Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (LM) sagatavoto normatīvā akta projektu “Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” (turpmāk Projekts) un neiebilst pret projekta tālāku virzību.
Vienlaikus LDDK aicina LM izvērtēt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (SPSPL) 1.panta 37.punktā ietvertā termina “apgādnieks” attiecināšanas uz lejupējo pienākumu apmaksāt augšupējiem objektīvi nepieciešamu aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādē atbilstību Satversmes 109.pantam un esošajai sociālās drošības sistēmai.

Pamatojums
1. SPSPL 1.panta 37.punkta esošā redakcija veicina tā saucamo labās (gādīgās) meitas slogu (sodu), kā rezultātā esošā regulējuma ietvaros vecākiem nepieciešamu aprūpes pakalpojumu pieejamības ierobežojumu dēļ sievietes nereti ir spiestas samazināt darba slodzi vai vispār pamest darba tirgu.
2. Veidojot sociālās drošības sistēmu, valsts attiecībā uz saistībām pret apgādībā esošām personām gan sociālajā apdrošināšanā, gan sociālajā nodrošināšanā gandrīz pilnībā orientējas uz apgādnieka jēdziena pielietojumu attiecībā uz personas lejupējiem.
3. Latvijas sociālās drošības sistēmas normatīvajā regulējumā jau ir ietverts jēdziens apgādnieks, kas precīzāk ir definēts likuma „Par valsts pensijām” 19.pantā, kura ietvaros par apgādājamām personām ir atzīti:
a) bērni, kas ir jaunāki par 18 gadiem, kā arī bērni neatkarīgi no vecuma, ja viņi kļuvuši par invalīdiem pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas;
b) brāļi, māsas un mazbērni, kas ir jaunāki par 18 gadiem, ja viņiem nav darbspējīgu vecāku, kā arī brāļi, māsas un mazbērni neatkarīgi no vecuma, ja viņiem nav darbspējīgu vecāku un ja viņi kļuvuši par invalīdiem pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas;
c) personas, kuras nav sasniegušas 24 gadu vecumu, ja tās laikā, kad iestājusies apgādnieka nāve, vai vēlāk mācās vai studē vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs, koledžās vai augstskolās pilna laika klātienē, izņemot laiku, kad persona ir pārtraukusi studijas.
Ja SPSPL 1.panta 37.punkta esošā redakcija  tiek saglabāta, tad sociālās drošības sistēmas normatīvajā regulējumā jēdziens „apgādnieks” ir jāpaplašina arī vienā no būtiskākajiem sociālās drošības sistēmas normatīvajiem aktiem - likumā „Par valsts pensijām”, kurā var nākties būtiski paplašināt apgādnieka zaudējuma pensiju saņēmēju loku, attiecinot to arī uz pārdzīvojušajiem vecākiem.
4. SPSPL sociālās aprūpes pakalpojums ir noteikts kā pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās.
5. Ir jānošķir jautājums par kvalitatīvu vecumdienu nodrošināšanu pansijā pēc klienta vai viņa radinieku brīvprātīgas izvēles, no jautājuma par objektīvi nepieciešamu, specifisku, ar iedzīvotāju ienākumiem nesamērīgi dārgu pakalpojumu sniegšanu, par kuru nepieciešamību lēmumu nav pieņēmis  klients vai viņa radinieki, bet sociālais dienests.
Pirmais gadījums klientam (nepieciešamības gadījumā piesaistot radiniekus) ir pilnībā jārisina civilo tiesību ietvaros starp klientu un potenciālo pakalpojumu sniedzēju. Savukārt otrais - ņemot vērā likuma 1.panta 20.punktu un 2.pantu, ir jārisina  klienta un publiskā sektora attiecību ietvaros.
6. SPSPL mērķis ir noteikt sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus un palīdzību, kā arī sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas un finansēšanas principus. Vārdkopa „noteikt (..) to personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus un palīdzību” kontekstā ar vārdkopu „pasākumu kopums, kas vērsts to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ”, liecina, ka šī likuma regulējuma ietvaros sniegtie sociālie pakalpojumi nav brīvas izvēles, bet gan objektīvas nepieciešamības diktēti.
7. Līdz šim izplatītā prakse, kad pakalpojuma pieprasītājam pakalpojums tiek atteikts tādēļ, ka viņa lejupējie nevar samaksāt par pakalpojumu, neatbilst Satversmes preambulā ietvertajam sociāli atbildīgas valsts principam, kā arī Satversmes 109.pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas un citos likumā noteiktajos gadījumos. Atteikums parasti tiek saistīts ar atsauci uz Civillikuma 188.pantu, turklāt, tas nereti tiek izmantots, lai pašvaldības izvirzītu materiālas pretenzijas pret ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās ievietotu personu bērniem un mazbērniem. Civillikuma 188.pants ir vispārīga norma, kas noteic pienākumu īpašos gadījumos uzturēt vecākus vai vecvecākus. Savukārt jēdziens uzturēt Civillikumā ir definēts 177.pantā  (vecāku aizgādības ietvaros), kur uzturēšanas jēdziens ir paskaidrots kā ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšana. Jēdzienos „rūpēties” un „uzturēt” nav ietverts pienākums veikt ar iedzīvotāju vidējiem ienākumiem nesamērīgi dārgu sociālās aprūpes pakalpojumu apmaksu.
8. Papildus augšminētajam, ir jāņem vērā, ka Civillikuma 188.pantā ietvertā norma ir radusies laikā, kad bija cita valsts pārvaldes sistēma, cita nodokļu sistēma un to īpatsvars, cita sociālās drošības sistēma citi cilvēktiesību nosacījumi, kā arī personu, tai skaitā arī veco ļaužu, izvēles un rīcības brīvības nosacījumi. Laikā, kad nebija pensiju sistēmas (tās mūsdienu izpratnē). 

Priekšlikums
Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
1.pantā
Izteikt 37.punktu šādā redakcijā:
“ apgādnieks — persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par saviem bērniem un laulāto”.

Par to, ka šāds risinājums ir iespējams, liecina tas, ka vismaz divas pašvaldības – Rīgas pilsētas un Tukuma novada dome šo problēmu risina klienta un pašvaldības attiecību ietvaros.
 

Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
1.pantā
Izteikt 37.punktu šādā redakcijā:
“ apgādnieks — persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par saviem bērniem un laulāto”