Projekta ID
25-TA-453Atzinuma sniedzējs
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija
Atzinums iesniegts
19.11.2025.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Grozījumi Ārstniecības likumā
Iebildums
Biedrība "Latvijas Ģimenes ārstu asociācija" (turpmāk – LĢĀA) uztur spēkā iepriekš, 2025.gada 10.jūlijā iesniegtos iebildumus visā to daļā, kurā tie nav ņemti vērā. Veselības ministrijas (VM) sniegtie argumenti, ar kuriem noraidīti LĢĀA iesniegtie iebildumi 2025.gada 10. jūnijā izsludinātajam likumprojektam lielā mērā nav tiesiski vai faktiski pamatoti. VM, atbildot uz iebildumiem, kļūdaini norāda faktus, izmanto kļūdainus aprēķinus, neprecīzi un tiesiski nekorekti piemēro tiesību normas.
LĢĀA aicina VM pārskatīt un precizēt izstrādātos priekšlikumus Ārstniecības likuma normu grozīšanai. ĀL normu grozījumu projektā iekļautajām normām jābūt tiesiski un faktiski korektām, tām ir jānodrošina pacientu un ārstu - pamattiesību ievērošanu. Vienlaikus normas jāpieņem tā, lai tajās ietvertais regulējums nepieļautu pamattiesību aizskāruma riskus. Izsludinātajā projektā vēl joprojām ir pacientu tiesības aizskarošu normu projekti. Tajā ir normas, kuru saturā netiek respektēta Latvijā pastāvošais tiesību ietvars valsts apmaksātās primārās veselības aprūpes sniegšanai. Tajā ir normas, kas paredz ierobežot ģimenes ārstu pamattiesības. Piemēram, nosakot tādus ģimenes ārstu pienākumus, kuru izpildīšanai nav piešķirti nepieciešamie līdzekļi vai kuru izpilde var likt ārstam rīkoties pretēji pacienta tiesībām.
1. LĢĀA stingri iebilst priekšlikumam iekļaut Ārstniecības likumā 10.3 panta normu: “10.3 Līgumu par no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu apmaksu, kā arī līgumu par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto kompensējamo zāļu, medicīnisko ierīču, M sarakstā iekļauto zāļu un farmaceita pakalpojumu nodrošināšanu un apmaksu, izpildi un veselības aprūpei paredzēto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu ārstniecības iestādēs un aptiekās uzrauga Nacionālais veselības dienests. Līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām Nacionālais veselības dienests iekļauj pienākumu ārstniecības iestādei vai aptiekai atlīdzināt zaudējumus, maksāt līgumsodu, norāda gadījumus, kādos līgumsods maksājams un to apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi."
1.1. Priekšlikums paredz reglamentēt valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas organizēšanas kārtību, nevis regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībai vai noteikt ārstniecības iestāžu saimnieciskās darbības tiesiskā regulējuma noteikumus. Ārstniecības likuma mērķis, kas noteikts tā 2.pantā, ir jāievēro likuma grozīšanas procesā. Redzams, ka 10.3 normas saturs ir ārpus Ārstniecības likuma mērķī norādītā ietvara, bet ir cita likuma, proti, Veselības aprūpes finansēšanas likuma priekšmetā ietilpstošs saturs (sk. šī likuma 2. un 3.pantu).
1.2. Nacionālā veselības dienesta kompetenci veselības aprūpes finansēšanas jomā nosaka Veselības aprūpes finansēšanas likuma 15.panta norma. Tās pirmajā daļā jau ir noteikts, ka Dienests administrē veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus un uzrauga to izlietojumu ārstniecības iestādēs. Ārstniecības likuma 10.3 normas priekšlikums pārklājas Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteikto. Tas nav pieļaujams. Ir nepamatoti divos dažādos likumos reglamentēt vienas iestādes kompetenci vienā tiesību jautājumā – valsts nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas organizēšanā.
1.3. LĢĀA jau iepriekš ir norādījusi, ka Dienests un Veselības ministrija vēlas noteikt zaudējumu atlīdzības pienākumu un līgumsoda pienākumu gadījumos, kad ar publisko tiesību līgumu privātpersonām – ģimenes ārstiem - tiek deleģētas valsts funkcijas – piešķirt un nodrošināt iedzīvotājiem valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.
1.4. VM, ar ĀL grozījumu projektu, paredz mainīt atbildības piemērošanas principus valsts pārvaldes jomā, neievērojot jau Valsts pārvaldes iekārtas likumā un citos tiesību aktos, kas reglamentē valsts pārvaldes darbību, noteiktos. VM aicina ar Ārstniecības likuma normu noteikt, ka atbildību ģimenes ārstiem, kas pilda valsts funkcijas, nosaka nevis Saeimas izdoto likumu normas, bet atbildības nosacījumus ir tiesīgs noteikt Nacionālais veselības dienests vienpusēji, ar līguma normām. Šāda valsts pārvaldes tiesību grozīšana nav pieļaujama.
1.5. Valsts, izdodot MK noteikumus, ir deleģējusi ģimenes ārstiem izpildīt valsts funkcijas – piešķirt un nodrošināt iedzīvotājiem valsts veselības aprūpes pakalpojumus. Konkrēti, saņemt primārās veselības aprūpes pakalpojumus, saņemt nosūtījumus un tiem sekojošus ambulatorus vai stacionārus pakalpojumus, saņemt valsts kompensētus medikamentus. Ģimenes ārsti godprātīgi pilda šīs valsts funkcijas. Tās ir apjomīgas un sarežģītas. Šo funkciju izpilde ir tieši saistīta ne tikai ar individuālu ģimenes ārsta darbu, bet arī ar citu ārstniecības iestāžu un speciālistu darbu. Šo funkciju izpildi būtiski traucē nepilnīgi funkcionējošas valsts uzturētas pacientu datu sistēmas, piemēram, Veselības informācijas sistēma. Nepilnvērtīgi uzbūvētā e-veselības sistēma, kas neliedz izrakstīt valsts apmaksātu medikamentu cilvēkiem, kuriem nepienākās valsts apmaksāti pakalpojumi. Nav iestrādāti nosacījumi - algoritmi, kuri atvieglotu nekļūdīties, piemēram, ja valsts apmaksā 6 eksemplārus , bed medicīniski pamatoti ir 12, tad pēc 6 izrakstītiem būtu skaidri pamanāms, ka ārsts pārsniedz valsts apmaksāto kastīšu skaistu, pamanīt mainīgos nosacījumus medikamentu izrakstīšanai. Savukārt veselības aprūpes organizācijas un administrēšanas trūkumi, kurus pieļauj Dienests un Veselības ministrija, piemēram, nekontrolējot vai un kā ambulatorie speciālisti un slimnīcas izraksta pacientiem ieteiktos kompensējamos medikamentus vai darba nespējas lapas, ievērojami palielina ģimenes ārsta darba slodzi un pieprasa, lai ģimenes ārsti izpilda arī citu ārstu vai ārstniecības iestāžu pienākumus. Valsts pārvaldes uzdevumus veic ļoti daudzi dažādu valsts iestāžu darbinieki. Valsts pārvaldes uzdevumus izpilda arī privāto tiesību subjekti, kuriem konkrētus uzdevumus deleģējušas valsts iestādes. Valsts pārvaldē nodarbinātu personu atbildības nosacījumi ir noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma XII nodaļas normās. Tajās nav paredzēts, ka kāda iestāde, tostarp, būtu tiesīga piemērot valsts pārvaldē nodarbinātām personām kādus papildus atbildību reglamentējošus nosacījumus.
1.6. VM skaidri ir norādījusi, ka šobrīd norit tiesvedība, kurā tiek izskatīts ģimenes ārstu pieteikums par to vai un ar kādiem tiesiskiem nosacījumiem ir vai nav pieļaujams izņēmums no Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktas atbildības noteikšanas principiem personām, kuras pilda valsts funkcijas. Dienesta izteiktais un VM virzītais priekšlikums grozījumiem Ārstniecības likumā ir mērķēts, lai panāktu valstij, Nacionālā veselības dienesta personā, labvēlīgu rezultātu tiesvedības procesā. Vienlaikus tas negatīvi varētu ietekmēt tiesas iespējas izskatīt strīdu un noteikt ģimenes ārstu kā strādājošo pamattiesību aizsardzības principu un pamatu. Šāda rīcība ir uzskatāma par iejaukšanos privātpersonu tiesību aizsardzības procesā veidā, kas dotu priekšrocības valstij kā procesa dalībniekam.
1.7. LĢĀA aicina ievērot arī Tieslietu ministrijas (TM) pamatoto norādi par to, ka nepieciešami nopietni apsvērumi, lai publisko tiesību līgumam normatīvajā aktā pieļautu līgumsodu. Projektā šādi apsvērumi nav ietverti.
2. LĢĀA stingri iebilst ar likumu noteikt pienākumu lietot digitālos rīkus valsts veselības aprūpes sniegšanai līdz brīdim, kad ģimenes ārstu praksēm (ārstam un divām māsām) tiks nodrošinātas pienākumu izpildei nepieciešamās ITK iekārtas un kvalitatīvi tehnoloģiju risinājumi.
2.1. Plānotie grozījumi paredz digitālu pacienta datu nodošanas un datu izskatīšanas pienākumu. Pienākums lietot digitālos rīkus ir izpildāms tikai tad, ja ārstam un māsai tiek nodrošinātas nepieciešamās IKT iekārtas (mobilie telefoni, datori, rūteri utt.) un tehnoloģiju risinājumi (telefona un interneta pieslēgums, programmatūras darba izpildei utt.). Visas iekārtas un pakalpojumi ģimenes ārsta praksei ir jāpērk no piemērotu produktu un pakalpojumu sniedzējiem. Likuma grozījumu priekšlikums nepārprotami liecina, ka valsts nodrošināto pakalpojumu sniegšanā būs nepieciešami finanšu ieguldījumi IT tehnikas, programmatūras iegādei un uzturēšanai.
2.2. Šobrīd piešķirtais finansējums ģimenes ārsta darba aprīkojumam, kas ir iekļauts kapitācijas naudas aprēķinā (līguma ar Dienestu 8.pielikums), ir ievērojami mazāks kā tas ir minimāli nepieciešams, lai projektā noteiktos pienākumus izpildītu. VM pamatoti norāda, ka šobrīd ģimenes ārstu kapitācijas naudā iekļautais maksājums par IT tehnoloģiju nodrošinājum, kas tika noteikts 2016.gadā un nav mainījies, ir 229.37 eiro tad, ja vidējais pacientu skaits praksē ap 1566. Ja pacientu skaits ir mazāks, tad šī summa ir mazāka. Šis maksājums paredz, ka viena datora cena ir 475 EUR, dators jālieto piecus gadus, tam paredzētais finansējums - 7.92 EUR mēnesī. Šāds finansējums neļauj ārstam nopirkt pat vienu pietiekami jaudīgu un drošu datoru. Ārsta praksēm piemērotu datoru cenas ir virs 1000 EUR, tā piemēram, LMT piedāvā uzņēmumiem piemērotus datoru nomu par 36 vai 40 EUR mēnesī [1]. Ārsta praksē katram darbiniekam ir nepieciešams savs dators, praksei vismaz 2 datori, tiem ir nepieciešama programmatūra vismaz diviem lietotājiem un interneta pieslēgums. Ir vajadzīgas arī iekārtas – printeris, skeneris, kopētājs.
2.3. Veselības ministrija korekti norāda, ka jau 2024.gadā, ņemot par pamatu 2023.gada iekārtu cenas un IT pakalpojumu izmaksas, tika plānots ģimenes ārstiem nepieciešamā IT aprīkojuma un pakalpojumu izmaksas atlīdzību palielināt uz 439.66 eiro vienai praksei. Jau toreiz šo izmaiņu ieviešanai papildus bija nepieciešami 3 070 505 eiro, kuri netika piešķirti, tādēļ iecere netika realizēta. Finansējuma trūkuma dēļ vēl joprojām ģimenes ārstu praksēm nav pieejami minimāli nepieciešamie IT rīki un pakalpojumi, kuri ir nepieciešami digitālās veselības lietošanai un noteikto pienākumu izpildei.
2.4. Būtiski ierobežotāki ir tie ģimenes ārsti, kuru praksēs ir reģistrēts mazāks pacientu skaits. Datora un pakalpojumu cenas nemainās tad, ka praksē nav pilns pacientu skaits. Tiem ārstiem, kuriem nav iespējams reģistrēt pilnu pacientu skaitu, nav pienākums par saviem privātajiem līdzekļiem nodrošināt IKT iekārtas un pakalpojumus. Tāpēc finansējumam, kas tiek izmaksāts par iekārtām, ir jābūt tieši saistītam ar to izmaksām, nevis ar pacientu skaitu praksē.
2.5. Veselības ministrija kļūdaini norāda: [likumā] “minēto pienākumu un uzdevumu īstenošanai nav nepieciešama papildus IKT rīku iegāde, jo jau šobrīd esošo amata pienākumu veikšanai esošajam materiāltehniskajam nodrošinājumam ir jābūt atbilstošam”. VM jau sen ir zināms, ka finansējuma trūkuma dēļ materiāltehniskais nodrošinājums ir nepietiekams, kurklāt, tas noveco.
2.6. Kļūdaina ir VM norāde par to, ka “e-veselības sistēmā ir nodrošināta ārsta darba vieta”, un tāpēc varot secināt, ka ārsts un māsa var efektīvi un kvalitatīvi strādāt bez darbam nepieciešamām iekārtām (dators, telefons, printeris) un bez nepieciešamiem pakalpojumiem. Ikvienam, kuram jāstrādā e-veselībā, ir nepieciešamas iekārtas darbam e-veselības sistēmā (interneta pieslēgums, programmatūra).
2.7. Veselības ministrija nepamatoti norāda, ka ģimenes ārstu praksēm ir pieejami līdzekļi infrastruktūras attīstīšanai, t.sk. IT aprīkojuma iegādei Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021. – 2027. gadam 4.1.1. specifiskā atbalsta mērķa "Nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un stiprināt veselības sistēmu, tostarp primārās veselības aprūpes noturību" 4.1.1.3. pasākuma "Primārās veselības aprūpes lomas stiprināšana, attīstot infrastruktūru" otrās kārtas ietvaros. ES fondu līdzekļi tehnoloģiju iegādei ir tikai jaunajām ģimenes ārstu praksēm, nevis visām praksēm, kas sniedz pakalpojumus. Absolūtam ģimenes ārstu vairākumam šis atbalsts nav pieejams. Tāpēc izmantot šādu argumentu kā pamatojumu nav pieļaujami, šāda pamatojuma norādīšana ir maldināšana.
2.8. Likumprojekta autori anotācijas 2.3- 2.5., 7.2. punktos kļūdaini ir norādījuši, ka likumprojekts nav saistīts ar administratīvām izmaksām. Bez IT iekārtu un digitālo rīku pilnas apmaksas likumā noteiktos pienākumus ģimenes ārsti un ģimenes ārstu praksēs strādājošās māsas nevarēs pildīt objektīvu šķēršļu dēļ. Tāpēc likumprojekta anotācija ir jāpapildina ar finanšu aprēķiniem, kā arī jāparedz finanšu avots iekārtām un pakalpojumiem, kas nepieciešami valsts nodrošinātu PVA pakalpojumu sniegšanai.
3. Ārstniecības likuma grozījumu projekts paredz nepamatoti ierobežot pacienta tiesības izvēlēties vai un kādus sensitīvos personas datus nodot e-veselības sistēmai un tiesības ierobežot to lietošanu e-veselības sistēmā.
3.1. VM nepamatoti, citējot tiesību normu, bet ignorējot e-veselības darbības iespējas, norāda, ka e-veselības sistēmā pacientiem ir vairākas iespējas ierobežot savu datu izmantošanu, liedzot piekļuvi datiem trešajām personām. VM norādītajās tiesību normās noteiktas pacienta tiesības kontrolēt savu datu lietošanu, kam būtu jābūt, e-veselības sistēmā līdz šim nav iebūvētas. Tajā ir tikai funkcija slēgt pacienta karti. Pacientam nav iespējas liegt pieeju savām receptēm, laboratorijas vai citiem datiem, nav iespējas slēgt pieeju noteiktai iestādei vai ārstniecības personai. LĢĀA jau kopš 2016.gada un vairākkārt ir norādījusi uz šiem būtiskiem trūkumiem e-veselības sistēma uzbūvē un tāpēc risku pacientu tiesību aizskārumiem.
3.2. E-veselība sistēma nefunkcionē tā, lai nodrošinātu pacienta tiesību ievērošanu un pacienta informācijas aizsardzību nepieciešamā apjomā. LĢĀA ir zināmi daudzu pacientu, arī ārstniecības iestāžu darbinieku vidū, gadījumi, kur pacients pārbaudot savu datu lietošanu ir uzzinājis, ka viņa datus e-veselības sistēmā ir skatījušās neidentificējamas ārstniecības iestāžu personas. E-veselības sistēmā nav pieejami pilnīgi pacienta datus apstrādājošo personu dati – auditācijas pieraksti. Ir zināms ne viens vien gadījums, kad pacienta datus ir apskatījušas tādas ārstniecības iestāžu personas, pie kurām pacients nav saņēmis veselības aprūpi. Ir zināmi gadījumi, kad pacienta datus ir skatījušas identificējamas ārstniecības personas, kuras nav bijušas iesaistītas pacienta ārstniecībā. Tāpēc pacientu bažas par to, ka e-veselības sistēmā esoši dati nav droši aizsargāti un ir iespējama to neatļauta izmantošana, ir pamatotas un arī pierādāma.
3.3. Minēto apsvērumu dēļ LĢĀA iebilst noteikt Ārstniecības likumā ārsta pienākumu obligāti ievadīt pacienta datus e-veselības sistēmā un tādējādi padarīt šos datus pieejamus neatļautas izmantošanas riskam. LĢĀA aicina Ārstniecības likumā iekļaut normu, kas paredz respektēt pacienta tiesības atteikties no viņa datu ievadīšanas e-veselības sistēmā.
3.4. LĢĀA aicina nekavējoties veikt tādus e-veselības sistēmas uzlabojumus, kas nodrošinātu pacientu tiesības redzēt pilnus un personalizētus auditācijas pierakstus, kā arī tiesības liegt pieeju visiem saviem e-veselībā uzkrātiem datiem un attiecībā uz atsevišķām iestādēm vai personām.
4. Par LĢĀA kā arodbiedrības likumā noteiktām tiesībām piedalīties likumprojekta izstrādā un sniegt atzinumus.
4.1. Veselības ministrija, izstrādājot grozījumu projektu Ārstniecības likuma normām, nav informējusi LĢĀA kā arodbiedrību par šo likumdošanas procesu un iepriekš, pirms tā izsludināšanas, nav nodrošinājusi LĢĀA Arodbiedrību likumā noteiktās tiesības piedalīties likumdošanas procesā.
4.2. Atbildot uz LĢĀA iebildumiem par arodbiedrības tiesību neievērošanu, Veselības ministrija atrunai kļūdaini piemēro tiesību normas un tāpēc sniedz tiesiski nepamatotus argumentus. VM norāda, ka LĢĀA kā arodbiedrības tiesības likumdošanas procesā regulējot nevis Arodbiedrību likuma normas, bet gan Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumi Nr. 639 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā”. Šie MK noteikumi nosaka sabiedrības līdzdalības kārtību valsts un pašvaldību institūcijas (turpmāk – institūcija) virzītajā attīstības plānošanas procesā, ciktāl citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Ārstniecības likuma grozījumi nav attīstības plānošanas process. Tāpēc šo noteikumu piemērošana nav pamatota.
[1] https://lmt.lmt.lv/bizness/datoru-noma
LĢĀA aicina VM pārskatīt un precizēt izstrādātos priekšlikumus Ārstniecības likuma normu grozīšanai. ĀL normu grozījumu projektā iekļautajām normām jābūt tiesiski un faktiski korektām, tām ir jānodrošina pacientu un ārstu - pamattiesību ievērošanu. Vienlaikus normas jāpieņem tā, lai tajās ietvertais regulējums nepieļautu pamattiesību aizskāruma riskus. Izsludinātajā projektā vēl joprojām ir pacientu tiesības aizskarošu normu projekti. Tajā ir normas, kuru saturā netiek respektēta Latvijā pastāvošais tiesību ietvars valsts apmaksātās primārās veselības aprūpes sniegšanai. Tajā ir normas, kas paredz ierobežot ģimenes ārstu pamattiesības. Piemēram, nosakot tādus ģimenes ārstu pienākumus, kuru izpildīšanai nav piešķirti nepieciešamie līdzekļi vai kuru izpilde var likt ārstam rīkoties pretēji pacienta tiesībām.
1. LĢĀA stingri iebilst priekšlikumam iekļaut Ārstniecības likumā 10.3 panta normu: “10.3 Līgumu par no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu apmaksu, kā arī līgumu par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto kompensējamo zāļu, medicīnisko ierīču, M sarakstā iekļauto zāļu un farmaceita pakalpojumu nodrošināšanu un apmaksu, izpildi un veselības aprūpei paredzēto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu ārstniecības iestādēs un aptiekās uzrauga Nacionālais veselības dienests. Līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām Nacionālais veselības dienests iekļauj pienākumu ārstniecības iestādei vai aptiekai atlīdzināt zaudējumus, maksāt līgumsodu, norāda gadījumus, kādos līgumsods maksājams un to apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi."
1.1. Priekšlikums paredz reglamentēt valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas organizēšanas kārtību, nevis regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībai vai noteikt ārstniecības iestāžu saimnieciskās darbības tiesiskā regulējuma noteikumus. Ārstniecības likuma mērķis, kas noteikts tā 2.pantā, ir jāievēro likuma grozīšanas procesā. Redzams, ka 10.3 normas saturs ir ārpus Ārstniecības likuma mērķī norādītā ietvara, bet ir cita likuma, proti, Veselības aprūpes finansēšanas likuma priekšmetā ietilpstošs saturs (sk. šī likuma 2. un 3.pantu).
1.2. Nacionālā veselības dienesta kompetenci veselības aprūpes finansēšanas jomā nosaka Veselības aprūpes finansēšanas likuma 15.panta norma. Tās pirmajā daļā jau ir noteikts, ka Dienests administrē veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus un uzrauga to izlietojumu ārstniecības iestādēs. Ārstniecības likuma 10.3 normas priekšlikums pārklājas Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteikto. Tas nav pieļaujams. Ir nepamatoti divos dažādos likumos reglamentēt vienas iestādes kompetenci vienā tiesību jautājumā – valsts nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas organizēšanā.
1.3. LĢĀA jau iepriekš ir norādījusi, ka Dienests un Veselības ministrija vēlas noteikt zaudējumu atlīdzības pienākumu un līgumsoda pienākumu gadījumos, kad ar publisko tiesību līgumu privātpersonām – ģimenes ārstiem - tiek deleģētas valsts funkcijas – piešķirt un nodrošināt iedzīvotājiem valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.
1.4. VM, ar ĀL grozījumu projektu, paredz mainīt atbildības piemērošanas principus valsts pārvaldes jomā, neievērojot jau Valsts pārvaldes iekārtas likumā un citos tiesību aktos, kas reglamentē valsts pārvaldes darbību, noteiktos. VM aicina ar Ārstniecības likuma normu noteikt, ka atbildību ģimenes ārstiem, kas pilda valsts funkcijas, nosaka nevis Saeimas izdoto likumu normas, bet atbildības nosacījumus ir tiesīgs noteikt Nacionālais veselības dienests vienpusēji, ar līguma normām. Šāda valsts pārvaldes tiesību grozīšana nav pieļaujama.
1.5. Valsts, izdodot MK noteikumus, ir deleģējusi ģimenes ārstiem izpildīt valsts funkcijas – piešķirt un nodrošināt iedzīvotājiem valsts veselības aprūpes pakalpojumus. Konkrēti, saņemt primārās veselības aprūpes pakalpojumus, saņemt nosūtījumus un tiem sekojošus ambulatorus vai stacionārus pakalpojumus, saņemt valsts kompensētus medikamentus. Ģimenes ārsti godprātīgi pilda šīs valsts funkcijas. Tās ir apjomīgas un sarežģītas. Šo funkciju izpilde ir tieši saistīta ne tikai ar individuālu ģimenes ārsta darbu, bet arī ar citu ārstniecības iestāžu un speciālistu darbu. Šo funkciju izpildi būtiski traucē nepilnīgi funkcionējošas valsts uzturētas pacientu datu sistēmas, piemēram, Veselības informācijas sistēma. Nepilnvērtīgi uzbūvētā e-veselības sistēma, kas neliedz izrakstīt valsts apmaksātu medikamentu cilvēkiem, kuriem nepienākās valsts apmaksāti pakalpojumi. Nav iestrādāti nosacījumi - algoritmi, kuri atvieglotu nekļūdīties, piemēram, ja valsts apmaksā 6 eksemplārus , bed medicīniski pamatoti ir 12, tad pēc 6 izrakstītiem būtu skaidri pamanāms, ka ārsts pārsniedz valsts apmaksāto kastīšu skaistu, pamanīt mainīgos nosacījumus medikamentu izrakstīšanai. Savukārt veselības aprūpes organizācijas un administrēšanas trūkumi, kurus pieļauj Dienests un Veselības ministrija, piemēram, nekontrolējot vai un kā ambulatorie speciālisti un slimnīcas izraksta pacientiem ieteiktos kompensējamos medikamentus vai darba nespējas lapas, ievērojami palielina ģimenes ārsta darba slodzi un pieprasa, lai ģimenes ārsti izpilda arī citu ārstu vai ārstniecības iestāžu pienākumus. Valsts pārvaldes uzdevumus veic ļoti daudzi dažādu valsts iestāžu darbinieki. Valsts pārvaldes uzdevumus izpilda arī privāto tiesību subjekti, kuriem konkrētus uzdevumus deleģējušas valsts iestādes. Valsts pārvaldē nodarbinātu personu atbildības nosacījumi ir noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma XII nodaļas normās. Tajās nav paredzēts, ka kāda iestāde, tostarp, būtu tiesīga piemērot valsts pārvaldē nodarbinātām personām kādus papildus atbildību reglamentējošus nosacījumus.
1.6. VM skaidri ir norādījusi, ka šobrīd norit tiesvedība, kurā tiek izskatīts ģimenes ārstu pieteikums par to vai un ar kādiem tiesiskiem nosacījumiem ir vai nav pieļaujams izņēmums no Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktas atbildības noteikšanas principiem personām, kuras pilda valsts funkcijas. Dienesta izteiktais un VM virzītais priekšlikums grozījumiem Ārstniecības likumā ir mērķēts, lai panāktu valstij, Nacionālā veselības dienesta personā, labvēlīgu rezultātu tiesvedības procesā. Vienlaikus tas negatīvi varētu ietekmēt tiesas iespējas izskatīt strīdu un noteikt ģimenes ārstu kā strādājošo pamattiesību aizsardzības principu un pamatu. Šāda rīcība ir uzskatāma par iejaukšanos privātpersonu tiesību aizsardzības procesā veidā, kas dotu priekšrocības valstij kā procesa dalībniekam.
1.7. LĢĀA aicina ievērot arī Tieslietu ministrijas (TM) pamatoto norādi par to, ka nepieciešami nopietni apsvērumi, lai publisko tiesību līgumam normatīvajā aktā pieļautu līgumsodu. Projektā šādi apsvērumi nav ietverti.
2. LĢĀA stingri iebilst ar likumu noteikt pienākumu lietot digitālos rīkus valsts veselības aprūpes sniegšanai līdz brīdim, kad ģimenes ārstu praksēm (ārstam un divām māsām) tiks nodrošinātas pienākumu izpildei nepieciešamās ITK iekārtas un kvalitatīvi tehnoloģiju risinājumi.
2.1. Plānotie grozījumi paredz digitālu pacienta datu nodošanas un datu izskatīšanas pienākumu. Pienākums lietot digitālos rīkus ir izpildāms tikai tad, ja ārstam un māsai tiek nodrošinātas nepieciešamās IKT iekārtas (mobilie telefoni, datori, rūteri utt.) un tehnoloģiju risinājumi (telefona un interneta pieslēgums, programmatūras darba izpildei utt.). Visas iekārtas un pakalpojumi ģimenes ārsta praksei ir jāpērk no piemērotu produktu un pakalpojumu sniedzējiem. Likuma grozījumu priekšlikums nepārprotami liecina, ka valsts nodrošināto pakalpojumu sniegšanā būs nepieciešami finanšu ieguldījumi IT tehnikas, programmatūras iegādei un uzturēšanai.
2.2. Šobrīd piešķirtais finansējums ģimenes ārsta darba aprīkojumam, kas ir iekļauts kapitācijas naudas aprēķinā (līguma ar Dienestu 8.pielikums), ir ievērojami mazāks kā tas ir minimāli nepieciešams, lai projektā noteiktos pienākumus izpildītu. VM pamatoti norāda, ka šobrīd ģimenes ārstu kapitācijas naudā iekļautais maksājums par IT tehnoloģiju nodrošinājum, kas tika noteikts 2016.gadā un nav mainījies, ir 229.37 eiro tad, ja vidējais pacientu skaits praksē ap 1566. Ja pacientu skaits ir mazāks, tad šī summa ir mazāka. Šis maksājums paredz, ka viena datora cena ir 475 EUR, dators jālieto piecus gadus, tam paredzētais finansējums - 7.92 EUR mēnesī. Šāds finansējums neļauj ārstam nopirkt pat vienu pietiekami jaudīgu un drošu datoru. Ārsta praksēm piemērotu datoru cenas ir virs 1000 EUR, tā piemēram, LMT piedāvā uzņēmumiem piemērotus datoru nomu par 36 vai 40 EUR mēnesī [1]. Ārsta praksē katram darbiniekam ir nepieciešams savs dators, praksei vismaz 2 datori, tiem ir nepieciešama programmatūra vismaz diviem lietotājiem un interneta pieslēgums. Ir vajadzīgas arī iekārtas – printeris, skeneris, kopētājs.
2.3. Veselības ministrija korekti norāda, ka jau 2024.gadā, ņemot par pamatu 2023.gada iekārtu cenas un IT pakalpojumu izmaksas, tika plānots ģimenes ārstiem nepieciešamā IT aprīkojuma un pakalpojumu izmaksas atlīdzību palielināt uz 439.66 eiro vienai praksei. Jau toreiz šo izmaiņu ieviešanai papildus bija nepieciešami 3 070 505 eiro, kuri netika piešķirti, tādēļ iecere netika realizēta. Finansējuma trūkuma dēļ vēl joprojām ģimenes ārstu praksēm nav pieejami minimāli nepieciešamie IT rīki un pakalpojumi, kuri ir nepieciešami digitālās veselības lietošanai un noteikto pienākumu izpildei.
2.4. Būtiski ierobežotāki ir tie ģimenes ārsti, kuru praksēs ir reģistrēts mazāks pacientu skaits. Datora un pakalpojumu cenas nemainās tad, ka praksē nav pilns pacientu skaits. Tiem ārstiem, kuriem nav iespējams reģistrēt pilnu pacientu skaitu, nav pienākums par saviem privātajiem līdzekļiem nodrošināt IKT iekārtas un pakalpojumus. Tāpēc finansējumam, kas tiek izmaksāts par iekārtām, ir jābūt tieši saistītam ar to izmaksām, nevis ar pacientu skaitu praksē.
2.5. Veselības ministrija kļūdaini norāda: [likumā] “minēto pienākumu un uzdevumu īstenošanai nav nepieciešama papildus IKT rīku iegāde, jo jau šobrīd esošo amata pienākumu veikšanai esošajam materiāltehniskajam nodrošinājumam ir jābūt atbilstošam”. VM jau sen ir zināms, ka finansējuma trūkuma dēļ materiāltehniskais nodrošinājums ir nepietiekams, kurklāt, tas noveco.
2.6. Kļūdaina ir VM norāde par to, ka “e-veselības sistēmā ir nodrošināta ārsta darba vieta”, un tāpēc varot secināt, ka ārsts un māsa var efektīvi un kvalitatīvi strādāt bez darbam nepieciešamām iekārtām (dators, telefons, printeris) un bez nepieciešamiem pakalpojumiem. Ikvienam, kuram jāstrādā e-veselībā, ir nepieciešamas iekārtas darbam e-veselības sistēmā (interneta pieslēgums, programmatūra).
2.7. Veselības ministrija nepamatoti norāda, ka ģimenes ārstu praksēm ir pieejami līdzekļi infrastruktūras attīstīšanai, t.sk. IT aprīkojuma iegādei Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021. – 2027. gadam 4.1.1. specifiskā atbalsta mērķa "Nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un stiprināt veselības sistēmu, tostarp primārās veselības aprūpes noturību" 4.1.1.3. pasākuma "Primārās veselības aprūpes lomas stiprināšana, attīstot infrastruktūru" otrās kārtas ietvaros. ES fondu līdzekļi tehnoloģiju iegādei ir tikai jaunajām ģimenes ārstu praksēm, nevis visām praksēm, kas sniedz pakalpojumus. Absolūtam ģimenes ārstu vairākumam šis atbalsts nav pieejams. Tāpēc izmantot šādu argumentu kā pamatojumu nav pieļaujami, šāda pamatojuma norādīšana ir maldināšana.
2.8. Likumprojekta autori anotācijas 2.3- 2.5., 7.2. punktos kļūdaini ir norādījuši, ka likumprojekts nav saistīts ar administratīvām izmaksām. Bez IT iekārtu un digitālo rīku pilnas apmaksas likumā noteiktos pienākumus ģimenes ārsti un ģimenes ārstu praksēs strādājošās māsas nevarēs pildīt objektīvu šķēršļu dēļ. Tāpēc likumprojekta anotācija ir jāpapildina ar finanšu aprēķiniem, kā arī jāparedz finanšu avots iekārtām un pakalpojumiem, kas nepieciešami valsts nodrošinātu PVA pakalpojumu sniegšanai.
3. Ārstniecības likuma grozījumu projekts paredz nepamatoti ierobežot pacienta tiesības izvēlēties vai un kādus sensitīvos personas datus nodot e-veselības sistēmai un tiesības ierobežot to lietošanu e-veselības sistēmā.
3.1. VM nepamatoti, citējot tiesību normu, bet ignorējot e-veselības darbības iespējas, norāda, ka e-veselības sistēmā pacientiem ir vairākas iespējas ierobežot savu datu izmantošanu, liedzot piekļuvi datiem trešajām personām. VM norādītajās tiesību normās noteiktas pacienta tiesības kontrolēt savu datu lietošanu, kam būtu jābūt, e-veselības sistēmā līdz šim nav iebūvētas. Tajā ir tikai funkcija slēgt pacienta karti. Pacientam nav iespējas liegt pieeju savām receptēm, laboratorijas vai citiem datiem, nav iespējas slēgt pieeju noteiktai iestādei vai ārstniecības personai. LĢĀA jau kopš 2016.gada un vairākkārt ir norādījusi uz šiem būtiskiem trūkumiem e-veselības sistēma uzbūvē un tāpēc risku pacientu tiesību aizskārumiem.
3.2. E-veselība sistēma nefunkcionē tā, lai nodrošinātu pacienta tiesību ievērošanu un pacienta informācijas aizsardzību nepieciešamā apjomā. LĢĀA ir zināmi daudzu pacientu, arī ārstniecības iestāžu darbinieku vidū, gadījumi, kur pacients pārbaudot savu datu lietošanu ir uzzinājis, ka viņa datus e-veselības sistēmā ir skatījušās neidentificējamas ārstniecības iestāžu personas. E-veselības sistēmā nav pieejami pilnīgi pacienta datus apstrādājošo personu dati – auditācijas pieraksti. Ir zināms ne viens vien gadījums, kad pacienta datus ir apskatījušas tādas ārstniecības iestāžu personas, pie kurām pacients nav saņēmis veselības aprūpi. Ir zināmi gadījumi, kad pacienta datus ir skatījušas identificējamas ārstniecības personas, kuras nav bijušas iesaistītas pacienta ārstniecībā. Tāpēc pacientu bažas par to, ka e-veselības sistēmā esoši dati nav droši aizsargāti un ir iespējama to neatļauta izmantošana, ir pamatotas un arī pierādāma.
3.3. Minēto apsvērumu dēļ LĢĀA iebilst noteikt Ārstniecības likumā ārsta pienākumu obligāti ievadīt pacienta datus e-veselības sistēmā un tādējādi padarīt šos datus pieejamus neatļautas izmantošanas riskam. LĢĀA aicina Ārstniecības likumā iekļaut normu, kas paredz respektēt pacienta tiesības atteikties no viņa datu ievadīšanas e-veselības sistēmā.
3.4. LĢĀA aicina nekavējoties veikt tādus e-veselības sistēmas uzlabojumus, kas nodrošinātu pacientu tiesības redzēt pilnus un personalizētus auditācijas pierakstus, kā arī tiesības liegt pieeju visiem saviem e-veselībā uzkrātiem datiem un attiecībā uz atsevišķām iestādēm vai personām.
4. Par LĢĀA kā arodbiedrības likumā noteiktām tiesībām piedalīties likumprojekta izstrādā un sniegt atzinumus.
4.1. Veselības ministrija, izstrādājot grozījumu projektu Ārstniecības likuma normām, nav informējusi LĢĀA kā arodbiedrību par šo likumdošanas procesu un iepriekš, pirms tā izsludināšanas, nav nodrošinājusi LĢĀA Arodbiedrību likumā noteiktās tiesības piedalīties likumdošanas procesā.
4.2. Atbildot uz LĢĀA iebildumiem par arodbiedrības tiesību neievērošanu, Veselības ministrija atrunai kļūdaini piemēro tiesību normas un tāpēc sniedz tiesiski nepamatotus argumentus. VM norāda, ka LĢĀA kā arodbiedrības tiesības likumdošanas procesā regulējot nevis Arodbiedrību likuma normas, bet gan Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumi Nr. 639 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā”. Šie MK noteikumi nosaka sabiedrības līdzdalības kārtību valsts un pašvaldību institūcijas (turpmāk – institūcija) virzītajā attīstības plānošanas procesā, ciktāl citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Ārstniecības likuma grozījumi nav attīstības plānošanas process. Tāpēc šo noteikumu piemērošana nav pamatota.
[1] https://lmt.lmt.lv/bizness/datoru-noma
Piedāvātā redakcija
-