Atzinums

Ievērojot 2022. gada 12. jūlija sanāksmē panākto vienošanos, Tieslietu ministrija neizteiks iebildumus par projekta tālāku virzību, vienlaikus atkārtoti norādot, ka gadījumos, kad pilnvarojošā norma zaudē spēku, spēku zaudē uz attiecīgās normas pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Noteikumu viens no izdošanas tiesiskajiem pamatiem ir Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma 9. panta ceturtā daļa. Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums zaudēja spēku 2021. gada 1. novembrī, kad spēkā stājās Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums. Tādējādi Noteikumos ietvertais regulējums, kas izrietēja no Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma, ir zaudējis spēku 2021. gada 1. novembrī.
Vienlaikus atkārtoti norādām, ka Konkurences likuma pārejas noteikumu 24. punkts nosaka, ka Konkurences likuma 8.¹ panta astotā daļa, 9.⁴ panta trešā daļa un 14.³ panta piektā daļa stājas spēkā 2022. gada 1. novembrī. Līdz šajās tiesību normās minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2022. gada 31. oktobrim piemērojami Noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar Konkurences likumu. No minētā izriet, ka izstrādājami jauni Ministru kabineta noteikumi, nevis grozījumi Noteikumos, jo, ja Noteikumos tiks veikti grozījumi, tie būtu jāpiemēro arī pēc 2022. gada 31. oktobra, kas no minētā pārejas noteikumu punkta neizriet.
Ņemot vērā minēto, atkārtoti aicinām izstrādāt jaunu Ministru kabineta noteikumu projektu, nevis grozījumus Noteikumos.

-

1. Ievērojot 2022. gada 12. jūlija sanāksmē panākto vienošanos, Tieslietu ministrija neizteiks iebildumus par šā projekta tālāku virzību, neskatoties uz turpmāk norādītajiem apsvērumiem par Ministru kabineta kompetenci sodu tiesību jomā. Tomēr lūdzam Ekonomikas ministriju izvērtēt grozījumu nepieciešamību Konkurences likumā.
Tas pats attiecas arī uz spēkā esošajiem Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumiem Nr. 839 "Kārtība, kādā nosaka soda naudas apmēru elektroenerģijas un dabasgāzes apgādē", Elektroenerģijas tirgus likumu un Enerģētikas likumu.

1.1. Naudas sods par konkurences tiesību vai negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma pārkāpumiem ir administratīvajai atbildībai līdzīgs piespiedu ietekmēšanas līdzeklis (Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 215. lpp.) jeb krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīva sankcija.

Līdz šim Satversmes tiesas judikatūrā nav vērtēts jautājums, vai administratīvos sodus un tiem pielīdzināmus sodus (sankcijas) ir jānosaka tieši likumdevējam. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē (sk.: Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 11.3. punkts; Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punkts). Turklāt Latvijas tiesību sistēmā sodi par noziedzīgiem nodarījumiem, administratīvajiem pārkāpumiem un tiem pielīdzināmiem pārkāpumiem un to piemērošanas kritēriji pamatā tiek noteikti tieši likumos (izņēmums ir administratīvie pārkāpumi pašvaldību saistošajos noteikumos likumā noteiktajos gadījumos). Likumā ir skaidri noteikti piemērojamo sodu veidi, ierobežots to apmērs un noteikti citi piemērošanas kritēriji, bet pašvaldību saistošajos noteikumos likumā noteiktajos gadījumos ir pieļaujams paredzēt administratīvos pārkāpumus un konkrētus par tiem piemērojamos sodus. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka tieši likumdevējam ir jānosaka, par kādu rīcību personu var sodīt un kāds sods var tikt noteikts. Ar izpildvaras izdotiem normatīviem aktiem šo regulējumu drīkst tikai precizēt. Ievērojot iepriekš minētos argumentus, Augstākā tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam Ministru kabineta noteikumos sodu noteikt varētu tikai tad, ja likumā ir noteikts skaidrs deleģējums tam, turklāt likumdevējs pats ir izlēmis gan to, par ko personu var sodīt, gan arī to, kādus sodus var paredzēt (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 5. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-48/2017 9. punkts). Šajā Augstākās tiesas spriedumā gan nebija nepieciešams vērtēt, vai konkrētajā gadījumā šādu pilnvarojumu, ievērojot Latvijas tiesību sistēmas tradīcijas, likumdevējs vispār varētu paredzēt.

1.2. Normas adresātam jābūt iespējai paredzēt valsts atbildes reakciju uz tiesību pārkāpumiem. Likumdevējs ir izpildījis savu pienākumu, ja normas adresāts var novērtēt draudošā soda apmēru, bet tiesību piemērotājs – noteikt atbilstošu sodu. Likumdevējam nepieciešams pieņemt lēmumu par iespējamo juridisko seku veidu un apmēru un iespējami precīzi noteikt ietvarus, kuros tiesību piemērotājam jārīkojas. Jo smagāks ir draudošais sods, jo vairāk likumdevējam ir pienākums sniegt vadlīnijas, kas padara sankciju paredzamu, un normas adresātu informēt par gaidāmo sodu. Jābūt noteiktām soda robežām, kurās parasti norādīts minimālais un maksimālais sods. Tāpat nepieciešams, lai likumdevējs norādītu kritērijus, pēc kuriem tiesību piemērotājam jāvadās, izvēloties soda veidu un apmēru (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 103.-104. lpp.).

1.3. Līdz ar to sodi un to piemērošanas jautājumi ir jāregulē likumdevējam. Soda regulējums nav skatāms atrauti no tā piemērošanas kritērijiem. Tieši soda piemērošanas kritēriji noteic faktiski piemēroto sodu. Gan soda veids un apmērs, gan soda piemērošanas kritēriji "kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē". Šie regulējamie jautājumi ir vienlīdz nozīmīgi un ietilpst to svarīgāko valsts un sabiedrības dzīves jautājumu kategorijā, kuri jāizlemj pašam likumdevējam. Tam, ka šobrīd jau pastāv līdzīgs regulējums, nav izšķirošas nozīmes.

Ievērojot minēto, projektā un grozāmajos noteikumos esošais regulējums, kas skar naudas soda noteikšanas kritējus, atbrīvošanas no soda vai tā samazināšanas gadījumus, atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus un tamlīdzīgus soda piemērošanā būtiskus jautājumus, iespējams, neatbilst Ministru kabineta kompetencei. Ministru kabinets šādu noteikumus nedrīkstētu pieņemt, un attiecīgi arī likumdevējs nedrīkstētu ietvert attiecīgu pilnvarojumu likumā. Šie jautājumi jāizlemj likumdevējam pašam. Iestādei savukārt ir tiesības izdot iekšējos normatīvos aktus (ieteikumus, instrukcijas), ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu likuma piemērošanu un vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos.

2. Vēl viens izvērtējams jautājums ir noilguma regulējums Konkurences likumā. Pat ja likumā nav noteikti konkrētu sodoša rakstura administratīvo sankciju piemērošanas noilguma termiņi, tiesiskās drošības princips, neskatoties uz likuma regulējumu, ierobežo iestādes tiesības piemērot sankcijas. Vienlaikus tiesiskās noteiktības interesēs (jo sevišķi no tautsaimniecības dalībnieku skatpunkta) noilguma regulējumu ir svarīgi normatīvi noteikt (Danovskis E. Sodu tiesību principu nozīme administratīvajās tiesībās. Grām.: Autoru kolektīvs. Juridisko personu publiski tiesiskā atbildība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 139. lpp.).
 

-