Atzinums

Direktīvas 6. panta 1. punkts sastāv no diviem teikumiem - pirmais teikums noteic, ka darba devēji saviem darba ņēmējiem nodrošina piekļuvi kritērijiem, kuri tiek izmantoti, lai noteiktu darba ņēmēju darba samaksas līmeņus un darba samaksas attīstību, savukārt otrais teikums noteic, ka šiem kritērijiem ir jābūt objektīviem un dzimumneitrāliem. Pirmais teikums neparedz, ka piekļuve būtu jānodrošina tikai objektīviem un dzimumneitrāliem kritērijiem un tas saistīts ar nolūku sniegt informāciju par faktisko situāciju, arī, ja tā pie noteiktiem darba devējiem vēl nav atbilstoša otrā teikuma prasībai. Tas ir pirmais solis, lai konstatētu problēmu un pēcāk to novērstu. Ir nodalāms direktīvā paredzētais pienākums darba devējiem veidot atbilstošas darba samaksas struktūras no pienākuma sniegt informāciju. Ievērojot minēto, aicinu likumprojekta 7. panta pirmo daļu labot, lai saturs būtu atbilstošs direktīvas 6. panta 1. punktam pēc jēgas un mērķa. Normas mērķis ir nodrošināt pārredzamību faktiskajai situācijai. Vienlaikus 7.panta pirmo daļu var papildināt ar otro teikumu, tāpat kā tas darīts direktīvas 6. panta 1. punktā.
 

-

Likumprojekta 11. panta ceturtās daļas otrais teikums rada maldīgu iespaidu, ka tiesībsargam ir pienākums piedalīties darba devēja pasākumos nepamatoto darba samaksas atšķirību novēršanai. Tomēr nedz no direktīvas normām (9.panta desmitā daļa), nedz no Tiesībsarga likuma - tiesībsargam šāds pienākums neizriet. Likumprojekta saturs ir precizējams, skaidri norādot, vai tiesībsargam ir pienākums uz normā minētajiem darba devēja lūgumiem sniegt atbalstu vai arī tiesībargam ir tiesība to atteikt. Precizējumu var veikt pašā normā (11. panta ceturtajā daļā) vai tiesību akta anotācijā.

-

Direktīvas 2023/970 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta tulkojumā latviešu valodā izmantots termins "vienādi vērtīgs darbs". Aicinu šajā likumprojektā terminoloģiju vienādot ar Direktīvā izmantoto terminoloģiju un attiecīgi pārskatīt terminus "vienādi vērtīgs darbs" un "vienādas vērtības darbs."

-

Tiesību akta projekta iepriekšējās versijās 6. panta trešajā daļā tika izmantots formulējums "dibinot darba tiesiskās attiecības", kas patreiz aizstāts ar "darba intervijā".
Lai efektīvāk aizsargātu darba ņēmējus un lai jautājumi par amata pretendenta darba samaksu netiktu uzdoti kādā citā brīdī pie darba tiesisko attiecību dibināšanas, ārpus darba intervijas, aicinu izmantot iepriekšējo formulējumu, proti, "dibinot darba attiecības". Norādu, ka arī Darba likuma 29. panta pirmajā daļā arī ir izmantots formulējums "dibinot darba tiesiskas attiecības". Tāpat iespējams izmantot direktīvas 5. panta 2. punkta formulējumu: "Darba devējs neuzdod pretendentiem jautājumus par viņu darba samaksu pagātnē – tagadējo vai iepriekšējo darba attiecību laikā. "
Vienlaikus aicinu izskatīt iespēju mainīt arī likumprojekta 6. panta daļu struktūru, mainot vietām 6. panta trešo un ceturto daļu. Proti, 6. panta ceturtā daļa precizē darba sludinājuma saturu, tādējādi šī norma būtu izvietojama uzreiz pēc 6.panta otrās daļas. Savukārt patreizējā 6.panta trešā daļa būtu jāliek noslēgumā, kā ceturtā daļa.
 

-

Aicinu normā precizēt, kam sniegt šo informāciju, jo patreiz tas nav saprotams. 

-

No likumprojekta 10. panta devītās daļas ir izņemta daļa, kas noteica darba devēja pienākumu sniegt informāciju arī tiesībsargam un Valsts darba inspekcijai, pēc minēto institūciju pieprasījuma. Tādā veidā daļēji netiek ieviests direktīvas 9. panta 9. punkta otrā teikuma regulējums. Nav saprotams, vai to mēģināts pārņemt ar likumprojekta 10. panta desmito daļu. Tai pat laikā, kā noprotams, ar likumprojekta 10. panta desmito daļu ir pārņemtas direktīvas 9. panta desmitās daļas regulējums. Tādējādi likumprojektā nepieciešams skaidrāks formulējums, precizējums attiecībā uz direktīvas 9. panta 9. punkta saturu vai atruna anotācijā, ka direktīvas 9. panta 9. punkta otrais teikums tiek aptverts ar likumprojekta 10. panta desmitās daļas regulējumu. 

-

No normas nosaukuma nav skaidrs, vai normas saturs attiecas uz pierādījumiem vai novērtējumu. Likumprojekta 15. panta nosaukums norāda, ka normas saturs būs par pierādījumiem, tai pat laikā 15. panta normas saturiski regulē jautājumu par novērtējuma veikšanu attiecībā uz to, vai nodarbinātās sievietes un nodarbinātie vīrieši veic tādu pašu vai vienādas vērtības darbu. Tādējādi likumprojekta 15. panta nosaukums ir precizējams atbilstoši panta saturam, jo patreiz no normas nosaukuma nav skaidrs, vai normas saturs attiecas uz pierādījumiem vai novērtējumu.

-

Aicinu precizēt arī likumprojekta 15. panta pirmo daļu, jo nav saprotams tās saturs. Proti, norma noteic: "Novērtējot, (..), neaprobežojas ar situācijām, kurās nodarbinātās sievietes un vīriešus nodarbina viens un tas pats darba devējs, bet tiek attiecināts arī uz vienotu informācijas avotu, kas nosaka darba samaksas noteikumus. Vienots informācijas avots pastāv tad, ja tajā ir paredzēti visi darba samaksas elementi, kas ir būtiski nodarbināto salīdzināšanai." Nav skaidrs, vai norma runā par "novērtējumu", kas tālāk minēts arī 15. panta otrajā daļā, vai arī normā iztrūkst kādi vardi, lai veidotos loģisks teikums.

-

Aicinu normā mainīt formulējumu un vārdu savienojuma "nav ierobežojams" vietā izmantot "neaprobežojas", lai veidotos loģiski saprotams teikums.

-

Likumprojekta 21.-24. pantā noteiktas sankcijas par direktīvas prasību neievērošanu. No anotācijas izriet, ka sodu samērīgums ir vērtēts, jo juridiskām personām un fiziskām personām ir noteikti atšķirīgi sodu apmēri. Tomēr paužu viedokli, ka šim statusam vien nav izšķirošas nozīmes sankcijas efektivitātes un samērīguma noteikšanā. Proti, svarīgs faktors ir tas, cik liela ir sankcija attiecībā pret  ieņēmumiem, un statusam (juridiskā vai fiziskā persona) šajā ziņā ne vienmēr ir nozīme. Var būt juridiska persona, kas pelna mazāk kā fiziska persona. Sevišķi tas izpaužas gadījumos, kur ieņēmums noteic nozare - informāciju tehnoloģiju jomā, piemēram, fiziskā persona var pelnīt vairāk, kā juridiska persona, finanšu krīzes laikā, pasākumu organizēšanas jomā. Tādējādi noteiktā sankcija būs ievērojami lielāks finanšu slogs juridiskai personai, kā fiziskai personai. Paužu viedokli, ka personas statuss (juridiska vai fiziska) neveido tiešu cēloņsakarību ar ienākumiem. Līdz ar to, balstoties statusu atšķirību vien nevar veikt secinājumu nedz par samērīgumu, nedz arī par efektivitāti sankcijām. Iesaku pārskatīt kritēriju pēc kā tiek noteikta sankcija, piesaistot to apgrozījumam, peļņai vai citam, konkrētajā kontekstā objektīvākām, apstāklim.
 

-