Atzinums

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – Padome) ir iepazinusies ar sagatavoto likumprojektu “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā” (26-TA-928) (turpmāk – likumprojekts) mūzikas kvotu ieviešanai, ar kuru paredzēts:
1) iekļaut Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (turpmāk – EPLL) 1. panta pirmajā daļā jaunas definīcijas, nosakot, kas ir fonogrammas latviešu valodā, latgaliešu rakstu valodā, lībiešu valodā un jaunrades fonogrammas;
2) noteikt, ka jaunrades fonogrammai nepieciešams konstatēt 2 no 7 iepriekš definētiem kritērijiem, lai to varētu uzskatīt par jaunrades fonogrammu;
3) papildināt EPLL ar jaunu 24.² pantu, kurā noteikt termiņus un procentuālo minimālo apjomu no visa fonogrammu raidīšanas laika, kurā būtu izmantojamas fonogrammas latviešu valodā un/vai jaunrades fonogrammas;
4) vienlaikus paredzēts noteikt Padomi par uzraugošo institūciju, kas uzraudzīs fonogrammu latviešu valodā un/vai jaunrades fonogrammu izmantošanas proporciju elektronisko plašsaziņas līdzekļu radio programmās.
Padome informē, ka konceptuāli atbalsta pasākumus, kas vērsti uz latviešu valodas stiprināšanu Latvijas mediju vidē, jo tas ir arī būtisks informatīvās telpas drošības jautājums. Vienlaikus Padome nevar atbalstīt likumprojektā piedāvāto regulējuma modeli, tādēļ iebilst pret likumprojekta virzību esošajā redakcijā un aicina veikt papildu izvērtējumu, pārskatot un pilnveidojot regulējumu, turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.
[1] Likumprojektā paredzētais termiņš prasības piemērošanas uzsākšanai no 2028. gada 1. janvāra nenodrošina pietiekamu laiku elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem (turpmāk – EPL) un Padomei sagatavoties jaunā regulējuma ieviešanai.
EPL ir nepieciešams izvērtēt pieejamo fonogrammu apjomu un veikt nepieciešamās izmaiņas programmu veidošanas procesos. Vienlaikus nav radīti praktiski priekšnoteikumi regulējuma efektīvai piemērošanai, jo Latvijā šobrīd nepastāv vienota datubāze vai cits centralizēts informācijas avots, kas ļautu nepārprotami identificēt Latvijā radītu mūziku. Tādējādi ne tikai nav iespējams veikt šādu fonogrammu identificēšanu, bet arī nav iespējams veikt šādu fonogrammu uzskaiti, tādējādi padarot gandrīz neiespējamu regulējuma ievērošanu un uzraudzību.
Padome vērš uzmanību, ka, ja EPL veic izmaiņas savā programmā, tad administratīvā procesa ietvaros, pēc nepieciešamības un ciktāl to pieļauj EPLL, ir  jāveic grozījumi programmas darbības pamatnosacījumos, jo saskaņā ar EPLL 24. panta trešo daļu – EPL ievēro tos darbības pamatnosacījumus, kurus tie iesnieguši Padomei, lai saņemtu apraides atļauju.
Savukārt Padomei, lai pārbaudītu likumprojektā ietverto normu ievērošanu no uzraudzības viedokļa, ir nepieciešams monitoringa rīks. Saņemtās informācijas izskatīšana pati par sevi nav uzskatāma par efektīvas uzraudzības īstenošanu, jo darbība būtībā aprobežojas ar informācijas pieņemšanu un formālu izvērtēšanu, nevis pilnvērtīgu uzraudzību. Lai veiktu uzraudzību jābūt iespējai pārliecināties par sniegtās informācijas atbilstību faktiskajiem apstākļiem. Ja šāda pārbaude nav iespējama, uzraudzības funkcija tiek īstenota ierobežotā apjomā vai netiek īstenota vispār. Šāda monitoringa rīka iegāde vai izstrāde ir ne tikai laikietilpīga, bet arī ietekmē valsts budžetu. Ņemot vērā, ka nav izveidota vienota datubāze vai cits centralizēts informācijas avots, kas nodrošinātu iespēju nepārprotami identificēt Latvijā radītu mūziku, likumprojektā nav skaidri saskatāms mehānisms vai metode, kā Padome praksē varēs pārbaudīt EPL sniegtās informācijas patiesumu un pārliecināties, ka konkrētā fonogramma atbilst EPLL noteiktajiem kritērijiem attiecībā uz “fonogrammām latviešu valodā, latgaliešu rakstu valodā un lībiešu valodā” un “jaunrades fonogrammām”.
Papildus Padome vērš uzmanību, ka no anotācijas un paša likumprojekta neizriet, ka augstāk minētie apsvērumi būtu ņemti vērā vai izvērtēti, īpaši tie apsvērumi, kas saistīti ar papildu izdevumiem no valsts budžeta līdzekļiem .
Ņemot vērā minēto, būtu nosakāms ilgāks pārejas periods prasības piemērošanas uzsākšanai – vismaz divu gadu periodā.
[2] Likumprojektā paredzētais Latvijā radītas mūzikas īpatsvars radio programmās vismaz 30 % apmērā Padomes ieskatā ir nesamērīgi liels un ir vērtējams kā būtisks regulatīvais pienākums, kura noteikšanai nav veikts pietiekams un visaptverošs ietekmes izvērtējums. No likumprojekta anotācijas nav gūstams pietiekams pamatojums šāda apmēra noteikšanai, nav visaptveroši izvērtēti visi būtiskie tiesiskie un ekonomiskie aspekti, kā arī iespējamā ietekme uz EPL darbību.
Jāņem vērā, ka prasība nodrošināt vismaz 30 % Latvijā radītas mūzikas īpatsvaru attiecas uz radio programmas raidlaika daļu no plkst. 07.00 līdz 20.00. Tā kā minētajā laika posmā ietilpst ne vien fonogrammu atskaņošanai paredzētais laiks, bet arī reklāmas un raidījumu saturs, faktiskās iespējas nodrošināt noteikto īpatsvaru ir ierobežotākas. Līdz ar to pastāv saprātīgas šaubas par noteiktā apmēra samērīgumu. Papildus jāņem vērā, ka šāds apmērs var ietekmēt EPL biznesa modeli, kas var sekmēt ieņēmumu būtisku samazinājumu. Likumprojekta anotācijā kā labās prakses piemērs 30 % apmēra noteikšanai ir minētas Igaunijas radiostacijas “Russkoje Radio” un “Narodnoje Radio”. Vienlaikus Padome, iepazīstoties ar publiski pieejamo informāciju un datiem par minēto radiostaciju darbību kopš 2016. gada, ir konstatējusi vairākus apstākļus, kas var radīt šaubas par to, ka attiecīgās radiostacijas var kalpot par piemēru un apliecina likumprojekta pozitīvu ietekmi ilgtermiņā.
Proti, publiski pieejamā informācija liecina, ka radiostacija “Narodnoje Radio” vairs neveic apraidi radio frekvencēs, bet turpina darbību tikai interneta vidē. Savukārt radiostacija “Russkoje Radio” vairs nav ierindojama starp Igaunijas populārākajām radiostacijām, jo tās auditorijas apjoms ir būtiski samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem (no aptuveni 21 000 – 25 000 klausītāju līdz mazāk nekā 9 000 klausītāju).
Nav vērtēts arī būtisks apstāklis, ka Latvijā radītas mūzikas piedāvājums nišas radio programmām var būt ierobežots gan skaita, gan kvalitatīvā ziņā. Atsevišķos mūzikas žanros objektīvi netiek radīts pietiekams skaits darbu, kas ļautu nodrošināt likumprojektā paredzēto īpatsvaru. Līdz ar to pastāv risks, ka EPL būs spiesti atkārtoti izmantot ierobežotu skaitu fonogrammu, kas var negatīvi ietekmēt programmas satura daudzveidību un klausītāju interesi, tādējādi samazinot klausītāju skaitu, un attiecīgi EPL ieņēmumus. No likumprojekta anotācijas nav izsekojams pietiekams izvērtējums par Latvijā radītas mūzikas faktisko pieejamību pa atsevišķiem žanriem, kā arī par to, vai tirgū pastāv pietiekams kvalitatīva satura piedāvājums, lai visi attiecīgie EPL objektīvi spētu izpildīt noteikto pienākumu.
Papildus Padome vērš uzmanību, ka vismaz 30 % Latvijā radītas mūzikas īpatsvara ievērošana radio programmā var būt tiešā veidā saistīta ar radio programmas darbību, vienlaikus nav ņemts vērā, ka saskaņā ar EPLL 24. panta trešo daļu EPL programmu formāts nav maināma darbības pamatnosacījumu sastāvdaļa izsniegtās apraides atļaujas darbības termiņā un programmu pamata audiovalodas maiņa ir atļauta, veicot pamata audiovalodas maiņu uz valsts valodu.
[3] Lai mazinātu risku radīt būtisku negatīvu ietekmi uz radio nozares attīstību un EPL darbību, Padome aicina apsvērt iespēju noteikt Latvijā radītas mūzikas kvotas prasību radio uzņēmumu grupām, nevis katrai atsevišķai radio programmai. Šāda pieeja nodrošinātu lielāku elastību regulējuma īstenošanā, vienlaikus saglabājot likumprojekta mērķi veicināt Latvijā radītas mūzikas pieejamību un atpazīstamību. Jāņem vērā, ka radio tirgus šobrīd darbojas mainīgos apstākļos, kuros par klausītāju uzmanību konkurē ne tikai tradicionālās radio programmas, bet arī dažādas mūzikas straumēšanas platformas un sociālie mediji. Līdz ar to radio programmām pieejamā rīcības brīvība satura veidošanā ir būtisks priekšnoteikums to konkurētspējas saglabāšanai. Kvota, kas noteikta radio uzņēmumu grupu līmenī ļautu veiksmīgi sabalansēt dažādu programmu formātus un auditoriju intereses, vienlaikus nodrošinot regulējuma mērķa sasniegšanu. Padomes ieskatā šāds risinājums vienlaikus nodrošinātu samērīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesi veicināt Latvijā radītu mūziku un EPL tiesībām veidot savu programmu saturu atbilstoši izvēlētajam formātam, mērķauditorijai un reālajai tirgus situācijai.
[4] Nosakot kritērijus jaunrades fonogrammām, būtu jānosaka arī izslēdzoši kritēriji, kas nosaka, kas noteikti nav jaunrades fonogrammas. Šādi kritēriji nodrošinātu vienveidīgu un paredzamu tiesību normu piemērošanu un interpretāciju, kā arī izslēgtu nepamatotu attiecīgā statusa piešķiršanu fonogrammām, kas neatbilst regulējuma mērķim.
Papildus likumprojekta redakcijā nav viennozīmīgi skaidri noteikts, vai gadījumā, ja jaunrades fonogrammai ir vairāki vārdu un mūzikas autori no dažādām valstīm un tikai viens no tiem ir Latvijas Republikas pilsonis, attiecīgā fonogramma kvalificējama kā jaunrades fonogramma. Padomes ieskatā šāda redakcija nenodrošina pietiekamu tiesisko skaidrību un var radīt atšķirīgu normas interpretāciju tās piemērošanas procesā.
[5] No birokrātijas un administratīvā sloga mazināšanas viedokļa jau likumprojektā būtu jānosaka EPL termiņi, kuros jāatskaitās par likumprojektā minēto tiesību normu ievērošanu. Informācijas sniegšanas termiņi ir būtiska informācijas sniegšanas pienākuma daļa, kas tieši ietekmē regulējuma adresātu tiesības un pienākumus. Tādēļ tiesiskās skaidrības interesēs šādi nosacījumi būtu nosakāmi likumā nevis Ministru kabineta noteikumos, tādējādi nodrošinot tiesību aktu vienkāršošanu, nevajadzīga sloga mazināšanu, pārredzamību un efektīvu regulējumu.

-