Atzinums

Biedrība “Zemes reformas komiteja” (turpmāk arī Biedrība) apvieno lielu daļu no zemes īpašniekiem dalītajos īpašumos, kuras biedru skaitā ir vairums personu, kas vairākkārt vērsušās Satversmes tiesā dalīto īpašumus reglamentējušo normatīvo aktu sakarā. Biedrības mērķis ir, tostarp zemes reformas rezultātā izveidoto dalīto zemes un ēkas nekustamo īpašumu tiesiskā regulējuma sakārtošana, tiesiskuma veicināšana, cilvēktiesību ievērošana, un jo īpaši ar pastāvīgiem ēku īpašumiem apgrūtināto zemes īpašumu īpašnieku tiesību aizsardzība. Tā apvieno arī daudzus zemes īpašniekus, uz kuru zemes atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.

Biedrība ar šo sniedz viedokli saistībā ar Tiesību akta projektu 26-TA-978 “Zemes likumiskās lietošanas maksas kompensācijas likums”.

Satversmes tiesa ar 2025. gada 10. decembra spriedumu lietā nr. 2024-21-0103, tostarp noteica, ka Saeimai līdz 2026. gada 1. jūnijam jānosaka kārtība, kādā zemes īpašnieki saņem atbilstīgu atlīdzinājumu par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu, kas radies no 2025. gada 1. janvāra gadījumos, kad zemes likumiskās lietošanas maksa (1) nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi, (2) ir faktiski vienāda ar to, (3) vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam ir nesamērīgi maza. Secīgi Satversmes tiesa noteica Saeimai nodrošināt pilnu restitūciju visos gadījumos, kad likuma vai Ministru kabineta noteikumu dēļ zemes īpašnieki nesaņēma taisnīgu un ekonomiski pamatotu atlīdzību par zemes savu zemi, ko lietoja citi.

Likumprojekta 3. pantā noteikts, ka zemes īpašnieki, kas atrodas zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās, var prasīt kompensāciju no valsts, ja ar zemes likumiskās lietošanas maksu, ko viņiem ir tiesības saņemt saskaņā ar Civillikuma spēkā stāšanās likumu, nevar nosegt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par likumiskajā lietošanā esošo zemi. Saskaņā ar 5. pantu kompensācija aprēķināma kā starpība starp nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu ar likmi, kas noteikta likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 3. panta pirmās daļas 1. punktā, un maksu par zemes likumisko lietošanu tādā apmērā, kāds noteikts Civillikuma spēkā stāšanās likumā, proporcionāli būves īpašnieka likumiskajā lietošanā esošajai zemes platībai. Secināms, ka likumprojekts neatbilst Satversmes tiesas spriedumā noteiktajiem mērķiem un uzdevumiem.

Tiesību normām un to piemērošanas rezultātam jābūt taisnīgam. Satversmes  tiesa  vairākkārt ir norādījusi,  ka  atlīdzībai,  ko  saņem  zemes īpašnieks  zemes  likumiskās  lietošanas  tiesisko attiecību   ietvaros,  ir  jābūt pietuvinātai tirgus situācijai (sal.sk.  Satversmes  tiesas  2011.gada  27.janvāra sprieduma lietā Nr.2010-22-01 13.4.punktu un 2018.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr.2017-17-01  21.2.punktu). Tas nozīmē, ka ikvienam zemes īpašniekam ir jāsaņem tāda zemes likumiskās lietošanas maksa, kas pilda atlīdzības funkciju.
Satversmes tiesa lietā Nr. 2024-21-0103 norādīja, ka, ja zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to, vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad šādu zemes likumiskās lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda atlīdzības funkciju. Šāda situācija ir līdzīga īpašuma piespiedu nodošanai bezatlīdzības lietojumā vai konfiskācijai. Ar minēto spriedumu, kā minēts iepriekš, tika uzdots likumdevējam noteikt kārtību kādā zemes īpašnieki saņem atbilstīgu atlīdzinājumu par viņu pamattiesību aizskārumu, visos Spriedumā minētajos gadījumos.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumdevējam  ir  rīcības  brīvība  izvēlēties,  kādā  veidā tiks noregulētas zemes  likumiskās  lietošanas  tiesiskās  attiecības.  Proti,  valsts pienākumi tiesību uz īpašumu nodrošināšanas aspektā ir pamatā negatīvi, nevis pozitīvi.  Ja  valsts  regulē  zemes  likumiskās  lietošanas  tiesiskās  attiecības,  tad tiesiskajam regulējumam  jābūt  tādam,  kas  samērotu abu  tiesisko  attiecību dalībnieku tiesības un atbilstu vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.  Tomēr  gadījumi,  kad  zemes  likumiskās  lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to, vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza,  liecina,  ka  līdzsvars  šajās  tiesiskajās  attiecībās  joprojām  nav  panākts. Turklāt  zemes  likumiskās  lietošanas  maksu  ietekmēja  jauns  uz  šīm  tiesiskajām attiecībām attiecināts nelikumīgs jeb nesamērīgs tiesību institūts - uz apbūvētu daudzdzīvokļu māju apbūves zemi attiecinātais standartplatības un tās korekcijas koeficienta aprēķināšanas regulējums.
Nav pieļaujama situācija,  ka  Saeima  un  Ministru  kabinets,  apzinoties  to,  ka apstrīdēto normu ietekmē daļa zemes īpašnieku nesaņem tādu zemes lietošanas maksu, kas pildītu atlīdzības funkciju, necenšas savlaicīgi labot šo situāciju, bet norāda uz kļūdām viens otra darbībā. Spriedumā lietā nr. 2024-01-0103 Satversmes tiesa norādīja, ka lai arī apstrīdētās normas attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām atzīstamas par spēkā neesošām no 2027.gada  1.janvāra, šajā  spriedumā  konstatēts,  ka  daļai  zemes  īpašnieku  ar  šīm  normām  radītais Satversmes   105.panta  pirmajā  un  trešajā  teikumā  ietverto  pamattiesību aizskārums ir radies jau iepriekš. Ja zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad  konstatējams,  ka šādu  zemes  īpašnieku  tiesības uz  īpašumu tiek nepamatoti aizskartas mazākais no 2025.gada 1.janvāra.
Atbilstoši Satversmes 92.panta trešajam teikumam ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu  atlīdzinājumu  nepamatota  tiesību  aizskāruma  gadījumā. Lai Satversmes tiesas sprieduma izpilde un zemes īpašnieku pamattiesību aizsardzība būtu efektīva, turklāt  neradītu  tiesisko  nenoteiktību,  konkrētajā  gadījumā  likumdevējam jāpieņem tiesiskais regulējums, lai atbilstīgi un pienācīgi atlīdzinātu zemes īpašniekiem par nepamatotu  tiesību  aizskārumu,  kas  tiem  radies  apstrīdēto  normu  dēļ.  Proti, likumdevējam  ne  vēlāk  kā  līdz  2026.gada   1. jūnijam  jāpieņem tiesiskais regulējums, kas nodrošinās zemes īpašniekiem tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu visos gadījumos - kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi, ir vienāda ar to vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam,  ir  nesamērīgi  maza.  Atbilstīgs  atlīdzinājums zemes īpašniekiem pienākas par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu no 2025.gada 1. janvāra un līdz dienai, kad stājas spēkā jauns zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskais regulējums. Pretējā gadījumā šie zemes īpašnieki būs tiesīgi prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu no valsts prasības tiesvedības kārtībā.
Ņemot vērā minēto, likumprojektā noteiktais, kas faktiski paredz kompensēt vien nekustamā īpašuma nodokli (tā daļu), gadījumos kad zemes likumiskās lietošanas maksa nevar nosegt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par likumiskajā lietošanā esošo zemi, neatbilst Satversmes tiesas spriedumam lietā nr. 2024-21-0103.

Likumprojekta 6. pantā tiek noteikts, ka lai saņemtu kompensāciju, zemes īpašnieks iesniedz Institūcijai kompensācijas pieprasījuma iesniegumu, 7. pantā nosakot kompensācijas pieprasīšanas termiņu līdz 2026. gada 31. augustam. 
Norādāms, ka zemes īpašniekam uzliktais slogs, tajā skaitā finansiālā ziņā, vērsties noteiktā termiņā, turklāt, to nosakot nepamatoti īsu – vien 2 mēnešus no likuma spēkā stāšanās dienas, ar iesniegumu Institūcijā kompensācijas saņemšanai nav samērīgs.
Kā izriet no likumprojekta 8. panta otrās daļas, Institūcija pieņem lēmumu, balstoties uz saskaņā ar šā likuma 6. panta pirmajā daļā iesniegumā norādīto informāciju un valsts informācijas sistēmās pieejamo informāciju. Secīgi, valsts rīcībā ir visa likumprojekta 6.panta pirmajā daļā ietvertā informācija, kas nepieciešama Institūcijai lēmuma par kompensācijas apmēra noteikšanu katram zemes īpašniekam pieņemšanai.
Papildus norādāms, ka termiņš kurā zemes īpašnieks var vērsties ar iesniegumu par kompensācijas pieprasījumu ir noteikts nesamērīgi īss, turklāt nosakot, ka pēc šī termiņa Institūcija iesniegumus vairs neizskata, tas nozīmē, ka zemes īpašnieks faktiski zaudē tiesības saņemt kompensāciju, ja tiem nav resursu vai iespēju šādu iesniegumu un tā pielikumus sagatavot un iesniegt. Tā piemēram, attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksu, normatīvie akti paredz, ka pārmaksu var prasīt par trim iepriekšējiem gadiem. Turklāt pat zaudējumi, kas nodarīti nepamatotā kriminālprocesā vai administratīvās atbildības lietās, ir pieprasāmi 6 mēnešu laikā.
Papildus norādāms, ka daudzi zemes īpašnieki ir ārvalstnieki, ir pensionāri ar zemiem ienākumiem un bez juridiskās izglītības un pieejamiem resursiem šādu iesniegumu sagatavošanai, turklāt likumprojekts neparedz kompensāciju jeb administratīvo izdevumu segšanu šai sakarā.
Zemes Reformas komiteja likumprojektu uzskata par nederīgu Satversmes tiesas nosprausto mērķu sasniegšanai. Jo sliktāk, tas ir uzskatāms par apzināti nederīgu un neatbilstošu Latvijas tiesību lokam un taisnīguma principiem.

 

-