Atzinums

Biedrība “Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija” (LBLA) novērtē Zemkopības ministrijas ieguldīto darbu un centienus veidot ilgtermiņa redzējumu Latvijas lauksaimniecības attīstībai, kā arī uzlabot nozares efektivitāti. Ir būtiski, ka tiek meklēti risinājumi Latvijas lauksaimniecības sistēmas stiprināšanai.
Vienlaikus LBLA “Rīcības plānā Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam” saskata vairākas būtiskas un stratēģiski nozīmīgas nepilnības, īpaši attiecībā uz vides mērķu integrāciju, bioloģiskās lauksaimniecības lomu un publiskā finansējuma vājo sasaisti ar ilgtspējīgu saimniekošanu. Tādēļ iepazīstinām ar mūsu iebildumiem un priekšlikumiem, lai plāns kalpotu ne tikai īstermiņa ekonomiskajai izaugsmei, bet arī valsts ilgtermiņa interesēm.
LBLA piekrīt nepieciešamībai būtiski uzlabot lauksaimniecības efektivitāti, produktivitāti un konkurētspēju. Taču attīstība nevar notikt uz dabas kapitāla rēķina. Tieši pretēji – valsts politikai jāveido tāda atbalsta sistēma, kas motivē saimniekot dabai draudzīgāk, samazināt atkarību no ārējiem resursiem un tiekties uz augstāku produktivitāti ar patiesi ilgtspējīgas saimniekošanas metodēm.

1. Bioloģiskajai lauksaimniecībai jābūt stratēģiskai prioritātei
LBLA pauž nopietnas bažas par to, ka plānā vides un ilgtspējas jautājumi lielā mērā paliek deklaratīvu formulējumu līmenī, savukārt bioloģiskā lauksaimniecība – kā praksē pārbaudīts, ekonomiski pamatots un Eiropas Savienības politikā atzīts agrovides modelis – dokumentā nav nostiprināta kā stratēģiska prioritāte. Bioloģikā lauksaimniecība būtu jāpozicionē ne tikai kā vides pasākums, bet aerī kā ekonomikas virziens, ražojot augstas pievienotās vērtības produktus. 
Plāna centrā izvirzīti ekonomiskās efektivitātes, produktivitātes, eksporta un intensifikācijas rādītāji. Tomēr dokumentā nav pietiekami skaidri parādīts, kā šī izaugsme tiks sasniegta, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību, augsnes veselību, ūdens kvalitāti, saimniecību klimata noturību un ilgtermiņa pārtikas drošību.
Lai gan plānā ir atzīts, ka nepastāv vienošanās starp vides un ražošanas sektoru un trūkst vienotas izpratnes par ilgtspējīgu zemes izmantošanu, piedāvātie risinājumi ir vienpusēji un pārsvarā koncentrējas uz produktivitātes celšanu, nevis agroekoloģiskas saimniekošanas stiprināšanu.
Bioloģiskā lauksaimniecība jau šobrīd palīdz Latvijas lauksaimniecībai samazināt atkarību no importētajiem minerālmēsliem un pesticīdiem, nodrošina lielāku drošību resursu cenu svārstību apstākļos un rada augstāku pievienoto vērtību eksporta tirgos. Bioloģiskās produkcijas cenas starptautiskajos tirgos ir stabilākas un mazāk pakļautas cenu svārstībām. Tas ļauj palielināt ienākumus uz vienu hektāru nevis ar apjoma, bet ar vērtības pieaugumu. Tomēr dokumentā bioloģiskā lauksaimniecība nav definēta kā būtisks attīstības virziens.

2. KLP finansējumam jābūt sasaistītam ar sabiedrības un vides interesēm, nevis jābalstās tikai uz nozaru stratēģijām
LBLA nepiekrīt pārliekai sasaistei starp KLP finansējuma sadali un nozaru izstrādātajām stratēģijām. Ņemot vērā Latvijas lauksaimniecības realitāti, pastāv būtisks risks, ka nozaru stratēģijas praksē nepietiekami atspoguļo nepieciešamību ievērot dabai un sabiedrībai draudzīgas saimniekošanas metodes, bet pārsvarā orientējas uz ekonomiskajām interesēm un īstermiņa ekonomisko izdevīgumu.
Valsts politika nedrīkst kļūt par tikai komerciālo interešu izpildītāju. KLP finansējuma sadalei jābalstās ne tikai uz nozares komerciālajām ambīcijām, bet arī uz Latvijas iedzīvotāju interesēm – veselīgas vides, augsnes veselības, bioloģiskās daudzveidības, ūdens kvalitātes uzturēšanu, kā arī klimata noturības nodrošināšanu un valsts pārtikas drošību. Tāpat, ja nozaru stratēģijas netiek līdzsvarotas ar skaidriem vides mērķiem, pastāv risks, ka publiskais finansējums vēl vairāk stiprinās intensīvus saimniekošanas modeļus, kas ilgtermiņā palielinās atkarību no ārējiem resursiem. Savukārt ieguldījumi bioloģiskajā lauksaimniecībā samazina nākotnes publiskos izdevumus.

3. Vides mērķu finansēšana ir KLP pamatuzdevums
Nepieņemama ir plānā paustā pieeja, ka KLP ienākumu atbalsts nākotnē būtu paredzams tikai saimniecībām, kas sniedz ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā, savukārt tā sauktajām “vides saimniecībām” atbalsts par ieguldījumu vides mērķu sasniegšanā, zemes un ainavas uzturēšanā būtu jāmeklē ārpus KLP – no VRP plāna vai citiem avotiem.
LBLA šādai pieejai kategoriski nepiekrīt. Lauksaimniecība kopumā ir tieši atbildīga par ietekmi uz vidi, augsnes veselību, bioloģisko daudzveidību, ūdens stāvokli, kā arī ainavas saglabāšanu laukos. Tādēļ arī atbildībai par šo jautājumu risināšanu ir jāpaliek Kopējās lauksaimniecības politikas centrā, nevis jācenšas to pārlikt uz citu finanšu instrumentu pleciem.
Vides mērķu sasniegšana jādefinē kā viens no būtiskākajiem ilgtermiņa mērķiem, tāpēc mēģinājums ar KLP atbalsta palīdzību nodalīt “ražojošās” un “vides” saimniecības ir pretrunā ilgtspējīgas attīstības principiem.

4. Jāsamazina atkarība no ārējiem ķīmiskajiem resursiem
Ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas pārtikas sistēmas lielāko ievainojamību rada tieši atkarība no sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem un augu aizsardzības līdzekļiem. Tādēļ tas, ko saucam par vietējo pārtiku, bieži ir iegūts, pateicoties ārējiem resursiem ar ierobežotu pieejamību un negatīvu ietekmi uz vidi.
Sadaļā par augsnes auglību tiek uzsvērta nepieciešamība pēc ilgtermiņa augsnes monitoringa, organiskā mēslojuma pieejamības un augsnes kvalitātes uzlabošanas, taču netiek pietiekami novērtēta bioloģiskās lauksaimniecības sistēmiskā loma šo mērķu sasniegšanā. Bioloģiskā lauksaimniecība praksē balstās uz barības vielu apriti, augsnes auglības uzturēšanu bez sintētiskā mēslojuma un pesticīdiem, palīdzot labāk izturēt ekstremālus laikapstākļus un mazinot ekonomiskos riskus krīzes situācijās.
Bioloģiskā lauksaimniecība šajā kontekstā piedāvā ciešāku saikni starp ražošanu, pārstrādi un vietējo tirgu, īsākas un daudzveidīgākas piegādes ķēdes. Tieši šādi elementi stiprina valsts pārtikas drošību un ekonomisko noturību ģeopolitisku satricinājumu laikā.
LBLA rosina kā centrālo plāna uzdevumu izvirzīt mērķi līdz 2036. gadam vismaz par 50% mazināt atkarību no ārējo ķīmisko resursu izmantošanas, vienlaikus nodrošinot augstu produktivitāti valsts drošībai būtiskajos segmentos.

5. Krīzes kompensācijām jāatalgo atbildīga saimniekošana
LBLA aicina pārskatīt krīzes kompensāciju pieeju nākamajā plānošanas periodā.
Nepieciešams samazināt kompensāciju apmēru tām saimniecībām, kuru darbība būtiski balstās uz intensīvu sintētisko minerālmēslu, pesticīdu un citu ārējo resursu lietošanu, savukārt lielāku atbalstu paredzēt tiem lauksaimniekiem, kuri īsteno preventīvus riska mazināšanas pasākumus, saimnieko bioloģiski un agroekoloģiski, tādējādi mazina savu ievainojamību pret klimata un tirgus satricinājumiem.
Publiskajam finansējumam jāatalgo atbildīga saimniekošana, nevis jākompensē sistēmiski riskanta pieeja.

6. Mazās saimniecības un lauku apdzīvotība ir valsts drošības jautājums
Būtisks ir atbalsts arī nelielām pašpatēriņa saimniecībām, kuras, iespējams, nesasniegs plānā iecerētos efektivitātes un produktivitātes pieauguma rādītājus, taču šo saimniecību nozīme Latvijas laukos ir stratēģiski būtiska.
To saimniekiem saimniecība bieži ir galvenais iemesls palikt dzīvot laukos, uzturēt vietējās kopienas, kultūrvidi un apdzīvotību reģionos, īpaši pierobežā.
Stipras vietējās kopienas, apdzīvoti lauki un cilvēku klātbūtne teritorijās nav tikai sociāls vai ekonomisks jautājums – tas ir arī valsts drošības jautājums.

7. Bioloģiskā lauksaimniecība ir ekonomiski racionāla izvēle
LBLA norāda, ka pašreizējos apstākļos arvien vairāk konvencionālo saimniecību bioloģisko saimniekošanas metodi izvērtē nevis ideoloģisku, bet ekonomiski racionālu apsvērumu dēļ.
Minerālmēslu sadārdzināšanās padara bioloģiskās metodes par ilgtermiņā ievērojami stabilāku modeli. Arī eksporta tirgos bioloģiskā pārtika veido augstākas pievienotās vērtības segmentu, kur Latvijai ir būtiskas konkurētspējas priekšrocības.
Nav pieļaujams, ka nākamajā KLP periodā publiskais finansējums bioloģiskajai lauksaimniecībai tiek atstāts otršķirīgā lomā, kamēr dokumenta galvenais uzsvars tiek likts tikai uz intensifikāciju.

LBLA rosina uzlabot Rīcības plānu Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam, veicot šādas izmaiņas:
1. prioritāri veicināt agroekoloģisku metožu izmantošanu lauksaimniecībā un nostiprināt bioloģisko lauksaimniecību kā centrālu instrumentu vides, konkurētspējas, pārtikas drošības un valsts noturības politikā;
2. paredzēt konkrētus mērķrādītājus bioloģiskās lauksaimniecības platību, produkcijas apjoma, vietējās pārstrādes un eksporta pieaugumam;
3.vnepieļaut KLP finansējuma pārmērīgu piesaisti nozaru stratēģijām bez skaidri definētiem vides un ilgtspējas kritērijiem;
4. valsts un pašvaldību publiskajos iepirkumos noteikt vietējās bioloģiskās pārtikas prioritāti;
5. sasaistīt augsnes auglības, biodaudzveidības, ūdens kvalitātes un klimata noturības mērķus ar konkrētu publisko atbalstu KLP ietvaros;
6. stiprināt bioloģisko lauksaimniecību, vietējo ražošanu un pārstrādi un īsās piegādes ķēdes kā pārtikas drošības un ekonomiskās neatkarības instrumentus;
7. saglabāt mērķētu atbalstu nelielām saimniecībām kā būtisku instrumentu lauku apdzīvotības, vietējo kopienu un valsts drošības stiprināšanai;
8. krīzes kompensāciju sistēmā prioritāri atbalstīt saimniecības, kas samazina riskus preventīvi un mazina atkarību no ārējiem ķīmiskajiem resursiem;
9. rīcības plānā iekļaut skaidru ceļa karti atkarības mazināšanai no sintētiskajiem minerālmēsliem, pesticīdiem un citiem ārējiem resursiem, nosakot starpposma mērķus, uzraudzības rādītājus un finansējuma instrumentus šī mērķa sasniegšanai;
10. sasaistīt Rīcības plānu Latvijas lauksaimniecības izaugsmei 2026.–2036. gadam ar Bioloģiskās lauksaimniecības attīstības rīcības plānā 2023.–2030. gadam ietvertajiem mērķiem un uzdevumiem. 

Latvijas lauksaimniecības nākotne nevar balstīties tikai uz izlaides dubultošanu. Patiesi ilgtspējīga izaugsme nozīmē spēju ražot vairāk, nezaudējot dabas kapitālu, no kura pati lauksaimniecība ir pilnībā atkarīga.
 

-