Atzinums

Grozījumu 1. priekšlikumā paredzēts papildināt Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma (turpmāk – NTPAL) 5. panta pirmās daļas 1. punktu pēc vārda “piedāvājumu” ar vārdiem “(tajā skaitā sortimentu)”.
Lai gan anotācijas 1.3. punktā, raksturojot pašreizējo situāciju, norādīts, ka pircēji nereti vienpusēji pieņem lēmumu izņemt no preču sortimenta daļu no piegādātāja precēm, par to neinformējot piegādātāju, tomēr kā risinājums tiek piedāvāts nevis paredzēt nosacījumus, pie kādiem pircēja veikta preču izņemšana no sortimenta būtu pieļaujama, piemēram, savlaicīga piegādātāja informēšana par to, bet faktiski aizliedzot pircējiem vienpusēji lemt par izmaiņām sortimentā savās mazumtirdzniecības vietās. Lēmumu par preču izņemšanu no sortimenta pircējam var būt nepieciešams pieņemt dažādu iemeslu dēļ, piemēram, reaģējot uz pieprasījuma, ko veido gala patērētāji, izmaiņām, vai uz neatbilstošu piegāžu kvalitātes līmeni, kad piegādātājs ilgstoši nepiegādā Pircēja pasūtītos preču apjomus. Preču izņemšana no sortimenta tiek veikta, reaģējot uz objektīviem tirgus vai sadarbības apstākļiem, turklāt ievērojot jau šobrīd Konkurences padomes nodefinētos priekšnosacījumus, proti, līgumā paredzētajā kārtībā un savlaicīgi informējot par to piegādātāju, nevis kā ietekmēšanas līdzeklis, jo šādu rīcību jau šobrīd aizliedz NTPAL 5. panta pirmās daļas 9. punkts. Faktiski preču izņemšana no sortimenta, ja šādas tiesības ir pielīgtas līgumā, ir pielīdzināma līguma izbeigšanai daļā. Ņemot vērā, ka NTPAL neaizliedz pircējam vienpusēji lauzt līgumu ar piegādātāju, ievērojot līgumā noteikto kārtību, nav saprotams un loģiski izskaidrojams aizliegums vienpusēji izņemt preces no sortimenta, ja puses par šādām tiesībām vienojušās, noslēdzot līgumu, un tas tiek darīts līgumā noteiktajā kārtībā.  
Šāda ierosinājuma atbalstīšana var novest pie situācijas, ka pircēji daudz piesardzīgāk iekļaus sortimentā jaunas, inovatīvas un patērētājiem līdz šim nezināmas preces, kas tādējādi atstās negatīvu ietekmi uz piegādātāju konkurētspēju un attīstību, jo tiem būs grūtāk atrast noietu šādām precēm. Vienlaikus jāatzīmē, ka, nespējot vienoties ar piegādātāju par kādas preces izņemšanu no sortimenta, pircēji, izvērtējot izmaksas, kādas rada zema pieprasījuma preču atrašanās plauktos, var būs spiesti pieņemt lēmumu par sadarbības izbeigšanu ar šo piegādātāju vispār, tādējādi piegādātājam samazināsies noiets ne tikai attiecīgajām precēm, bet arī citām.
Nespēja reaģēt uz pieprasījuma svārstībām negatīvi ietekmēs arī pircēju konkurētspēju Baltijas tirgū, jo citās Baltijas valstīs šāda aizlieguma nav. Turklāt pie piedāvātā regulējuma nebūtu iespējama arī pircēju veiktā Baltkrievijā un Krievijā ražoto preču izslēgšana no sortimenta, reaģējot uz Krievijas uzsākto karu Ukrainā.
Lemjot par šādu grozījumu pieņemšanu, jāņem vērā, ka šādam ierobežojumam var būt arī citas negatīvas, šobrīd anotācijā neidentificētas sekas. Tā, piemēram, pircēji var izvēlēties slēgt īstermiņa piegādes līgumus ar piegādātājiem, nodrošinoties, ka tie nekļūst par situācijas ķīlniekiem, ja piegādātājs vēlāk nepiekrīt kādas preces izslēgšanai no sortimenta, vai vairāk ieguldīt tieši privātā zīmola preču ražošanā, jo attiecībā uz tām šāda ierobežojuma izslēgšanai no sortimenta nebūs.
Ņemot vērā augstāk minēto, uzskatām šo ierosinājumu par absurdu un izslēdzamu no plānotā regulējuma. Vienlaikus piekrītam, ka piegādātāji ir savlaicīgi jāinformē par preču izslēgšanu no sortimenta, ļaujot tiem sagatavoties un atrast jaunus noieta tirgus, tāpēc aicinām rast citu, atbilstošāku tiesību normas formulējumu.

Grozījumu 2. priekšlikumā paredzēts papildināt NTPAL 5. panta pirmo daļu ar 17.punktu šādā redakcijā:
"17) piemērot atšķirīgus sadarbības un tirdzniecības nosacījumus lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājam salīdzināmos darījumos ar citu lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju vai īstenot darbības, kas tiešā vai netiešā veidā diskriminē lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus."
Šo priekšlikumu uzskatām par absolūti nesavienojamu ar brīvu konkurenci un patērētāju interesi uz pieejamu cenu.
Pirmkārt, šis priekšlikums kopsakarā ar Ministru kabineta uzdevumu un Konkurences padomes veiktās padziļinātās izpētes secinājumiem ir aiz neveiksmīga formulējuma maskēta cenu regulācija. Nav saprotams, kāpēc ražotājs, kas veicis ievērojamas investīcijas preces attīstībā, zīmolā un atpazīstamībā, un par kura precēm patērētājs ir gatavs maksāt vairāk (jeb - šobrīd noteikto brīvā tirgus cenu), tiek nostādīts nevienlīdzīgā konkurences situācijā, nosakot, ka pircējam (tirgotājam) ir jāpiemēro tam tādi paši nosacījumi kā ražotājam, kas šādas investīcijas nav veicis, bet slēdz salīdzināmu darījumu ar pircēju. Šādā veidā tiek ierobežota ražotāju interese veikt investīcijas jaunos un/vai inovatīvos produktos, kā arī pircēju interese veicināt jaunu, inovatīvu produktu iepirkšanu. Mākslīga cenas pazemināšana zem brīvas tirgus cenas rada vēlmi ietaupīt uz ražošanas izmaksām, ierobežot inovācijas un samazināt apjomus. Turklāt cenu regulācija ir rupja iejaukšanās privātpersonu tiesībās uz īpašumu, kas paredzētas Satversmes 105. pantā, kas pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja ir uzskatāma par samērīgu. Ja šāda priekšlikuma leģitīmais mērķis vēl ir vispār definējams, piemēram, kā godīgas tirdzniecības prakses nodrošināšana un patērētāju aizsardzība, uzskatām, ka priekšlikumu izstrādes un izskatīšanas procesā ir jāveic skaidra un visaptveroša saudzējošāku līdzekļu izpēte, tostarp, jāapsver samazināt pievienotās vērtības nodokļa likme pārtikai vai līdzīgi.
Otrkārt, tiesību norma tādā formulējumā, kā ietverts 2. priekšlikumā, var novest pie pretēja rezultāta, proti, pircēji, lai izvairītos no iespējamā likumpārkāpuma vai šķietamas diskriminācijas, varētu palielināt uzcenojumu precēm, kam tas šobrīd ir zemāks (nevis samazināt to kādām noteiktām precēm), gala rezultātā cietīs patērētājs, kas par precēm maksās vairāk nekā līdz šim.
Treškārt, piedāvātais priekšlikums praktiski ir salīdzināms ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 102. pantā paredzēto aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli, piemērojot netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas (LESD 102. panta a) punkts) vai atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus (LESD 102. panta c) punkts). Šis priekšlikums faktiski izslēdz nepieciešamību konstatēt dominējošu stāvokli un par regulējuma subjektu atzīst jebkuru saimnieciskās darbības veicēju, kurš iepērk pārtikas un lauksaimniecības preces un kura pēdējā finanšu gada neto apgrozījums ir pārsniedzis 2 000 000 EUR. Tādējādi ir būtiski ņemt vērā šo aspektu un izvērtēt, vai piedāvātais priekšlikums ir saderīgs ar ES regulējumu kaut vai tiktāl, cik to prasa konkurences tiesību harmonizācijas starp dalībvalstīm konteksts.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, lūdzam nevirzīt tālākai izskatīšanai 2. priekšlikumu kā nesavietojamu ar brīvu konkurenci un izvēlēties citus, pārtikas ražošanas un mazumtirdzniecības tirgus attīstību mazāk ietekmējošus līdzekļus MK noteikto mērķu sasniegšanai.