Atzinums

Atkārtoti vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr.108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 27. punktu likumprojekta Pārejas noteikumos nosaka pārejas kārtību no pastāvošā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma 12. panta pirmā daļa, kas paredz pienākumu nekustamā īpašuma darījumu starpniekam katru gadu līdz 31. janvārim sniegt Ekonomikas ministrijai informāciju par iepriekšējā kalendāra gadā noslēgtajiem starpniecības pakalpojumu līgumiem, norādot to skaitu un darījumu summas, un apmeklētajiem kvalifikācijas celšanas pasākumiem, stājās spēkā vienlaikus ar Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likumu, t.i., 2020. gada 1. augustā un ir joprojām spēkā, bet no 2024. gada 1. jūlija paredzēts atteikties tikai no pienākuma nekustamā īpašuma darījumu starpniekam katru gadu līdz 31. janvārim sniegt Ekonomikas ministrijai informāciju par iepriekšējā kalendāra gadā noslēgtajiem starpniecības pakalpojumu līgumiem, norādot to skaitu un darījumu summas, tiesiskās skaidrības nodrošināšanai nepieciešams precizēt likumprojekta 7. pantā piedāvāto Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma Pārejas noteikumu 4. punktu, paredzot, ka 2024. gada 1. jūlijā stājas spēkā grozījums Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma 12. panta pirmajā daļā attiecībā uz nekustamā īpašuma darījumu starpnieka atbrīvošanu no pienākuma sniegt informāciju par iepriekšējā kalendāra gadā noslēgtajiem starpniecības pakalpojumu līgumiem. Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma Pārejas noteikumu 4. punkta noformēšanai lūdzam ņemt vērā gan Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmatas 50. lapaspusē norādīto (tīmekļa vietne: NORMATIVO_AKTU_PROJEKTU_IZSTRADES_ROKASGRAMATA.PDF (lvportals.lv), kā arī analoģiskus citu likumu Pārejas noteikumus (sk., piemēram, Vekseļu likuma Pārejas noteikumu 3. punktu, Elektroenerģijas tirgus likuma Pārejas noteikumu 91. un 96. punktu).

7. Papildināt pārejas noteikumus ar 4.punktu šādā redakcijā:
“4. Grozījums šā likuma 12. panta  pirmajā daļā attiecībā uz nekustamā īpašuma darījumu starpnieka atbrīvošanu no pienākuma sniegt informāciju par iepriekšējā kalendāra gadā noslēgtajiem starpniecības pakalpojumu līgumiem stājas spēkā 2024. gada 1.jūlijā”.

Saistībā ar soda izvēli projekta anotācijā ir ietverta norāde, ka nekustamā īpašuma darījumu starpnieku reģistrā iekļauta nekustamā īpašuma darījumu starpnieka aptuvenās izmaksas gadā ir aptuveni 300 euro. Ja tādējādi ir mēģināts izmantot ekonomisko izdevīgumu kā soda apmēra kritēriju, tad tas nav salīdzināms ar paredzēto naudas soda apmēru. Tāpat projekta anotācijā norādīts: "Ņemot vērā to, ka darījumos ar nekustamiem īpašumiem pastāv augsts risks darījumiem ar nezināmas izcelsmes iegūtiem finanšu līdzekļiem un skaidru naudu ir nepieciešams noteikt naudas soda maksimālo apmēru, jo pastāv iespēja, ka minimālais naudas sods var nesasniegt attiecīgu rezultātu – nekustamā īpašuma darījumu starpnieks izvēlēsies sniegt pakalpojumus nereģistrējoties nekustamā īpašuma darījumu starpnieku reģistrā." Šī skaidrojuma mērķis nav saprotams. Ja ar to domāts, ka nosaka soda minimālo un maksimālo robežu, tas tā ir tipiskā pieeja, kā noteikt sodu (tieši fiksēta apmēra sods ir izņēmums). Ja tā kaut kādā veidā ir mēģināts pamatot soda apmēru, tad no šāda skaidrojuma tas nav saprotams.
Precizējams projekta anotācijā iekļautais soda veida un apmēra izvēles pamatojums.

Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.

Pamatā izmantojams salīdzinājums ar citiem līdzīga rakstura pārkāpumiem un par tiem piemērojamo sodu.

Ja nosaka īpašu naudas soda minimālo robežu, tad arī tam nepieciešams pamatojums. Ja ir paredzēts brīdinājums, tad būtu izmantojams Administratīvās atbildības likumā noteiktais minimālais naudas soda apmērs (divas naudas soda vienības), nozaru likumā neparedzot atšķirīgu naudas soda minimālo apmēru.

Tāpat ir jāizvērtē soda apmēra atbilstība pārkāpuma smagumam fiziskām un juridiskām personām. Soda apmēram fiziskām un juridiskām personām jābūt līdzvērtīgam. Projektā paredzētajā gadījumā fiziskām personām pārkāpums ir smags (300 naudas soda vienības no iespējamajām 400 naudas soda vienībām), savukārt juridiskajām personām pārkāpums ir salīdzinoši viegls (400 naudas soda vienības no iespējamajām 4000 naudas soda vienībām).




 

-

Atkārtoti norādām, ka būtisks projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas solis ir identificēt un izvērtēt visus iespējamos risinājumus mērķa sasniegšanai, tostarp izvērtējot alternatīvas. Liela daļa regulējuma kvalitātes problēmu rodas tādēļ, ka praksē regulējuma izstrādes procesā niecīga nozīme tiek piešķirta dažādu iespējamo risinājumu (alternatīvu) identificēšanai par to, kā būtu iespējams sasniegt izvirzīto mērķi. Tieši šo soļu ietvaros būtu iespējams koncentrēties uz tādu risinājumu apsvēršanu, kas nemaz neietver nepieciešamību izstrādāt vai grozīt tiesību aktu (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021, 11. lpp.). Tāpat, izvēloties personas ierobežojošus pasākumus, izvērtējamas iespējamās alternatīvas. Piemēram, izslēgšanas no reģistra un aizlieguma iekļaut reģistrā ne ātrāk kā vienu gadu no izslēgšanas brīža vietā ir vērtējama reģistrācijas apturēšana, iekļaušana reģistrā uzreiz pēc attiecīgu pienākumu izpildes u. tml. Projekta anotācijā alternatīvi risinājumi nav vērtēti. Līdz ar to, joprojām nav saprotams, vai konkrēto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem, ņemot vērā, ka administratīvais sods ir galējais līdzeklis. Norādām, ka sods nav vienīgais līdzeklis, kā panākt tiesību normu ievērošanu un, ja tiesību normu ievērošanu ir iespējams panākt ar citiem līdzekļiem, administratīvā atbildība pamatā nav piemērojama.
Ņemot vērā minēto, atkārtoti lūdzam papildināt projekta anotāciju ar attiecīgu izvērtējumu.
 

-

Projekta anotācijā joprojām nav ietverts pilnvērtīgs, sistēmisks un viegli uztverams administratīvās atbildības kritēriju izvērtējums par administratīvo pārkāpumu. Līdz ar to projekta anotācijā iekļaujams vismaz šādu administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriju izvērtējums atbilstoši pašreizējai situācijai: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.). Kā norādījis Senāts, lietās par pienākuma nepildīšanu, kas ir uzlikts ar administratīvo aktu, šā pienākuma izpildi būtu jācenšas panākt, piemērojot Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus (piemēram, piespiedu naudu), nevis piemērojot administratīvo atbildību. Administratīvās atbildības piemērošana minētajos gadījumos neveido saturiski un loģiski vienotu procesu, tādējādi apdraudot tiesisko noteiktību un skaidrību (Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 15. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-946/2019 6. punkts).

Norādām, ka kamēr nav veikts iepriekš minētais izvērtējums, nav iespējams izvērtēt vai administratīvā atbildība konkrētajā gadījumā ir nepieciešama un piemērojama.
Tāpat atkārtoti norādām, ka projekta anotācijā jānorāda korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēts pārkāpums.

Ņemot vērā minēto, lūdzam atbilstoši papildināt projekta anotāciju.





 

-

Atkārtoti norādām, ka no projekta anotācijas nav saprotams, vai ir bijusi nodrošināta sabiedrības līdzdalība. Ir informācija tikai par konsultācijām ar Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociāciju LANĪDA.

-

Projekta anotācijas 7.4. sadaļā nav iekļauta informācija par projekta ietekmi uz institūcijas funkcijām un uzdevumiem. Tā kā ir paredzēta administratīvā atbildība, tad institūcijas uzdevumu apjoms noteikti mainīsies.

-

Ņemot vērā, ka likumprojektam ir tikai 7 panti, tiesiskās skaidrības nodrošināšanai aicinām precizēt likumprojekta spēkā stāšanās pamatojumu, norādot, ka 2024. gada 1. jūlijā stāsies spēkā grozījums Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma 12. panta  pirmajā daļā, kas paredz izslēgt prasību nekustamā īpašuma darījumu starpniekiem katru gadu līdz 31. janvārim iesniegt Ekonomikas ministrijai informāciju par iepriekšējā kalendāra gadā noslēgtajiem starpniecības pakalpojumu līgumiem, norādot to skaitu un darījumu summas.

-