Atzinums

Iebildums pret piedāvāto 35.¹ panta redakciju, ciktāl tā paredz rīcību “atbilstoši standartiem”, kas nav brīvi un bez maksas pieejami sabiedrībai. 
Vēršam uzmanību, ka standarts LVS 1094:2025 “Inženiertīklu un kokaugu aizsardzība pilsētvidē” ir maksas pakalpojums, kas faktiski nozīmē, ka valsts padara tiesību normas saturu atkarīgu no personas finansiālajām iespējām. Saskaņā ar Satversmes 90. pantu valstij ir pienākums nodrošināt, ka ikviens var iepazīties ar normām, kas regulē tā pienākumus un tiesības. Nacionālās bibliotēkas vai standartu lasītavas apmeklējums klātienē nav uzskatāms par mūsdienīgu, efektīvu vai labas pārvaldības principam atbilstošu metodi tiesību satura noskaidrošanai.  
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka grozījumu mērķis ir mazināt administratīvo slogu un sekmēt pilsētvides apzaļumošanu, ieviešot standartu kā alternatīvu individuālam saskaņojumam. Tomēr praksē šis mērķis netiks sasniegts, jo maksas standarta izmantošana rada jaunu finansiālu un administratīvu slogu, kas ir pretrunā ar anotācijā deklarēto birokrātijas mazināšanas un regulējuma vienkāršošanas nolūku. 
Ja likumdevējs vēlas noteikt specifiskus tehniska rakstura nosacījumus stādījumu izvietošanai, šiem principiem ir jābūt ietvertiem vispārpieejamā normatīvajā aktā (piemēram, Ministru kabineta noteikumos vai metodikā), kas publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un pieejams bez maksas. Pieļaujot atsauci uz maksas standartu kā vienīgo kritēriju tiesību īstenošanai bez saskaņošanas, tiek radīta tiesiskā nenoteiktība un pieļauta situācija, ka personas nezināšanas dēļ var tikt nodarīti bojājumi inženiertīkliem vai radīti zaudējumi zemes īpašniekam.
Lūdzam svītrot atsauci uz maksas standartiem vai papildināt pantu ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vienotas, publiski un bez maksas pieejamas prasības (metodiku) koku un krūmu stādīšanai inženiertīklu aizsargjoslās pilsētās un ciemos. 

-

Izteiktā redakcija Aizsargjoslu likuma 37. panta ceturtajai un piektajai daļai rada institucionālu nenoteiktību, dublē kompetences un veicina tiesisko nenoteiktību, jo nespēj nošķirt Valsts vides dienesta (turpmāk – Dienests) un pašvaldības būvvaldes atbildības jomas. Tāpat norma satur augstus korupcijas riskus un pieļauj prettiesisku darbību legalizāciju caur subjektīviem kritērijiem. 
Anotācijā norādīts, ka gadījumos, kad uzbēršana ir būvniecības procesa sastāvdaļa, lemj būvvalde, bet citos gadījumos Dienests. Taču likuma teksts šādu skaidru nošķīrumu nesatur. 
Vēršam uzmanību, ka praksē nav iespējams nošķirt, vai uzbēršana (kas bieži notiek pirms projekta saskaņošanas) ir “būvniecības sastāvdaļa” vai “patvaļīga darbība”. Tas var radīt situācijas, kur Dienests un būvvalde pieņem pretrunīgus administratīvos aktus par vienu un to pašu teritoriju. Secīgi var tikt pārkāpts tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības princips. Iedzīvotājs var saņemt pašvaldības akceptu, piemēram, caur teritorijas plānojumu vai saskaņotu labiekārtošanas projektu (tiesiskā paļāvība), kamēr Dienests izdot lēmumu par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu (tiesiskā nenoteiktība). Normas redakcija neparedz prioritātes noteikšanu starp dažādu institūciju izdotajiem administratīvajiem aktiem, tādējādi pieļaujot situāciju, kurā var būt spēkā divi savstarpēji izslēdzoši nolēmumi. Šāds regulējums neatbilst labas pārvaldības principam un nerisina anotācijā minēto problēmu par Dienesta pilnvaru trūkumu, bet gan rada jaunu juridisku kolīziju. 
Ministrija kritiski vērtē likumprojekta normu, kas paredz Dienesta tiesības nepieprasīt atjaunot iepriekšējo stāvokli, ja tas “nodarītu lielāku kaitējumu videi”. Anotācijā minētais arguments, ka “dabiskās ekosistēmas pielāgojas jaunajiem apstākļiem”, faktiski nozīmē, ka jebkurš nelikumīgs uzbērums pēc laika kļūst par “neaizskaramu dabu”. Tas ir pretrunā ar Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināto piesardzības principu (piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Nr. 2006-09-03). Šāda redakcija pēc būtības pieļaus subjektīvi attaisnot jebkuru pārkāpumu, ja vien īpašnieks spēs pierādīt, ka uzbērums ir “nostāvējies”. Tas tiešā veidā var stimulēt patvaļīgu uzbēršanu, cerot uz vēlāku statusa saglabāšanu.  
Vēršam uzmanību, ka tiesiskās vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska. Ja viena persona ieguvusi kādu prettiesisku labumu, tad otra nevar no vienlīdzības principa atvasināt sev tiesības iegūt šādu prettiesisku labumu, jo tiesību sistēma ir vērsta uz to, lai ierobežotu, nevis izvērstu prettiesiskas situācijas (sk. J.Briede, E.Levits 6.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. J.Briede (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 129.lpp). 
Turklāt likuma prioritātes princips noteic, ka valsts pārvalde ir saistīta ar spēkā esošajām tiesību normām un tās pienākums ir atturēties no rīcības, ar kuru šīs normas tiek pārkāptas (Satversmes tiesas 2008. gada 27. marta sprieduma lietā Nr. 2007-17-05 13. punkts). Tādējādi iestādei (šajā gadījumā Dienestam) nevar piešķirt izvēles brīvību akceptēt prettiesisku stāvokli tikai tāpēc, ka tā novēršana šķiet lietderības apsvērumu dēļ apgrūtinoša.
Vēršam uzmanību uz analoģiju ar būvniecības procesa tiesiskuma uzraudzību – tā ir pašvaldības autonomā funkcija, kuru visos posmos (no ieceres līdz seku likvidēšanai) īsteno būvvalde. Turpretī šajā likumprojektā piedāvātais modelis attiecībā uz applūstošajām teritorijām ir fragmentēts. Lai Dienestam piešķirtajam deleģējumam būtu tiesiska jēga un tas nebūtu tikai formāls, kontroles mehānismam jābūt vienotam.
Lūdzam precizēt 37. panta redakciju, nosakot Dienestam tiesības veikt preventīvu kontroli (tehniskie noteikumi) pirms jebkādas reljefa maiņas applūstošajās teritorijās un nosakot Dienesta lēmumu prioritāti pār pašvaldību administratīvajiem aktiem, tādējādi, pēc analoģijas ar vienotu būvniecības procesa uzraudzību, nodrošinot jēgpilnu valsts kontroles ciklu un novēršot Dienesta rīcībspējas atkarību no pašvaldību autonomajiem lēmumiem. Vienlaikus nepieciešams svītrot 37. panta piekto daļu vai papildināt to ar objektīvi mērāmiem kritērijiem (piemēram, hidrologu atzinumu), lai izslēgtu subjektīvu lēmumu pieņemšanu un prettiesisku darbību legalizāciju.

-

Ministrija iebilst pret Pārejas noteikumu 29. punkta redakciju, kas faktiski paredz prettiesiski veiktu applūstošo teritoriju uzbēršanas un sekojošas apbūves vispārēju legalizāciju. 
Vēršam uzmanību, ka piedāvātais datējums “līdz dienai, kad stājas spēkā šī likuma 37. panta ceturtā daļa” nozīmē, ka legalizācija attieksies ne tikai uz vēsturiskiem gadījumiem, bet arī uz apzinātiem pārkāpumiem, kas veikti neilgi pirms vai pat dienu pirms grozījumu spēkā stāšanās. Šāds regulējums mazina sabiedrības uzticību tiesiskumam un demotivē personu tiesisko apziņu. Tas var radīt pārliecību, ka tiesību normas un aizliegumus, kas ir spēkā jau kopš 2002. gada, var apzināti ignorēt, jo valsts ir gatava legalizēt jebkuru faktisko stāvokli, ja vien tas ir nostiprināts ar formālu pašvaldības akceptu. 
Anotācijā atzīts, ka aizliegums uzbērt applūstošās teritorijas ir spēkā jau vairāk nekā 20 gadus. Piedāvātais 29. punkts šo aizliegumu padara par deklaratīvu, jo prioritāte tiek piešķirta pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem (teritorijas plānojumam vai būvatļaujai), kas nav bijuši savietojami ar Aizsargjoslu likuma normām. Jāuzsver, ka pašvaldības kļūda vai apzināta prettiesiska rīcība nevar radīt tiesisko paļāvību uz vides aizsardzības rēķina. Satversmes tiesa ir skaidri norādījusi, ka pašvaldības plānojums nevar kalpot par instrumentu Aizsargjoslu likuma mērķu apiešanai (Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Nr. 2006-09-03). Būtiski uzsvērt, ka tiesiskā paļāvība nevar rasties no prettiesiskas situācijas. Ja persona ir pārkāpusi likumu, kas aizliedz uzbēršanu applūstošajās teritorijās, tai nevarēja izveidoties pamatota un aizsargājama paļāvība, ka šāda rīcība nākotnē tiks legalizēta. 
Vēršam uzmanību, ka tiesiskās vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska. Atļaujot legalizēt pārkāpumus, likumdevējs nevis risina vēsturiskas problēmas, bet gan izvērš prettiesisku situāciju, tiešā veidā diskriminējot tos zemes īpašniekus, kuri tiesiski paļaujas uz likumā noteiktajiem aizliegumiem. Turklāt likuma prioritātes princips noteic valsts pārvaldes pienākumu atturēties no rīcības, ar kuru tiek pārkāptas spēkā esošās normas. 
Vienlaikus norādāms, ka likuma atpakaļejošs spēks ir pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos, ja tas kalpo svarīgu sabiedrības interešu aizsardzībai un neaizskar personu pamatotu tiesisko paļāvību. Konkrētajā gadījumā tiesību normas piemērošana ar atpakaļejošu spēku nav pieļaujama, jo tā nevis aizsargā sabiedrības intereses (vides drošību un applūstošo teritoriju hidroloģisko funkciju), bet gan tieši pretēji – prioritizē atsevišķu personu privātās intereses, kas iegūtas, ignorējot kopš 2002. gada spēkā esošos aizliegumus. Tādējādi tiek pieļauta situācija, kurā likumpārkāpums tiek padarīts par tiesisku pamatu jaunu tiesību iegūšanai, kas nav savietojams ar tiesiskas valsts principiem. 

-

Lūdzam papildināt Anotāciju, ņemot vērā, ka Ekonomikas ministrija darba sanāksmēs ir iepriekš norādījusi, ka zemes līmeņa izmaiņas nav būvniecība. Taču Anotācijā  norādīts "ja prettiesiska applūstošas teritorijas uzbēršana ir tālākas prettiesiskas būves izbūves pirmais etaps un attiecīgi vērtējama kā būvniecības procesa sastāvdaļa, tad jautājumu par uzbēruma likvidēšanu lemj būvvalde būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā." No šī likumprojekta izriet, ka tiek mēģināts radīt hibrīda modeli, kurā atbildība par procesuālajām darbībām tiek deleģēta būvvaldei (kura to nespēs kontrolēt, jo trūkst būvniecības sastāva), bet atbildība par rezultāta seku likvidēšanu – Valsts vides dienestam. Tādējādi tiek radīts juridisks vakuums sākumposmā, kurā neviens nav atbildīgs par nelikumīgas uzbēršanas apturēšanu, pirms tā jau ir kļuvusi par neatgriezenisku faktu. 

-

Lūdzam papildināt Anotāciju un skaidrot, kā plānots nodrošināt, ka izstrādājot jaunu teritorijas plānojumu, prettiesiski uzbērta applūstošā teritorija netiek izslēgta no applūstošās teritorijas platības un tai tiek piemēroti aprobežojumi, kas attiecināmi uz applūstošu teritoriju.
Lūdzam skaidrot kā tiks piemērots Pārejas noteikumu 29. punkts, ja tiktu pieņemts lēmums prettiesiski uzbērtu applūstošo teritoriju neatgriezt sākotnējā stāvoklī: ja ir uzbūvēts ceļš, vai varētu būvēt arī ēkas, ja apbūvēta viena zemes vienība, vai uz citām zemes vienībām, kas atrodas uzbērtajā teritorijā, saglabātos būvniecības ierobežojumi. Kā arī, ja tiek pieņemts lēmums par neatgriešanu sākotnējā stāvoklī un ir veikta apbūve, bet uzbērtā teritorija joprojām dabā ir applūstoša (nav veikta būtiska uzbēršana vai klimata pārmaiņu u.c. faktoru ietekmē tā atkal ir applūstoša), vai būs tiesības turpināt teritorijas uzbēršanu vai veikt papildu pretplūdu pasākumus (ja ēka  šī likuma grozījumu rezultātā tiek nodota ekspluatācijā un tajā tiesiski dzīvo cilvēki), tostarp, ieguldīt publisko finansējumu plūdu novēršanai. 

-

Aprakstīta ietekme tikai saistībā ar jauno 35.¹ pantu, bet nav norādītas ietekmes attiecībā uz izmaiņā 37.pantā (par applūstošo teritoriju uzbēršanu), lūdzam papildināt.

-

Lūdzam norādīt, vai likumprojekta izstrādē ir iesaistīts Valsts vides dienests.

-

Norādītā publiskā apspriešana ir veikta par citu likumprojektu, kurā ar šo likumprojektu kopīgs ir tikai jaunais 35.¹ pants. Līdz ar to par būtiskām izmaiņām 37.pantā nav īstenota publiskā apspriešana.

-

Jaunās normas Aizsargjoslu likuma 37. pantā būtiski paplašina Valsts vides dienesta pilnvaras (lēmumu pieņemšanu), līdz ar to nepieciešams papildināt Anotācijas 7. punktu. 

-

Plānotajiem Aizsargjoslu likuma grozījumiem (gan attiecībā uz koku un krūmu stādīšanu pazemes inžieniertīklu aizsargjoslās, gan jo īpaši par rīcībām applūstošo teritoriju uzbēršanas gadījumos) ir būtiska ietekme gan uz teritorijas ilgtspējīgu attīstību, gan uz vidi – gan pozitīva, gan negatīva (īpaši jaunais pārejas punkts var būtiski negatīvi ietekmēt vidi, legalizējot applūstošās teritorijas prettiesisku uzbēršanu un apbūvi). 

-