Atzinums

LDDK konceptuāli iebilst likumprojekta tālākai virzībai un sniedz šādus priekšlikumus.





 

Konceptuāli priekšlikumi Izdarīt likumprojektā “Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"” šādus grozījumus: Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:Papildināt Likuma 14.panta trešo daļu ar diviem jauniem teikumiem šādā redakcijā: “Nosakot obligāto iemaksu objektu par šā likuma 6. panta ceturtās daļas otrajā punktā minētajām personām, Ministru kabinets ņem vērā, ka tas nevar būt mazāks par šā likuma 20.4 panta pirmajā daļā noteikto minimālo obligāto iemaksu objektu. Nosakot obligāto iemaksu objektu par šā likuma 6. panta ceturtās daļas sestajā punktā minētajām personām, Ministru kabinets ņem vērā, ka kopīgais iemaksu objekts nevar būt mazāks par šā likuma 20.4 panta pirmajā daļā noteikto minimālo obligāto iemaksu objektu.” Papildināt likumprojekta piekto pantu ar jauniem punktiem šādā redakcijā:2.1. Izteikt trešo punktu šādā redakcijā:“3) personu ar invaliditāti;”PamatojumsVSA Likumā ir noteikts, ka izņēmuma kategorijā ietveramas personas ar I un II grupas invaliditāti, bet nav ietveramas personas ar III grupas invaliditāti. Saskaņā ar normatīvo regulējumu, III grupas invaliditāti personām noteic, ja darbspēju zaudējums ir 25—59 procentu apmērā. Ja darbspēju zaudējums ir četrdesmit, piecdesmit un vairāk procentu, tad valstij nevajadzētu uzspiest personai veikt pilnas slodzes darbu. Savukārt, uzliekot darba devējam pienākumu veikt nodarbinātības raksturam un apjomam neproporcionālus apdrošināšanas maksājumus, var vēl vairāk tikt apgrūtināta šo personu dalība darba tirgū. Papildus vēršu uzmanību uz to, ka saskaņā ar normatīvo regulējumu, Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi Nr.230 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem” 14.2. punktu, par personām ar invaliditāti, kuras nav reģistrētas kā darba ņēmēji vai nav obligāti sociāli apdrošinātas kā pašnodarbinātie, no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta tiek veiktas iemaksas pensiju apdrošināšanai  20 procentu apmērā no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 50 procentiem. Savukārt gadījumā, ja persona ir nodarbināta, iemaksas veica darba devējs no reālā atalgojuma apmēra, tostarp arī gadījumos, ja persona ir nodarbināta uz nepilnu laiku un atalgojums ir ievērojami zemāks  iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 50 procentiem. Rezultātā personas ar invaliditāti, stājoties darba attiecībās, lielā daļā gadījumu riskē nākotnē saņemt mazāku vecuma pensiju. Ņemot vērā augšminēto, korekta rīcība no valsts puses būtu ietvert izņēmuma grupā arī personas ar 3.grupas invaliditāti un nepārtraukt veikt iemaksas pensiju apdrošināšanai par personām ar invaliditāti arī tad, ja tās ir reģistrētas kā darba ņēmēji (ar tādu aprēķinu, lai darba devēja un darba ņēmēja maksājums kopā ar iemaksām no speciālā budžeta sasniegtu 20 procentus no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 50 procentiem).  2.2. Izteikt ceturto punktu šādā redakcijā:“4) personu, kuras aizgādībā ir bērns, kas nav sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu;”Pamatojums Par 20.4 panta 4.daļas ceturto, piekto un sesto punktu: Darba likums (134.panta otrā daļa) imperatīvi noteic darba devējam pienākumu noteikt nepilnu darba laiku vairākām sociālajām grupām. Savukārt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (VSA likums) 20.4 panta 4.daļa noteic, ka neatkarīgi no noslodzes darba devējam par vairākām no Darba likum134.pantā minētajām grupām valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSA)I) jāveic vismaz no Minimālās algas. Šāda neatbilstība ne tikvien neveicina Darba likum134.panta otrajā daļā minēto grupu darba un privātās dzīves līdzsvaru, bet daļā gadījumu provocē šo personu izstumšanu no darba tirgus, kam savukārt ir nelabvēlīga ietekme ne tikai uz šo personu mājsaimniecību aktuālo finansiālo situāciju, bet arī uz šo personu iespējam saņemt pensiju. 2.3. Izteikt piekto punktu šādā redakcijā:“5) personu, kuras aizgādībā ir trīs vai vairāk bērni līdz 18 gadu vecumam vai līdz 24 gadu vecumam, no kuriem vismaz viens ir jaunāks par astoņiem gadiem;”PamatojumsGadījumos, kad personām ir vairāki bērni, pieaug ģimenei veltāmā laika apjoms, kā rezultātā vecākiem nereti nākas izvēlēties ar ģimenes dzīvi savienojamu nodarbinātības veidu un intensitāti. Piemēram, Igaunijā valsts, apzinoties šos apstākļus, ir spērusi ievērojamu soli šo mājsaimniecību sociālajai drošībai, piešķirot lielajām ģimenēm īpašu papildus pabalstu (ģimenei ar 3 bērniem – 300 euro mēnesī, ģimenei ar 7 un vairāk bērniem – 400 euro mēnesī). Latvijā šādi pabalsti nav paredzēti un realitāte ir tā, ka nereti viens no vecākiem izvēlas samazinātu darba slodzi.  Ja šī persona netiek ietverta izņēmuma grupā, tad tas var būtiski apgrūtināt šo personu nodarbinātības iespējas. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 32.panta otro daļu, pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā izglītojamajam aprit septiņi gadi. Mācību gads sākas septembrī. Tātad, ja bērns ir dzimis, piemēram, janvārī, tad pie likumā šobrīd ietvertā nosacījuma vairāki mēneši paliek nesegti. Tādēļ jaunākā bērna vecumgrupa būtu jāpalielina līdz astoņiem gadiem. Ja valsts tik tiešām grib izrādīt patiesas rūpes par daudzbērnu vecākiem, tad šīs personas vajadzētu iekļaut to sociālo grupu skaitā, par kurām valsts veic papildus sociālās apdrošināšanas iemaksas.2.4. Izteikt sesto punktu šādā redakcijā:“6) personu, kuras aizgādībā ir nepilngadīgs bērns, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir atzīts par personu ar invaliditāti;”2.5. Izteikt septīto punktu šādā redakcijā:“7) personu, kura mācās vispārējās, profesionālās, augstākās (pilna laika studijās) vai speciālās izglītības iestādē, izņemot laiku, kad attiecīgā persona ir pārtraukusi mācības vai studijas;”PamatojumsLikumā ir noteikts, ka personām, kuras mācās vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iestādē, attiecībā uz minimālās apdrošināšanas iemaksām atvieglojums piemērojams tikai līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Šāds nosacījums (līdz 24 gadu vecumam) ir patapināts vecāku un bērnu savstarpējo attiecību sistēmas sastāvdaļa, kas  noteic, cik ilgi vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā. Attiecībā uz vecāku pienākumiem ir ieviests nosacījums, ka tie  ierobežoti laikā līdz bērna 24 gadu vecumam. Līdzīgs nosacījums tiek attiecināts arī uz sociālo garantiju, kas aizvieto uzturlīdzekļus vecāka nāves gadījumā (apgādnieka zaudējuma pensija). Savukārt šajā gadījumā nav runa par vecāku pienākumiem pret bērnu, bet pašas personas tiesībām turpināt mācības pilna laika klātienē jebkurā no darbmūža posmiem, iespēju robežās savienojot to ar iespēju gūt ienākumus algotā darbā, tostarp uz nepilnu slodzi. Ja vecuma ierobežojums tiek attiecināts uz studējošām personām, tad gadījumos, ja tās nevar veikt pilna laika darbu, tām var nākties izvēlēties – paralēli studijām strādāt uz nepilnu laiku, vai nestrādāt vispār. Līdz ar to šāds ierobežojums var būtiski apgrūtināt izglītības ieguves turpināšanu personām, kuras sasniegušas 24 gadu vecumu.2.6. Izteikt 12.punktu šādā redakcijā:“12) personu, kura saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu vai atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu.” PamatojumsAudžuvecāka un aizbildņa pienākumu pildīšana nereti būtiski ierobežo vecāku nodarbinātības iespējas (iespējas veidu un intensitāti). Tādēļ šīs grupas ne tikai būtu iekļaujamas izņēmuma kategorijā, bet attiecībā uz šīm grupām valstij ir jāpārskata attieksme kopumā valstij būtu jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas - par nenodarbinātajām šo sociālo grupu personām no valsts pamatbudžeta ir jāveic iemaksas no minimālās algas apmēra, savukārt par daļēji nodarbinātajām būtu jāpiemaksā starpība, lai darba devēja un valsts maksājumu kopsumma sasniegtu iemaksu līmeni no minimālās algas. 2.7. Papildināt ceturto daļu ar jaunu punktu šādā redakcijā:“13) personu, kura aprūpē tuvinieku, kam ir nepieciešama īpaša aprūpe;PamatojumsSaskaņā ar normatīvo regulējumu (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.pants) Latvijā klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Savukārt likumā noteiktie izņēmuma gadījumi, kuros pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, ne vienmēr ir iespējami, jo apdraud mājsaimniecības maksātspēju, it īpaši gadījumos, kad mājoklis ir iegādāt uz kredīta. Tādēļ tuvinieki nereti izvēlas veikt aprūpi mājās. Šāds aprūpes modelis nereti ir saistīts gan ar nodarbinātības veida, gan ar darba slodzes izmaiņām. Darba likuma 134.pantā šī sociālā grupa vēl nav ietverta, tomēr Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, noteic, ka no šā gada 2.augusta Latvijai ir jānodrošina darba un privātās dzīves līdzsvars arī šai grupai. Viens no nepieciešamajiem nosacījumiem ir attiecināt 20.4 panta 4.daļas nosacījumus arī uz šo grupu.

LDDK iebilst pret Projekta 4.pantu LM piedāvātajā redakcijā
LM Projekta 4.pantā piedāvā izdarīt grozījumu likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (turpmāk arī VSA likums) 19.pantā. LDDK atbalsta nepieciešamību grozīt 19.panta otro daļu. Vienlaikus LDDK vērš uzmanību uz šādiem būtiskiem faktoriem:
Lai personai, kura kopj bērnu un vienlaikus saņem vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu, bērna kopšanas periodā neveidotos samazināts pensijas kapitāls, obligātās iemaksas šajā laikā būtu jāveic no obligāto iemaksu objekta, kas ir vienāds ar atalgojumu, kāds personai bija maternitātes vai vecāku pabalsta atvasināšanas periodā;
Ar 2020. gada 27.novembrī pieņemtajiem grozījumiem Saeima VSA likuma 20.4 panta 1.daļā ir ieviesusi obligāto iemaksu minimālo objektu, kas ceturksnī ir trīs Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Ņemot vērā, ka saskaņā ar VSA likuma 19.panta otro daļu netiek veiktas par pārskata mēneša dienām, par kurām personai ir aprēķinātas vai veiktas obligātās iemaksas kā par darba ņēmēju vai kā par pašnodarbināto. tad ir uzskatāms, ka šīs personas veic konkrēto funkciju atbilstīgi pilna laika režīmam. No tā izriet, ka arī uz obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem par šīm personām ir attiecināms nosacījums, ka to objekts nevar būt mazāks par minimālais obligāto iemaksu objektu. 

-

LDDK iebilst pret Projekta 5.pantu LM piedāvātajā redakcijā
Pamatojums:
LM Projekta 5.pantā piedāvā izdarīt grozījumu likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (turpmāk arī VSA likums) 20.4 pantā. LDDK atbalsta nepieciešamību grozīt 20.4 panta 4.daļu, tomēr LM piedāvājums neatbilst nepieciešamībai ietvert 20.4 panta 4.daļā tās sociālās grupas, kurām saskaņā ar Darba likuma 134.panta 2.daļu darba devējam ir pienākums pēc personas lūguma noteikt nepilnu darba laiku.  
Darba likums (134.panta 2.daļa) imperatīvi noteic darba devējam pienākumu noteikt nepilnu darba laiku vairākām sociālajām grupām.
Savukārt VSA likums (20.4 panta 4.daļa) noteic, ka neatkarīgi no noslodzes darba devējam par vairākām Darba likuma134.pantā minētajām grupām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) jāmaksā vismaz no minimālā obligāto iemaksu objekta, kas uz darba likuma pamata noteikta nepilna darba laika nav pamatoti un ir nopietns drauds šo personu nodarbinātībai.

LDDK informē, ka Darba likuma 134.panta un likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.4 panta 4.daļas salīdzinājums tabulas veidā ir nosūtīts LM vēstules formā, jo TAP formāts neļauj pievienot tabulu. 

-