Atzinums

Likumprojektā izmantotais jēdziens “valsts pārvaldē nodarbinātais” ir nesamērīgi plašs un rada risku, ka likuma prasības tiks attiecinātas uz visiem publiskas personas institūcijās un valsts kapitālsabiedrībās nodarbinātajiem neatkarīgi no viņu amata pienākumu rakstura, ietekmes uz lēmumu pieņemšanu vai korupcijas riska līmeņa. Šāda pieeja faktiski nozīmē, ka regulējums varētu tikt piemērots arī tehniskajiem un atbalsta funkciju darbiniekiem, piemēram, klientu apkalpošanas speciālistiem vai saimnieciskajiem darbiniekiem, kuri neveic publiskas varas funkcijas, nepieņem finanšu vai administratīvus lēmumus un nevar ietekmēt rīcību ar publiskiem resursiem. Vēršam uzmanību, ka šāds tvērums neatbilst samērīguma principam un būtiski pārsniedz interešu konflikta novēršanas mērķi. Turklāt tas radītu nesamērīgu administratīvo slogu gan institūcijām, gan nodarbinātajiem, jo praksē būtu nepieciešams organizēt plašu interešu konflikta kontroles, uzraudzības un izvērtēšanas sistēmu attiecībā uz ļoti lielu nodarbināto loku, tostarp amatiem ar minimālu vai neesošu korupcijas risku. Līdz ar to aicinām precizēt likumprojektu, skaidri sašaurinot subjektu loku vai diferencējot pienākumus atbilstoši amata funkcijām, atbildības līmenim un faktiskajam interešu konflikta riskam.
 

-

Likumprojekta 6.panta sestā daļa nosaka, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam blakus darbs pie cita darba devēja vai saimnieciskās darbības veikšana darba laikā ir aizliegta. Likumprojekta anotācijā attiecībā uz šo tiesību normu skaidrots, ka šī norma aizliedz nodarbinātajam veikt papildu darba pienākumus vai saimniecisko darbu darba laikā, lai novērstu interešu konfliktus, nodrošinātu kvalitatīvu pamatdarba veikšanu un objektivitāti valsts pārvaldes funkciju veikšanā, kā arī atsevišķos gadījumos novērstu to, lai nodarbinātais neradītu konkurenci darba devējam.
Ierosinām kritērijus blakus darba veikšanai, analoģiski kā Likumprojekta 12.panta pirmajā daļā noteikti kritēriji amatu savienošanai, noteikt Likumprojektā, nevis anotācijā.
 

-

Likumprojekta 6. panta sestā daļa nosaka, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam ir aizliegts darba laikā veikt blakus darbu pie cita darba devēja vai nodarboties ar saimniecisko darbību, izņemot gadījumus, kad to paredz likums vai Ministru kabineta noteikumi vai rīkojumi. Vienlaikus likuma 12. panta otrā daļa paredz, ka, speciālajiem subjektiem, ievērojot šajā likumā noteiktos amatu savienošanas ierobežojumus, ir atļauts savienot amatu ar ne vairāk kā vienu citu algotu vai citādi atlīdzinātu amatu citā publiskas personas institūcijā. Līdz ar to minētais regulējums var tikt interpretēts tādējādi, ka valsts pārvaldē nodarbinātajiem būtiski tiek ierobežotas papildu nodarbinātības iespējas, kas var radīt nevienlīdzīgu attieksmi pret valsts pārvaldē nodarbinātajiem salīdzinājumā ar speciālajiem subjektiem. Vienlaikus jāņem vērā, ka valsts pārvaldē nodarbinātajiem var tikt noteikts elastīgais darba laiks, kura ietvaros darba laika organizācija var mainīties, tādējādi pastāv iespēja noteiktos apstākļos savienot amatus arī normālā darba laika ietvaros. Likumprojekta 6. panta sestajā daļā nav viennozīmīgi definēts, kas ir saprotams ar terminu “darba laiks”. Savukārt Darba likuma 91. pants nosaka, ka Darbiniekam ir tiesības slēgt darba līgumu ar vairākiem darba devējiem vai tikt citādi nodarbinātam, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi. Bet Darba likuma 92. panta pirmā daļa paredz, ka darbinieka tiesības veikt blakus darbu var ierobežot darba devējs, ciktāl tas attaisnojams ar darba devēja pamatotām un aizsargājamām interesēm, it īpaši ja šāds blakus darbs negatīvi ietekmē vai var ietekmēt darbinieka saistību pienācīgu izpildi. Līdz ar to Likumprojekta 6. panta sestā daļa ir pretrunā ar Darba likuma 91. un 92. pantu. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Darba likuma 65. panta pirmā daļa nosaka, ka darbiniekam, kas pie viena un tā paša darba devēja līdztekus nolīgtajam pamatdarbam veic papildu darbu, ir tiesības saņemt atbilstošu piemaksu par šāda darba veikšanu. Līdz ar to būtu nepieciešams precizēt, kas šī Likumprojekta panta izpratnē ir uzskatāms par papildu darbu. Tādējādi lūdzam atstāt lēmuma pieņemšanu par nodarbinātā tiesībām veikt papildu darbu vai saimniecisko darbību darba devēja kompetencē, kurš pārzina konkrētā amata pienākumus un darba specifiku. Turklāt šāds absolūts aizliegums rada papildu pienākumu darba devējam kontrolēt nodarbinātā aktivitātes, ar mērķi kontrolēt, vai tās netiek veiktas papildu darba vai saimnieciskās darbības ietvaros. Vienlaikus pastāv risks, ka amatu savienošanas ierobežojums var radīt kvalificēta darbaspēka aizplūšanu no organizācijām ar zemāku atalgojumu. Lai mazinātu nevienlīdzīgas attieksmes risku un darbinieku brīvprātīgās rotācijas pieauguma risku, lūdzam precizēt likumprojekta 6. panta sesto daļu, nosakot, ka valsts pārvaldē nodarbinātajiem ir tiesības savienot amatus, ievērojot iestādē noteikto amatu savienošanas kārtību.

-

Likumprojekta 7. panta otrās daļas 5. punkts nosaka, ka, izveidojot iekšējo kontroles sistēmu, publiskas personas institūcijas vadītājs nodrošina par pārkāpumiem, pārkāpuma smagumam atbilstošu disciplinārsodu piemērošanu. Likumprojekta 7. panta trešā daļā nosaka, kādus jautājumus publiskas personas institūcijas vadītājs regulē iekšējos normatīvajos aktos. Pie minētā regulējuma likumprojekta anotācijā tiek skaidrots, ka publiskas personas institūcijas vadītājs "nosaka disciplinārsodus nodarbinātajiem par iekšējo normatīvo aktu neievērošanu". Ņemot vērā to, ka disciplināratbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem un institūcijas nedrīkst ar iekšējiem normatīvajiem aktiem radīt jaunus soda veidus (tas ir likuma līmeņa jautājums), tiesiskās skaidrības nodrošināšanai lūdzam svītrot vai atbilstoši precizēt likumprojekta anotācijā ietverto skaidrojumu "publiskas personas institūcijas vadītājs nosaka disciplinārsodus nodarbinātajiem par iekšējo normatīvo aktu neievērošanu". Šāds regulējums neizriet no likumprojekta. Līdz ar to minētais skaidrojums likumprojekta anotācijā var radīt kļūdainu interpretāciju.

-

Likumprojekta 7. panta otrās daļas 8. punktā ir paredzēts pienākums publiskas personas institūcijas vadītājam nodrošināt ne retāk kā reizi gadā un ne vēlāk kā mēneša laikā pēc stāšanās amatā nodarbināto apmācību un zināšanu pārbaudi par institūcijas uzvedības (ētikas) principiem, godprātības, korupcijas un interešu konflikta riskiem un nodarbināto pienākumiem šo risku mazināšanā. Kā arī Likumprojekta 7. panta otrās daļas 10. punktā ir paredzēts pienākums publiskas personas institūcijas vadītājam nodrošināt ne retāk kā reizi trijos gados iekšējās kontroles sistēmas auditu, tai skaitā institūcijas līmeņa korupcijas un interešu risku novērtējuma atbilstību un efektivitāti. Minētā pienākumu izpilde radīs papildus administratīvo slogu, kas negatīvi ietekmēs arī institūcijas esošos finanšu resursus (piemēram, piesaistot ārpakalpojumu veicēju iekšējās kontroles sistēmas audita veikšanai). Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt papildus pienākumu ieviešanas nepieciešamību un lietderību, izvērtējot iespējamos risinājumus, kas samazina administratīvo slogu. Institūcijām, ieviešot likumprojekta 7. panta otrās daļas 8. punktā paredzētos pasākumus, būs nepieciešama KNAB iesaiste, piemēram, metodisko materiālu sagatavošanā un tml. atbalsta veidā. Līdz ar to kopumā likumprojekta īstenošana būtiski ietekmēs institūciju administratīvos resursus, jo iekšējās kontroles sistēmas izveide, pilnveide un uzturēšana atbilstoši likumprojektā noteiktajām prasībām radīs papildu administratīvo slogu. 

-

Ņemot vērā, ka likumprojekts attiecas uz korupcijas un interešu konflikta novēršanas jomu un nav attiecināms uz jebkādām citām institūciju iekšējo procesu nepilnībām un nodarbināto pieļautajiem pārkāpumiem, lūdzam precizēt likumprojekta 7. panta trešās daļas 4. un 5. punktu.
 

4) iekšējo procesu nepilnību un nodarbināto pieļauto pārkāpumu, kas var izraisīt korupcijas un interešu konflikta risku īstenošanos, savlaicīgu identificēšanu un novēršanu;
 5) par pārkāpumiem korupcijas un interešu konflikta novēršanas jomā, pārkāpuma smagumam atbilstošu disciplinārsodu noteikšanu;

Lūdzam papildināt Likumprojekta 7. panta trešo daļu ar 9. punktu, jo nepieciešams precizēt, kādai iekšējās kontroles sistēmai tiek paredzēts pienākums veikt regulāru auditu, ņemot vērā, ka Likumprojekts attiecās uz korupcijas un interešu konflikta novēršanas jomu.

9) ne retāk kā reizi trijos gados korupcijas un interešu konflikta novēršanas iekšējās kontroles sistēmas auditu, tai skaitā institūcijas līmeņa korupcijas un interešu konflikta risku novērtējuma kvalitāti.

Likumprojekta 7. panta ceturtā daļa noteic publiskas personas institūcijas vadītāja tiesības ievest interešu deklarācijas institūcijā nodarbinātajiem. Interešu deklarācija ir paziņojums, kuru aizpilda un iesniedz valsts pārvaldē nodarbinātais, lai atklātu personiskās intereses, kas varētu radīt interešu konfliktu. Latvijas Republikas Satversmes 96. pants nosaka, ka  ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Minētā panta tvērumā ietilpst arī personas tiesības uz datu aizsardzību. Vienlaikus tiesības uz privāto dzīvi, tajā skaitā uz datu aizsardzību, nav absolūtas, tās var tikt ierobežotas Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā noteiktajā kārtībā.
Ņemot vērā, ka interešu deklarācijās sniedzamā informācija ietver arī nodarbināto personas datus, to apstrāde ir uzskatāma par pamattiesību ierobežojumu. Lai pamattiesību ierobežojums būtu tiesisks, tam jāatbilst Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem – ierobežojumam jābūt noteiktam ar likumu, tam jābūt leģitīmam mērķim un tam jāatbilst samērīguma principam. No Likumprojekta 7. panta ceturtās daļas nav viennozīmīgi izsecināma likumdevēja griba attiecībā uz pamattiesību ierobežojuma apjomu un tvērumu. Proti, tiesību normā nav skaidri noteikts to tiesību subjektu loks, uz kuriem attiecas pienākums iesniegt interešu deklarāciju, proti, nav skaidri definēts, vai šis pienākums attiecas uz visiem publiskas personas institūcijā nodarbinātajiem, vai tikai uz noteiktām amatu grupām, vai arī tikai iestājoties konkrētiem nosacījumiem. Tāpat Likumprojekts būtu papildināms, nosakot interešu deklarācijā apstrādājamo personas datu apjomu. Lai gan Likumprojekta anotācijā ir iekļauts skaidrojums, ka interešu deklarācijas saturs un forma ir jāpielāgo katras iestādes darbībai un iekšējās kontroles sistēmas vajadzībām, tomēr šāda prakse neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā noteiktajam regulējumam. Ievērojot minēto, lūdzam pilnveidot Likumprojektu, papildinot ar subjektu loku, uz kuriem attiecas pienākums iesniegt interešu deklarācijas, un papildināt Likumprojektu ar interešu deklarācijā apstrādājamo personas datu apjomu.

-

Likumprojekta 7. panta ceturtā daļā noteikts, ka, lai nodrošinātu iekšējās kontroles sistēmas darbību, publiskas personas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var ieviest interešu deklarācijas institūcijā nodarbinātajiem. Lūdzam skaidrot terminu "personiskās intereses", par kurām nepieciešams paziņot interešu deklarācijā. Tāpat lūdzam skaidrot interešu deklarācijā iekļaujamo saturu, līdzīgi, kā tas ir minēts likumprojekta 16. pantā par mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju. Likumprojektā nav arī definēts, vai šāda deklarācija būtu jāiesniedz pilnīgi visiem nodarbinātajiem vai arī tā jāiesniedz tikai kādai daļai nodarbināto, kas atbilstu konkrētiem kritērijiem. Tāpat nav definēts, kāds ir šīs deklarācijas izmantošanas mērķis, kā arī kādas darbības jāveic ar deklarācijā iekļauto informāciju, kā un cik ilgi šī informācija ir jāuzglabā. Šādu deklarāciju ieviešana radītu milzīgu administratīvo slogu publiskajām institūcijām, ja vien šīs deklarācijas iesniedzēju loks netiek būtiski sašaurināts un precīzi definēts.

-

Likumprojekta 7. panta piektā daļa nosaka, ka Publiskas personas institūcijas vadītājam vai viņa pilnvarotai personai ir pienākums šajā likumā un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nodrošināt, lai tiktu sastādīti un 10 darba dienu laikā iesniegti valsts pārvaldē nodarbināto saraksti, kuriem ir jāsniedz mantiskā stāvokļa un interešu deklarācija, un sarakstu grozījumi, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmu vai iesniedzot Valsts ieņēmumu dienesta specializētajai struktūrvienībai, ievērojot likumā "Par valsts noslēpumu" noteiktās valsts noslēpuma aizsardzības prasības.
Vēršam uzmanību, ka šajā Likumprojekta punkta daļā nav definēts no kura brīža ir skaitāms 10 dienu termiņš.

-

Likumprojekta 8. pantā ir paredzēts pienākums publiskas personas institūcijas vadītājam nodrošināt iekšējās kontroles sistēmas esību. Par iekšējās kontroles sistēmas nenodrošināšanu publiskās personas institūcijas vadītājam tiek paredzēta arī administratīvā atbildība, paredzot naudas sodu un tiesību izmantošanas aizliegumu. Konceptuāli atbalstām administratīvās atbildības paredzēšanu, tomēr Likumprojekta 21. panta sestajā daļā noteiktās administratīvā pārkāpuma pazīmes ir pārāk abstraktas un nenoteiktas, jo nav skaidri saprotams, kāda tieši darbība vai bezdarbība ir atzīstama par pārkāpumu: sistēmas neizveidošana vispār, sistēmas nepienācīga izveidošana vai tamlīdzīgs pārkāpums. Līdzīgi arī likumprojekta 21. panta ceturtajā daļā noteiktās pārkāpuma pazīmes "par šajā likumā noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu" ir pārāk plašas un nenoteiktas. Ievērojot minēto, lūdzam pārskatīt administratīvās atbildības regulējumu un veidot to tādu, lai ikviena persona, izlasot pārkāpuma pazīmes, spētu saprast, kāda tieši likumā noteikta darbība vai bezdarbība ir sodāma.

-

Likumprojekts neparedz publiskās personas institūciju nodarbinātajiem saņemt atļauju blakus darbu veikšanai. Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka  šāds ierobežojums ieviests, lai novērstu interešu konfliktus, nodrošinātu kvalitatīvu pamatdarba veikšanu un objektivitāti valsts pārvaldes funkciju veikšanā, kā arī atsevišķos gadījumos novērstu to, lai nodarbinātais neradītu konkurenci darba devējam. Blakus darbu veikšana un saimnieciskās darbības veikšana ārpus darba laika publiskās personas institūcijā nenovērsīs interešu konfliktu, objektivitāti un konkurenci. Lai to novērstu, ir nepieciešams attiecīgā blakus darba un tā ietekmes uz publiskās personas darbinieka amata pienākumu izpildi izvērtējums, kas ir veicams blakus darbu atļaujas izsniegšanas procesā. Lūdzam izvērtēt nepieciešamību noteikt Likumprojektā blakus darba veikšanas atļaujas saņemšanas pienākumu publiskās personas iestādē nodarbinātajiem, kā arī noteikt, kas šādas atļaujas izsniegs, kas noteiks kārtību attiecīgo atļauju izsniegšanai. Šobrīd praksē uzņēmumos tiek izsniegtas atļaujas blakus darbu veikšanai, ja tiek ierobežota blakus darbu veikšana.

-

Likumprojekta 10. panta piektā daļa paredz aizliegumu speciālajam subjektam (publiskās personas institūcijas vadītājam) divus gadus pēc tam, kad speciālais subjekts pieņēmis lēmumu vai piedalījies lēmuma pieņemšanā par publiskas personas finanšu līdzekļu piešķiršanu vai veicis uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, vai administrējis maksātnespējas procesu, iegūt tādas fiziskas personas vai komersanta mantu, kā arī kļūt par tādas komercsabiedrības dalībnieku, akcionāru, biedru, patieso labuma guvēju vai ieņemt amatus komercsabiedrībā, attiecībā uz kuru šis speciālais subjekts, pildot savus pienākumus, pieņēmis lēmumu vai piedalījies lēmuma pieņemšanā par publiskas personas finanšu līdzekļu piešķiršanu vai veicis uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, vai administrējis maksātnespējas procesu. Papildus attiecīgā norma paredz, ka publiskas personas institūcijas vadītājs (Likumprojektā ir minēts kā speciālais subjekts) pēc speciālā subjekta (t.i. publiskās personas institūcijas vadītāja) iesnieguma var samazināt noteikto divu gadu termiņu līdz vienam gadam. Vienlaikus Likumprojekta 7. panta trešās daļas 6. punkts nosaka, ka  kārtību, kādā tiek pārskatīts šā likuma 10. panta piektajā daļā paredzētais divu gadu periods līdz vienam gadam, izvērtējot faktiskos un tiesiskos apstākļus, nosaka publiskas personas institūcijas vadītājs iekšējos normatīvajos aktos.
No minētā izriet, ka publiskās personas institūcijas vadītājs pats izdos normatīvo aktu par to, kā viņam pašam (publiskās personas institūcijas vadītājam) varēs samazināt “atdzišanas periodu”  no diviem uz vienu gadu. Šāda pieeja rada bažas, ka publiskās personas institūcijas vadītājs varētu  pieņemt attiecīgo iekšējo normatīvo aktu savās interesēs. Attiecīgi, lai novērstu šādu neatbilstošu situāciju un papildus novērstu risku noteikt būtiski atšķirīgus kritērijus speciālajiem subjektiem, ierosinām ārējā normatīvajā aktā noteikt kritērijus, izpildoties kuriem speciālajam subjektam var samazināt “atdzišanas periodu”. Savukārt publiskās personas institūcijas vadītājam (speciālajam subjektam) deleģēt iekšējā normatīvajā aktā nepieciešamības gadījumā noteikt šīs institūcijas specifikai atbilstošus papildus kritērijus speciālā subjekta “atdzišanas perioda” samazināšanai no diviem gadiem uz vienu, kā arī kārtību, kādā tiek pārskatīts šā likuma 10. panta piektajā daļā paredzētais divu gadu periods līdz vienam gadam.
 

-

Likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt Likumprojektā noteikto jautājumu noregulēšanai izdot Ministru kabineta noteikumus, kas stāsies spēkā vienlaicīgi ar paredzēto Likumprojekta spēkā stāšanās datumu  -  01.01.2028. Likumprojekts neparedz publiskās personas institūcijām Likumprojektā noteikto prasību izpildei, kuras nebija iepriekš noteiktas likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” vai no tā izrietošajos Ministru kabineta noteikumos, pārejas periodu. Respektīvi publiskās personas institūcijām Likumprojekta un Ministru kabineta noteikumu prasības būs jāsāk ievērot līdz ar šo normatīvo aktu spēkā stāšanos, bet, lai ieviestu tajos noteiktās prasības, kas tiek ieviestas no jauna, ir nepieciešams veikt priekšdarbus. Ņemot vērā minēto, lūdzam noteikt adekvātu pārejas periodu Likumprojekta un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu prasību, kuras tiek ieviestas no jauna, izpildei.

-

Likumprojekta 12. pants paredz vispārīgos amata savienošanas ierobežojumus speciālajiem subjektiem. Likumprojekta 12. panta pirmā daļa nosaka kritērijus amatu savienošanai, bet trešā daļa noteic amatus, kurus var savienot ar speciālā subjekta amatu. Likumprojekta 13. pants paredz papildu amata savienošanas ierobežojumus atsevišķiem konkrēti uzskaitītajiem speciālajiem subjektiem, paredzot rakstveida atļaujas saņemšanu šī panta otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā noteikto amatu savienošanai. No minētajām normām nav skaidrs, vai amatu savienošanas atļauja speciālajam subjektam ir nepieciešama visos Likumprojektā noteiktajos gadījumos, kad ir pieļaujama amatu savienošana vai tikai tajos gadījumos, kur ir atsauce uz amatu savienošanas atļaujas nepieciešamību. Likumprojekta anotācijā attiecīgo skaidrojumu arī nesniedz.
Tiesiskās noteiktības nolūkos, lūdzam papildināt Likumprojekta anotāciju ar attiecīgo skaidrojumu.

-

Likumprojekta 14. panta 5. punkts nosaka, ka mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas iesniedz 9. pantā minētie speciālie subjekti, kā arī publiskas personas institūcijas iepirkuma komisijas loceklis.
Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 29. panta ceturtā daļa nosaka, ka personas, kuras darbojas iepirkuma komisijā, kas ir izveidota saskaņā ar minēto likumu, nav uzskatāmas par valsts amatpersonām likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē. Šī norma ir speciāla norma, kas attiecināma uz kapitālsabiedrību iepirkumu komisiju locekļu statusu, un tādēļ tā saglabā prioritāti pār vispārīgo regulējumu, kas ietverts Likumprojekta 14. panta 5.punktā.
Likumprojekta 14. panta 5. punkta piemērošana publiskās personas kapitālsabiedrības iepirkuma komisijas locekļiem radītu neatbilstību spēkā esošajam speciālajam regulējumam. Ja Likumprojekta 14. panta 5. punkts tiktu interpretēts tādējādi, ka tas aptver arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumu piemērojošo kapitālsabiedrību iepirkuma komisijas locekļus, rezultāts būtu tiešā pretrunā ar Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 29. panta ceturto daļu, kas skaidri nosaka atšķirīgu tiesisko statusu šīm personām. Aicinām precizēt un skaidrot regulējuma tvērumu, tostarp vai attiecīgā norma attiecas tikai uz pastāvīgajām iepirkumu komisijām vai arī uz visām iepirkumu komisijām, tostarp tām, kuras tiek izveidotas konkrēta iepirkuma veikšanai. Vienlaikus pastāv risks, ka šāds regulējums var kļūt pārmērīgs attiecībā uz sasniedzamo mērķi.
 Publiskas personas kapitālsabiedrība nav publiskas personas institūcija valsts pārvaldes izpratnē, bet gan komercdarbības veikšanai izveidota organizatoriska struktūra. Līdz ar to kapitālsabiedrības iepirkuma komisijas loceklis neveic publiskas varas īstenošanu un nav identificējams kā amatpersona, kurai būtu obligāti piemērojams mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas pienākums, kas paredzēts publiskas personas institūcijas iepirkuma komisijas loceklim Likumprojekta 14. pantā.
Ieviešot mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas pienākumu publiskas personas kapitālsabiedrības iepirkuma komisijas locekļiem, tiktu radīts nesamērīgs un neattaisnojams administratīvais slogs, kas nav pamatots ar kapitālsabiedrības funkcijām, struktūru un darbības dabas specifiku. Jaunā pienākuma uzlikšana radītu lielu birokrātisku slogu, dublējot jau esošos kontroles mehānismus. Būtiski uzsvērt, ka dalība iepirkumu komisijās parasti nav šo darbinieku pamatdarbs. Daudzas komisijas tiek veidotas pēc vajadzības un uz īsu laika posmu, kas nodrošina iespēju elastīgi plānot un organizēt kapitālsabiedrības darbu. Papildu sloga uzlikšana jau tā noslogotiem nozares speciālistiem var kļūt par spēcīgu demotivējošu faktoru. Pastāv reāls risks, ka labākie speciālisti atteiksies no dalības komisijās vai pat izvēlēsies pāriet uz privāto sektoru. Noslogojot labi strukturētu un iekšēji pārvaldītu uzņēmumu ar jaunām birokrātiskām prasībām un vienlaikus radot risku zaudēt kvalificētus nozares speciālistus, tiek apdraudētas visas sabiedrības intereses. Uzņēmums, kura mērķis ir maksimizēt peļņu, tiks spiests novirzīt resursus valsts pārvaldes funkciju pildīšanai. Tas var novest pie uzņēmuma nespējas pilnvērtīgi funkcionēt, samazinot peļņu vai pat strādājot ar zaudējumiem. Šāda struktūra ir nesamērīga, jo ir pretrunā ar komersanta darbības pamatprincipu – saimnieciski rīkoties ar resursiem, lai radītu maksimālu peļņu un minimālus izdevumus. Tādējādi publiskās personas kapitālsabiedrības, kas veic komercdarbību un darbojas brīvā tirgus apstākļos, var zaudēt kvalificētus darbiniekus, kuru piesaiste jau tā ir problemātiska Latvijas darba tirgus specifikas dēļ, kas samazinās šo kapitālsabiedrību konkurētspēju un potenciāli -  ienākumus un dividenžu maksājumus valsts budžetā.
Komerciālas kapitālsabiedrības darbojas brīvā tirgus apstākļos, un tām jau ir saistošas Latvijā noteiktās korporatīvās pārvaldības, interešu konflikta novēršanas un iekšējās kontroles prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanas objektivitāti un neatkarību. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu komisiju regulējums nav analogs Publisko iepirkumu likuma regulējumam un ka iepirkuma komisiju locekļi šajā sektorā nav uzskatāmi par valsts amatpersonām likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē. Līdz ar to likumdevēja līdzšinējā pieeja ir konsekventa, un jebkuras atkāpes no tās jaunajā likumā būtu tiesiski nepamatotas un sistēmiski nelīdzsvarotas. Lai nodrošinātu tiesību sistēmas konsekvenci un izvairītos no normu kolīzijas starp speciālo un vispārīgo regulējumu, ir nepieciešams precizēt likumprojekta 14. panta 5. punktu, skaidri nosakot, ka tas ir piemērojams tikai publiskas personas institūcijas iepirkuma komisijas locekļiem un nav attiecināms uz publiskas personas kapitālsabiedrības iepirkuma komisijas locekļiem, kam tiek piemērots Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums.
Vienlaikus ir jāatzīmē, ka, piemēram, VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk - Lidosta) ir valsts nozīmes kritiskā infrastruktūra, kuras visiem darbiniekiem pirms to pieņemšanas darbā likuma "Par aviāciju" 57.¹ panta kārtībā tiek veikta iepriekšējās darbības pārbaude, kas jau nodrošina Lidostas darbinieku augstu uzticamības līmeni. Piespiežot Lidostas darbiniekus, kas ir iesaistīti iepirkumu organizēšanā, deklarēties, to mantiskā stāvokļa deklarācijas būs publiski pieejamas Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamajā datu bāzē, kas var potenciāli radīt drošības riskus lidostai kā valsts kritiskajai infrastruktūrai, radot iespēju pret Latvijas valsti naidīgi noskaņotām personām, ievākt un analizēt datus par Lidostas darbiniekiem un potenciāli negatīvi ietekmēt vai apdraudēt Lidostas darbību. Papildus minētajam var atzīmēt, ka saskaņā ar jaunāko starptautiskā pretkorupcijas organizācijas Transparency International Korupcijas uztveres indeksu 2025 vismazāk korupcijai pakļautas valstis pasaulē ir Dānija un Somija. Iepazīstoties ar šo valstu normatīvo regulējumu, ir secināms, ka šo valstu normatīvais regulējums neparedz pienākumu personām, kuras veic publiskos iepirkumus, iesniegt mantiskā stāvokļa deklarācijas, kas apliecina, ka augstu noturību pret korupciju publiskajos iepirkumus var panākt arī bez vispārējas mantiskās stāvokļu deklarēšanas, kas tikai palielina birokrātisko slogu, kura mazināšana ir viens no plaši pasludinātajiem Latvijas valsts pārvaldes aktuālajiem mērķiem.
Attiecībā uz deklarāciju publiskošanu vēršam uzmanību, ka Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā lietā Nr. 2018-11-01 atzina, ka jau informācija par konkrētas personas atalgojumu, publicēta kopā ar vārdu, uzvārdu un amatu, ietilpst Satversmes 96. panta aizsardzības tvērumā, jo raksturo personas finansiālo stāvokli.  Attiecīgi, ja aizsardzību pelna informācija par vienu algas maksājumu, tad vēl jo vairāk to pelna amatpersonas deklarācijā ietvertā informācija par nekustamajiem īpašumiem, kapitāla daļām, uzkrājumiem, aizdevumiem, parādsaistībām, ienākumu avotiem, mantiskajiem darījumiem.
Deklarācija sniedz daudz pilnīgāku priekšstatu par personas privāto un ekonomisko dzīvi nekā atalgojuma publicēšana. Satversmes tiesa uzsvēra, ka īpaša nozīme ir tam, ka dati tiek publicēti internetā un ir pieejami neierobežotam personu lokam. Deklarāciju publiskošana nav informācijas sniegšana konkrētai kontrolējošai institūcijai, informācijas pieejamība pēc motivēta pieprasījuma, bet gan publiska pieejamība ikvienam interesentam. Tādējādi informācija kļūst meklējama, kopējama, arhivējama, profilējama, izmantojama ārpus sākotnējā mērķa. Tieši šādu risku Satversmes tiesa vērtēja kā būtisku personas privātuma aspektu. Satversmes tiesas spriedumā tika apspriests, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt arī ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un mazāku personas datu apjomu. Tiesa īpaši analizēja datu minimizācijas principu.
Korupcijas novēršanas mērķi iespējams sasniegt arī ar KNAB kontroli, VID kontroli, Valsts kontroles revīzijām, deklarāciju pieejamību pēc pamatota pieprasījuma, ierobežotu pieejamību žurnālistiem vai uzraudzības institūcijām.
Tādēļ rodas jautājums, vai pilnīga publiskošana visai sabiedrībai ir nepieciešama. Ja Satversmes 96. pantu skar algas publicēšana, tad vēl būtiskāk to skar pilnas mantiskā stāvokļa deklarācijas publiskošana internetā.
Publiski pieejamas ziņas par nekustamajiem īpašumiem, transportlīdzekļiem, uzkrājumiem, vērtspapīriem vai citiem aktīviem ļauj identificēt personas ar ievērojamu mantisko stāvokli. Tas var veicināt noziedznieku interesi par konkrētām personām kā potenciāli ienesīgiem zādzību, laupīšanu vai krāpšanas upuriem.
No deklarācijām var izrietēt informācija par kopīpašumiem, laulātajiem vai citām saistītām personām. Tādējādi drošības apdraudējums var skart plašāku personu loku nekā tikai pašu amatpersonu.
Saskaņā ar personas datu aizsardzības principiem publiskojamajai informācijai jābūt samērīgai ar sasniedzamo mērķi. Korupcijas novēršanas un sabiedrības kontroles mērķi var tikt sasniegti arī tad, ja daļa sensitīvās informācijas ir pieejama tikai kompetentajām uzraudzības iestādēm, nevis neierobežotam personu lokam. Tādēļ nepieciešams rūpīgi izvērtēt līdzsvaru starp sabiedrības tiesībām uz informāciju un personu tiesībām uz drošību un privātumu.

-