Atzinums

Ja valsts nozīmes derīgais izraktenis netiks vairs iegūts, tad atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, attiecīgajam urbumam jānodrošina konservācija vai likvidācija, tas nozīmē, ka būves uz konkrēto zemes gabalu pastāv tikai uz noteiktu laiku. Tieslietu ministrijas ieskatā, privatizācijai nevar nodot zemi, ja ir zināms, ka būves pastāv konkrētam mērķim, kamēr urbums tiek izmantot ūdens ieguvei. Tāpat šādu būvju piederību nedod tiesības privatizēt vai atsavināt valsts zemi.

Anotācijā norādīts, ka: “Ievērojot minēto, kā arī to, ka Zemesgabals jau ir nodots privatizācijai saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada 21.oktobra rīkojumu Nr.507 “Par zemesgabalu nodošanu privatizācijai”, un Possessor ir saņemts un privatizācijas ierosinājumu reģistrā 2006.gada 25.augustā ar Nr.2.894 reģistrēts Sabiedrības ierosinājums par Zemesgabala privatizāciju, šis Ministru kabineta rīkojuma projekts, kas paredz būvju īpašniekam, privatizējot Zemesgabalu, atļaut privatizēt arī tajā ietilpstošo meža zemi, veicinās dalītā īpašuma izbeigšanu, lietu kopības izveidošanu un tiesiskās paļāvības principa ievērošanu”

Vēršam uzmanību, ka ja būvju esamība dabā ir terminēta, tad nav iespējams runāt par piespiedu dalīto īpašumu un par tā novēršanu. Ja būves pastāvēšana ir terminēta, nav nepieciešams izmantot speciālo regulējumu, kas pieļauj atsavināšanu vai privatizāciju, lai to novērstu, jo šis dalītais īpašums izbeigsies pats no sevis. Turklāt jāvērš uzmanību šajā gadījumā uz speciālo regulējumu – Meža likuma 44.panta trešo daļu, kas meža zemes privatizāciju aizliedz, taču minētā panta ceturtā daļa pieļauj šauri interpretējamus izņēmumus, kad privatizācija ir iespējama. Meža zemes privatizācija ir pieļaujama vienīgi ar nolūku novērs ēkas un tai piesaistītās zemes atrašanos dažādu personu īpašumā (Latvijas Republikas Augstākās tiesas, Administratīvo lietu departamenta 2016.gada 24.februāra spriedums lietā Nr.A420393413 SKA–508/2016). Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā, ka neizmantojot zemes dzīles, būves ir likvidējamas, nav uzskatāms, ka tās dotu tiesības privatizēt zemi.

Tieslietu ministrija nesaskata konkrētajā lietā arī, ka tiktu pārkāpta tiesiskā paļāvība, lūdzam skaidrot, kā tā izpaužas.

Ievērojot minēto, lūdzam skaidrot, vai īpašumtiesības uz terminētām būvēm, kuras pat ja iegūtas privatizācijas ceļā, dod tiesības privatizēt arī zemi.
 

-

Ja privatizācija bija iespējama un tiesiska, lūdzam skaidrot, kādēļ konkrētā objekta privatizācija ir pabeidzama 2023.gadā – pēc 25 gadiem, kad zemesgabals bija nodots privatizācijai.

Pirmšķietami, no anotācija izriet, ka 1998. gadā vai 2006. gadā nebija veiktas visas nepieciešamās darbības, lai pabeigtu privatizāciju. Lūdzam skaidrot, vai pastāv termiņi un kādi tie ir, lai izpildītu visu nepieciešamo, lai privatizāciju veiksmīgi veiktu, kā arī vai valstij bija pienākums reaģēt uz 2006.gada 25.augusta privatizācijas ierosinājumu, vai pastāv kādi termiņi, lai valsts izpildītu vai neizpildītu attiecīgu privatizācijas ierosinājumu.
 

-

No paskaidrojošajiem dokumentiem izriet, ka būves ir ūdens ieguves urbumi – ietaises, lai varētu iegūs pazemes ūdeņus. Tie ir, lai iegūtu broma sālsūdeni un nātrija hlorīda ūdeni. Atbilstoši likuma “Par zemes dzīlēm” 1.panta 13. punktam pazemes ūdeņi ir valsts nozīmes derīgie izrakteņi. No minētā likuma 5.panta trešās daļas izriet, ka ja valsts nozīmes derīgie izrakteņi pieder privātpersonai, valsts to var atsavināt, lai sasniegtu konkrētus mērķus. Līdz ar to Tieslietu ministrija secina, ka valstij var būt interese attiecīgu zemi saglabāt savā īpašumā.

Lai gan institūcijas un ministrijas, kuras ir atbildīgas par vides un zemes dzīļu aizsardzību, projektu ir vērtējušas un minēto aspektu nav komentējušas, Tieslietu ministrija vērš uzmanību, ka, atsavinot valstij derīgu un nepieciešamu zemesgabalu privātpersonai, pastāv risks, ka vēlāk valstij būs jāiegulda līdzekļi, lai to atgūtu. Līdz ar to minētais ir pietiekami nozīmīgs aspekts, kas jāvērtē pirms atsavināšanas privātpersonai.
 

-