Atzinums

Lūdzam noformēt likumprojekta noslēgumā norādīto informāciju par likumprojekta stāšanos spēkā kā likumā "Par policiju" iekļaujamu pārejas noteikumu, piemēram, paredzot papildināt likuma "Par policiju" Pārejas noteikumus ar 15.punktu, kas paredz, ka likuma 12. panta pirmās daļas 30.¹ punkts un 12.² pants stājas spēkā dienā, ar kuru piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28.novembra Regula (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr.1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES. 
Tāpat, attiecībā uz paziņošanu "Latvijas Vēstnesim" par regulas piemērošanas sākumu, aicinām atsaukties uz konkrētām regulas normām, kas nosaka tās piemērošanas sākuma brīdi - regulas 79. panta 2. un 5.punktu, kas paredz attiecīga Eiropas Komisijas lēmuma pieņemšanu.
Ierosinām arī likumprojekta anotācijā sīkāk skaidrot likumprojekta spēkā stāšanās kārtību, ņemot vērā, ka saskaņā ar regulas 79.pantu tās normas stājas spēkā dažādos termiņos.

-

Vēršam uzmanību, ka precizētajā likumprojekta redakcijā ieviesusies tehniska kļūda - izslēgts paredzētā 12. panta pirmās daļas 30.¹ punkta teksts. Lūdzam šo kļūdu novērst. Informējam, ka atkārtotā atzinuma sniegšanā Tieslietu ministrija vadījusies pēc sākotnējai saskaņošanai nosūtītās 12. panta pirmās daļas 30.¹ punkta redakcijas, t.i.:
"30¹) likumā noteiktajā kārtībā liegt Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. novembra regulas (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES (turpmāk – regula 2018/1862) 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajai personai (turpmāk – neaizsargāta persona), izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu;"

-

Tieslietu ministrijas ieskatā lēmuma par bērna izceļošanas aizlieguma pieņemšana 7 darba dienu laikā neatbilst bērna interesēm, ja bērna dzīvība un veselība ir apdraudēta. Ja kavēšanās var radīt neatgriezenisku kaitējumu un apdraud bērna dzīvību, veselību un drošību, lēmumi ir jāpieņem nekavējoties (skat., piemēram, Civilprocesa likuma 140.panta pirmo daļu, 140.¹ panta trešo daļu, 250.⁵⁸ panta pirmo daļu, 644.^21A panta otro daļu).

-

Lūdzam precizēt likumprojektā paredzēto likuma “Par policiju” 12.² pantu, ņemot vērā šādus apsvērumus:
1. 12.² panta atsevišķo regulējumu par “Valsts policijas amatpersonas” un “Valsts policijas priekšnieka pilnvarotas amatpersonas” rīcību un tās termiņiem nepieciešams izvērtēt un precizēt. Vēršam uzmanību, ka no valsts pārvaldes un administratīvo tiesību viedokļa nav pietiekami saprotama lēmumu pieņemšanas procedūra, ka viena amatpersona konstatē “personas dzīvība, veselība vai drošība var tikt apdraudēta”, bet cita amatpersona to atkārtoti izvērtē un pieņem lēmumu. Papildus vēršam uzmanību, ka administratīvajā procesā iestādē ir vienots process no iesnieguma vai informācijas saņemšanas brīža iestādē līdz lēmuma pieņemšanai un likumā nepieciešams noteikt tikai būtiskāko, tai skaitā no Administratīvā procesa likuma atšķirīgu regulējumu, kas skar privātpersonas tiesības. Vienlaikus likumā nav jāveido regulējums, ko iespējams noregulēt ar iekšējo normatīvo aktu, proti, ja lēmuma pieņemšanai nepieciešamā informācija vai iesniegums ir saņemts Valsts policijas struktūrvienībā, kur lēmuma pieņemšana nav šīs struktūrvienības kompetencē, informācijas un dokumentu apritei (apmaiņai) jānotiek saskaņā ar iekšējiem normatīviem aktiem, nevis likumu. Tāpat arī projektā (likuma “Par policiju” 12.² panta piektā daļa) nav jāveido formāls regulējums par iestāžu sadarbību, proti, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informēšanu, jo šādi izteiktai normai faktiski nav juridiskās slodzes, un arī to var noregulēt ar iekšējo normatīvo aktu. Savukārt izvērstu procedūru aprakstu par šādu paziņošanu un paziņojuma saņēmēja turpmāku rīcību var veidot projekta anotācijā.  
2. Projektā paredzēto likuma “Par policiju” 12.² panta astoto daļu par Valsts policiju kā pieņemtā lēmuma izpildītāju nepieciešams papildus izvērtēt. Vēršam uzmanību, ka šādi izteikta norma norāda, ka lēmuma par aizliegumu bērnu izvest no Latvijas Republikas izpilde nav saistoša Valsts robežsardzei, kuras kompetencē ietilps  robežkontroles nodrošināšana. Piedāvājam projektā šādu normu neveidot, jo lēmuma (administratīvā akta) izpildē jāiesaistās visām valsts pārvaldes iestādēm, kuru kompetenci tas skar.  

-

Kā jau vērsām uzmanību sākotnējā atzinuma sniegšanas laikā, likumprojektā ietvertais regulējums būtiski pārsniedz Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. novembra regulas (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES (turpmāk – regula) ieviešanai nepieciešamo tiesisko regulējumu.
Regula reglamentē datu un informācijas apmaiņu, bet neparedz radīt nacionālajās tiesībās konkrētu tiesiskās aizsardzības līdzekli. Tas ir valsts ziņā izvērtēt, kad, kādā procesā un kādos gadījumos ir jāaizsargā personas.
Piekrītam, ka varētu būt gadījumi, kad valstij, iespējams, būtu jāiejaucas personu privātajā dzīvē un jāveic pasākumi, lai aizsargātu personas dzīvību, veselību un drošību, ja pati persona to nedara vai neapzinās savas rīcības sekas, tomēr šāda ierobežojuma nepieciešamība, samērīgums un process vērtējams Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) garantēto personisko nemantisko tiesību kontekstā.

Ņemot vērā, ka likumprojektā iekļautais tiesiskais regulējums paredz personu pamattiesību ierobežojumu, atkārtoti lūdzam vērtēt likumprojektā iekļautā tiesiskā regulējuma nepieciešamību un samērīgumu, un attiecīgi papildināt likumprojekta anotāciju, ņemot vērā it īpaši šādus apsvērumus:

1) Likumprojektā iekļautais regulējums tomēr nav skaidrs un var radīt cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram, nav skaidrs, vai personas neaizsargātība ir kritērijs, lai tai aizliegtu izceļošanu, vai arī apzīmējums tam, ka pastāv šīs personas dzīvības, veselības vai drošības apdraudējums (salīdzinājumam sk. Prokuratūras likuma 16. panta pirmo daļu). Tāpat, ja ar neaizsargātu personu ir domāta arī persona, kurai ir garīga rakstura vai veselības traucējumi, tad nepieciešams izvērtēt regulējuma atbilstību ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (šāda izvērtējuma rezultātu norādot likumprojekta anotācijas 5.punktā).

2) Ņemot vērā, ka likumprojektā ietvertais regulējums ierobežo personas Satversmē garantētās pamattiesības, turklāt šāds ierobežojums var tikt noteikts uz laiku līdz vienam gadam, nepieciešams papildus vērtēt, vai šāds ierobežojums nav tāds, ko var noteikt tikai tiesa.

3) Nepieciešams pamatot izceļošanas aizlieguma termiņa izvēli.

4) Nepieciešams vērtēt, vai, gadījumā, ja regulējums kopumā ir samērīgs, tas ir arī pietiekams. Piemēram, likumprojektā nav paredzēta tiesība skartajai personai vai tā pārstāvim prasīt pārskatīt izceļošanas aizlieguma ilgumu, piemēram, ja mainās apstākļi un ir zudis apdraudējuma pamats.

5) Anotācija būtu papildināma arī ar izvērstāku šāda jauna tiesiskā aizsardzības līdzekļa satversmīguma izvērtējumu. Vēršam uzmanību, ka ikviena pilngadīga persona ir pilnībā rīcībspējīga un atbildīga par savas rīcības sekām. Līdz ar to ikviena pilngadīga persona var brīvi izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties, pat ja tās dzīvība, veselība vai drošība ir apdraudēta. Aizliegums personai izceļot skar ne vien Satversmes 98. pantā garantētās tiesības, bet arī Satversmes 96.pantā un, iespējams, 97. pantā paredzētās tiesības.

6) Papildus vēršam uzmanību, ka Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojektā paredzētais regulējums būtu skaņojams arī ar Tiesībsargu un, ja regulējums skar personu ar invaliditāti tiesības, būtu noskaidrojams Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA” viedoklis.
 

-

Anotācijā vecāka vai cita ģimenes locekļa īstenotas bērnu nolaupīšanas kontekstā cita starpā norādīts: "Minētajā kategorijā ietilpst arī bez vēsts pazuduši (aizbēguši) bērni, un ar migrāciju saistītos apstākļos nepavadīti bērni." Šāds apgalvojums ir pretrunā tam, kas Regulas 2018/1862 32.panta 9.punktā, no kuras izriet, ka pazudušu personu, kas ir bērni, kategorijā cita starpā ietilpst vecāku veiktas nolaupīšanas riskam pakļauti bērni, nevis otrādi. Līdz ar to aicinām precizēt likumprojekta anotāciju.

-

Anotācijā vecāka vai cita ģimenes locekļa īstenotas bērnu nolaupīšanas kontekstā cita starpā norādīts: "Minētais bieži notiek ļoti plānotos apstākļos ar mērķi ātri atstāt dalībvalsti, kurā panākta vienošanās par bērna aizgādību." Lūdzam papildināt minēto apgalvojumu ar datiem vai cita veida argumentiem, kas ir pamatā šādam apgalvojumam. Tieslietu ministrijā biežāk ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad bērns tiek aizvests tieši pirms ir panākta vienošanās vai citādi atrisināts jautājums par aizgādību vai citu ar bērnu saistītu jautājumu.
 

-

Ņemot vērā, ka anotācijā pagaidu lēmuma par aizliegumu bērna izvešanai no valsts kontekstā ir ietverta atsauce uz Civilprocesa likuma 644.18A pantu, aicinām papildināt anotāciju ar informāciju, ka Civilprocesa likums paredz iespēju tiesai pieņemt pagaidu lēmumu par aizliegumu bērna izvešanai no valsts arī, izskatot lietu par laulības šķiršanu vai laulības neesamību (Civilprocesa likuma 238.¹ pants), izskatot lietu, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām (Civilprocesa likuma 244.¹⁰ pants) un izskatot lietu par bērna izcelšanās noteikšanu (Civilprocesa likuma 249.³ pants).
 

-