Projekta ID
25-TA-3014Atzinuma sniedzējs
AS "West Kredit"
Atzinums iesniegts
30.12.2025.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Informatīvais ziņojums
Iebildums
2025.gada 29. decembrī, Rīgā
Par informatīvā ziņojuma projektu “Par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu” LFNA priekšlikumu.
Latvijas Komercbanku asociācijas (Latvijas Finanšu nozares asociācija-LFNA) priekšlikums pakļaut visus nebanku kreditētājus prudenciālajai uzraudzībai un nodot tos Latvijas Bankai nav tikai profesionāli nepamatots – tas ir atklāts mēģinājums ar regulējuma palīdzību izspiest konkurentus no tirgus. Šāda pozīcija nav interpretējama kā rūpes par finanšu stabilitāti vai patērētāju interesēm; tā vienkārši ir banku sektora centieni atjaunot savas monopolstāvokļa ērtības, ko pēdējo gadu laikā ir mazinājusi nebanku kreditētāju konkurētspēja un inovācijas.
Banku asociācijas apgalvojums, ka nebanku sektors būtu jāpakļauj prudenciālajai uzraudzībai, ir juridiski nepatiess un ekonomiski absurds. Prudenciālā uzraudzība ir paredzēta institūcijām, kuras pieņem noguldījumus un kuru darbība rada sistēmisku risku finanšu stabilitātei. Nebanku kreditētāji neveic noguldījumu piesaisti, nerada sistēmiskus riskus un neiejaucas maksājumu sistēmās. Tāpēc prasība piemērot tiem banku tipa uzraudzību nav nekas cits kā regulatīva agresija pret konkurentiem, nevis racionāls tirgus attīstības risinājums.
Komercbanku asociācijas ideja, ka lielajiem nebanku uzņēmumiem būtu jāsaņem bankas vai “mazās bankas” licence, patiesībā ir mēģinājums panākt to likvidāciju. Šādas licences prasības – milzīgs sākuma kapitāls, sarežģītas risku pārvaldības sistēmas, apjomīgas atskaites un banku līmeņa birokrātija – nav veidotas uzņēmumiem, kas nepiedalās depozītu tirgū. Tās ir veidotas, lai nosargātu banku intereses un nepieļautu konkurentus tajās nišās, kur bankas pašas sen nav gatavas strādāt.
Arī ideja mazajiem tirgus dalībniekiem piemērot krājaizdevu sabiedrību regulējumu ir profesionāli absurda un apliecina pilnīgu izpratnes trūkumu par nebanku sektora darbības modeli. Krājaizdevu sabiedrības balstās biedru noguldījumos, savstarpējā kooperācijā un slēgtā struktūrā – nekas no tā nav salīdzināms ar komercsabiedrību darbību. Šāds salīdzinājums nav kļūda – tas ir apzināts mēģinājums radīt regulējumu, kas nav izpildāms, lai konkurenti tiktu izslēgti no tirgus.
Īpaši cinisks ir banku apgalvojums, ka prudenciālā uzraudzība “palielinās sektora konkurētspēju”. Realitātē prudenciālā uzraudzība palielina izmaksas, ierobežo elastību, samazina inovācijas un padara tirgu nepieejamu mazajiem uzņēmumiem. Tā vienmēr samazina konkurenci, nevis to palielina, un šajā gadījumā mērķis ir tieši šāds – panākt, ka tirgū paliek tikai daži lieli spēlētāji, vēlams – pašu banku kontrolēti vai ar tām cieši saistīti.
Ne Eiropas Savienības regulējums, ne starptautiskā prakse neatbalsta šādu modeli. Nevienā ES valstī nav mēģināts pakļaut visus nebanku kreditētājus banku tipa prudenciālai uzraudzībai, jo tas pilnībā izkropļotu tirgu, iznīcinātu alternatīvo finansēšanu un kaitētu patērētājiem. Komercbanku asociācijas priekšlikumam nav ne tiesiska, ne ekonomiska, ne patērētāju interešu pamatojuma.
Tāpēc ir jāatzīmē skaidri:
Komercbanku asociācijas pozīcija ir nevis viedoklis par tirgus attīstību, bet tiešs mēģinājums panākt regulējumu, kas iznīcina konkurenci un atgriezt bankām monopola stāvokli kreditēšanas tirgū.
Šādu priekšlikumu nevar uzskatīt par konstruktīvu un tas nav pieļaujams Latvijas finanšu tirgus attīstības interesēs.
Par informatīvā ziņojuma projektu “Par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu” LFNA priekšlikumu.
Latvijas Komercbanku asociācijas (Latvijas Finanšu nozares asociācija-LFNA) priekšlikums pakļaut visus nebanku kreditētājus prudenciālajai uzraudzībai un nodot tos Latvijas Bankai nav tikai profesionāli nepamatots – tas ir atklāts mēģinājums ar regulējuma palīdzību izspiest konkurentus no tirgus. Šāda pozīcija nav interpretējama kā rūpes par finanšu stabilitāti vai patērētāju interesēm; tā vienkārši ir banku sektora centieni atjaunot savas monopolstāvokļa ērtības, ko pēdējo gadu laikā ir mazinājusi nebanku kreditētāju konkurētspēja un inovācijas.
Banku asociācijas apgalvojums, ka nebanku sektors būtu jāpakļauj prudenciālajai uzraudzībai, ir juridiski nepatiess un ekonomiski absurds. Prudenciālā uzraudzība ir paredzēta institūcijām, kuras pieņem noguldījumus un kuru darbība rada sistēmisku risku finanšu stabilitātei. Nebanku kreditētāji neveic noguldījumu piesaisti, nerada sistēmiskus riskus un neiejaucas maksājumu sistēmās. Tāpēc prasība piemērot tiem banku tipa uzraudzību nav nekas cits kā regulatīva agresija pret konkurentiem, nevis racionāls tirgus attīstības risinājums.
Komercbanku asociācijas ideja, ka lielajiem nebanku uzņēmumiem būtu jāsaņem bankas vai “mazās bankas” licence, patiesībā ir mēģinājums panākt to likvidāciju. Šādas licences prasības – milzīgs sākuma kapitāls, sarežģītas risku pārvaldības sistēmas, apjomīgas atskaites un banku līmeņa birokrātija – nav veidotas uzņēmumiem, kas nepiedalās depozītu tirgū. Tās ir veidotas, lai nosargātu banku intereses un nepieļautu konkurentus tajās nišās, kur bankas pašas sen nav gatavas strādāt.
Arī ideja mazajiem tirgus dalībniekiem piemērot krājaizdevu sabiedrību regulējumu ir profesionāli absurda un apliecina pilnīgu izpratnes trūkumu par nebanku sektora darbības modeli. Krājaizdevu sabiedrības balstās biedru noguldījumos, savstarpējā kooperācijā un slēgtā struktūrā – nekas no tā nav salīdzināms ar komercsabiedrību darbību. Šāds salīdzinājums nav kļūda – tas ir apzināts mēģinājums radīt regulējumu, kas nav izpildāms, lai konkurenti tiktu izslēgti no tirgus.
Īpaši cinisks ir banku apgalvojums, ka prudenciālā uzraudzība “palielinās sektora konkurētspēju”. Realitātē prudenciālā uzraudzība palielina izmaksas, ierobežo elastību, samazina inovācijas un padara tirgu nepieejamu mazajiem uzņēmumiem. Tā vienmēr samazina konkurenci, nevis to palielina, un šajā gadījumā mērķis ir tieši šāds – panākt, ka tirgū paliek tikai daži lieli spēlētāji, vēlams – pašu banku kontrolēti vai ar tām cieši saistīti.
Ne Eiropas Savienības regulējums, ne starptautiskā prakse neatbalsta šādu modeli. Nevienā ES valstī nav mēģināts pakļaut visus nebanku kreditētājus banku tipa prudenciālai uzraudzībai, jo tas pilnībā izkropļotu tirgu, iznīcinātu alternatīvo finansēšanu un kaitētu patērētājiem. Komercbanku asociācijas priekšlikumam nav ne tiesiska, ne ekonomiska, ne patērētāju interešu pamatojuma.
Tāpēc ir jāatzīmē skaidri:
Komercbanku asociācijas pozīcija ir nevis viedoklis par tirgus attīstību, bet tiešs mēģinājums panākt regulējumu, kas iznīcina konkurenci un atgriezt bankām monopola stāvokli kreditēšanas tirgū.
Šādu priekšlikumu nevar uzskatīt par konstruktīvu un tas nav pieļaujams Latvijas finanšu tirgus attīstības interesēs.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Informatīvais ziņojums
Iebildums
2025.gada 29. decembrī, Rīgā
Par informatīvā ziņojuma projektu “Par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu”
1. Pirmkārt, šis jautājums ir būtisks visai nebanku kreditētāju nozarei. Fakts, ka informatīvais ziņojums publiskajai apspriešanai tiek nodots tieši pirms brīvdienām, paredzot saskaņošanas termiņu līdz 2026. gada 5. janvārim, kad reāli ir tikai divas darba dienas, lai izstrādātu argumentētus un kvalitatīvus viedokļus, ir nepieņemams. Šāda prakse ir pretrunā labas likumdošanas un sabiedrības līdzdalības principiem un rada iespaidu, ka nav objektīvas vēlmes pēc nozaru organizāciju pilnvērtīgas iesaistes vai pamatotas diskusijas par projekta turpmāko virzību.
2. AS West Kredit ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu, un uzsver, ka neatbalsta informatīvajā ziņojumā piedāvātās reformas veikšanu un aicina to tālāk nevirzīt. Reformas veikšana prasīs un jau ir prasījusi ar potenciālajiem ieguvumiem nesamērīgu resursu patēriņu gan no nozares, gan arī no publiskā sektora puses.
3. Nebanku kreditētāji ir būtiski atšķirīgi pēc biznesa modeļa, apkalpo citādu riska profilu un nodrošina alternatīvu izvēli patērētājiem. Ja licencēšanas un uzraudzības prasības tiks pielīdzinātas banku sektoram, tas radīs nesamērīgu administratīvo slogu mazajiem un vidējiem nebanku uzņēmumiem, kā rezultātā vairāki tirgus dalībnieki var būt spiesti pamest tirgu.
4. Latvijas Bankas uzraudzības kultūra ir balstīta uz augsta līmeņa prudenciālajām prasībām, kas adekvātas bankām, bet neatbilst nebanku kreditēšanas uzņēmumu riska profilam un biznesa modelim.
Mazākiem uzņēmumiem regulatīvās prasības (piem., detalizēti iekšējās kontroles procesi, pastiprinātas kapitāla prasības, sarežģīta atskaišu sistēma) kļūs par nesamērīgu izmaksu slogu, kas neproporcionāli skars tieši mazākos spēlētājus. Rezultātā tirgus var tikt deformēts un notiks regulācijas izraisīta konkurentu izspiešana, nevis patērētāju interešu aizsardzība.
5. Nav sniegts detalizēts izmaksu–ieguvumu analīzes pamatojums, kas parādītu, kā tieši uzraudzības nodošana LB uzlabos patērētāju situāciju.
6. Nebanku kreditētāji bieži apkalpo segmentus, kuri banku sistēmā ir nepietiekami apkalpoti.
Ja nozares darbība tiks pārlieku ierobežota, patērētāji:
a. Paliks bez alternatīvas finansēšanas iespējām.
b. Būs spiesti meklēt finansējumu ārpus regulētā tirgus.
c Tas var pasliktināt sociāli ekonomisko situāciju, nevis to uzlabot.
d. Nebanku sektors vienkārši pārstās kreditēt Latvijas reģionus, jo tas ekonomiski un administratīvi nebūs iespējams.
7. Eiropas Savienības līmenī nav prasības nodot šo funkciju centrālajai bankai. Līdz ar to Latvijas rīcība nav balstīta tiesisku vai starptautiski pieņemtu standartu nepieciešamībā.
8. Viens no galvenajiem Latvijas Bankas ieguvumu argumentiem ir “vienota uzraudzība stabilitātei”. Taču:
a. nebanku sektors neapdraud finanšu stabilitāti,
b. nozares tirgus daļa pret IKP ir zema,
c. kredītportfeļa riski nav sistēmiski,
d. banku sektors ir pilnībā nodalīts no nebanku sektora riskiem,
e. Tātad nav objektīva sistēmiskā pamatojuma reformai,
f. Reformas mērķis nesakrīt ar tās sekām, kas ir nopietns tiesiskās argumentācijas trūkums.
Nododot nebanku uzraudzību Latvijas Bankai, pastāv risks, ka tirgus kļūs mazāk konkurētspējīgs, sarežģīts mazajiem uzņēmumiem, un patērētāji galu galā saņems šaurāku piedāvājumu un zemāku aizsardzības līmeni. PTAC kompetence šajā jomā ir būtiska, un nav skaidra, pierādītos datos balstīta argumentācija, ka Latvijas Bankas uzņemšanās šo lomu sniegs labākus rezultātus.
Par informatīvā ziņojuma projektu “Par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu”
1. Pirmkārt, šis jautājums ir būtisks visai nebanku kreditētāju nozarei. Fakts, ka informatīvais ziņojums publiskajai apspriešanai tiek nodots tieši pirms brīvdienām, paredzot saskaņošanas termiņu līdz 2026. gada 5. janvārim, kad reāli ir tikai divas darba dienas, lai izstrādātu argumentētus un kvalitatīvus viedokļus, ir nepieņemams. Šāda prakse ir pretrunā labas likumdošanas un sabiedrības līdzdalības principiem un rada iespaidu, ka nav objektīvas vēlmes pēc nozaru organizāciju pilnvērtīgas iesaistes vai pamatotas diskusijas par projekta turpmāko virzību.
2. AS West Kredit ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu, un uzsver, ka neatbalsta informatīvajā ziņojumā piedāvātās reformas veikšanu un aicina to tālāk nevirzīt. Reformas veikšana prasīs un jau ir prasījusi ar potenciālajiem ieguvumiem nesamērīgu resursu patēriņu gan no nozares, gan arī no publiskā sektora puses.
3. Nebanku kreditētāji ir būtiski atšķirīgi pēc biznesa modeļa, apkalpo citādu riska profilu un nodrošina alternatīvu izvēli patērētājiem. Ja licencēšanas un uzraudzības prasības tiks pielīdzinātas banku sektoram, tas radīs nesamērīgu administratīvo slogu mazajiem un vidējiem nebanku uzņēmumiem, kā rezultātā vairāki tirgus dalībnieki var būt spiesti pamest tirgu.
4. Latvijas Bankas uzraudzības kultūra ir balstīta uz augsta līmeņa prudenciālajām prasībām, kas adekvātas bankām, bet neatbilst nebanku kreditēšanas uzņēmumu riska profilam un biznesa modelim.
Mazākiem uzņēmumiem regulatīvās prasības (piem., detalizēti iekšējās kontroles procesi, pastiprinātas kapitāla prasības, sarežģīta atskaišu sistēma) kļūs par nesamērīgu izmaksu slogu, kas neproporcionāli skars tieši mazākos spēlētājus. Rezultātā tirgus var tikt deformēts un notiks regulācijas izraisīta konkurentu izspiešana, nevis patērētāju interešu aizsardzība.
5. Nav sniegts detalizēts izmaksu–ieguvumu analīzes pamatojums, kas parādītu, kā tieši uzraudzības nodošana LB uzlabos patērētāju situāciju.
6. Nebanku kreditētāji bieži apkalpo segmentus, kuri banku sistēmā ir nepietiekami apkalpoti.
Ja nozares darbība tiks pārlieku ierobežota, patērētāji:
a. Paliks bez alternatīvas finansēšanas iespējām.
b. Būs spiesti meklēt finansējumu ārpus regulētā tirgus.
c Tas var pasliktināt sociāli ekonomisko situāciju, nevis to uzlabot.
d. Nebanku sektors vienkārši pārstās kreditēt Latvijas reģionus, jo tas ekonomiski un administratīvi nebūs iespējams.
7. Eiropas Savienības līmenī nav prasības nodot šo funkciju centrālajai bankai. Līdz ar to Latvijas rīcība nav balstīta tiesisku vai starptautiski pieņemtu standartu nepieciešamībā.
8. Viens no galvenajiem Latvijas Bankas ieguvumu argumentiem ir “vienota uzraudzība stabilitātei”. Taču:
a. nebanku sektors neapdraud finanšu stabilitāti,
b. nozares tirgus daļa pret IKP ir zema,
c. kredītportfeļa riski nav sistēmiski,
d. banku sektors ir pilnībā nodalīts no nebanku sektora riskiem,
e. Tātad nav objektīva sistēmiskā pamatojuma reformai,
f. Reformas mērķis nesakrīt ar tās sekām, kas ir nopietns tiesiskās argumentācijas trūkums.
Nododot nebanku uzraudzību Latvijas Bankai, pastāv risks, ka tirgus kļūs mazāk konkurētspējīgs, sarežģīts mazajiem uzņēmumiem, un patērētāji galu galā saņems šaurāku piedāvājumu un zemāku aizsardzības līmeni. PTAC kompetence šajā jomā ir būtiska, un nav skaidra, pierādītos datos balstīta argumentācija, ka Latvijas Bankas uzņemšanās šo lomu sniegs labākus rezultātus.
Piedāvātā redakcija
-