Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK), atkārtoti izvērtējot precizēto informatīvo ziņojumu “Par Latvijas Republikas Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas “Par problēmām nacionālā un Eiropas Savienības līmeņa imigrācijas regulējumā un izpildinstitūciju darbā, kas izraisa trešo valstu pilsoņu masveida ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” ziņojumā iekļauto ieteikumu īstenošanu” (turpmāk – informatīvais ziņojums), uztur turpmāk norādītos iebildumus.

LDDK atkārtoti uzsver, ka neapstrīd nepieciešamību novērst nelegālās nodarbinātības, migrācijas regulējuma ļaunprātīgas izmantošanas un citus identificētos riskus. Vienlaikus šo risku esība pati par sevi nepamato tādu kontroles mehānismu ieviešanu, kuri vispārīgi ierobežo likumīgu saimniecisko darbību, dublē jau spēkā esošus darba devēju pienākumus vai pārnes publiskās pārvaldes kontroles funkcijas uz privātiem komersantiem. Izvēlētajam pasākumam jābūt nepieciešamam konkrētā riska novēršanai, samērīgam un praktiski īstenojamam, kā arī pirms tā noteikšanas jābūt izvērtētai jau pastāvošo kontroles mehānismu pietiekamībai.

1. LDDK uztur iepriekš izteikto iebildumu par informatīvā ziņojuma pasākumu 8.2. trešo valstu pilsoņu pašnodarbinātības ierobežošana
Precizētajā informatīvā ziņojuma redakcijā paredzēts izstrādāt priekšlikumus grozījumiem Imigrācijas likumā, nosakot, ka trešo valstu pilsoņiem, kuri Latvijā uzturas ar ilgtermiņa vīzu vai termiņuzturēšanās atļauju, nav tiesību nodarboties ar saimniecisko darbību kā pašnodarbinātām personām, vienlaikus paredzot objektīvi pamatotus izņēmumus.
LDDK ieskatā izņēmumu paredzēšana nemaina piedāvātā risinājuma pamatprincipu. Par vispārējo regulējuma modeli joprojām tiek noteikts aizliegums, savukārt likumīgas saimnieciskās darbības veikšana pašnodarbinātās personas statusā kļūst par izņēmumu. Tādējādi nav novērsts LDDK iepriekš norādītais samērīguma jautājums.
Pašnodarbinātības tiesiskā forma pati par sevi nav nelegālās migrācijas vai nelegālās nodarbinātības riska indikators. Identificējamais risks ir konkrēta regulējuma ļaunprātīga izmantošana, fiktīva saimnieciskā darbība vai uzturēšanās nosacījumu apiešana. Attiecīgi regulējums ir vēršams uz šādas rīcības identificēšanu un novēršanu, nevis uz visas tiesiskas saimnieciskās darbības formas aizliegšanu personu grupai pēc tās valstspiederības un uzturēšanās tiesiskā pamata.
LDDK vērš uzmanību arī uz to, ka pēc būtības analogs vispārēja pašnodarbinātības aizlieguma risinājums jau tika apspriests jaunā Imigrācijas likuma izskatīšanas gaitā un neguva Saeimas atbalstu. Apstāklis, ka šobrīd aizliegumam paredzēts pievienot nenoteiktu “objektīvi pamatotu izņēmumu” loku, pats par sevi nerada jaunu pamatojumu tāda regulējuma ieviešanai, kuru likumdevējs pavisam nesen nav atbalstījis.
Ja pēc Imigrācijas likuma pieņemšanas ir konstatēti jauni faktiskie apstākļi vai jauni riski, kas pamato nepieciešamību atkārtoti vērtēt šo jautājumu, tie informatīvajā ziņojumā ir identificējami un izvērtējami. Savukārt, ja šāda jauna izvērtējuma nav, nav pamata ar Ministru kabineta lēmumu jau iepriekš noteikt konkrētu normatīvā regulējuma rezultātu, kas ir vispārējs aizliegums ar izņēmumiem.
Papildus jāņem vērā iespējamā ietekme uz godprātīgiem augsti kvalificētiem speciālistiem, konsultantiem, ekspertiem, informācijas tehnoloģiju jomas profesionāļiem un citām personām, kuru profesionālajai darbībai pašnodarbinātības modelis ir objektīvi piemērots. Vispārēja ierobežojuma ieviešana mazinās Latvijas spēju piesaistīt kvalificētu darbaspēku un vienlaikus radīs pretēju efektu iecerētajam, kas, mazinot iespējas legāli gūt ienākumus, palielinās nereģistrētas saimnieciskās darbības risku.
LDDK ieskatā vispirms ir identificējami konkrētie pašnodarbinātības modeļa ļaunprātīgas izmantošanas riski un vērtējams, vai tos nav iespējams novērst ar mērķētiem kontroles un atbildības mehānismiem.

LDDK piedāvātā redakcija informatīvā ziņojuma 8.2. pasākuma ieviešanai:
“Izvērtēt trešo valstu pilsoņu saimnieciskās darbības veikšanu pašnodarbinātas personas statusā un identificēt konkrētus šā regulējuma ļaunprātīgas izmantošanas riskus. Ierobežojumus pašnodarbinātības formas izmantošanai paredzēt tikai tad, ja ar objektīviem datiem ir konstatēts, ka identificētais risks izriet tieši no pašnodarbinātības formas kā tādas un to nav iespējams efektīvi novērst ar mazāk ierobežojošiem, mērķētiem kontroles vai atbildības mehānismiem.”

2. LDDK uztur iepriekš izteikto iebildumu par informatīvā ziņojuma pasākumu 8.3., kas paredz atsevišķas darba laika uzskaites sistēmas ieviešanu trešo valstu valstspiederīgajiem
Precizētajā informatīvā ziņojuma redakcijā joprojām paredzēts izstrādāt Latvijā nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo darba laika uzskaites sistēmu, nosakot pienākumu darba stundas reģistrēt gan darbinieka uzaicinātājam, gan uzaicinātajam darbiniekam. Tādējādi LDDK iepriekš norādītā problēma pēc būtības nav novērsta.
Darba likuma 137. panta pirmā daļa jau nosaka darba devējam pienākumu precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas, tostarp atsevišķi uzskaitot virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās, kā arī dīkstāves laiku. Šis pienākums attiecas uz darbiniekiem neatkarīgi no viņu valstspiederības.
Tādēļ jaunas, paralēlas darba laika uzskaites sistēmas nepieciešamība nav pamatota ar regulējuma trūkumu. Ja problēma ir nepietiekama jau pastāvošā pienākuma ievērošanas kontrole, risinājumam primāri jābūt vērstam uz kontroles efektivitāti, riska analīzi, informācijas apmaiņu un mērķētām pārbaudēm, nevis uz otra uzskaites pienākuma radīšanu darba devējam un jauna pienākuma noteikšanu pašam darbiniekam.
Īpaši nav pamatots pienākums uzaicinātajam darbiniekam paralēli darba devējam reģistrēt darba stundas. Darba likums darba laika uzskaites pienākumu ir noteicis darba devējam. Tādējādi piedāvātais risinājums rada dubultu uzskaiti un faktiski daļu darba devējam noteiktā kontroles pienākuma pārnes arī uz darbinieku, nepaskaidrojot šādas dubultas uzskaites juridisko vai praktisko pievienoto vērtību.
LDDK vērš uzmanību arī uz Iekšlietu ministrijas Informatīvā ziņojuma izziņā norādīto argumentāciju, ka pasākums saglabājams, kamēr nav piedāvāts cits risinājums Parlamentārās izmeklēšanas komisijas konstatētajai problēmai par Valsts darba inspekcijas iespējām kontrolēt trešo valstu valstspiederīgo darba laiku. LDDK ieskatā alternatīva risinājuma neesamība pati par sevi nav pietiekams pamats jauna administratīva pienākuma ieviešanai uzņēmējiem. Pirms jebkura jauna pienākuma noteikšanas ir jāpamato tā nepieciešamība un ar objektīviem datiem jāpierāda, ka tieši šis pienākums ir piemērots identificētās problēmas novēršanai, faktiski nodrošina izvirzītā mērķa sasniegšanu, nerada nesamērīgu administratīvo slogu un ka šo pašu rezultātu nav iespējams panākt ar mazāk apgrūtinošiem līdzekļiem.
Turklāt jaunas paralēlas darba laika uzskaites sistēmas izveide nav pamatojama, jo darba laika uzskaites pienākums jau pastāv, savukārt jauns pēc valstspiederības kritērija veidots uzskaites mehānisms pats par sevi nenovērš identificētos faktiskās nodarbinātības kontroles trūkumus un rada papildu administratīvo un finanšu slogu uzņēmumiem..
Līdz ar to LDDK nesaskata juridiski un praktiski pamatu jaunas, tikai pēc darbinieka valstspiederības kritērija veidotas paralēlas darba laika uzskaites sistēmas izstrādei.

Piedāvātā risinājums:
Svītrot informatīvā ziņojuma pasākumu 8.3.

3. LDDK uztur iepriekš izteikto iebildumu par informatīvā ziņojuma pasākumu 9.5., kas paredz platformu pienākumu uzskaitīt un regulāri sniegt informāciju par ārvalstnieku “reālo nodarbinātības laiku”
Precizētajā informatīvā ziņojuma redakcijā ir svītrotas atsauces uz konkrētiem tirgus dalībniekiem, tomēr pēc būtības saglabāts pienākums izstrādāt regulējumu, kas paredz platformu darba kompānijām uzskaitīt un regulāri sniegt atbildīgajām iestādēm informāciju par nodarbināto ārvalstnieku “reālo nodarbinātības laiku”.
LDDK atzinīgi vērtē konkrētu uzņēmumu neizcelšanu regulējuma adresātu vidū, tomēr tas neatrisina būtiskākos LDDK iepriekš norādītos jautājumus.
Pirmkārt, jēdziens “reālais nodarbinātības laiks” platformu darba kontekstā nav juridiski noteikts. Tas ir īpaši problemātiski attiecībā uz pašnodarbinātām personām, kuras savu saimniecisko darbību organizē patstāvīgi, var būt pieslēgušās platformai, neveicot konkrētu uzdevumu, un vienlaikus var izmantot vairākas digitālās platformas. Platformas tehniskajā sistēmā fiksētais pieslēguma, pieejamības, uzdevuma pieņemšanas vai pakalpojuma izpildes laiks nav automātiski pielīdzināms darba laikam Darba likuma izpratnē, jo pati pieslēgšanās platformai vai atrašanās pieejamības režīmā vēl nenozīmē, ka persona attiecīgajā laikā faktiski veic darbu vai izpilda konkrētu uzdevumu.
Otrkārt, pasākums paredz īpašu ziņošanas režīmu tieši par ārvalstniekiem, lai gan platformas rīcībā esošie dati par personas aktivitāti nav pielīdzināmi valsts iestāžu rīcībā esošajai informācijai par personas uzturēšanās tiesisko pamatu, nodarbinātības tiesībām un šo tiesību ierobežojumiem. Digitālā darba platforma nav migrācijas kontroles iestāde, un tai nav pārnesamas kompetento valsts iestāžu kontroles funkcijas, tostarp pienākums izvērtēt un savstarpēji sasaistīt personas migrācijas statusu, nodarbinātības tiesības un šo tiesību faktisko izmantošanu.
Treškārt, šobrīd tiek izstrādāts Digitālo darba platformu likums Direktīvas (ES) 2024/2831 pārņemšanai. Informatīvajā ziņojumā paredzētais pienākums platformām regulāri uzskaitīt un sniegt informāciju tieši par ārvalstnieku “reālo nodarbinātības laiku” pārsniedz Direktīvā noteikto informācijas sniegšanas pienākumu tvērumu un pēc būtības veido papildu nacionālu prasību. Šādas prasības noteikšana nav savienojama ar Latvijas deklarēto pieeju nepieļaut ES tiesību aktu prasību pārmērīgu pārņemšanu un vienlaikus mazināt administratīvo slogu uzņēmumiem. LDDK ieskatā Direktīvas pārņemšanas ietvaros nav pamata noteikt platformām papildu ziņošanas pienākumus, kas no Direktīvas neizriet.
Tas nenozīmē, ka nacionālajā regulējumā nekādā gadījumā nevar tikt noteikti papildu informācijas sniegšanas pienākumi. Tomēr to nepieciešamībai jābūt atsevišķi pamatotai ar konkrētu identificētu risku, jāizvērtē valsts iestāžu rīcībā jau esošie dati un datu apmaiņas iespējas, administratīvais slogs, datu aizsardzības jautājumi, kā arī tas, vai noteiktais pienākums vispār ļaus sasniegt izvirzīto mērķi.
LDDK ieskatā migrācijas kontroles uzdevumu izpildē primāri ir pilnveidojama valsts institūciju savstarpējā datu apmaiņa, kas ļautu sasaistīt PMLP rīcībā esošo informāciju par personas uzturēšanās un nodarbinātības tiesībām ar citu kompetento iestāžu rīcībā esošajiem datiem. Privātam komersantam jauns datu apkopošanas un ziņošanas pienākums nosakāms tikai tad, ja ir pierādīts, ka nepieciešamo informāciju nav iespējams iegūt no valsts informācijas sistēmām vai ar mazāk apgrūtinošiem līdzekļiem.

Piedāvātā rrisinājums:
Svītrot informatīvā ziņojuma 9.5. pasākumu.

4. Iebildums par informatīvā ziņojuma pasākumu 9.8. digitālo darba platformu pienākumam un atbildības “pastiprināšanai”
LDDK iebilst pret jauno pasākuma formulējumu, kas Direktīvas (ES) 2024/2831 pārņemšanas ietvaros paredz “izvērtēt un pastiprināt” digitālo darba platformu pienākumus un atbildību. Šāds formulējums pēc būtības jau iepriekš nosaka izvērtējuma rezultātu un rada politisku uzdevumu palielināt platformu pienākumu un atbildības apjomu neatkarīgi no tā, kāds regulējums faktiski nepieciešams Direktīvas korektai pārņemšanai. 
LDDK ieskatā nav pieļaujams Direktīvas pārņemšanas ietvaros noteikt uzņēmējiem papildu pienākumus vai atbildību, kas no Direktīvas neizriet. Informatīvajā ziņojumā identificētās problēmas pašas par sevi nepierāda, ka tieši platformu pienākumu un atbildības pastiprināšana ir piemērots un efektīvs risinājums šo problēmu novēršanai. Šāda pieeja vienlaikus radītu uzņēmumiem papildu administratīvo slogu un būtu pretrunā valsts noteiktajam mērķim mazināt administratīvo slogu un regulējuma izmaksas uzņēmējdarbībai.
LDDK atkārtoti uzsver, ka platformu uzņēmuma atbildība var tikt noteikta par pašai platformai normatīvajos aktos noteikta pienākuma neizpildi vai nepienācīgu izpildi. Platformas tehniskā vai komerciālā iesaiste pakalpojuma organizēšanā pati par sevi nevar būt pamats tās atbildībai par patstāvīga pakalpojuma sniedzēja individuāli izdarītu pārkāpumu. Tieši šādu pieeju LDDK bija norādījusi arī sākotnējā atzinumā. 
LDDK ieskatā nav pieļaujams ar informatīvo ziņojumu jau iepriekš uzdot Direktīvas pārņemšanas procesā noteikt digitālajām darba platformām plašākus pienākumus un atbildību, nekā tas nepieciešams Direktīvas prasību pārņemšanai.

Piedāvātā risinājums:
Svītrot informatīvā ziņojuma 9.8. pasākumu.

5. Priekšlikums par informatīvā ziņojuma pasākumu 8.11. par faktiskā nodarbinātāja atbildību
LDDK iebilst pret informatīvā ziņojuma 8.11. pasākumu, kas paredz izvērtēt atbildības noteikšanu uzņēmumam, kurā ārzemnieks faktiski tiek nodarbināts, par ārvalstnieku nodarbināšanas noteikumu pārkāpumiem. Fakts, ka ārzemnieks faktiski veic darbu konkrētā uzņēmumā, pats par sevi nevar radīt šim uzņēmumam atbildību par citas juridiski patstāvīgas personas, tostarp darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja vai starpnieka, izdarītu pārkāpumu.
Atbildība ir saistāma ar paša uzņēmuma rīcību vai bezdarbību un tam normatīvajos aktos noteikta pienākuma pārkāpumu. Nav pieļaujams radīt atbildības modeli, kurā uzņēmums atbild par pienākumiem, kuru izpilde ir citas personas kompetencē un kurus uzņēmums pats nav pārkāpis.
Turklāt informatīvajā ziņojumā jau ir paredzēti atsevišķi pasākumi negodprātīgu starpniekfirmu izmantošanas ierobežošanai, darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu sniedzēju kontroles uzlabošanai un sankciju mehānismu stiprināšanai. Līdz ar to nav pamatots, kādēļ starpnieku izdarītu pārkāpumu novēršanai papildus nepieciešams radīt atbildības risku uzņēmumiem, kuri izmanto šo personu sniegtos pakalpojumus, neatkarīgi no pašu uzņēmumu rīcības..

Piedāvātā risinājums:
Svītrot informatīvā ziņojuma 8.11. pasākumu.

LDDK uzsver, ka Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ieteikumu esība pati par sevi neatbrīvo no pienākuma izvērtēt to īstenošanai izvēlēto instrumentu nepieciešamību, samērīgumu, efektivitāti, radīto administratīvo slogu un ietekmi uz tautsaimniecību. Ieteikuma mērķis nevar kalpot par pietiekamu pamatojumu jebkuram tā īstenošanai izraudzītam līdzeklim.
Īpaši būtiski tas ir gadījumos, kuros informatīvajā ziņojumā vairs netiek paredzēts izvērtēt iespējamos risinājumus, bet jau iepriekš noteikts konkrēts regulējuma rezultāts, tostarp vispārēja tiesību ierobežojuma ieviešana, jaunas paralēlas uzskaites sistēmas izveide, jauna regulāra informācijas sniegšanas pienākuma noteikšana vai privāta komersanta atbildības paplašināšana. Šādu risinājumu nepieciešamība un piemērotība nevar tikt prezumēta tikai tādēļ, ka tie ietverti Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ieteikumu īstenošanas pasākumos.
Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projekts paredz ne tikai pieņemt informatīvo ziņojumu zināšanai, bet arī atbalstīt tajā noteiktos ieteikumu ieviešanas pasākumus. Tādēļ šo pasākumu apstiprināšana pašreizējā redakcijā pēc būtības nostiprinātu politisku uzdevumu attiecīgos risinājumus turpmāk ieviest normatīvajos aktos. LDDK ieskatā nav pieļaujams nepieciešamības, samērīguma un ietekmes izvērtējumu atlikt uz vēlāku normatīvo aktu izstrādes stadiju, kad pats sasniedzamais regulējuma rezultāts ar Ministru kabineta lēmumu jau būs iepriekš noteikts. Līdz ar to LDDK aicina uzturētos iebildumus novērst pirms informatīvā ziņojuma un Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projekta apstiprināšanas.

-