Atzinums

Kopumā AS "Sadales tīkls" atbalsta pieeju, ka viedās komercuzskaites sistēmas būtu ieviešanas visu sadales sistēmas operatoru sistēmās.
Tomēr AS "Sadales tīkls" iebilst attiecīga panta iekļaušanai šādā redakcijā. Par šādu priekšlikumu nav notikusi plašāka diskusija un nav skaidrs, kādā termiņā un kādas tehniskās prasības Tīkla kodeksā varētu tikt izvirzītas viedajiem komercuzskaites mēraparātiem. Tīkla kodekss ir dokuments, kuru izstrādā PSO un apstiprina Regulators. Faktiski pieņemot attiecīgu regulējumu PSO iejauktos SSO kompetences jomā. Viedo skaitītāju minimālās tehniskās prasības ir noteiktas Direktīvā 2019/944 21.pantā un III pielikumā, kas attiecināmas uz no jauna iegādājamiem viedajiem skaitītājiem. Nosakot vai pārņemot Direktīvā 2019/944 noteiktās viedo skaitiāju minimālās tehniskās prasībās, tās būtu nostiprināmas Ministru kabineta noteikumu līmenī, nevis Tīkla kodeksā. Šobrīd nav saprotams kādas prasības un kādā termiņā Tīkla kodeksā varētu tikt noteiktas, līdz ar to AS "Sadales tīkls" nav saprotams vai šādi lēmumi varētu radīt nepieciešamību veikt AS "Sadales tīkls" esošā viedo skaitītāju parka nomaiņu līdz 2029.gada  31.decembrim un vai to būtu praktiski iespējams īstenot atlikušajā termiņā. Esošā viedo skaitītāju ieviešanas programma tika īstenota no 2014.g. līdz 2022.gada beigām. Ņemot vērā sagatavošanas periodu, kopējais termiņš bija vēl ilgāks. Tās bija vairākus desmitus vērtas investīcijas attiecīgā skaitītāju parka iegādei, neņemot pat vērā operatora izmaksas šo skaitītāju uzstādīšanai. Gadījumā, ja būtu jāveic skaitītāju nomaiņa, potenciāli likumā noteiktais termiņš varētu būt nepietiekams AS "Sadales tīkls" sistēmas mēroga dēļ. Ir jāņem vērā, ka, piemēram, AS "Sadales tīkls" līdz ar viedo skaitītāju ieviešanas programmas īstenošanu ir būtiski samazinājis savu elektromontieru apjomu, kas šo skaitītāju uzstādīšanu īstenoja. Likumprojekta redakcijā nav ņemts vērā apsvērums, ka praksē SSO savā praktiskajā darbībā nespēj piekļūt pilnīgi visiem uzstādītajiem skaitītājiem, lai veiktu to nomaiņu (objektu īpašnieki liedz piekļuvi objektiem, izbraukuši uz ārzemēm u.t.t.), līdz ar to vismaz neliela daļa skaitītāju nav nomaināma. 
Panta (4) daļa paredz to, ka tirgus dalībnieks var pieprasīt uzstādīt tehniski sarežģītākus komercuzskaites mēraparātus. Šī prasība ir nesamērīga, radītu būtisku apgrūtinājumu sistēmas operatoram, jo katrs tirgus dalībnieks teorētiski varētu pieprasīt sev unikāla risinājuma viedo skaitītāju. Sistēmas operatora komercuzskaitēm ir jānodrošina noteiktas minimālās prasības, ko prasa elektroenerģijas tirgus. Tomēr, ja atsevišķu pakalpojumu (agregācijas, pieprasījumreakcijas u.t.t. pakalpojumi) uzskaitei ir nepieciešami specifiski mērīšanas līdzekļi, šādu pakalpojumu uzskaitei var izmantot papildu mērīšanas līdzekļus ko piedāvā citas personas atbilstoši pakalpojuma sniedzēja un pircēja savstarpējam līgumam. Šādu pieeju paredz arī 2023.gada nogalē panāktā vienošanās par elektroenerģijas tirgus regulas papildināšanu (Regulation of the Europeans Parliament and of the Council amending Regulations (EU) 2019/943 and (EU) 2019/942 to improve Union's electricity market design), kurā parādās jēdziens "dedicated measurement devices" un to pielietošana attiecīga veida vajadzībām.

Likumā varētu tikt paredzēts pienākums visiem sadales sistēmas operatoriem ieviest viedos komercuzskaites mēraparātus, bet nav pamata veidot sasaisti ar tīkla kodeksu. Vidos skaitītāju tehnisko prasību minimums izriet no Direktīvas, un šo apjomu nepieciešamības gadījumā vajadzētu noteikt Ministru kabineta noteikumos. Attiecīgā panta (4) daļas iekļaušana nav pamatota, ņemot vērā iespējas izmantot papildu mērīšanas līdzekļus specifisku prasību īstenošanai.

 

(1) Sadales sistēmas operators savā licences darbības zonā līdz 2029.gada 31.decembrim ievieš viedos elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātus. Viedo skaitītāju minimālās tehniskās prasības nosaka Ministru kabinets.
(2) Sadales sistēmas operators var atlikt šā panta pirmajā daļā noteikto viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu ieviešanas termiņu līdz 4 gadiem, ja tas ir veicis izmaksu un ieguvumu analīzi un tajā viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu sistemātiska ieviešana ir novērtēta negatīvi. Minēto izmaksu un ieguvumu analīzi, ja  viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu sistemātiska ieviešana ir novērtēta negatīvi, atkārtoti veic ik pēc četriem gadiem.
(3) Pamatotās izmaksas, kas saistītas ar šā panta pirmajā daļā noteikto viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu uzstādīšanu, sedz elektroenerģijas sadales sistēmas operators, un tās iekļauj elektroenerģijas sadales sistēmas pakalpojumu tarifos.

Konceptuālas risinājuma izmaiņas, ar salīdzinoši īsu ieviešanas termiņu. Salīdzinoši īsā laikā atkārtoti notiekošās konceptuālās izmaiņas potenciāli  radīs būtisku administratīvo slogu visām iesaistītājām pusēm. Operatora iebildums saistīts ar to, ka likumprojektā nav paredzēti pārejas nosacījumi, kas skaidrotu attiecīgās drošības naudas piemērošanu attiecībā uz jau uzsāktajiem pieslēguma procesiem, kuros ražotāji ir samaksājuši maksu par jaudas rezervēšanu. Nepieciešams izvērtēt ieviešanas termiņus un paredzēt risinājumus, kas nerada papildu slogu sistēmas operatoriem un jau pieslēguma procesā esošajiem ražotājiem.

-

Piedāvātās redakcijas neveido vienotu izpratni par praktiski piemērojamo operatora rīcību pieslēguma procesā. Piemēram, 2⁵ daļa paredz drošības naudu atgriezt pēc pieslēguma ierīkošanas, bet 2⁶ daļa paredz to atgriezt pēc ražošanas iekārtas pieslēgšanas. Šie ir divi secīgi pieslēguma procesa soļi, un drošības naudu nebūs iespējams ieturēt (2⁶) daļā noteiktajā gadījumā, ja izpildot (2⁵) tā jau būs atgriezta ražotājam. Ieviešot konceptuāli jaunu pieeju, būtu lietderīgi likumā paredzēt, ka drošības nauda tiek atgriezta proporcionāli ieviestās jaudas apmēram - ja sistēmā bija rezervēta 10 MW jauda, bet sistēmai tiek pieslēgts 1 MW, tad drošības nauda tiek atgriezta par 1 MW. Šis ir trūkums spēkā esošajā regulējumā.

2⁶ daļā paredzētais nosacījums par drošības naudas izmantošanu sistēmas pakalpojumu maksas segšanai būtu operatoru ierobežojošs faktors. Nav arī izprotams, kādu sistēmas pakalpojumu izmaksu segšanai drošības nauda var tikt izmantota situācijā, ja ražotāja pieslēgums netiek ierīkots. 

Attiecīgās 2⁵ un 2⁶ daļas būtu pārskatāmas, saskaņojamas ar pieslēguma procesa norises gaitu.
 

-

120.punktā kā publicēšanas uzsākšanas datums būtu nosakāms ne vēlāk kā 2025.gada 20.janvāris. Ir nepieciešams papildu laiks, lai saskaņotu publicējamās informācijas saturu ar Regulatoru un izstrādātu tehniskos risinājums informācijas automatizētai iegūšanai un publicēšanai. Jāņem vērā, ka attiecīgajā pantā datu publicēšana paredzēta līdz mēneša 20.datumam, kas būtu jāņem vērā arī pārejas nosacījumu punktā. Ja tiks noteikts pienākums publicēt līdz mēneša pirmajam datuma, tad šajā periodā vēl nav apkopoti dati par iepriekšejo norēķinu periodu un operators varētu publicēt tikai vairāk kā 1 mēnesi vecus datus.

120. Šā likuma 20.2 pantā minēto informāciju sadales sistēmas operators, kura sistēmai ir pieslēgti vairāk par simt tūkstošiem lietotāju, uzsāk publicēt ne vēlā kā ar 2025.gada 20.janvāri.

Cita ETL grozījumu projekta ietvaros (virza EM) šī daļa potenciāli tiks izslēgta no likuma. Tas ir jāņem vērā. Faktiski šīs daļas grozījumi ir kļuvuši neaktuāli. Ierosinām izslēgt attiecīgo grozījumu no likumprojekta.

-

Redakcijā ir saglabājams nosacījums, ka informācija tiek publicēta operatora tīmekļvietnē.
Citas puses bija ierosinājušas, ka informācija varētu tikt publicēta klientu apkalpošanas portālā - šādu risinājumu (tehniski sarežģītāku) operators nav plānojis īstenot. No tīmekļvietnē publicētās informācijas lietotājs varēs atrast savam pieslēguma raksturīgo pieslēgumu normalizētā patēriņa informāciju, kā arī varēs iegūt informāciju par patēriņu cita veida pieslēgumos, tādā veidā izvērtēt iespējas mainīt (optimizēt) sava pieslēguma tehniskos parametrus.

-

Panta redakcijā būtu nepieciešams noteikt uzkrātuves jaudas slieksni, piemēram, līdz 20 kW, līdz kuram attiecīgais regulējums nebūtu attiecināms. Paredzētais regulējums ir nesamērīgs attiecībā uz tādu elektroenerģijas uzkrātuvju izmantošanu, kas tiek izmantotas, piemēram, kā tehniskais risinājums sprieguma kvalitātes neatbilstības risināšanai attālu viensētu pieslēgumos lauku sadales elektrotīklā. AS "Sadales tīkls" šādus pilotprojektus ir agrāk jau īstenojusi. Attiecīgam uzkrātuvju pielietojumam nav nekāds komerciāls mērķis, bet tās kalpo kā alternatīvs tehniskais risinājums vairāku desmitu tūkstošu vērtai tīkla pārbūvei, kas būtu risinājums sprieguma kvalitātes standarta nodrošināšanai attiecīgos objektos. Faktiski tās ir pilnībā integrēta tīkla komponente, tomēr ar regulējuma izmaiņām operatoram būtu jāvelta nesamērīgs slogs šādu risinājumu saskaņošanai, pierādīšanai, regulārai izvērtēšanai u.t.t.. Direktīvas nodoms visticamāk bija novērst to, ka SSO ar savām uzkrātuvēm iesaistās kādās tirgus darbībās un izmanto uzkrātuves komerciāliem nolūkiem. Lauku viensētas sprieguma kvalitātes nodrošināšana nekad nebūs komerciālos mērķos balstīta darbība - tas ir obligāti īstenojams operatora pienākums, lai nodrošinātu atbilstību normatīvo aktos nostiprinātām sprieguma kvalitātes prasībām.
Tāpat šādas miniatūras elektroenerģijas uzkrātuves var būt integrētas sistēmas operatora elektroietaisēs kā avārijas elektroapgādes risinājums piemēram vadības un komutācijas iekārtu darbības nodrošināšanai pamata elektroapgādes pārtraukuma gadījumā, piemēram, lai saglabātu apakšstacijas vai sadales punkta vadības un kontroles spējas X stundu ilgumā.

(1) Elektroenerģijas sadales sistēmas operatoram var piederēt elektroenerģijas uzkrātuve ar jaudu virs 20 kW un tas ir tiesīgs to ekspluatēt, ja ir saņemta regulatora atļauja. Regulators piešķir atļauju, ja ir saņēmis sadales sistēmas operatora iesniegumu un:   
[..]

AS "Sadales tīkls" neatbalsta tiešās līnijas garuma kritērija iekļaušanu likumā kā jaunu kritēriju.
Tiešās līnijas ir paredzētas kā risinājums situācijām, kad objekta elektroapgādes nodrošināšanu nav iespējams īstenot ar sistēmas pieslēgumu - tuvumā nav sistēmas operatora tīkls un sistēmas pieslēguma ierīkošana ir nesamērīgi dārga salīdzinājumā ar tiešās līnijas ierīkošanu. Latvijas teritorijā tādas neelektrificētas teritorijas ir grūti iedomājams, izņēmumi varētu būt attāli jauni elektrificējami objekti attālos lauku reģionos. Potenciāli šāds līnijas garuma kritērijs var faktiski ierobežot iespējas ierīkot tiešo līniju situācijā, kad tas tiešām būtu atbilstošākais un pamatotākais risinājums. AS "Sadales tīkls" ieskatā atbilstošāks kritērijs pēc kā izvērtēt tiešās līnijas pamatotību būtu attālums no elektrificējamā īpašuma līdz potenciālai pieslēguma vietai elektroenerģijas sistēmā. Ja tuvumā sistēmas operatora tīkla nav un potenciālais attālums līdz pieslēguma vietai sistēmā pārsniedz X attālumu (piemēram, 1 km), tikai tādā gadījumā varētu tikt izvērtēta pieslēguma ierīkošanas iespēja, vērtējot un salīdzinot pieslēguma un tiešās līnijas ierīkošanas izmaksas un lietderību, uz kā pamata būtu pieņemams lēmums par tiešās līnijas ierīkošanas atļaušanu vai neatļaušanu. Tiešo līniju regulējuma aizsegā nebūtu pieļaujama paralēlas infrastruktūras izbūve un tiešo līniju ierīkošana vietās, kur ir sistēmas operatora elektrotīkla pārklājums. Visi tiešo līniju ierīkošanas pieteikumi, ko pēdējo gadu laikā ir izvērtēšanai saņēmusi AS "Sadales tīkls", ir bijuši saistīti ar jau sistēmai pieslēgtu objektu pārslēgšanu pie ražotāja vai faktiski vienotā īpašumā (rūpnieciskā teritorijā) esošo elektrificēto objektu savstarpēju savienošanu. Atsevišķos gadījumos ir bijušas aizdomas, kad tiešās līnijas īpašnieks faktiski nodarbojas ar sadales sistēmas pakalpojumu sniegšanu. Tiešās līnijas nav risinājums paredzēts "aizbēgšanai" no sistēmas operatora sistēmas. Vienotas sadales infrastruktūras izmantošana ir saimnieciski optimālākais elektrosistēmas attīstības risinājums. Paralēlā infrastruktūra apgrūtina sistēmas operatora elektrotīkla attīstību, kā arī ierobežo/apgrūtina citu infrastruktūras objektu izvietošanas iespējas. Alternatīva tiešo līniju un paralēlās infrastruktūras attīstīšanai ir jaunu regulatīvo un elektroenerģijas tirgus risinājumu izveide, kuru ietvaros elektroenerģijas ražotājs varētu tiešā veidā realizēt savu saražoto elektroenerģiju elektroenerģijas lietotājiem vai nodot saviem objektiem. Būtiskākais - jāizvairās no paralēlās infrastruktūras izveides. Otrkārt, šāds tiešās līnijas garuma kritērijs nerada skaidrību par pieņemamo lēmumu gadījumos, kad tieša līnija vienlaikus varētu atrasties gan pilsētās teritorijā, gan ārpus pilsētām.
No sistēmas operatora skatupunkta tiešo līniju atļauju administrēšanas funkcija būtu saglabājama Regulatora kompetencē. Tiešo līniju ierīkošanas jautājums ir cieši saistīts ar dažādu sistēmas lietotāju un sistēmas operatora interešu aizskārumu, kā rezultātā Regulators, atbilstoši tam likumā piešķirtajām tiesībām, objektīvi ir atbilstošākā iestāde, kam būtu jāizvērtē un jākoordinē tiešo līniju ierīkošanas atļauju izdošana. Regulatora funkcija ir aizstāvēt lietotāju intereses un veicināt sabiedrisko pakalpojumu attīstību.

-