Atzinums

Publiskās apspriešanas ietvaros AKKA/LAA iesniedza Kultūras ministrijai priekšlikumu papildināt Likumprojektā ietverto Autortiesību likuma 21.panta redakciju ar piekto daļu sekojošā redakcijā:
“(5) Šī panta noteikumi neattiecas uz notīm, mācību grāmatām un materiāliem, kas radīti mācību mērķiem, ar nosacījumu, ka attiecīgo autortiesību objektu izmantošanas licences ir brīvi pieejamas.”
Minētais priekšlikums netika ņemts vērā.
AKKA/LAA norāda, ka nevar piekrist Likumprojekta pavaddokumentācijā un viedokļu apkopojumā ietvertajam Kultūras ministrijas apgalvojumam:“Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 23. apsvērumā skaidrots, ka šo izvēles normu mērķis ir nodrošināt iespēju tām dalībvalstīm, kuras iepriekš ir īstenojušas autoru darbu izmantošanu izglītības iestādēs uz licenču pamata vai nodrošinājušas taisnīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem, saglabāt un pielāgot esošo kārtību.” Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 23.apsvērums tikai norāda uz direktīvas 5.pantā ietvertās izvēles normas izcelsmi, bet nekādi nenosaka, ka attiecīgā izvēles norma būtu pieļaujama tikai tām ES valstīm, kurās attiecīgās iespējas izmantotas jau iepriekš. Ja iespēja izvēlēties  transponēt vai netransponēt attiecīgo normu būtu pieejama tikai daļai dalībvalstu, tas būtu tieši norādīts direktīvas 5.pantā. Arī juridiskajā literatūrā nav rodams pamatojums šādai Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 23. apsvēruma interpretācijai, bet ir rodamas norādes uz pretējo – direktīvas 5(2). panta alternatīvās izvēles ir vērstas uz iespēju gan saglabāt vēsturiskās licencēšanas sistēmas, gan nodrošināt mācību materiālu un grāmatu tirgus aizsardzību (This intricate formulation intends to preserve existing licensing systems, that exist in Member States where the educational uses are authorized by specific licensing arrangements with collective management organizations, such as in France.39 It also answers a concern of publishers of textbooks and educational material who feared that the exception would significantly erode their normal market, and asked either to be excluded from the exception or to maintain a licensing possibility.[1])
AKKA/LAA norāda, ka mūsu piedāvātā Autortiesību likuma 21.panta 5.daļas redakcija ir izteikti šaura un vērsta uz atsevišķu darbu veidu izslēgšanu no autortiesību ierobežojuma izglītības mērķiem, lai nodrošinātu tādus specifiskus darbu izmantojuma veidus, kuros autoru darbi vispār vai lielākoties tiek izdoti tieši izglītības iestāžu vajadzībām. Ja tie netiks pienācīgi aizsargāti, pastāv risks, ka izdevumu skaits attiecīgajos darbu izmantošanas veidos (mācību grāmatas, mācību materiāli, nošu izdevumi) samazināsies, tādējādi ilgākā laika posmā faktiski nodarot kaitējumu izglītības sistēmai, jo apsīks jaunu mācību materiālu izdevumu radīšana.
Tāpat jāpiemin, ka, piemēram, attiecībā uz notīm kā sevišķu darbu veidu Latvijā jau šobrīd pastāv piedāvājums ne tikai izdevniecību (MicRec, Musica Baltica) izdotu nošu partitūru veidā (tās ir pieejamas iegādei drukātā un digitālā formātā), bet ir pieejami arī tādi pakalpojumi kā nošu īre (sk., piem. https://www.musicabaltica.com/lv/veikals/nosu-ire/). Līdz ar to pilnīgi leģitīms ir arī apgalvojums par digitālu risinājumu pieejamību un pastāvēšanu Latvijas tirgū gan Direktīvas pieņemšanas laikā, gan šobrīd.Atsevišķu mācību materiālu iegāde digitālā formātā ir pieejama par cenu zem 2 EUR, savukārt Musica Baltica nodrošina Latvijas skolu orķestriem 50% atlaidi, līdz ar to minētie jau pastāvošie tirgus piedāvājumi ir ne tikai tādi, kas ir vispārīgi pieejami, bet arī piedāvā īpašus licencēšanas sacījumus izglītības iestādēm.
Tāpat jāatzīmē, ka Kultūras ministrija Digitālā vienotā tirgus direktīvas transponēšanas ietvaros Autortiesību likuma 21.pantā ir izvēlējusies nepārņemt normu, kura paredz autoriem taisnīgu atlīdzību par viņu tiesību ierobežojumu izglītības mērķiem, kaut gan šāda izvēles iespēja ES dalībvalstīm ir. Saprotot, ka iespēja noteikt taisnīgu atlīdzību par ierobežojumu ir saistīta ar noteiktām valsts budžeta izmaksām, AKKA/LAA neuztur priekšlikumu par nepieciešamību Autortiesību likuma 21.pantā paredzēt taisnīgas atlīdzības samaksu autoriem par ierobežojumu darbu izmantošanai izglītības mērķiem. Tomēr, ja autoriem attiecībā uz viņu darbu izmantošanu izglītības mērķiem netiek paredzēta ne taisnīga atlīdzība, ne arī īpašs regulējums notīm, mācību grāmatām un mācību materiāliem, kas paši par sevi ir šauri nišas produkti, netiks panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un autoru interesēm, un pastāvēs būtisks risks noteiktiem komersantiem, kuri specializējas atsevišķu izdevumu radīšanā.
[1] Skat. Séverine Dusollier. The 2019 Directive on Copyright in the Digital Single Market: Some progress, a few bad choices, and an overall failed ambition. Common Market Law Review, Kluwer Law International, 2020, 57 (4), pp.979 - 1030. ffhal-03230170  990.lpp, https://hal-sciencespo.archives-ouvertes.fr/hal-03230170/document

-