Atzinums

Vēlamies uzsvērt, ka Iekšlietu ministrijas rosinātie grozījumi Robežsardzes likumā,  kas paredz nelikumīgas robežas šķērsošanas novēršanu, tai skaitā pielietojot fizisku spēku un speciālus līdzekļus, nopietni apdraud ES likumos un starptautiskās konvencijās nostiprināto neizraidīšanas principu un kolektīvās izraidīšanas aizliegumu.

Iekšlietu ministrija atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) spriedumiem lietās N.D. and N.T. v. Spain, kā arī lietā A.A. and others v. North Macedonia, kuros atzītas valstu tiesības atteikt ieceļošanu ārzemniekiem, tostarp potenciālajiem patvēruma meklētājiem, kuri bez nepārvaramiem iemesliem nav izpildījuši prasību pēc likumīgas ieceļošanas robežšķērsošanas vietās. Vienlaikus likumprojekta autori atsaucas uz ECT nostāju, ka princips par likumīgu ieceļošanu nav absolūts un ka katrā individuālajā gadījumā ir objektīvi vērtējami personas norādītie apstākļi, nosakot samērīgumu ar likumīgas ieceļošanas neievērošanu. Tiek atzīts, ka gadījumā, ja personas norādītie objektīvie apstākļi, piemēram, ievainojumi, vecums, citi fiziskie un garīgie ierobežojumi, liedz tai nokļūt līdz tuvākajai robežšķērsošanas vietai, šai personai, ievērojot neizraidīšanas principu, jāļauj ieceļot valstī.

Tomēr likumprojektā nav skaidras norādes uz individuālo apstākļu izvērtēšanas procedūru. Turklāt līdzšinējie Valsts robežsardzes paziņojumi par to, ka no robežas šķērsošanas atturēto personu identifikācijas dokumenti netiek pārbaudīti un reģistrēti, kā arī biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” rīcībā esošās liecības par vairāku ģimeņu ar bērniem un nepavadītu nepilngadīgu personu atgrūšanu liecina par to, ka robežšķērsotāju individuālie apstākļi ne vienmēr tiek konsekventi un rūpīgi izvērtēti. Piemēram, lai izvērtētu personu vecumu un nodrošinātu to, ka nepilngadīgas personas netiek atgrūstas, Valsts robežsardzes amatpersonām būtu jāpārbauda atturēto personu dokumenti.

Robežšķērsotāju atgrūšana no robežas bez pietiekamas viņu individuālo apstākļu izvērtēšanas pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 4. pantu (Ārzemnieku kolektīvas izraidīšanas aizliegums). Vēršam uzmanību uz to, ka ECT savos spriedumos virknē lietu – piemēram, M.A. v Cyprus, 41872/10; Hirsi Jamaa and Others v. Italy [GC] - 27765/09; M. H. and others v. Croatia, 15670/18 and 43115/18; Shahzad v. Hungary, 12625/17; M.K. and Others v. Poland 40503/17, 42902/17 and 43643/17 – ir atzinusi  kolektīvas izraidīšanas aizlieguma  pārkāpumus. ECT ir norādījusi, ka minētā panta mērķis ir novērst to, ka valstis var atgriezt noteiktu skaitu ārzemnieku, nepārbaudot viņu personiskos apstākļus un tādējādi neļaujot tām izvirzīt savus argumentus pret attiecīgās valsts iestādes veikto pasākumu.

Tādēļ rosinām noteikt skaidrus individuālo apstākļu izvērtēšanas kritērijus un pienākumu tos piemērot attiecībā uz visām ievainojamām grupām, tai skaitā nepilngadīgām personām un senioriem. Tāpat aicinām nodrošināt sabiedrisko organizāciju piekļuvi robežai, lai sniegtu reobžšķērsotājiem humāno palīdzību un novērotu cilvēktiesību situāciju pie robežas.
 

-

Papildus vēlamies uzsvērt, ka neizraidīšanas princips nav atceļamas arī ārkārtas situācijās. Atgādinām, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regula (ES) 2016/399 par Savienības kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pāri robežām (Šengenas Robežu kodekss) 3. pants nosaka: “Šo regulu piemēro visām personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot: [..] b) bēgļu un to personu tiesības, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neizraidīšanu.” Savukārt saskaņā ar Regulas 4. pantā noteikto, piemērojot šo regulu, dalībvalstis rīkojas, pilnībā ievērojot attiecīgos ES un starptautiskos tiesību aktus.

-

ANO Bēgļu aģentūra, komentējot nesen pieņemtos grozījumus Lietuvas Robežas aizsardzības likumā, uzsvērusi, ka  ne 1951. gada Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu (33.2. pants), ne ES tiesību akti nedod pamatu patvēruma procedūras apturēšanai[1]. Personas nedrīkst izraidīt uz tranzītvalsti, šajā gadījumā uz Baltkrieviju, ja tām šajā valstī varētu draudēt dzīvības briesmas un spīdzināšana. Turklāt personas nedrīkst pakļaut arī pastarpinātas izraidīšanas (angl. chain refoulement) riskam, kad pēc izraidīšanas uz Baltkrievijas tās varētu tikt deportētas uz savu izcelsmes valsti, kur tām varētu draudēt spīdzināšana un necilvēcīga apiešanās.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 15. pants pieļauj atkāpes no dažu tiesību ievērošanas ārkārtas apstākļos, taču nekādā gadījumā ne no konvencijas 2. panta (Tiesības uz dzīvību) un 3. panta (Spīdzināšanas aizliegums), kas ietver arī neizraidīšanas principu.

Potenciālo patvēruma meklētāju tiesības uz dzīvību Latvijā netiek pilnībā aizsargātas, kā norāda nesens Sīrijas izcelsmes personas nāves gadījums Latvijā. Persona pēc kuras lūguma biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” šā gada 22. aprīlī izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību uz vietu pie Latvijas-Baltkrievijas robežas, uzreiz medicīnisko palīdzību nesaņēma un tikai 24. aprīlī kritiskā stāvoklī tika uzņemta Daugavpils Reģionālajā slimnīcā, kur vēlāk  nomira. Šādi gadījumi norāda uz ievainojamu personu īpašu neaizsargātību apstākļos, kad netiek savlaicīgi veikta viņu individuālās situācijas izvērtēšana.



[1] Skat. UN High Commissioner for Refugees (UNHCR), UNHCR observations on the Draft Amendments to the Law of the Republic of Lithuania on Legal Status of Aliens (No XIVP-2385) and the Draft Amendments to the Law of the Republic of Lithuania on the State Border and its Protection (No XIVP-2383), 20 March 2023, available at: https://www.refworld.org/docid/6419b0ee4.html [accessed 10 May 2023];
UNHCR's Recommendations for the Swedish and Spanish Presidencies of the Council of the European
Union (EU), January 2023, page 8, available at: https://www.refworld.org/docid/63bd99904.html [accessed 10 May 2023].



 

-