Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk tekstā - LDDK) ir iepazinusies ar Satiksmes ministrijas (SM) precizēto normatīvā akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2004. gada 7. septembra noteikumos Nr. 767 "Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa"” (turpmāk tekstā - Projekts) un uztur iebildumu pret Projekta  10. punktu SM piedāvātajā redakcijā.

Pamatojums
Projekta  10. punktā SM piedāvā grozīt Noteikumu 14.punktu un noteikt, ka speciālās stāvvietas atbildīgais darbinieks pārvietotu velosipēdu īpašniekam vai īpašnieka pilnvarotai personai atdod, ja persona uzrāda informāciju par īpašumtiesībām no Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra par veiktu velosipēda reģistrāciju, personu apliecinošu dokumentu vai transportlīdzekļa vadītāja apliecību. Ņemot vērā, ka CSN neparedz obligātu pienākumu veikt velosipēda reģistrāciju, nav skaidrs, kā tiks nodrošināta velosipēda atdošana īpašniekam (vai īpašnieka pilnvarotai personai).
SM norāde, ka ikvienam, veicot pakalpojuma apmaksu 0,91 EUR, ir iespējas reģistrēt velosipēdu savā īpašumā, izmantojot e-CSDD pakalpojumus, nerisina problēmu.
Savukārt reģistrācijas sasaiste ar izturēšanos pret savu īpašumu, kā rūpīgam un gādīgam saimniekam, nav attiecināma uz konkrēto jautājumu. Tāpat arī ieteikumi atbildīgi attiekties pret savu īpašumu un atbilstoši rīkoties, lai īpašumtiesības būtu pierādāmas, ja tā vēlas savu īpašumu atgūt, nerisina problēmu, kā personas, kuras ir darbojušās Latvijas Republikā spēkā esošā normatīvā regulējuma ietvaros, var atgūt sev piederošu uz speciālo stāvvietu pārvietotu velosipēdu. Neatdot cilvēkam viņa īpašumu, pamatojoties uz apsvērumu, ka īpašumtiesības nav pierādāmas, noteikti neuzlabos personas attieksmi pret valsti. Personai ir jābūt iespējai deklarēt, ka tas ir tās īpašums. Jāpiekrīt, ka šādā gadījumā ikviens var pretendēt uz speciālā stāvvietā esošu transportlīdzekli, tomēr pret to ir jāizturas kritiski, jo saņēmēja personas dati tiks fiksēti ar visām no tā izrietošajām sekām, tostarp arī iespējamās krāpšanas gadījumos. Lai mazinātu krāpšanas risku, veidojot atdošanas procedūru ir jāparedz  pazīmju (piemēram, rāmja numura, markas u.c.) fiksēšana.
Gadījumā, ja SM tomēr neņem vērā nepieciešamību nodrošināt iespēju atgūt sev piederošu uz speciālo stāvvietu pārvietotu nereģistrētu velosipēdu, tad parādās vēl viena - ne mazāk svarīga problēma: ko valsts darīs ar neatdotajiem velosipēdiem? Cik ilgu laiku tie atradīsies stāvvietā? Kas ar tiem šajā laikā notiks? Kā mainīsies to tehniskais stāvoklis? Ko iesāk pēc tam? Uzglabāšanas periodā kvalitāti zaudējušo velosipēdu pārdošana izsolēs relatīvi augsto administratīvo izmaksu dēļ, visdrīzāk, nebūs rentabla. Savukārt jebkura cita veida utilizācija no sabiedrības kopīgo interešu, tostarp arī no vides ilgtspējas skatpunkta nav pieļaujama.


 

-