Atzinums

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, turpmāk – Ministrija, ir sagatavojusi tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai””, projekta ID 23-TA-2048, turpmāk – Projekts. Par iepriekš minēto Projektu Biedrība “LATVIJAS ATKRITUMU SAIMNIECĪBAS UZŅĒMUMU ASOCIĀCIJA”, reģistrācijas Nr.40008013925, turpmāk – LASUA, jau iepriekš (2023. gada 2. novembra atzinums) ir paudusi savu viedokli, norādot uz nepieciešamību papildināt Projekta redakciju, mainot robežsliekšņus vairākām ar atkritumiem saistītām darbībām. Iepazīstoties ar aktuālo Projekta redakciju, secināms, ka LASUA ieteikumi, kas tika norādīti 2023. gada 2. novembra atzinumā, nav tikuši ņemti vērā.

Projekta izziņā Ministrija attiecībā uz LASUA priekšlikumiem norādījusi, ka bez detalizētas izvērtēšanas attiecībā uz robežsliekšņu maiņu vairākām ar atkritumiem saistītām darbībām grozījumus Projektā nav iespējams veikt. Tāpat Ministrija norādījusi, ka šobrīd strādā pie jauna Piesārņojošo darbību likumprojekta. Līdz ar šī jaunā likumprojekta spēkā stāšanos spēku zaudēs Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai”, turpmāk – Noteikumi Nr. 1082, tiesiskais pamats. Ministrija izteiktos priekšlikumus izvērtēs, izstrādājot jaunos noteikumus. Tostarp Ministrija projekta ietvaros plāno atjaunināt piesārņojošo darbību sarakstu un izstrādāt vadlīnijas piesārņojošo darbību izvērtēšanai. 

LASUA atzinīgi novērtē Ministrijas ieceri par Piesārņojošo darbību likumprojekta un ar to saistīto dokumentu izstrādi, tomēr būtiski norādīt, ka šādu normatīvo aktu izstrādes, saskaņošanas un pieņemšanas process aizņem ilgu laika periodu. Līdz ar to, ņemot vērā pašreizējos normatīvo aktu saskaņošanas un pieņemšanas termiņus, kas bieži vien ieilgst pat uz vairākiem gadiem, LASUA ieskatā Ministrijas norāde Projekta izziņā, ka LASUA priekšlikumi tiks skatīti, izstrādājot jaunus Ministru kabineta noteikumus (pēc Piesārņojošo darbību likuma spēkā stāšanās), nav pietiekami argumentēta, kā arī faktiski aptur LASUA ieteikumu tālāku virzību uz ilgu laika periodu bez konkrēta un pamatota iemesla.

Kā jau LASUA ir norādījis iepriekš, tad LASUA ierosinātie grozījumi Noteikumos Nr. 1082 ir saistīti ar nepamatotu birokrātisko un finanšu slogu operatoriem, kuri ir saņēmuši atļauju piesārņojošas darbības veikšanai, tādēļ attiecīgie robežsliekšņi vairākām ar atkritumiem saistītām darbībām būtu pārskatāmi, pielāgojot tos tādā apmērā, lai panāktu pēc iespējams vienkāršāku procesu īstenošanu operatoriem, vienlaikus nodrošinot atbilstošus vides aizsardzības pasākumus.

Ievērojot iepriekš minēto, LASUA neatbalsta Projekta pašreizējo redakciju un atkārtoti norāda, ka Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10., 5.13. un 5.16. punktā ir nepieciešams veikt grozījumus, paredzot minētajos punktos noteiktās apjoma gradācijas noteikšanu vai paaugstināšanu, no kuras sākot piesārņojošām darbībām būtu nepieciešama B atļauja, savukārt, ja minēto darbības rezultātā netiek sasniegts attiecīgais apjoma slieksnis, tad šādā gadījumā attiecīgajām darbībām tiek piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas atļaujām.

Papildu, ņemot vērā, ka Ministrija Projekta izziņā ir norādījusi, ka LASUA priekšlikumiem ir nepieciešams detalizētāks izvērtējums, lūgums sniegt precīzāku informāciju, kādus datus, apkopojumus vai informāciju ir nepieciešams iesniegt/izvērtēt, lai attiecīgie LASUA ierosinātie grozījumi tiktu pēc iespējas ātrāk iekļauti Projekta redakcijā.
 

-

Noteikumu Nr. 1082 IV. un V. nodaļā ir norādīti termiņi attiecībā uz A un B atļaujas izsniegšanu, pārskatīšanu un atjaunošanu.

Lai optimalizētu un pilnveidotu savstarpējo sadarbību starp Valsts vides dienestu un atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, LASUA ieskatā Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz atsevišķi Valsts vides dienesta izskatīšanas termiņi A vai B atļaujas nebūtiskiem grozījumiem. LASUA izprot, ka Valsts vides dienests savā darbībā ievēro un īsteno darbības, kas vērstas uz vides aizsardzību un pēc iespējas nekaitīgāku rīcību īstenošanu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, tomēr būtu nepieciešams noteikt gadījumus, kad A vai B atļaujas pārskatīšana notiek paātrinātā procesā, tādējādi nevajadzīgi negatīvi neietekmējot atkritumu apsaimniekotāju/operatoru saimniecisko darbību. Proti, bieži vien A vai B atļaujas nosacījumu pārskatīšanas iesniegums no operatora puses tiek iesniegts, lai, piemēram, precizētu noteiktus atkritumu veidus vai to apjomus u.tml., kas pēc būtības kopumā nav uzskatāmi par būtiskiem grozījumiem, bet šāda veida iesniegumu izskatīšana un lēmuma pieņemšana no Valsts vides dienesta puses tiek skatīta ierastajā termiņā/kārtībā. Līdz ar to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību starp operatoru un Valsts vides dienestu, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir jāparedz, ka nebūtisko A vai B atļaujā grozījumu gadījumā, Valsts vides dienestam ir pienākums izskatīt un pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 10 dienu laikā no attiecīgā iesnieguma par A vai B kategorijas atļaujas nosacījumu pārskatīšanu un atjaunošanu saņemšanas.
 

-

[1] Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā šobrīd ir jau paredzēts atkritumu apjoma daudzums, no kura attiecīgajām darbībām ar atkritumiem ir nepieciešama B atļauja. Tomēr, vērtējot pastāvošu situāciju praksē, secināms, ka esošā apjoma gradācija būtu palielināma. Proti, no brīža, kad minētajos punktos tika noteikti konkrēti atkritumu apsaimniekošanas apjomi, no kuriem ir jāsaņem B atļauja, normatīvo aktu regulējums ir mainījies, paredzot daudz konkrētākus, detalizētākus, uz vides aizsardzības nodrošināšanu vērstus pasākumus, kā rezultātā, LASUA ieskatā, vairs nav nepieciešama tik zema apjoma gradācija, no kuras atkritumu apsaimniekotājiem ir nepieciešams saņemt B atļauju, it īpaši attiecībā uz nebīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Proti, jau šobrīd, neraugoties uz atkritumu apsaimniekošanas daudzumiem, ikvienam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāievēro un jānodrošina vides aizsardzības prasības, kuru, neievērošanas gadījumā, attiecīgās personas tiek sauktas pie administratīvās atbildības, tajā pašā laikā, ņemot vērā Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā minētās darbības, LASUA ieskatā, nav uzskatāmas par tik bīstamām, lai tām pie tik zema atkritumu apjoma, paredzētu pienākumu saņemt B atļauju. Konkrētajā gadījumā būtu nepieciešams uz situāciju raudzīties no dažādām tautsaimniecības nozares prizmām, ņemot vērā arī ekonomiskos, finansiālos, kā arī laika resursus. Piemēram, palielinot  Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktā noteiktos atkritumu apjomus (tonnās), vienlaikus tiktu samazināts ne tikai atkritumu apsaimniekotāju/operatoru, bet arī Valsts vides dienesta administratīvais slogs attiecībā uz B atļaujas iesnieguma sagatavošanu un izskatīšanu, tajā pašā laikā nesamazinātos prasības attiecībā uz vides aizsardzību.

            Ievērojot iepriekš minēto, LASUA ierosina grozīt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu, izsakot tos šādā redakcijā:
5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties vairāk nekā 55 un vairāk tonnu atkritumu dienā;
5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību vairāk nekā 30 tonnas (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās.

            [2] Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, turpmāk – EEIA, uzglabāšana un reģenerācija tiek uzskatīta par tādu piesārņojošo darbību, kurai nepieciešama B atļauja. Lai arī LASUA izprot, ka faktiski visi EEIA saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 19. aprīļa noteikumiem Nr. 302 “Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus” ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, kā rezultātā likumdevēja ieskatā šādam atkritumu veidam ir jāparedz stingrāka uzraudzība, tomēr ņemot vērā, ka EEIA tiek nodrošināta atsevišķa, no citiem atkritumu veidiem nodalīta savākšanas plūsma, ir nepieciešams vērtēt un pielāgot spēkā esošās normatīvo aktu prasības, lai panāktu taisnīgu, efektīvu un samērīgu regulējumu.

            Ministru kabineta 2014. gada 8. jūlija noteikumu Nr. 388 “Elektrisko un elektronisko iekārtu kategorijas un marķēšanas prasības un šo iekārtu atkritumu apsaimniekošanas prasības un kārtība” 8. punktā citastarp ir paredzēts, ka iekārtu ražotāji un atkritumu apsaimniekotāji/operatori nodrošina, ka EEIA savāc atsevišķi no citiem sadzīves un bīstamajiem atkritumiem un nodrošina visu savākto atkritumu pienācīgu apstrādi. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka jau šobrīd spēkā esošie normatīvie akti paredz EEIA dalītu vākšanu, tādējādi samazinot iespējamos riskus, ko varētu radīt EEIA, tos apsaimniekojot kopā ar sadzīves un citiem bīstamajiem atkritumiem.

            Tāpat jānorāda, ka lielākoties Noteikumu Nr. 1082 1. pielikumā uzskaitītajām darbībām, kurām nepieciešama B atļauja, ir noteikta daudzuma (tonnas, m2) gradācija, kuru sasniedzot ir nepieciešams saņemt B atļauju. Proti, uz daudzām piesārņojošām darbībām nav attiecināmi noteikumi par B atļaujām, jo attiecīgo atkritumu apsaimniekošanas apmēri nesasniedz Noteikumos Nr. 1082 minētos apmērus. Tajā pašā laikā EEIA uzglabāšanai nav noteikti nekāda veida gradācijas apjomi, līdz ar to EEIA apsaimniekotājam ir obligāti jāsaņem B atļauja, pat ja tas apsaimnieko nelielus/nebūtiskus EEIA daudzumus. LASUA ieskatā šāds normatīvo aktu regulējums nav samērīgs, un EEIA apsaimniekotājiem rada nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu.

            Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/19/ES (2012. gada 4. jūlijs) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2012/19/ES, paredz pasākumus, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot EEIA rašanās un apsaimniekošanas negatīvo ietekmi, tajā skaitā paredzot, ka EEIA ir jāsavāc dalīti, ir jānodrošina dalīti savākto EEIA savākšana un transportēšana tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi EEIA tālākai apsaimniekošanai un apstrādei. Tajā pašā laikā no Direktīvā 2012/19/ES ietvertajām normām neizriet obligāts priekšnoteikums, no kura būtu secināms, ka EEIA apsaimniekošana ir tāda piesārņojošā darbība, uz kuru obligāti būtu piemērojami B atļaujas nosacījumi. Tieši pretēji, Direktīvas 2012/19/ES 9. pantā ir ietverti nosacījumi attiecībā uz atļauju nepieciešamību, kuros citastarp ir norādīts, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, turpmāk – Direktīva 2008/98/EK, 4., 25. un 26. pantu, EEIA apsaimniekotājiem var pat noteikt atbrīvojumus no prasības iegūt atļauju. Līdz ar to, LASUA ieskatā, Noteikumos Nr. 1082 ir paredzēti stingrāki nosacījumi attiecībā uz darbībām ar EEIA nekā to paredz Eiropas Savienības līmeņa normatīvie akti. Lai arī Direktīva 2012/19/ES neaizliedz dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības, tomēr konkrētajā gadījumā nacionālā līmeņa normatīvie akti neveicina EEIA efektīvu un ekonomiski līdzsvarotu apsaimniekošanu, jo EEIA apsaimniekotājiem tiek radītas nevajadzīgas un laikietilpīgas prasības, kas pēc būtības nerada tādu papildu ieguvumu, lai apgalvotu, ka šādu prasību ieviešana ir obligāti nepieciešama, lai īstenoto mērķi aizsargāt vidi un cilvēku veselību. Kā jau tas ir zināms, tad faktiski ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai ir nepieciešams saņemt kompetentās iestādes izdotu atļauju, atkarībā no darbības veida izdalot atkritumu apsaimniekošanas atļaujas un atļaujas A, B un C kategorijas piesārņojošai darbībai. Visu iepriekš minēto atļauju veidiem ir paredzētas noteiktas prasības, kurām izpildoties, atkritumu apsaimniekotājs/operators ir tiesīgs saņemt atļauju un veikt konkrēto darbību, turklāt ikvienai atkritumu apsaimniekošanas darbībai tiek piemērots finanšu nodrošinājums (atšķiras tikai tā apmērs, ņemot vērā attiecīgās darbības veidu). Pastāvot iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, var apgalvot, ka, neraugoties uz atļaujas veidu, lai veiktu jebkuru atkritumu apsaimniekošanas darbību, attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam/operatoram ir jāizpilda virkne prasību, turklāt, neraugoties uz apsaimniekoto atkritumu veidu, arī tā turpmākajā darbībā tiek nodrošināta kompetento iestāžu nemitīga uzraudzība un kontrole, kā arī stingra atskaišu sistēma. Līdz ar to vēl jo vairāk LASUA nav saprotama nostāja, kādēļ darbībām ar EEIA netiek noteikta apjoma gradācija, līdz kurai atkritumu apsaimniekotājam/operatoram nebūtu nepieciešams saņemt B atļauju, bet būtu nepieciešams saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju, jo pēc būtības uzraudzības un kontroles sistēma no tā nemainās.

Ņemot vērā normatīvo aktu prasības attiecībā uz EEIA atsevišķo savākšanu, nodalīšanu un apstrādi, pastāv ļoti zema jeb niecīga iespēja, ka EEIA varētu radīt augstu bīstamības pakāpi, it īpaši ņemot vērā iepriekš izklāstīto faktoru attiecībā uz EEIA savākšanas apjomiem.

            Ievērojot visu iepriekš minēto, kā arī ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības un nacionālā līmeņa normatīvos aktus, un vērtējot pastāvošo situāciju praksē (dabā), LASUA ierosina grozīt/papildināt Noteikumu Nr. 1082 1. pielikuma 5.16. punktu, paredzot tajā atsevišķu regulējumu attiecībā uz elektrisko un elektronisko atkritumu šķirošanas laukumiem, izsakot to šādā redakcijā:
5.16. iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu reģenerācijai, izņemot apstrādi smalcinātājos, kā arī izņemot iekārtas elektrisko un elektronisko atkritumu pieņemšanai, šķirošanai un īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) uzglabāšanai ar kopējo ietilpību, kas nepārsniedz 30 tonnas.
 

Noteikumu 1. pielikuma 5.10. un 5.13. punktu izteikt šādā redakcijā: 5.10. iekārtas nebīstamu atkritumu šķirošanai, uzglabāšanai vai reģenerācijai (izņemot to radīšanas vietās), kurās vienlaikus var atrasties vairāk nekā 55 un vairāk tonnu atkritumu dienā; 5.13. iekārtas īslaicīgai (ne ilgāk par gadu) bīstamo atkritumu vienlaicīgai uzglabāšanai ar kopējo ietilpību vairāk nekā 30 tonnas (piemēram, pārkraušanas stacijas un konteineru noliktavas), izņemot atkritumu uzglabāšanu to radīšanas vietās.