, kartē darbinieks ieraksta, ka līmenis netiek noteikts.
Lūdzam skaidrot, kas ar to ir domāts? Vai tas nozīmē, ka gadījumos, kad personai netiek noteikts aprūpes līmenis, jo netiek sasniegts noteiktais procentu slieksnis, pieprasītais pakalpojums ir jāatsaka?
Ja jā, lūdzam precizēt atteikuma tiesisko pamatojumu, jo noteikumu projekts neparedz gadījumus un kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par atteikumu piešķirt pakalpojumu.

-