Atzinums

Vēlamies norādīt, ka ierosinātie grozījumi Latvijas valsts robežas likumā neparedz precīzu mehānismu, kā personas var īstenot tiesības uz patvērumu gadījumos, kad pilnīgi vai daļēji apturēta konkrētu robežšķērsošanas vietu darbība un objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams šķērsot robežu citās oficiālās robežšķērsošnas vietās. Tādējādi ierosinātie grozījumi apdraud ES likumos un starptautiskās konvencijās nostiprināto neizraidīšanas principu un kolektīvās izraidīšanas aizliegumu.
 
Ārzemnieku kolektīvas izraidīšanas aizliegums noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 4. Pantā, kas nosaka pienākumu izvērtēt ikviena potenciālā patvēruma meklētāja individuālo situāciju. Vēršam uzmanību uz to, ka ECT savos spriedumos virknē lietu – piemēram, M.A. v Cyprus, 41872/10; Hirsi Jamaa and Others v. Italy [GC] - 27765/09; M. H. and others v. Croatia, 15670/18 and 43115/18; Shahzad v. Hungary, 12625/17; M.K. and Others v. Poland 40503/17, 42902/17 and 43643/17 – ir atzinusi  kolektīvas izraidīšanas aizlieguma  pārkāpumus. ECT ir norādījusi, ka minētā panta mērķis ir novērst to, ka valstis var atgriezt noteiktu skaitu ārzemnieku, nepārbaudot viņu personiskos apstākļus un tādējādi neļaujot tām izvirzīt savus argumentus pret attiecīgās valsts iestādes veikto pasākumu.

Tādēļ rosinām noteikt skaidrus individuālo apstākļu izvērtēšanas kritērijus un pienākumu tos piemērot attiecībā uz visiem robežškērsotājiem, un it īpaši attiecībā uz tādu ievainojamu grupu pārstāvjiem kā nepilngadīgas personas, seniori un personas ar veselības problēmām.

2022. g. 22. novembrī Eiropas Savienības Pamattiecību aģentūra publicējusi vadlīnijas neatkarīga robežu monitoringa mehānisma ieviešanai ES mērogā. Ar robežu monitoringu jāsaprot organizēta un sistemātiska aktivitāte ar mērķi novērot un dokumentēt ārzemniekus un potenciālos patvēruma meklētājus uz robežas un visās iestādēs, kas saistītas ar robežu. Neatkarīgs robežu monitoringa mehānisms pamatots ar Eiropas Komisijas 2020. g. 23. septembra piedāvāto skrīninga regula, kas šobrīd atrodas trialogos starp Eiropas Parlamentu un ES padomi. Aicinām iekļaut neatkarīga robežu monitoringa nodrošināšanu, kas arī veicinātu procesuālo caurspīdību.

-

Papildus uzsvēram, ka neizraidīšanas princips nav atceļamas arī ārkārtas situācijās. Atgādinām, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regula (ES) 2016/399 par Savienības kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pāri robežām (Šengenas Robežu kodekss) 3. pants nosaka: “Šo regulu piemēro visām personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot: [..] b) bēgļu un to personu tiesības, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neizraidīšanu.” Savukārt saskaņā ar Regulas 4. pantā noteikto, piemērojot šo regulu, dalībvalstis rīkojas, pilnībā ievērojot attiecīgos ES un starptautiskos tiesību aktus.
 

-

ANO Bēgļu aģentūra, komentējot nesen pieņemtos grozījumus Lietuvas Robežas aizsardzības likumā, uzsvērusi, ka  ne 1951. gada Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu (33.2. pants), ne ES tiesību akti nedod pamatu patvēruma procedūras apturēšanai. Personas nedrīkst izraidīt uz tranzītvalsti, šajā gadījumā uz Baltkrieviju, ja tām šajā valstī varētu draudēt dzīvības briesmas un spīdzināšana. Turklāt personas nedrīkst pakļaut arī pastarpinātas izraidīšanas (angl. chain refoulement) riskam, kad pēc izraidīšanas uz Baltkrievijas tās varētu tikt deportētas uz savu izcelsmes valsti, kur tām varētu draudēt spīdzināšana un necilvēcīga apiešanās.
 
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 15. pants pieļauj atkāpes no dažu tiesību ievērošanas ārkārtas apstākļos, taču nekādā gadījumā ne no konvencijas 2. panta (Tiesības uz dzīvību) un 3. panta (Spīdzināšanas aizliegums), kas ietver arī neizraidīšanas principu.
 

-