Atzinums

Rīgas valstspilsētas pašvaldības viedoklis, kas nav LLPA kopējais viedoklis

Šobrīd spēka esošā likuma “Par piesārņojumu” 26. panta neiekļaušana likumprojekta redakcijā rada sekojošus riskus:

Pašvaldību līdzdalības izslēgšana no likuma līmeņa rada tiesiskās nenoteiktības risku.
Pašreiz spēkā esošais likuma “Par piesārņojumu” 26. pants skaidri nosaka VVD pienākumu konsultēties ar pašvaldību pirms A un B kategorijas piesārņojošo darbību atļauju izsniegšanas.
Likumprojekts šo normu nepārņem un neparedz analoģisku pienākumu likuma līmenī. Līdz ar to pašvaldību iesaiste vairs nebūs nodrošināta ar likumdevēja garantiju, bet būs atkarīga tikai no izpildvaras izdotajiem Ministru kabineta  noteikumiem.
Tas ir tiesiski un institucionāli nedrošs risinājums, kas neatbilst labas likumdošanas principiem, kā arī šāda prakse rada Ministru kabineta noteikumu pārejas perioda tiesiskās nenoteiktības riskus.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka līdz jaunajiem Ministru kabineta noteikumiem pārejas periodā spēkā ir Ministru kabineta 30.11.2010. noteikumi Nr.1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas”. Tomēr likumprojekts vairs neparedz obligātu iesaistīt pašvaldību atļauju izsniegšanas procesā.
Tādēļ pārejas periodā var izveidoties situācija, kur:
VVD interpretē, ka pašvaldību iesaiste nav obligāta;
Ministru kabineta jaunajos noteikumos pašvaldības tiesības būt iesaistītai šajā procesā var netikt iekļautas;
tiek radīta pretruna starp normatīvo regulējumu un esošo praksi.
Šāda nenoteiktība apgrūtina gan VVD, gan pašvaldību darbu.

Tāpat pašvaldību līdzdalības izslēgšana no likuma līmeņa vājina pašvaldību lomu konkrētajā procesā, bet neizslēdz pašvaldību atbildību par sekām, proti:
Pašvaldības ir tieši atbildīgas par teritorijas plānojuma ievērošanu, sabiedrības drošību, infrastruktūras pieejamību un iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
Bez tiesībām piedalīties piesārņojošo darbību atļauju izsniegšanā pašvaldībām –  saglabājas atbildība par sekām, bet tiek atņemtas tiesības novērst neatbilstošu vai riskantu  darbību izvietošanu savā administratīvajā teritorijā.
Pašvaldību izslēgšana no atļauju izsniegšanas procesa var novest pie neatbilstībām teritorijas plānojumā. Bez pašvaldības atzinuma pastāv liels risks, ka atļauja piesārņojošai darbībai var tikt izdota:
neatbilstoši teritorijas plānojumam un teritorijas apbūves noteikumiem,
ignorējot esošo pilsētvides situāciju un lokālos riskus (smakas, troksni, satiksmes noslodzi, rūpnieciskā riska objektus un ap tiem noteiktos drošības attālumus u.c.).
Tas ir pretrunā ar plānošanas sistēmas mērķiem un var radīt strīdus un tiesvedības.
Vienlaikus samazinās regulējuma skaidrība — rodas institūciju konflikts, pašvaldība vairs nav procesa dalībnieks, bet:
tā joprojām atbild par teritorijas plānojumu,
tā joprojām izsniedz būvatļaujas,
tā joprojām atbild par sabiedrības interesēm,
tā joprojām nodrošina civilo aizsardzību un infrastruktūru,
Līdz ar to ir divas paralēlas institūcijas, kas savā starpā atļauju izsniegšanas procesā nesadarbojas. VVD izsniedz atļauju, bet pašvaldība praktiski “dzēš ugunsgrēkus”, izstrādājot rīcības plānus piesārņojuma mazināšanai, vai teritorijā, kur ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti gaisa aizsardzības jomas normatīvajos aktos noteiktie gaisa kvalitātes normatīvi, izdodot saistošos noteikumus, kuros nosaka papildu ierobežojumus pašvaldības teritorijā vai tās daļā esošo objektu darbībai, līdz ar to process kļūst mazāk prognozējams, nevis skaidrāks.
Tas nonāk tiešā pretrunā ar mērķi “padarīt regulējumu saprotamāku operatoriem”.

Likumprojekta anotācija uzsver nepieciešamību sakārtot un vienkāršot regulējumu attiecībā uz atļauju izsniegšanu. Praksē tas var nozīmēt: saskaņošanas posmu skaita samazināšanu, proti, institūciju skaita samazināšanu atļauju izsniegšanas procesa ķēdē.
Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi attiecībā uz C kategoriju apliecinājumu izsniegšanas procesu un kārtību, pastāv reāls risks, ka tieši pašvaldība būs tas procesa posms, kas jaunā regulējuma kontekstā tiks atzīts par “resursietilpīgu” un tādēļ samazināms vai izslēdzams, jo tai nav piešķirta skaidra, likuma līmenī noteikta funkcija atļauju izsniegšanas procesā.
Vēršam uzmanību, ka līdzīgi kā šobrīd tiek veikts C kategorijas piesārņojošās darbības apliecinājumu izsniegšanas process, kur pašvaldība jau šobrīd ir faktiski izslēgta no C kategorijas apliecinājuma pieņemšanas un izvērtēšanas procesa, pastāv risks, ka arī A un B kategoriju atļauju izsniegšanas procesā pašvaldība tiks padarīta par formālu informācijas saņēmēju. Jau šobrīd attiecībā uz C kategorijas apliecinājumiem, pašvaldībai tiek atsūtīta tikai informācija par to, ka apliecinājums operatoram ir izsniegts, savukārt sniegtā informācija bieži vien nesatur būtiskus datus par C kategorijas operatora darbību (piemēram, kādās tieši kadastra zemes vienībās tiks veikta piesārņojošā darbība, kādas tieši bīstamās vielas uzņēmumā tiek izmantotas, kādos apjomos tās tiek uzglabātas, utt.). Šāds regulējums jau šobrīd būtiski ierobežo pašvaldības spēju savlaicīgi izvērtēt iespējamos vides un drošības riskus savā teritorijā un līdz ar to apdraud iedzīvotāju interešu aizsardzību.
Ņemot vērā iepriekš minēto, aicinām likumprojektā:
1) pārņemt spēkā esošā likuma “Par piesārņojumu” 26. panta normu, nostiprinot pašvaldību kā obligātu atļauju procesa dalībnieku;
2) noteikt VVD pienākumu saņemt pašvaldības priekšlikumus atļaujas un apliecinājuma izsniegšanas procesā;
3) nodrošināt, ka jaunajos Ministru kabineta noteikumos pašvaldību iesaiste tiek saglabāta nevis kā iespēja, bet kā obligāts procesa posms.
 

-

Piesārņojošo darbību veikšanu, t.sk. darbības rezultātā izraisīto smaku izplatības uzraudzību un ierobežošanu, regulē normatīvie akti par piesārņojošo darbību, savukārt to uzraudzību un kontroli nodrošina Valsts vides dienests (VVD), tostarp izsniedz atļaujas operatoram piesārņojošās darbības veikšanai, kā tas ir noteikts arī šajā likumprojektā un citos šīs jomas normatīvajos aktos.

Traucējošu smaku izplatību gadījumos, ar noteiktu regularitāti, tiek saņemtas iedzīvotāju sūdzības (piemērs – dūņu lauki Jūrmalā, Vārnukrogs 2104 teritorijā, kur regulāras sūdzības par smaku pārsniegumiem tiek saņemtas no blakus esošās Mārupes pašvaldības iedzīvotājiem un piesārņojošā darbība tiek veikta jau vēsturiski notekūdeņu attīrīšanas stacijā “Daugavgrīva” (Rīgas pašvaldība / SIA “Rīgas ūdens”), kas atrodas Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā un darbība tiek veikta ar B kategorijas piesārņojošās darbības atļauju). Par saņemtajām sūdzībām tiek sniegta informācija VVD, kurš apkopo un izvērtē informāciju, veic kontroli un pārskata atļaujas nosacījumus, izvirza papildu prasības utt. Attiecīgi teritorijās, kur tiek pārsniegti normatīvajos aktos noteiktie smaku emisiju mērķlielumi un operatoram ir izsniegta attiecīgās kategorijas atļauja piesārņojošās darbības veikšanai - šādas situācijas nav risināmas pašvaldību saistošajos noteikumos, bet gan attiecīgās jomas normatīvajos aktos (piemēram, Ministru kabineta 25.11.2014. noteikumos Nr.724 “Noteikumi par piesārņojošas darbības izraisīto smaku noteikšanas metodēm, kā arī kārtību, kādā ierobežo šo smaku izplatīšanos” u.tml.), kā arī VVD izsniegtajās atļaujās piesārņojošo darbību veikšanai, tostarp pārskatot izsniegtās atļaujas nosacījumus, izvirzot papildu prasības smaku monitoringa veikšanai, kā arī papildu pasākumu īstenošanu traucējošo smaku ierobežošanai.

Tāpat šādos gadījumos Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība jau ir izvirzījusi nosacījumus un sniegusi pašvaldības rīcībā esošo informāciju kompetentai institūcijai (VVD) piesārņojošās darbības veikšanai, kā to nosaka arī šī likumprojekta 12. panta ceturtā daļa.
Ņemot vērā jau minēto piemēru (dūņu lauki Jūrmalā, Vārnukrogs 2104 teritorijā) Jūrmalas valstspilsētas pašvaldībai bez papildu izpētēm un attiecīgās jomas speciālistu iesaistes, nav stingrāku prasību, ko izvirzīt saistošajos noteikumos, kā jau to veic VVD atbilstoši šīs jomas spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tāpat nosakot prasības attiecīgās kategorijas atļaujā, tostarp detalizēti izvērtējot katru konkrēto situāciju arī pie atļaujas  pārskatīšanas.
Šāda tiesību norma būtiski ietekmēs pašvaldības budžetu un palielinās administratīvo slogu.

Līdz ar to kategoriski iebilstam, ka pašvaldība nosaka stingrākas prasības ar saistošajiem noteikumiem traucējošu smaku ierobežošanai darbībām, kuras ar VVD izsniegtu atļauju veic piesārņojošo darbību.
Aicinām svītrot likumprojekta 12. panta piekto un sesto daļu.

-

Likumprojekta 19. pants nosaka, ka par publiskās apspriešanas nepieciešamību lemj pašvaldība. Tomēr likumprojekts neparedz nekādus mehānismus, kas nodrošinātu pašvaldībai pietiekamu laika periodu, lai šo funkciju faktiski varētu īstenot. Tādējādi likuma sniegtā kompetence ir formāla un praktiski neizpildāma, kas neatbilst labas likumdošanas principiem un sabiedrības tiesībām uz efektīvu līdzdalību. Saskaņā ar Ministru kabineta 30.11.2010. noteikumiem Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas” regulējumu pašvaldībai ir apmēram 7 - 10 dienas, lai izvērtētu paredzēto darbību un pieņemtu lēmumu, kas būtiski apgrūtina šo procesu.
Ierosinām izteikt 19. pantu šādā redakcijā:
 

19. pants. Sabiedriskās apspriešanas nepieciešamības izvērtēšana”
(1) Dienests, izskatot A vai B kategorijas piesārņojošās darbības iesniegumu, nodrošina sabiedriskās apspriešanas norisi gadījumos, kad:
1) sabiedriskā apspriešana ir obligāti organizējama saskaņā ar šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām;
2) attiecīgā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā paredzēts veikt piesārņojošo darbību, ir sniegusi priekšlikumu par sabiedriskās apspriešanas nepieciešamību;
3) Dienests, izvērtējot iesniegumu un iespējamo piesārņojuma ietekmi, atzīst sabiedriskās apspriešanas nepieciešamību.
(2) Pašvaldība sniedz priekšlikumus par atļaujas izsniegšanu un tās nosacījumiem, kā arī priekšlikumu par sabiedriskās apspriešanas nepieciešamību atbilstoši Ministru kabineta noteikumu prasībām par piesārņojošās darbības pieteikšanas un izskatīšanas kārtību.
(3) Priekšlikums par sabiedriskās apspriešanas nepieciešamību ir sniedzams ne vēlāk kā Ministru kabineta noteikumos noteiktajā termiņā institūcijām atzinumu iesniegšanai par atļaujas projekta sagatavošanu.
(4) Galīgo lēmumu par sabiedriskās apspriešanas organizēšanu pieņem Dienests, izvērtējot:
pašvaldības sniegto priekšlikumu;
sabiedrības interešu un teritorijas plānojuma ievērošanas aspektus;
piesārņojošās darbības iespējamo ietekmi uz vidi, cilvēku veselību un citiem ar normatīvajiem aktiem aizsargājamiem tiesiskajiem labumiem.
(5) Dienests, pieņemot lēmumu par sabiedriskās apspriešanas organizēšanu, nosaka sabiedriskās apspriešanas norises kārtību atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.
 

Nav skaidrs par datiem un to pieejamību, uz kā pamata pašvaldības izdos saistošos noteikumus, ar kuriem ierobežos objektu darbību. Lūdzu skaidrojumu vai šī tiesību norma attiecināma tikai uz tām pašvaldībām, kurās ir gaisa kvalitātes problēmas (t.i. pārsniegti gaisa kvalitātes normatīvi) saskaņā ar valsts gaisa kvalitātes monitoringa datiem.
 

-