Atzinums

Ar likumprojekta 3. pantu tiek paredzēts papildināt Izglītības likuma 30. pantu ar septīto daļu šādā redakcijā: “Ja Valsts valodas centrs ir uzsācis administratīvā pārkāpuma procesu pret izglītības iestādes vadītāju par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, darba devējs nodrošina, ka attiecīgais izglītības iestādes vadītājs tiek atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums.” Pirmkārt, vēršam uzmanību, ka no likumprojekta un tā anotācijas nav saprotama kārtība, kādā notiks informācijas apmaiņa starp Valsts valodas centru un izglītības iestādes vadītāja darba devēju. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma (turpmāk – AAL) 122. panta pirmo daļu lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu nekavējoties paziņo pie atbildības saucamajai personai, ja tāda ir zināma (arī tās pārstāvim, ja pie atbildības saucamā persona ir nepilngadīga), un personai, kurai nodarīts kaitējums. AAL neparedz citus subjektus, kuriem būtu paziņojams lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu.

Otrkārt, ar likumprojektu tiek noteikts, ka izglītības iestādes vadītājs tiek atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums. Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 19. pants nosaka, ka par valsts valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, ja normatīvie akti paredz valsts valodas lietošanu, piemēro brīdinājumu vai naudas sodu no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. Līdz ar to par valsts valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai netiek paredzēts papildsods – tiesību izmantošanas aizliegums. AAL 18. panta pirmā daļa nosaka, ka tiesību izmantošanas aizliegums ir ierobežojums, kas personai noteiktu laiku neļauj izmantot noteiktas tiesības, ieņemt noteiktus amatus vai veikt noteikta veida darbību [...].
Līdz ar to kopumā veidojas neloģiska un neatbalstāma kārtība. Gadījumā, ja pret izglītības iestādes vadītāju tiek uzsākts administratīvā pārkāpuma process, likumprojekts paredz atstādināt izglītības iestādes vadītāju no amata pienākumu pildīšanas nekavējoties, bet administratīvais sods par pārkāpumu var būt tikai brīdinājums vai naudas sods. Proti, personai netiek piemērots tiesību izmantošanas aizliegums. 

Treškārt, vēršam uzmanību, ka viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem ir nevainīguma prezumpcijas princips, kas nostiprināts Satversmes 92. panta otrajā teikumā. Nevainīguma prezumpcija aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Tā citastarp noteic, ka nereabilitējoša nolēmuma pamatā jābūt likumā noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem, nevis pieņēmumiem. Nevainīguma prezumpcija liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Taču nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 8. punktu). Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā ir apšaubāms, vai atstādinot izglītības iestādes vadītāju no amata administratīvā pārkāpuma procesa laikā, tiks ievērots samērīguma princips. Likumprojekta anotācijā nav sniegts argumentēts personai noteiktā ierobežojuma, leģitīmā mērķa un samērīguma principa izvērtējums.
 

-

Lūdzam projektā ietvert regulējumu par darba samaksas jautājumiem, piemēram, vai atstādināšanas gadījumā tiek izmaksāta darba samaksa un kas notiek gadījumā, ja persona no amata pienākumu pildīšanas ir bijusi nepamatoti atstādināta, proti, vai nesamaksātā darba alga tiek atmaksāta. 
 

-

Likumprojekta 8. pants paredz papildināt Izglītības likuma 48. pantu ar septīto daļu šādā redakcijā: "Aizliegts ieņemt pedagoga amatu, ja Valsts valodas centrs ir uzsācis administratīvā pārkāpuma procesu pret pedagogu par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā. Minētajā gadījumā izglītības iestādes vadītājs nodrošina, ka attiecīgais pedagogs tiek atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums.” Līdzīgi kā iepriekš, norādām, ka no likumprojekta un tā anotācijas nav saprotama kārtība, kādā notiks informācijas apmaiņa starp Valsts valodas centru un izglītības iestādes vadītāju. Atkārtoti vēršam uzmanību, ka saskaņā ar AAL 122. panta pirmo daļu lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu nekavējoties paziņo pie atbildības saucamajai personai, ja tāda ir zināma (arī tās pārstāvim, ja pie atbildības saucamā persona ir nepilngadīga), un personai, kurai nodarīts kaitējums. AAL neparedz citus subjektus, kuriem būtu paziņojams lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu.

Otrkārt, ar likumprojektu tiek noteikts, ka pedagogs tiek atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā Valsts valodas centra pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums. Atkārtoti norādām, ka Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 19. pants nosaka, ka par valsts valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, ja normatīvie akti paredz valsts valodas lietošanu, piemēro brīdinājumu vai naudas sodu no septiņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. Līdz ar to par valsts valodas nelietošanu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai netiek paredzēts papildsods – tiesību izmantošanas aizliegums.
Līdz ar to kopumā veidojas neloģiska kārtība. Gadījumā, ja pret pedagogu tiek uzsākts administratīvā pārkāpuma process, likumprojekts paredz atstādināt pedagogu no amata pienākumu pildīšanas nekavējoties, bet administratīvais sods par šādu pārkāpumu var būt tikai brīdinājums vai naudas sods.

Treškārt, vēršam uzmanību, ka viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem ir nevainīguma prezumpcijas princips, kas nostiprināts Satversmes 92. panta otrajā teikumā. Nevainīguma prezumpcija aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Tā citastarp noteic, ka nereabilitējoša nolēmuma pamatā jābūt likumā noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem, nevis pieņēmumiem. Nevainīguma prezumpcija liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Taču nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 8. punktu). Ņemot vērā visus iepriekš minētos argumentus, Tieslietu ministrijas ieskatā ir apšaubāms, vai atstādinot pedagogu no amata administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros, tiks ievērots samērīguma princips. Likumprojekta anotācijā nav sniegts argumentēts personai noteiktā ierobežojuma, leģitīmā mērķa un samērīguma principa izvērtējums.
 

-

Lūdzam projektā ietvert regulējumu par darba samaksas jautājumiem, piemēram, vai atstādināšanas gadījumā tiek izmaksāta darba samaksa un kas notiek gadījumā, ja persona no amata pienākumu pildīšanas ir bijusi nepamatoti atstādināta, proti, vai nesamaksātā darba alga tiek atmaksāta. 
 

-