Atzinums

Saistībā ar izziņas 3. punktā ietverto Tieslietu ministrijas iebildumu par likumprojekta 2. pantā paredzētā Pievienotās vērtības nodokļa likuma (turpmāk - likums) 146. panta vienpadsmito daļu likumprojekta anotācijā sniegts skaidrojums, ka:  "Nav atbalstāms ierosinājums piemērot jau esošās Administratīvās atbildības likuma vai Administratīvo sodu likuma normas, jo regulējums darbojas administratīvā procesa ietvaros, nevis administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros. Par informācijas nesniegšanu vai nepienācīgu sniegšanu nav paredzēts saukt pie administratīvās atbildības. Nodokļu administrācija šādā kontekstā plāno soda naudu piemērot tikai kā instrumentu, lai motivētu maksājumu pakalpojumu sniedzējus sniegt nepieciešamo informāciju un tādējādi tiktu sasniegts vēlamais rezultāts par informācijas sniegšanu, tās nodošanu tālāk un līdz ar to arī novērst izvairīšanos no PVN nomaksas." Vēršam uzmanību, ka minētais skaidrojums nav juridiski pamatots, jo nav norādīts:
1) kādēļ nav iespējams piemērot Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Pārvaldes likums) 3. pantu un piemērot administratīvo sodu, ja netiek pildīts informācijas sniegšanas pienākums iestādei, kā arī, kādēļ administratīvais sods, salīdzinot ar soda naudu (administratīvo sankciju), būtu neefektīvāks līdzeklis.
 Vēršam uzmanību, ka situācija, kad vienā gadījumā likumdevējs ir izvēlējies par informācijas sniegšanas pienākuma pārkāpumiem iespēju piemērot administratīvo sodu, bet citā  - soda naudu (administratīvo sankciju) administratīvajā procesā, rada sistēmas dublēšanos. Minētais apdraud personas iespēju paredzēt valsts rīcību par tās iespējamu pārkāpumu, tostarp apdraudot personas tiesības uz aizstāvību;
 2) kādēļ nav izmantojami citi ietekmēšanas līdzekļi, lai panāktu normatīvajā aktā noteiktā pienākumu izpildi, piemēram, administratīvā akta, kas noteic pienākumu iesniegt informāciju, izdošana un piespiedu naudas piemērošana, ja minētais pienākums netiek pildīts;
3) nav skaidrota ne administratīvās sankcijas klasifikācija, ne analizēts tās raksturs un iespējamā sankcijas bardzība. Vienlaikus nav vērtēts, vai administratīvā procesa regulējums pats par sevi ir piemērots sodoša rakstura sankciju piemērošanai. Vēršam uzmanību, ka, projektā ietvertajai  sankcijai ir tāda pati daba kā sodam (represīva jeb sodoša rakstura sankcija). Šādas sankcijas mēdz dēvēt arī par sodiem vai krimināltiesiska rakstura administratīvajām sankcijām.
Skaidrojam, ka, nosakot un piemērojot administratīvajai atbildībai līdzīgus piespiedu ietekmēšanas līdzekļus, ir jāievēro virkne materiāla un procesuāla rakstura priekšnoteikumu, kas attiecināmi uz visām krimināltiesiska (sodoša) rakstura sankcijām. No tiem nozīmīgākie ir tiesiskuma princips, nevainīguma prezumpcija, tiesības sevi neapsūdzēt, tiesības uz aizstāvību, dubultās sodīšanas nepieļaujamība, noilgums, sodāmība, labvēlīgāka likuma atpakaļejošais spēks. Ja sodoša rakstura administratīvās sankcijas piemēro administratīvajā procesā, tas nenozīmē, ka nav jāievēro visas materiālās un procesuālās garantijas, kas attiecas uz krimināltiesiska rakstura sankciju piemērošanu. Papildus norādām, jo smagāka ir draudošā sankcija, jo vairāk likumdevējam ir pienākums sniegt vadlīnijas, kas padara sankciju paredzamu, tostarp nepieciešams normas adresātu informēt par gaidāmo sankciju. Kā norādīts juridiskajā literatūrā, "ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, priekšroka dodama nesodoša rakstura administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības".[¹] Tikai gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams (neatgriezeniska rīcība ar augstu bīstamības pakāpi), prioritāte būtu represīvas sankcijas piemērošanai, piemēram, administratīvā soda piemērošanai. Kā arī norādām, ka Latvijā valsts pārvaldei joprojām ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem.[²] Mūsdienu demokrātiskā valstī tiesību efektivitāte nebūtu tieši proporcionāli saistāma ar atbilstošu valsts sankciju un draudu esību. Tā vietā izmantojami līdzekļi, kas attīsta personu tiesisko apziņu un veido pilsonisku sabiedrību.[³] Turklāt, ja personai tiek piemērota represīva rakstura sankcija, tad zināmā mērā sankciju izpilde apgrūtina prasību (sniegt informāciju) izpildi. Personai pieejamie finanšu līdzekļi tā rezultātā tiek novirzīti soda  naudas samaksai, nevis attiecīgo neatbilstību novēršanai. Tādējādi soda naudas piemērošana varētu attālināt no mērķa panākt normatīvā akta prasību izpildi.
Ievērojot minēto, lūdzam informācijas sniegšanas jomā izmantot, vai nu administratīvā akta izdošanas iespēju, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības vai izvēlēties izmantot administratīvās atbildības sistēmu (informācijas sniegšanas jomā) Pārvaldes likumā. Kā arī lūdzam likumprojekta anotācijā sniegt atbilstošu skaidrojumu par minētajiem apsvērumiem.

^{[1] Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp., 54.-55. lpp.
[2] Prof. Dr. iur. Jautrītes Briedes viedoklis. Sk.: Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11.
[3] Šulmane D. Tiesību normu efektivitātes problemātika un aktualitāte XX un XXI gadsimta tiesību socioloģijā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2012, 182. lpp.}
 

-

Lūdzam izvērtēt un likumprojekta 3. pantā ietvertā likuma 147. panta ceturtajā daļā skaidrot, vai šā panta otrajā daļā minētie pienākumi nav attiecināmi uz tādiem maksājumu pakalpojumiem, kur vismaz viens no maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas dalībvalstī, tādējādi precīzi pārņemot Padomes 2020. gada 18. februāra direktīvas (ES) 2020/284, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz konkrētu prasību ieviešanu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (turpmāk - direktīva Nr. 2020/284), 1. pantā ietvertā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk - direktīva Nr. 2006/112/EK) 243.b panta 3. punkta prasības.

-

Likumprojekta 3. pantā ietvertajā likuma 147. panta trešajā daļā paredzēto regulējumu nepieciešams izvērtēt un precizēt, sniedzot atbilstošu skaidrojumu likumprojekta anotācijā. Norādām, ka:
pirmkārt, direktīvas Nr. 2020/284 1. pantā ietvertais direktīvas Nr. 2006/112/EK 243.b panta 4. punkta "b" apakšpunkts paredz, ja ir piemērojama 1. punktā noteiktā prasība maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, uzskaiti saskaņā ar Padomes 2010. gada 7. oktobra Regulas (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā 24.b pantu dara pieejamu maksājumu pakalpojumu sniedzēja piederības dalībvalstij vai uzņēmējām dalībvalstīm, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu pakalpojumus dalībvalstīs, kas nav piederības dalībvalsts. Attiecīgi secināms, ka likumprojektā, pārņemot minētās direktīvas normas prasību, būtu precīzi jāparedz nosacījumi, lai uzskaiti darītu pieejamu tieši Valsts ieņēmumu dienestam (nevis visām iesaistīto dalībvalstu kompetentajām iestādēm), jo Latvijas nacionālais normatīvais akts nevar paredzēt tiesības un pienākumus tiem tiesību subjektiem, kas nav pakļauti Latvijas jurisdikcijai;
otrkārt, no likumprojekta skaidri neizriet, ka uzskaiti dara pieejamu maksājumu pakalpojumu sniedzēja mītnes dalībvalstij, bet iesaistītajām dalībvalstīm vienīgi gadījumos, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu pakalpojumus dalībvalstīs, kas nav mītnes dalībvalsts;
treškārt, norāde "ievērojot nosacījumu, ka kalendārā ceturkšņa laikā vienam un tam pašam maksājuma saņēmējam tiek sniegti maksājumu pakalpojumi tādā apmērā, kas atbilst vairāk nekā 25 pārrobežu maksājumiem" dublē likumprojektā ietverto likuma 147. panta otrās daļas 1. punktā paredzēto regulējumu;
visbeidzot, nav saprotams pamatojums likumprojektā lietotajai atšķirīgajai izteiksmei attiecībā uz maksājumu pakalpojuma sniedzēja pienākumu sniegt informāciju par maksājumu saņēmējiem un pārrobežu maksājumiem un pienākumu darīt pieejamu uzskaiti attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem (proti, nav saprotams, vai ar minētajiem pienākumiem saprotams viens un tas pats).

-

Lūdzam izvērtēt un skaidrot likumprojekta 3. pantā paredzētajā likuma 147.panta piektās daļas 1.punktā ietverto pilnvarojumu Ministru kabineta noteikumu izdošanai, proti, ka Ministru kabinets noteiks uzskaitē iekļaujamo informāciju. Vēršam uzmanību, ka iesniedzamais informācijas saturs jau tiek regulēts vairākās likumprojekta vienībās. Un lai gan nav izslēgta Ministru kabineta konkretizācija noteiktos jautājumos, lai novērstu likumdevēja kompetences pārsniegšanu, tomēr būtu nepieciešams pārskatīt minēto pilnvarojumu vai alternatīvi - detalizēti skaidrot likumprojekta anotācijā, ko paredzēts Ministru kabineta noteikumos regulēt.

 

-

Lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 4. sadaļā ietverto skaidrojumu par likumdevēja pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz informāciju Valsts ieņēmumu dienestam par maksājumu saņēmējiem un pārrobežu maksājumiem, kā arī kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests apstrādā centralizētai elektronisko maksājumu informācijas sistēmai sniedzamo informāciju. Proti, lūdzam detalizētāk raksturot, kādi jautājumi tiks ietverti attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos, tai skaitā, vai paredzēts izstrādāt vienīgi noteiktu procedūru vai paredzēts minētajos noteikumos ietvert arī materiāla rakstura tiesību normas.

-

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Latvija ir izmantojusi Padomes 2020. gada 18. februāra Regulas (ES) 2020/283, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 904/2010 attiecībā uz pasākumiem administratīvās sadarbības stiprināšanai, lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu 24.b panta 2. punktā paredzēto rīcības brīvību, paredzot, ka no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem savāktā informācija tiks glabāta valsts elektroniskajā sistēmā un tā tiks izmantota tikai tālākai informācijas apmaiņai ar Eiropas Savienības speciāli šim nolūkam izveidoto elektronisko sistēmu (CESOP), ar mērķi novērst izvairīšanos no PVN nomaksas pārrobežu darījumos. Attiecīgi secināms, ka ar likumprojektu tiek ieviestas minētās regulas prasības. Ievērojot minēto, lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 5.1. sadaļu (arī 5.4. sadaļas 1. tabulu) ar skaidrojumu par minētās regulas prasību ieviešanu likumprojektā. Kā arī lūdzam pamatot minētās regulas vienībā paredzētās rīcības brīvības izmantošanu.

-

Likumprojekta 3.pantā paredzētajā likuma 147. pantā izmantots ievērojams daudzums ārējo atsauču. Saistībā ar minēto lūdzam izvērtēt lietderību atsaukties uz konkrētām likuma vienībām, jo, izdarot grozījumus vai zaudējot spēku šai vienībai, būs nepieciešams izdarīt grozījumus arī likumā, kurā ietverta šī ārējā atsauce. Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt likumprojektu.
 

-