Atzinums

Ieslodzījuma vietu pārvalde (turpmāk-Pārvalde) atkārtoti lūdz izvērtēt iespēju papildināt Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punktu aiz vārdiem "Valsts probācijas dienestam" ar vārdiem "Ieslodzījuma vietu pārvaldei". Pārvalde atkārtoti norāda, ka ar liegumu tai piekļūt informācijai par ieslodzījumā esošās personas veselības stāvokli tiek radīta nevienlīdzīga situācija apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildes jomā, kā arī tiek apdraudēta ieslodzīto resocializācijas procesa organizācijas un īstenošanas efektivitāte. Tāpat Pārvalde lūdz ņemt vēra, ka šī priekšlikuma neatbalstīšana veicinās piemērotības principa neievērošanu, plānojot un organizējot resocializācijas darbu ieslodzītajiem, kas kopumā var izraisīt recidīva līmeņa palielināšanos, valsts finanšu līdzekļu izšķērdēšanu un nelietderīgu izmantošanu.

Papildināt Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punktu aiz vārdiem "Valsts probācijas dienestam" ar vārdiem "Ieslodzījuma vietu pārvaldei".

Tieslietu ministrijas ieskatā, minētā norma ir deklaratīva un nav saprotams, vai un kā minētā norma varētu risināt anotācijā norādīto problēmu, ka faktiski sūdzību pamatproblemātika ir ārsta un pacienta komunikācijas trūkums un ar to saistītās konfliktsituācijas, kā arī to, ka pacients to sāk risināt zināmu laiku pēc notikuma. Tās ir pacienta tiesības, kuras tas var izvēlēties realizēt un aizsargāt vai nerealizēt, risināt konfliktsituāciju vai to nerisināt un kad. Tas nav pacienta pienākums, bet individuāls subjektīvs izvērtējums, kā arī riska uzņemšanās gadījumos, kad situācija netiek risināta savlaicīgi. Norma faktiski uzliek pienākumu pacientam rīkoties, turklāt nekavējoties. Nav saprotams, ko ietver prasība “nekavējoties”, kādas sekas rodas, ja pienākums netiek izpildīts vai netiek izpildīta prasība “nekavējoties”. Vai minētais nozīmē, ka situācija netiks vērtēta, ja pacients nebūs rīkojies “nekavējoties”. Turklāt, zinot ārstniecības sensitīvo raksturu, ir apšaubāma rīcība, ka valsts šādu pienākumu uzliek attiecību mazaizsargātākajam subjektam - pacientam. Iespējams ārstniecības iestādei un ārstniecības personai būtu jāuzliek proaktīvs pienākums risināt konfliktsituāciju nekavējoties, nevis jāgaida, kad pats pacients nekavējoties vēlēsies risināt konfliktu un vērsīsies pie ārstniecības personas vai iestādes. Turklāt iesniegumu iesniegšanai tiesību aizsardzības iestādēs ir noteikti likumiskie termiņi un, Tieslietu ministrijas ieskatā, netiek saskatīts, ka normas esamība likumā mainītu to, ka pacienti uzreiz savu konfliktu risinās turklāt nekavējoties un savlaicīgi. Lūdzam normu izteikt kā pacienta tiesību nevis pienākumu, jo 18. pants veidots kā pacienta tiesības nevis pienākumi.

-