Projekta ID
26-TA-234Atzinuma sniedzējs
Latvijas Republikas prokuratūra
Atzinums iesniegts
16.02.2026.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 24. aprīļa direktīvu (ES) 2024/1260 par aktīvu atgūšanu un konfiskāciju Direktīvas (ES) 2024/1260 (turpmāk – Direktīva) mērķis ir nodrošināt efektīvu noziedzīgi iegūtu līdzekļu atgūšanu, stiprināt iesaldēšanas un konfiskācijas mehānismus, harmonizēt dalībvalstu regulējumu attiecībā uz noziedzīgi iegūtu aktīvu identificēšanu, pārvaldību un konfiskāciju. Direktīva attiecas uz noziedzīgi iegūtu mantu; noziedzīga nodarījuma rīkiem; ienākumiem un labumiem no noziedzīgas darbības; īpašumu, kas pakļauts paplašinātai konfiskācijai; īpašumu, kas pakļauts konfiskācijai bez notiesājoša sprieduma (noteiktos gadījumos).
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma regulējumam arestu mantai uzliek, lai nodrošinātu procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas konfiskāciju un arī iespējamo mantas konfiskāciju kā papildsodu, kriminālprocesā uzliek arestu mantai. Arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu iespējamo mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu Krimināllikumā noteiktajos gadījumos, kā arī lai nodrošinātu tādas mantas piedziņu, kuras izcelsme ir noziedzīga nodarījuma atklāšanai izmantoti valsts līdzekļi.
Plānotie grozījumi, kas paredz īpaša pārvaldības un realizācijas regulējuma attiecināšanu uz visu arestēto mantu, tieši neizriet no Direktīvas prasībām, bet ir uzskatāmi par nacionāla līmeņa izvēli. Situācijā, ja likumdevējs nacionālā līmenī vēlas būtiski mainīt arestētās mantas glabāšanas un pārvaldības kārtību, Kriminālprocesa likumā viennozīmīgi ir jāsaglabā un jānostiprina regulējums, kas procesa virzītājam piešķir tiesības (dotajā gadījumā, saglabā tiesības), mantu, kurai uzlikts arests, atstāt glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes locekļiem vai citai fiziskajai vai juridiskajai personai, ja tas nekaitē turpmākajam kriminālprocesam.
Īpaši būtiski minētais ir gadījumos, kad arests uzlikts nekustamajam īpašumam, kur mantas nodošana citai personai vai institucionālai pārvaldībai ne vienmēr ir objektīvi nepieciešama un var radīt nesamērīgu iejaukšanos personas tiesībās.
Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Pilnvaras veikt kriminālprocesu valsts vārdā ir tikai Kriminālprocesa likuma 26. pantā noteikto iestāžu amatpersonām, kurām tās piešķirtas sakarā ar šo personu ieņemamo amatu, iestādes vadītāja rīkojumu vai kriminālprocesa virzītāja lēmumu. Savukārt procesa virzītājs ir amatpersona vai tiesa, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu. Procesa virzītājs organizē kriminālprocesa norisi un lietvedību tajā, pieņem lēmumus par kriminālprocesa virzību, kā arī pats vai iesaistot citas amatpersonas īsteno valsts pilnvaras kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā.
Grozījumi Kriminālprocesa likuma 365. pantā skaidri noteic, ka “mantu, kurai uzlikts arests, ar procesa virzītāja lēmumu nodod Ministru kabineta noteiktajām iestādēm”. No šīs normas izriet, ka lēmuma pieņēmējs ir procesa virzītājs, savukārt pārvaldnieks nodrošina mantas pārvaldību, realizāciju vai iznīcināšanu. Pārvaldniekam nav patstāvīgas tiesības lemt ārpus likumā noteiktā deleģējuma.
Direktīva paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina efektīva iesaldēto aktīvu pārvaldība, jānovērš aktīvu vērtības samazināšanās un jāparedz iespēja iepriekšējai realizācijai, ja pastāv vērtības zuduma risks. Tomēr Direktīva nenosaka, ka lēmuma pieņemšanas funkcija jāatņem procesa virzītājam, un nenosaka automātisku visu arestēto mantu realizāciju.
Direktīvā noteikts, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem lēmumam par īpaša veida īpašuma pārdošanu var būt nepieciešams valsts kompetentās iestādes iepriekšējs apstiprinājums. Secināms, ka Direktīvas tvērums paredz, ka procesa virzītājs sākotnēji pieņem lēmumu par arestētās mantas realizāciju, nevis to izdara pārvaldnieks.
Saskaņā ar tiesiskuma principu valsts pārvaldes iestāde un publisko tiesību juridiskā persona drīkst rīkoties tikai tai piešķirtās kompetences ietvaros. Ja lēmumu par realizāciju pieņem cita institūcija bez procesa virzītāja lēmuma, tas būtu ārpus iestādes kompetences, pretrunā kriminālprocesa mērķim un neatbilstoši Satversmes 105. pantam. Tādēļ plānotā lēmuma pieņemšanas kārtība, kurā lēmējinstitūcija nav procesa virzītājs, nav pieļaujama.
Bažas rada situācija, ja kriminālprocess atrodas tiesas stadijā, kur procesa virzītājs ir tiesa (tiesnesis). Šādā gadījumā lēmuma kontrole notiktu tiesas procesa ietvaros vai pārsūdzība būtu iespējama augstākas instances tiesā. Tomēr ne grozījumi, ne anotācija neaptver šādu situāciju.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Direktīva pieļauj gan vienas centralizētas aktīvu pārvaldības iestādes (turpmāk – AMO) izveidi, gan arī decentralizētu sistēmu. Turklāt nav nepieciešams katrā gadījumā veidot jaunu iestādi, jo direktīva pieļauj AMO kompetenci un uzdevumus nodot jau esošajām iestādēm. Tādēļ pastāv iespēja saglabāt esošo decentralizēto sistēmu, atbilstoši Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumiem Nr. 1025 "Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 1025).
Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 1025, ja arests uzlikts mantai, kas ir nekustamais īpašums, vai mantai, kuru pārvietot nav iespējams, un to nevar nodot glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes loceklim vai citai fiziskai vai juridiskai personai, to nodod glabāšanā (aizsardzībā) attiecīgajai pašvaldībai, kuras teritorijā tā atrodas. Tādējādi noteikumi paredz un regulē pašvaldības lomu arestētās mantas un arestētā nekustamā īpašuma aizsardzībā.
Paredzot, ka atbilstoši grozījumiem Kriminālprocesa likumā arestēto nekustamo īpašumu pārvaldībā nodos pašvaldībai, jānorāda, ka bez attiecīga izvērtējuma arestētā nekustamā īpašuma nodošana pašvaldībai nav iespējama. Ja pašvaldībām tiek uzlikts pienākums pārvaldīt arestētus nekustamos īpašumus plašā apjomā, nepieciešams noteikt normatīvo pamatu; veikt fiskālās ietekmes izvērtējumu; nodrošināt institucionālu saskaņošanu ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) kā pašvaldību darbību uzraugošo institūciju.
Tāpat nav veikta izpēte par to, kā šobrīd praksē pašvaldības īsteno MK noteikumos Nr. 1025 noteikto arestētās mantas aizsardzību. Būtiski uzsvērt, ka nekustamais īpašums ir manta, kurai kriminālprocesos visbiežāk tiek uzlikts arests. Līdz ar to būtiski palielinātos pašvaldību pienākumi.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma regulējumam arestu mantai uzliek, lai nodrošinātu procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas konfiskāciju un arī iespējamo mantas konfiskāciju kā papildsodu, kriminālprocesā uzliek arestu mantai. Arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu iespējamo mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu Krimināllikumā noteiktajos gadījumos, kā arī lai nodrošinātu tādas mantas piedziņu, kuras izcelsme ir noziedzīga nodarījuma atklāšanai izmantoti valsts līdzekļi.
Plānotie grozījumi, kas paredz īpaša pārvaldības un realizācijas regulējuma attiecināšanu uz visu arestēto mantu, tieši neizriet no Direktīvas prasībām, bet ir uzskatāmi par nacionāla līmeņa izvēli. Situācijā, ja likumdevējs nacionālā līmenī vēlas būtiski mainīt arestētās mantas glabāšanas un pārvaldības kārtību, Kriminālprocesa likumā viennozīmīgi ir jāsaglabā un jānostiprina regulējums, kas procesa virzītājam piešķir tiesības (dotajā gadījumā, saglabā tiesības), mantu, kurai uzlikts arests, atstāt glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes locekļiem vai citai fiziskajai vai juridiskajai personai, ja tas nekaitē turpmākajam kriminālprocesam.
Īpaši būtiski minētais ir gadījumos, kad arests uzlikts nekustamajam īpašumam, kur mantas nodošana citai personai vai institucionālai pārvaldībai ne vienmēr ir objektīvi nepieciešama un var radīt nesamērīgu iejaukšanos personas tiesībās.
Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Pilnvaras veikt kriminālprocesu valsts vārdā ir tikai Kriminālprocesa likuma 26. pantā noteikto iestāžu amatpersonām, kurām tās piešķirtas sakarā ar šo personu ieņemamo amatu, iestādes vadītāja rīkojumu vai kriminālprocesa virzītāja lēmumu. Savukārt procesa virzītājs ir amatpersona vai tiesa, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu. Procesa virzītājs organizē kriminālprocesa norisi un lietvedību tajā, pieņem lēmumus par kriminālprocesa virzību, kā arī pats vai iesaistot citas amatpersonas īsteno valsts pilnvaras kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā.
Grozījumi Kriminālprocesa likuma 365. pantā skaidri noteic, ka “mantu, kurai uzlikts arests, ar procesa virzītāja lēmumu nodod Ministru kabineta noteiktajām iestādēm”. No šīs normas izriet, ka lēmuma pieņēmējs ir procesa virzītājs, savukārt pārvaldnieks nodrošina mantas pārvaldību, realizāciju vai iznīcināšanu. Pārvaldniekam nav patstāvīgas tiesības lemt ārpus likumā noteiktā deleģējuma.
Direktīva paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina efektīva iesaldēto aktīvu pārvaldība, jānovērš aktīvu vērtības samazināšanās un jāparedz iespēja iepriekšējai realizācijai, ja pastāv vērtības zuduma risks. Tomēr Direktīva nenosaka, ka lēmuma pieņemšanas funkcija jāatņem procesa virzītājam, un nenosaka automātisku visu arestēto mantu realizāciju.
Direktīvā noteikts, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem lēmumam par īpaša veida īpašuma pārdošanu var būt nepieciešams valsts kompetentās iestādes iepriekšējs apstiprinājums. Secināms, ka Direktīvas tvērums paredz, ka procesa virzītājs sākotnēji pieņem lēmumu par arestētās mantas realizāciju, nevis to izdara pārvaldnieks.
Saskaņā ar tiesiskuma principu valsts pārvaldes iestāde un publisko tiesību juridiskā persona drīkst rīkoties tikai tai piešķirtās kompetences ietvaros. Ja lēmumu par realizāciju pieņem cita institūcija bez procesa virzītāja lēmuma, tas būtu ārpus iestādes kompetences, pretrunā kriminālprocesa mērķim un neatbilstoši Satversmes 105. pantam. Tādēļ plānotā lēmuma pieņemšanas kārtība, kurā lēmējinstitūcija nav procesa virzītājs, nav pieļaujama.
Bažas rada situācija, ja kriminālprocess atrodas tiesas stadijā, kur procesa virzītājs ir tiesa (tiesnesis). Šādā gadījumā lēmuma kontrole notiktu tiesas procesa ietvaros vai pārsūdzība būtu iespējama augstākas instances tiesā. Tomēr ne grozījumi, ne anotācija neaptver šādu situāciju.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Direktīva pieļauj gan vienas centralizētas aktīvu pārvaldības iestādes (turpmāk – AMO) izveidi, gan arī decentralizētu sistēmu. Turklāt nav nepieciešams katrā gadījumā veidot jaunu iestādi, jo direktīva pieļauj AMO kompetenci un uzdevumus nodot jau esošajām iestādēm. Tādēļ pastāv iespēja saglabāt esošo decentralizēto sistēmu, atbilstoši Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumiem Nr. 1025 "Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 1025).
Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 1025, ja arests uzlikts mantai, kas ir nekustamais īpašums, vai mantai, kuru pārvietot nav iespējams, un to nevar nodot glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes loceklim vai citai fiziskai vai juridiskai personai, to nodod glabāšanā (aizsardzībā) attiecīgajai pašvaldībai, kuras teritorijā tā atrodas. Tādējādi noteikumi paredz un regulē pašvaldības lomu arestētās mantas un arestētā nekustamā īpašuma aizsardzībā.
Paredzot, ka atbilstoši grozījumiem Kriminālprocesa likumā arestēto nekustamo īpašumu pārvaldībā nodos pašvaldībai, jānorāda, ka bez attiecīga izvērtējuma arestētā nekustamā īpašuma nodošana pašvaldībai nav iespējama. Ja pašvaldībām tiek uzlikts pienākums pārvaldīt arestētus nekustamos īpašumus plašā apjomā, nepieciešams noteikt normatīvo pamatu; veikt fiskālās ietekmes izvērtējumu; nodrošināt institucionālu saskaņošanu ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) kā pašvaldību darbību uzraugošo institūciju.
Tāpat nav veikta izpēte par to, kā šobrīd praksē pašvaldības īsteno MK noteikumos Nr. 1025 noteikto arestētās mantas aizsardzību. Būtiski uzsvērt, ka nekustamais īpašums ir manta, kurai kriminālprocesos visbiežāk tiek uzlikts arests. Līdz ar to būtiski palielinātos pašvaldību pienākumi.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Kriminālprocesa likuma 365.1 pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Kriminālprocesa likuma 365. pantu, un līdz ar to Kriminālprocesa likuma 365. panta noteikumi kapitāldaļu (akciju) pārvaldībai ir piemērojami tiktāl, ciktāl Kriminālprocesa likuma 365.1 pants nenosaka citādi.
No minētā izriet, ka gadījumos, kad Kriminālprocesa likuma 365.1 pants neregulē konkrētus jautājumus, piemērojams Kriminālprocesa likuma 365. pantā ietvertais vispārīgais regulējums. Tā kā Kriminālprocesa likuma 365.1 pantā nav noteikts kapitāldaļu (akciju) realizācijas regulējums, pastāv interpretācijas risks, ka kapitāldaļu (akciju) realizācija varētu tikt pamatota ar Kriminālprocesa likuma 365. panta normām par arestētās mantas realizāciju, par ko prokuratūra izteikusi iebildumus.
Ņemot vērā minēto, prokuratūra vērš uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 365.1 pantā jāietver skaidrs un nepārprotams regulējums par kapitāldaļu (akciju) realizāciju, proti, realizācijas pamats, realizācijas nosacījumi, kritēriji, pēc kuriem izvērtējama realizācijas nepieciešamība, realizācijas kārtība, kā arī skaidrs regulējums par īpašnieka procesuālajām garantijām.
Savukārt, ja likumdevēja mērķis nav paredzēt kapitāldaļu realizāciju pirms gala nolēmuma kriminālprocesā, tad Kriminālprocesa likuma 365.1 pantā tas ir tieši un nepārprotami jānostiprina, lai novērstu atšķirīgas un tiesiski nepamatotas normas interpretācijas.
No minētā izriet, ka gadījumos, kad Kriminālprocesa likuma 365.1 pants neregulē konkrētus jautājumus, piemērojams Kriminālprocesa likuma 365. pantā ietvertais vispārīgais regulējums. Tā kā Kriminālprocesa likuma 365.1 pantā nav noteikts kapitāldaļu (akciju) realizācijas regulējums, pastāv interpretācijas risks, ka kapitāldaļu (akciju) realizācija varētu tikt pamatota ar Kriminālprocesa likuma 365. panta normām par arestētās mantas realizāciju, par ko prokuratūra izteikusi iebildumus.
Ņemot vērā minēto, prokuratūra vērš uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 365.1 pantā jāietver skaidrs un nepārprotams regulējums par kapitāldaļu (akciju) realizāciju, proti, realizācijas pamats, realizācijas nosacījumi, kritēriji, pēc kuriem izvērtējama realizācijas nepieciešamība, realizācijas kārtība, kā arī skaidrs regulējums par īpašnieka procesuālajām garantijām.
Savukārt, ja likumdevēja mērķis nav paredzēt kapitāldaļu realizāciju pirms gala nolēmuma kriminālprocesā, tad Kriminālprocesa likuma 365.1 pantā tas ir tieši un nepārprotami jānostiprina, lai novērstu atšķirīgas un tiesiski nepamatotas normas interpretācijas.
Piedāvātā redakcija
-