Atzinums

Likumprojekta 106. pantā paredzēta notiesātā īslaicīga ievietošana kamerā ar videonovērošanu. Videonovērošana ir būtiska iejaukšanās datu subjekta – šajā gadījumā notiesātā – tiesībās uz privātumu. Šāda iejaukšanās ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir pamatota, leģitīma un atbilst samērīguma principam.
Lai gan notiesātā drošības vai veselības apdraudējuma novēršana var kalpot par pietiekamu pamatojumu īslaicīgai ievietošanai kamerā ar videonovērošanu, šāda prakse nedrīkst kļūt par pastāvīgu risinājumu. Tādēļ normatīvajā regulējumā ir nepieciešams skaidri definēt kritērijus, kādos gadījumos šāda iejaukšanās personas privātumā ir pieļaujama.
Turklāt no Likumprojekta nav iespējams viennozīmīgi izsecināt, uz kādu laika periodu notiesātais var tikt pakļauts nepārtrauktai videonovērošanai. Termins “īslaicīgi” tiek interpretēts neviennozīmīgi – no panta redakcijas tas izriet, ka līdz trim dienām, savukārt citos pantos (piemēram, 121., 122., 123. pants) ar “īslaicīgi” tiek saprasts laika posms līdz divām stundām. Šāda neskaidrība neatbilst tiesiskās noteiktības principam un var radīt nesamērīgu personas datu apstrādi.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Inspekcija aicina iekļaut paskaidrojumu anotācijā, skaidri nosakot:
- videonovērošanas maksimālo ilgumu,
- objektīvus kritērijus, kādos gadījumos šāda datu apstrāde ir pieļaujama,
- kā arī nodrošināt, ka datu apstrāde atbilst samērīguma un nepieciešamības prasībām, kas izriet no likuma “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” un Direktīvas 2016/680.

-

Anotācijas 8.1.13. sadaļā norādīts, ka Likumprojekts neskar datu aizsardzības jomu. Tomēr šāds apgalvojums ir neprecīzs un neatbilst faktiskajam regulējuma tvērumam.
Likumprojekts skar personas datu apstrādi, kas notiek saistībā ar kriminālsodu izpildi, un šāda apstrāde ir tieši pakļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2016/680 prasībām, kas transponēta Latvijas tiesību sistēmā ar likumu “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”.
Minētā direktīva attiecas uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus. Tādējādi jebkura datu apstrāde, kas saistīta ar notiesāto uzraudzību, resocializāciju, videonovērošanu, uzraudzības plāniem vai riska novērtējumiem, ir uzskatāma par datu apstrādi Direktīvas 2016/680 izpratnē.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Inspekcija aicina aizpildīt anotācijas 8.1.13. sadaļu, norādot, ka Likumprojekts skar datu aizsardzības jomu, un izvērtēt, vai Likumprojektā paredzētā datu apstrāde atbilst samērīguma, nepieciešamības un tiesiskās noteiktības principiem, kā to nosaka attiecīgā direktīva un nacionālais regulējums.
 

-

Likumprojekta 216. pantā noteikts, ka Dienests nosūta informāciju bāriņtiesai likumā noteiktajos gadījumos.
Personas datu apstrādei jābūt skaidri definētai un saprotamai, lai ikvienam, kas iepazīstas ar tiesību normu, būtu skaidrs, kādos gadījumos un kādi personas dati tiks apstrādāti. To paredz likuma “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” 4. pantā nostiprinātie principi.
Likumprojekta citos pantos jau ir ietverti konkrēti nosacījumi, kad noteiktām iestādēm (tai skaitā Dienestam) jānosūta informācija, tostarp personas dati, Bāriņtiesai. Tādējādi 216. pants, kurā vispārīgi noteikts Dienesta pienākums sniegt informāciju Bāriņtiesai “likumā noteiktajos gadījumos”, ir lieks un rada normatīvu dublēšanos.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Inspekcija aicina svītrot 216. pantu no Likumprojekta, lai nodrošinātu tiesību normu skaidrību, precizitāti un atbilstību datu apstrādes principiem vai arī skaidrot anotācija šādas vispārīgas normas nepeiciešamību. 
 

-