Atzinums

Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumi Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk – Noteikumu Nr.108) 6. punktu likuma nosaukumu veido pēc iespējas īsu un atbilstošu saturam. Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojektā regulētie jautājumi (saskaņā ar likumprojekta anotācijā norādīto – “tiek noteikta reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru izveidošanas kārtība un funkcijas, precizēta kārtībā, kādā atkritumu apsaimniekošanas reģionā ietilpstošās pašvaldības izstrādā reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plānu, precizētas prasības finanšu nodrošinājuma piemērošanai atkritumu apsaimniekošanas darbībām, atkritumu apsaimniekošanas sistēmas efektivitātes uzlabošanai un atkritumu apsaimniekošanas uzraudzības kārtībai”’, kā arī “pamatojoties uz Likumprojektā ietverto deleģējumu, ir paredzēts izdot Ministru kabineta noteikumus par atsevišķas bīstamas vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanas un marķēšanas prasībām, kā arī atsevišķu bīstamu vielu lietošanas ierobežojumus iekārtās un produktos”) nepaplašina  Atkritumu apsaimniekošanas likuma (turpmāk – Likums) regulējumu tādā apmērā, lai tā nosaukums vairs neatbilstu tā saturam.
Turklāt vēršam uzmanību, ka tiek izstrādāts arī jauns likumprojekts “Piesārņojuma novēršanas likums” (21-TA-1169), kurā, atbilstoši tā nosaukumam un regulējuma jomai, varētu būt lietderīgāk iekļaut tiesisko regulējumu par atkritumu rašanās novēršanu.
Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt likumprojekta 1.pantu un saglabāt Likuma nosaukumu spēkā esošajā redakcijā.
 

-

Ņemot vērā, ka likumprojekta 2.pantā paredzētie grozījumi Likuma 6.panta 2. un 3. punktā paredz grozīt un izslēgt atsevišķas pilnvarojošās normas Ministru kabineta noteikumu izdošanai, lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 4.sadaļu ar informāciju par Ministru kabineta noteikumiem, kas būs jāgroza vai kas zaudēs spēku vienlaikus ar likumprojekta spēkā stāšanos.

-

Lūdzam izvērtēt, vai saistībā ar šo grozījumu nav nepieciešami papildus pielāgojumi Likumā, piemēram, tā 9.panta pirmajā daļā, kur arī minēti pašvaldību vietējie plāni. Nepieciešamības gadījumā lūdzam papildināt likumprojektu ar attiecīgu tiesisko regulējumu.

-

Lūdzam izvērtēt Likuma 10.panta ceturtās daļu un nepieciešamības gadījumā to izslēgt. 
Vēršam uzmanību, pirmkārt, ka šīs normas pirmais teikums ir lieks (nenosaka jaunu nepieciešamu tiesisko regulējumu salīdzinājumā ar to, kas jau noteikts Likuma 10.pantā). Proti, Likuma 10.panta otrā daļa noteic, ka "Atkritumu apsaimniekošanas reģionā ietilpstošās pašvaldības izstrādā atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu. Atkritumu apsaimniekošanas reģionālais plāns stājas spēkā pēc tam, kad to apstiprinājušas visas atkritumu apsaimniekošanas reģionā ietilpstošās pašvaldības." No minētā izriet, ka gadījumā, ja kāda pašvaldība atsakās apstiprināt minēto plānu, tas nestājas spēkā. 
Turklāt jānorāda, ka piedāvātajā redakcijā 10.panta ceturtās daļas pirmo teikumu varētu interpretēt arī tā, ka viena pašvaldība var izdot citai pašvaldībai saistošus noteikumus, kas neatbilst Latvijas tiesību aktu sistēmai un juridiskajai hierarhijai. 
​Otrkārt, vēršam uzmanību, ka nav skaidrs šīs normas otrā teikuma mērķis, proti, nav skaidrs, kāpēc uzsvērti tieši un tikai šie divi Likuma 20.pantā minētie pienākumi, ņemot vērā, ka Likums kopumā nosaka plašu un detalizētu pašvaldību kompetenci atkritumu apsaimniekošanas organizēšanā. Tieslietu ministrijas ieskatā, gadījumā, ja praksē pastāv problēma ar Likuma 20.panta ceturtās un piektās daļas īstenošanu, ja atkritumu apsaimniekošanas reģionālais plāns nav apstiprināts, ir lietderīgāk likumprojektā precizēt Likuma 20.panta ceturto daļu, piemēram, svītrojot atsauci uz atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu vai arī papildināt regulējumu ar norādi "ja tāds apstiprināts".
 

-

Lūdzam svītrot likumprojekta 5.pantā izteiktā 10.¹ panta otro daļu, vai arī precizēt to, nosakot, ka reģionālo centru var veidot kā pašvaldības kapitālsabiedrību, ievērojot Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma, kā arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma (turpmāk – VPIL) 88. panta noteikumus. Norādām, ka pašreizējā redakcijā 10.¹ panta otrā daļa neatbilst minētajiem likumiem, ierobežo pašvaldību iespējas, turklāt likumprojekta anotācijā nav sniegti nekādi nepieciešamības un lietderības apsvērumi šādam tiesiskajam regulējumam.
Īpaši vēršam uzmanību uz to, ka saskaņā ar VPIL 88.panta pirmo daļu, publiska persona savu funkciju efektīvai izpildei var dibināt kapitālsabiedrību vai iegūt līdzdalību esošā kapitālsabiedrībā, ja īstenojas viens no šādiem nosacījumiem: 1) tiek novērsta tirgus nepilnība — situācija, kad tirgus nav spējīgs nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu attiecīgajā jomā; 2) publiskas personas kapitālsabiedrības vai publisku personu kontrolētas kapitālsabiedrības darbības rezultātā tiek radītas preces vai pakalpojumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai; 3) tiek pārvaldīti tādi īpašumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai.
Savukārt saskaņā ar VPIL 88.panta otro daļu, publiska persona pirms kapitālsabiedrības dibināšanas vai līdzdalības iegūšanas esošā kapitālsabiedrībā veic paredzētās rīcības izvērtējumu, ietverot arī ekonomisko izvērtējumu, lai pamatotu, ka citādā veidā nav iespējams efektīvi sasniegt šā panta pirmajā daļā noteiktos mērķus. Veicot izvērtējumu, publiska persona konsultējas ar kompetentajām institūcijām konkurences aizsardzības jomā un komersantus pārstāvošām biedrībām vai nodibinājumiem, kā arī ievēro komercdarbības atbalsta kontroles jomu regulējošu normatīvo aktu prasības.
Izsakot Likuma 10.¹ panta otro daļu likumprojektā piedāvātajā redakcijā, saskatāms risks, ka reģionālo centru izveide var notikt bez iepriekš minētā izvērtējuma.

Vēršam uzmanību arī uz to, ka piedāvātajā redakcijā 10.¹ panta otrās daļas 1. punkts var nesasniegt paredzēto mērķi, proti, lai pašvaldība efektīvi nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu izpildi, tai attiecīgajā kapitālsabiedrībā (reģionālajā centrā) būtu nepieciešama izšķiroša ietekme, nevis vienkārši komersanta kapitāldaļu īpašumtiesības.
Savukārt piedāvātais Likuma 10.¹ panta otrās daļas 3. punkts, Tieslietu ministrijas ieskatā, nonāk pretrunā vispārējiem publisko iepirkumu un valsta pārvaldes uzdevumu deleģēšanas principiem un rada potenciālu Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2. un 3. panta pārkāpumu.
 

-

Lūdzam izvērtēt un precizēt likumprojektā izteikto 10.¹panta piekto daļu, svītrojot tā apakšpunktus, kas neatbilst pārvaldes uzdevumu deleģēšanas principiem, kā arī papildināt likumprojekta anotāciju ar šīs normas būtības un nepieciešamības skaidrojumu. Norādām, ka šobrīd likumprojekta anotācijā šī norma vispār netiek pamatota un skaidrota. 

Vēršam uzmanību uz šādiem apsvērumiem:
1) Saskaņā ar VPIL 41.panta otrās daļas 1.punktu, nevar deleģēt nozares politikas veidošanu un attīstības plānošanu. Līdz ar to ir apšaubāma likumprojektā izteiktā 10.¹panta piektās daļas 1.punktā minētā uzdevuma - izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu - deleģēšanas likumība. Turklāt norādām, ka šāda uzdevuma deleģēšana reģionālajam centram var radīt interešu konfliktu, ņemot vērā, ka saskaņā ar likumprojektu tieši atkritumu apsaimniekošanas reģionālajā plānā tiek noteikts reģionālo centru skaits, izveidošanas kārtība un kompetence.
2) piektās daļas 2.punkts ("nodrošināt atkritumu apsaimniekošanas reģionālā plāna ieviešanu") ir izvērtējams un redakcionāli precizējams (sašaurināms), lai izslēgtu iespēju, ka reģionālajam centram tiek deleģēti tādi uzdevumi, kuri pēc savas būtības ir valsts pārvaldes funkcijas pamats un kurus drīkst veikt tikai iestādes;
3) Saskaņā ar VPIL 41.panta pirmo daļu publiska persona var deleģēt pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde ietilpst šīs publiskās personas vai tās iestādes kompetencē. Nav skaidrs, kurā normatīvajā aktā ir noteikta pašvaldības kompetence, kas minēta piektās daļas 3.punktā, proti, "izstrādāt vienotu saistošo noteikumu paraugu visām atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldībām". 
4) izvērtējams un precizējams piektās daļas 4.punktā minētais uzdevums "publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju, kurš veiks sadzīves atkritumu un mājsaimniecībās radīto būvniecības atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, šķirošanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā". Piemēram, nav skaidrs, vai šis uzdevums ietver iepirkuma procedūras sagatavošanu vai arī iepirkumu un publiskās partnerības līgumu noslēgšanu. Minētos apsvērumus lūdzam skaidrot likumprojekta anotācijā.
5) izvērtējami skaidrojami likumprojekta anotācijā un nepieciešamības gadījumā precizējami piektās daļas 5. un 6.punktā minētie uzdevumi, proti, nepieciešams pārliecināties, vai ar minētajiem uzdevumiem tiek deleģētas tiesības pieņemt administratīvos aktus (tādā gadījumā tas precīzi jānorāda likumā) un vai minētie uzdevumi neietver tādus uzdevumus, kuri pēc savas būtības ir valsts pārvaldes funkcijas pamats un kurus drīkst veikt tikai iestādes;
6) atbilstoši VPIL 43.panta pirmajai daļai, deleģējot pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi.
 

-

Lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar likumprojekta 6.pantā izteiktā 12.panta  1.¹⁰daļā paredzētā ierobežojuma nepieciešamības un samērīguma izvērtējumu.
Vēršam uzmanību, ka šobrīd normā paredzētie termiņi neatbilst administratīvās sodāmības institūtam. Proti, persona atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes (Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešā daļa). Līdz ar to likumprojekts būtībā paredz izņēmumu sodāmības regulējumam un soda piemērošanas tiesiskās sekas attiecina uz atšķirīgu laikposmu. Vēršam uzmanību arī uz to, ka Likumā  un citos likumos vides aizsardzības jomā nav izplatīti, ja vispār ir atrodami, administratīvie pārkāpumi, kuru izdarīšanas gadījumā varētu tikt piemērots papildsods – tiesību atņemšana vai tiesību izmantošanas aizliegums. Līdz ar to šo pārkāpumu raksturs, neskatoties uz to izdarīšanas biežumu, vispār nav tāds, par kuriem varētu piemērot minētos papildsodus. Neskatoties uz minēto, šobrīd likumprojekts paredz būtībā līdzīgas sodošas sekas - tiesību atņemšanu vai tiesību izmantošanas aizliegumu. Ja šāda pieeja ir objektīvi nepieciešama, tas skaidri un nepārprotami jāatspoguļo anotācijā, pievēršot uzmanību it īpaši lietderības un samērīguma apsvērumiem, un vērtējot, vai rezultātu nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem un vairāk tiesību sistēmai atbilstošiem līdzekļiem. 

-

Tieslietu ministrija lūdz atkārtoti izvērtēt minētās normas nepieciešamību, ņemot vērā šādus apsvērumus:
Likuma 12.panta pirmā daļa nosaka, kādām personām un kādos gadījumos ir pienākums saņemt Valsts vides dienesta (turpmāk - VVD) atļauju atkritumu apsaimniekošanai. Proti, šāds pienākums ir atkritumu apsaimniekotājam.  Saskaņā ar Likuma 1.panta 21.punktu atkritumu apsaimniekotājs ir komersants, arī atkritumu tirgotājs un atkritumu apsaimniekošanas starpnieks, kurš ir saņēmis attiecīgu atļauju atkritumu apsaimniekošanai šajā likumā vai normatīvajos aktos par piesārņojumu noteiktajā kārtībā. 
Lasot Likuma 1. un 12.panta normas kopsakarībā, kā arī interpretējot tās teleoloģiski un sistēmiski kopā ar citām Likuma normām un Eiropas Savienības direktīvām, no kurām izriet minētais tiesiskais regulējums, Tieslietu ministrijas ieskatā nav iespējams tāds tiesību normu interpretācijas rezultāts, no kura izrietētu, ka šobrīd  likumprojektā izteiktā 12.panta 6.punkta 3.apakšpunktā minētajām personām un minētajām darbībām būtu nepieciešama atkritumu apsaimniekošanas atļauja, ja šīs personas neveic atkritumu apsaimniekošanu kā komercdarbību (saimniecisko darbību). 
Līdz ar to, Tieslietu ministrijas ieskatā, likumprojekta anotācijā norādītā problēma par atļaujas nepieciešamību ir risināma tiesību normu interpretācijas ceļā, nevis papildinot Likumu ar papildus izņēmumu. 
Vēršam uzmanību, ka šāda veida "izņēmumu" uzskaitīšana Likumā rada turpmākus Likuma interpretācijas un piemērošanas riskus. Proti, šobrīd Likums (tā 12.pants) veidots tādējādi, ka tiek noteikti gadījumi, kad atkritumu apsaimniekošanas atļauja ir nepieciešama (un visos pārējos gadījumos - nav nepieciešama). Izņēmumus ir pamatoti norādīt tādos gadījumos, ja atļauja noteiktam tiesību subjektam un darbībām saskaņā ar Likumu būtu nepieciešama, bet lietderības apsvērumu rezultātā (sabiedrības veselība, vides aizsardzība) ir secināts, ka konkrētas darbības varētu veikt arī bez atļaujas saņemšanas (piemēram, kā tas noteikts Likuma 12.panta sestās daļas 1.punktā vai septītajā daļā). Savukārt, kad Likumā sāk uzskaitīt visas personu kategorijas un darbības, kad atļauju nevajag, mainās Likuma mērķis un būtība - proti, tiek prezumēts nevis tas, ka atļauja nav vajadzīga, izņemot Likumā noteiktos gadījumus, bet prezumēts, ka atļauja jebkādām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama jebkurai personai, izņemot Likumā noteiktos gadījumus. Šāda pieeja savukārt var novest pie tā, ka Likumā nāksies uzskaitīt arvien jaunas un jaunas tiesiskās situācijas, kad atļauja nav nepieciešama, un Likuma saprātīga interpretācija un piemērošana vairs nebūs iespējama. 
Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt Likuma 12.panta sestās daļas papildināšanas nepieciešamību un apsvērt citus risinājumus, piemēram, iespēju precīzāk (detalizētāk) noteikt situācijas, kad atļauja ir nepieciešama, precizējot Likuma 12.panta pirmo daļu vai atkritumu apsaimniekotāja definīciju.
Minētie apsvērumi attiecas arī uz likumprojektā izteikto 12.panta septīto daļu. Lūdzam šīs normas izvērtēt un nepieciešamības gadījumā izslēgt vai precizēt.

-

Lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar skaidrojumu par likumprojektā izteiktās 12.panta astotās daļas samērīgumu un piemērošanas kārtību, ņemot vērā šādus apsvērumus:
Vēršam uzmanību, ka normas pašreizējā redakcijas secināms, ka tiek noteikts pārkāpumu atkārtotības institūts. Norādām, ka šobrīd administratīvo atbildību un kriminālatbildību regulējošie tiesību akti šādu institūtu vairs neparedz.
Vienlaikus secināms, ka nav viennozīmīgi skaidrs, kas šajā tiesību normā tiek saprasts ar "atkārtotību", jo var veidoties gan situācija, kad administratīvo pārkāpumu sastāvi sakrīt, gan arī situācija, kad atļaujas izdošana tiek atteikta, ja izdarīti jebkādi divi pārkāpumi atkritumu apsaimniekošanas jomā.  Līdz ar to likumprojekta anotācijā nepieciešams detalizētāk skaidrot šīs normas piemērošanas mehānismu.
Tieslietu ministrijas ieskatā tāpat nepieciešams izvērtēt, kāpēc šajā tiesību normā tiek minēti tikai pārkāpumi atkritumu apsaimniekošanas jomā, bet ne citās vides aizsardzības jomās, piemēram, piesārņojuma jomā.
Vēršam uzmanību arī uz jau iepriekš šajā atzinumā norādīto, ka  saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešo daļu persona atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes.
Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt likumprojektā izteiktā 12.panta astoto daļu.

-

Lūdzam izvērtēt likumprojektā izteiktā 12.² panta otrās daļas lietderību un nepieciešamības gadījumā to izslēgt.
Saskaņā ar likumprojekta anotācijā skaidroto, "Izvērtējot publiski pieejamo informāciju, ir konstatēts, ka pastāv “pelēkais” tirgus, t.i.,   komersantiem un privātpersonas, kuras sludinājumu portālos un savās mājaslapās piedāvā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus bez atbilstošas atļaujas, tādējādi atkritumus apsaimniekojot neatbilstoši vides aizsardzības prasībām, radot riskus apkārtējai vides stāvokļa pasliktināšanai. Tāpēc AAL ir jāparedz, ka VVD ir tiesības lūgt Patērētāju aizsardzības centram slēgt domēnu, ja komersants tajā piedāvā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus un komersantam nav izsniegta atļauja šā panta pirmajā daļā minēto atkritumu apsaimniekošanas darbību veikšanai vai atļauja atkritumu reģenerācijai vai apglabāšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par piesārņojumu. "
Vēršam uzmanību, ka aprakstītā personu rīcība kvalificējama tai skaitā kā negodīga komercprakse, kuras novēršanu regulē Negodīgas komercprakses aizlieguma likums. Minētā likuma 15.panta pirmās daļas 2.punkts jau šobrīd paredz, ka Uzraudzības iestāde veic komercprakses uzraudzību (..) izvērtējot iespējamā pārkāpuma ietekmi uz patērētāju kolektīvajām interesēm, kā arī nodrošinot līdzsvarotu komercprakses īstenotāju darbības uzraudzību,  pamatojoties uz tādas iestādes sniegtu informāciju, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole. Lai novērstu patērētāju kolektīvajām intereses apdraudošus pārkāpumus, uzraudzības iestādei ir tai skaitā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktās tiesības.
Ievērojot minēto, VVD jau šobrīd ir normatīvajos aktos noteiktas tiesības tiesības iestāžu sadarbības ietvaros vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, norādot negodīgu komercpraksi. Vēršam uzmanību arī uz to, ka likumprojektā piedāvātais regulējums nerisinās gadījumus, ja persona normatīvajiem aktiem neatbilstošu reklāmu tādās interneta vietnēs kā ss.lv vai facebook.com.

-

Lūdzam izsleģt likumprojekta 10.pantu, kas paredz papildināt Likuma 15.pantu ar piekto un sesto daļu.
Norādām, ka saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1.pantu zemesgrāmatā ieraksta nekustamu īpašumu un nostiprina ar to saistītās tiesības. Zemesgrāmatu likuma 4.pantā skaidrots jēdziena „tiesība”, nosakot, ka ar tiesībām saprot arī tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus, ja no likuma satura un tiešā jēguma neizriet pretējais.
Ievērojot minēto, Zemesgrāmatu likuma 44.pantā sniegts nostiprinājumu iedalījums, paredzot, ka ierakstu veidā uz nekustamu īpašumu nostiprina tiesības, kam pamatā ir tiesisks darījums, tiesas spriedums vai lēmums vai administratīvu iestāžu akts vai kas pastāv uz paša likuma (5. p.) pamata, savukārt atzīmju veidā nostiprina tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus.
Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 44.panta otro daļu tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus zemesgrāmatā nostiprina atzīmju veidā. Minētās tiesību normas, kopsakarā ar Zemesgrāmatu likuma 77.pantā noteikto zemesgrāmatas nodaļas tiesneša pienākumu, izskatot nostiprinājumu lūgumu, pārliecināties par to, vai tiesības, kuras lūdz nostiprināt, pieder pie 31. un 44. pantā minētām tiesībām, kurām ir sakars ar nekustamu īpašumu, norāda uz likumdevēja mērķi ierobežot nostiprināmo tiesību loku to attiecinot uz lietu tiesībām, kuras to absolūtā spēka dēļ var izlietot pret jebkuru no personām.
No minētā izriet, ka tiesiski iespējami (pieļaujami) ir tikai likumā noteiktie lietu tiesību veidi (numerus clausus princips) un tiesiski iespējamas (pieļaujamas) ir tikai lietu tiesības ar likumā noteikto saturu (noslēgtības princips) (sk. tai skaitā E.Virko Zemesgrāmatu pieejamība un ticamība II, Jurista vārds, 2008.gada 15.aprīlis Nr.15 (519)). Ciktāl numerus clausus pastāv materiālajās lietu tiesībās, tiktāl tam jāpastāv arī procesuālajās zemesgrāmatu tiesībās.
Līdz ar to, Zemesgrāmatu likuma 4.pantā noteiktie tiesību nodrošinājumi un aprobežojumi attiecas uz Civillikumā noteikto lietu tiesību nodrošinājumu un aprobežojumu ierakstīšanu. Ievērojot, ka zemesgrāmatai piemīt lietu tiesību apkalpojoša funkcija, zemesgrāmatas kā publiska reģistra nozīme ir sniegt publiski ticamu informāciju par nekustamo īpašumu un uz to nostiprinātām tiesībām, nevis informāciju par visām ar konkrēto īpašnieku saistītajām tiesiskajām attiecībām.
Tā kā VVD lēmuma mērķis ir nostiprināt  pienākumu zemes īpašniekam prettiesiski novietotos atkritumus nodot atkritumu apsaimniekotājam, lēmums pats par sevi nerada tādu tiesību nodrošinājumu un aprobežojumu, ko, ievērojot spēkā esošo normatīvo regulējumu un zemesgrāmatas būtību, būtu iespējams ierakstīt zemesgrāmatā.
Papildus skaidrojam, ka saskaņā ar Civillikuma 993. un 994. pantu par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Atbilstoši Civillikuma 1036. pantam īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem. Atbilstoši Civillikuma 864. pantam īpašniekam jānes visas uz lietu gulošās nastas un apgrūtinājumi. Tāpat Civillikuma 1082. pants noteic. ka īpašuma lietošanas tiesības aprobežojumu noteic vai nu likums, vai tiesas lēmums, vai arī privāta griba ar testamentu vai līgumu, un šis aprobežojums var attiekties kā uz dažu lietu tiesību piešķiršanu citām personām, tā arī uz to, ka īpašniekam jāatturas no zināmām lietošanas tiesībām, vai arī jāpacieš, ka tās izlieto citi. Tādējādi, lai gan nekustamā īpašuma īpašnieks var brīvi rīkoties ar savu nekustamo īpašumu, īpašuma tiesības nav neierobežotas un normatīvie akti var paredzēt gan publiski tiesiskus pienākumus veikt kādas konkrētas darbības, gan novērst negatīvas sekas sabiedrībai, gan atturēties no kādas darbības. Secināms, ka nekustamā īpašuma īpašnieks kopumā var būt atbildīgs par nekustamajā īpašumā esošo atkritumu nodošanu apsaimniekotājam, pat tad, ja pats atkritumus nav radījis (ar nosacījumu faktisko piesārņotāju nevar noskaidrot).
Vērtējot spēkā esošā Likuma 15. panta ceturto daļu, Tieslietu ministrijas ieskatā, tiesību norma paredz nekustamā īpašuma īpašnieka publiski tiesisko pienākumu, lai mazinātu vides piesārņojumu un mazinātu ietekmi uz vidi risku. Vienlaikus, kā tas izriet no minētās normas būtības un tiesu prakses, nekustamā īpašuma īpašnieka atbildība un pienākums par prettiesiski novietotajiem atkritumiem iestājas tikai tad, ja faktisko piesārņotāju ir grūti vai pat neiespējami noskaidrot. Tiesu praksē ir atzīts, ka minētā norma ir vērsta arī uz zemes īpašnieka tiesību aizsardzību, un patiesais atkritumu radītājs, ja tāds ir noskaidrojams, saskaņā ar likumu ir patstāvīgi atbildīgs par atkritumu apsaimniekošanu. Līdz ar to, Tieslietu ministrijas ieskatā, 1) ar Likumu ikvienam nekustamā īpašuma īpašniekam ir noteikts publiski tiesisks pienākums nodot prettiesiski novietotos atkritumus apsaimniekotājam, ja nav noskaidrots atkritumu radītājs; 2) lai gan tas kaut kādā mērā ierobežo nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības lietot īpašumu pēc saviem ieskatiem, noteiktais pienākums nav liettiesisks, proti, nav tāds, kas seko pašai lietai.
Vēršam uzmanību arī uz Satversmes tiesas  secinājumiem (sk. Satversmes tiesas 2013.gada 5.aprīļa spriedums lietā Nr.2012-20-03; Satversmes tiesas 2011.gada 12.oktobra spriedums lietā Nr.2010-74-03), ka īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, proti, ja tie ir noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi. Leģitīma mērķa esamība liecina par to, ka īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts sabiedrības interesēs. Vienlaikus kā būtisks noteiktā īpašuma ierobežojuma atbilstības Satversmei kritērijs izvirzīts tā samērīgums, kas paredz konstatēt, ka izmantotais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un labums, ko sabiedrība iegūst no ierobežojuma, ir lielāks par personai nodarīto zaudējumu.
Šobrīd likumprojekta anotācijā nav ietverts ne konstatētās problēmas (nekustamo īpašumu atsavināšanas) apjoms, ne piedāvātā risinājuma samērīgums attiecībā pret citiem zemes īpašniekiem, ne tas, vai ir iespējami (apsvērti) citi tiesiski risinājumi, kas mazāk ierobežo indivīdu tiesības.
Ievērojot visu iepriekš minēto, pienākuma nodot atkritumus apsaimniekotājam uzlikšana konkrētam īpašniekam ar administratīvo aktu  nevar konstituēties par lietu tiesību, kas apgrūtina konkrēto zemes gabalu, un šāds apgrūtinājums nevar tik nostiprināts zemesgrāmatā. Tāpat ļoti kritiski ir vērtējams, ka šāda veida nostiprināts pienākums kā apgrūtinājums zemesgrāmatā varētu dot tiesības jaunajam zemes īpašniekam administratīvajā procesā iestāties citas personas vietā, pārņemot tā tiesības un pienākumus.

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 15.pantā izteiktos grozījumus, ievērojot Noteikumu Nr.108 2. un 3. punkta prasības.
Tai skaitā vēršam uzmanību:
1) lūdzam izslēgt vai precizēt frāzi "izmantojot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus atbilstoši veselības un vides aizsardzības principiem". Norādām, ka šī frāze ir deklaratīva un neskaidra, t.i. nerada priekšstatu par tiesību normas adresātam uzliktajiem pienākumiem un to, kur persona var noskaidrot minētos "paņēmienus" un "principus"';
2) lūdzam izvērtēt jēdziena "pilnvarots pārstāvis" lietojumu likumprojekta 15.pantā izteiktajās normās, jo šobrīd nav skaidrs, vai tā visos 15.pantā minētajos gadījumos ir persona, kas pilnvarota spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā noteiktu darbību veikšanai, vai arī tas ir šajā pantā minētais ražotāju paplašinātās atbildības sistēmas komersants, ar ko tiek noslēgts līgums.
Vēršam uzmanību arī uz to, ka saskaņā ar Civillikumu jebkura persona var neteiktu darbību veikšanai dažādā apjomā pilnvarot citu personu. Pilnvarojuma institūts pastāv arī administratīvajā procesā. Tieslietu ministrijas ieskatā šāda veida pilnvarojumu, ja vien ar likumu netiek ierobežots pilnvarnieka tiesības (pilnvarojuma apjoms), nav nepieciešams īpaši norādīt Likumā;
3) lūdzam izslēgt normas, kas pēc būtības atkārto jau iepriekš paredzēto regulējumu. Piemēram, 37.²panta trešajā daļā noteiktais pienākums informēšanas pasākums nodrošināt no saviem līdzekļiem jau izriet no šā paša panta pirmās un otrās daļas.
4) Lūdzam ievērot Noteikumu Nr. 108 prasības par to, ka likuma normas jāveido lakoniskas, ievērojot valsts valodas literārās un gramatiskās normas, juridisko terminoloģiju un pareizrakstības prasības un normatīvajiem aktiem atbilstošā vienotā stilistikā. Piemēram, atbilstoši minētajam,  37.¹panta otrā daļa izsakāma šādi: "(2) Riepu ražotājs var pats veikt šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus vai slēgt līgumu ar likumā "Par dabas resursu nodokli" minēto ražotāju paplašinātās atbildības sistēmas komersantu par  nolietoto riepu apsaimniekošanas organizēšanu un koordinēšanu." 37.²pants izsakāms šādi:  "(1) Riepu ražotājs sedz visas šā likuma 37.¹ panta pirmajā un otrajā daļā minētās nolietoto riepu savākšanas, pieņemšanas, pārvadāšanas, sagatavošanas  atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un reģenerācijas izmaksas. (2) Riepu ražotājs riepu tirdzniecības vai nomaiņas vietās nodrošina nolietoto riepu pieņemšanu bez maksas vismaz tādā pašā apmērā, kādā persona iegādājusies riepas šajā riepu tirdzniecības vai nomaiņas vietā. Riepu ražotājs riepu tirdzniecības vietā, kā arī interneta vietnē, kur riepas tiek piedāvātas tirdzniecībai, ievieto informāciju par nolietoto riepu pieņemšanas kārtību."
 

-

Lūdzam tiesiskās skaidrības un noteiktības nolūkos papildināt atsauci uz Regulu Nr.1013/2006 ar norādi uz konkrēto piemērojamo regulas pantu. Vēršam uzmanību, ka Regulā Nr.1013/2006 dažādi termiņi norādīti vairākos regulas pantos.

-

Lūdzam skaidrot un precziēt likumprojektā izteikto Pārejas noteikumu 56. un 57.punktu, kas šobrīd noteic:
"56. Pašvaldība sadarbība ar sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, kuru pašvaldība izraudzījusies atbilstoši šā likuma 18.pantam, līdz 2022.gada 30.decembrim izvērtē un veic grozījumos noslēgtajos līgumos par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu attiecībā uz bioloģiski noārdāmo atkritumu apsaimniekošanu.
57. Pašvaldība sadarbībā ar reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru līdz 2023. gada 30. decembrim  pārslēdz līgumus par sadzīves atkritumu apglabāšanu, kas noslēgti atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likuma 21. panta pirmajai daļai. ”

Norādām, ka nav skaidrs, par ko pašvaldībām jāizdara grozījumi jau noslēgtajos līgumos, un kāpēc pirms termiņa beigām jāpārslēdz līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem. Norādām arī, ka nav skaidrs, kas šajās normās jāsaprot ar līguma "pārslēgšanu", piemēram, vai tā ir līguma pirmstermiņa uzteikšana un cita pakalpojumu sniedzēja izvēle, vai līguma pārjaunošana, vai vēl kādas citas darbības.

-

Tiesiskās skaidrības nolūkos lūdzam precizēt likumprojektā izteikto Pārejas noteikumu 53. punktu, vārdus "jauno noteikumu" aizstājot (papildinot) ar norādi uz šo noteikumu izdošanas tiesisko pamatojumu (Likuma pantu) vai atsauci uz Pārejas noteikumu 52.punkta attiecīgo apakšpunktu.

-

Lūdzam izvērtēt likumprojektā izteiktā 10.¹ panta pirmās daļas formulējumu, un nepieciešamības gadījumā to precizēt.

No likumprojekta anotācijas izriet, ka minētās normas mērķis ir ieviest atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā paredzēto institucionālo reformu, kuras ietvaros tai skaitā katrā reģionā ir paredzēts izveidot reģionālos atkritumu apsaimniekošanas centrus (turpmāk - reģionālais centrs). 
Tomēr vēršam uzmanību uz to, ka pašreizējā redakcijā (proti, norma formulēta kā izsmeļošas reģionālo plānu satura prasības) šo tiesību normu var interpretēt arī tādējādi, ka tā sašaurina Likuma 9.panta piemērošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu saturu. Šo plānu saturs šobrīd detalizēti regulēts Ministru kabineta 2021. gada 22. jūnija noteikumos Nr. 397 "Noteikumi par atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem un atkritumu rašanās novēršanas valsts programmu". Savukārt Likums (likumprojekts) ir augstāka juridiskā spēka tiesību akts, līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai likumprojektā izteiktā Likuma 10^.1 panta pirmās daļa nesašaurinās uz Likuma 9.panta pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu piemērošanu.

-

Ierosinām apvienot vienā likumprojekta vienībā šā panta otro un trešo daļu, skaidri norādot reģionālo centru izveides iespējas, proti, veidot kapitālsabiedrību vai izvēlēties reģionālo centu publiskajā iepirkumā.

-

Lūdzam likumprojektā izteiktā 12.panta astotajā daļā ietvert tās apakšpunktu numerāciju.

-

Ierosinām tiesiskās skaidrības nolūkos precizēt likumprojektā izteikto 20.panta  7.¹ daļu, jo šobrīd nav viennozīmīgi skaidrs, uz ko attiecas norāde "izņemot gadījumus, kad būvniecības vietā iegūto atkritumu reģenerācija un turpmākā izmantošana attiecīgajā būvniecības vietā atbilst apstiprinātajam būvprojektam" - uz pienākumu saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju vai uz uz tiesībām slēgt līgumu ar atkritumu apsaimniekošanas komersantu.

-

Ierosinām svītrot vārdus "ņemot vērā šā panta sestajā daļā un septītajā daļā minēto informāciju" jo tie ir lieki. VVD, pieņemot lēmumu, jebkurā gadījumā ir jāapsver visa pieejamā informācija.

-