Atzinums

Izvērtējot atkārtotā informatīvajā ziņojumā “Par vienotas patērētāju kreditētāju
licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu” piedāvāto risinājumu nodot
patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju uzraudzību un patērētāju tiesību
aizsardzības funkcijas Latvijas Bankai (turpmāk – LB), uzskatām par
nepieciešamu norādīt uz būtiskām tiesiskām un institucionālām problēmām, kas
no tiesiskās drošības un labas pārvaldības viedokļa padara šo ieceri apšaubāmu.
(i) LB pēc sava tiesiskā statusa nav klasiskās valsts pārvaldes iestāde. Tā ir
neatkarīga institūcija ar konstitucionāli nostiprinātu autonomiju, kuras neatkarība
primāri kalpo monetārās politikas, finanšu stabilitātes un prudenciālās
uzraudzības mērķiem. Patērētāju tiesību aizsardzība savukārt pēc savas būtības
ir publiskās varas īstenošanas joma, kas cieši saistīta ar valsts atbildību par
indivīda pamattiesību aizsardzību, tostarp tiesībām uz taisnīgu attieksmi, efektīvu
tiesību aizsardzību un labu pārvaldību.
Patērētāju aizsardzības funkciju nodošana institūcijai, kas atrodas ārpus tiešās
izpildvaras hierarhijas un politiskās atbildības mehānisma, faktiski nozīmē šo
funkciju atsvešināšanu no valsts pārvaldes sistēmas, kas neatbilst patērētāju
tiesību aizsardzības publiski tiesiskajai dabai.
(ii) LB neatkarīgais statuss vienlaikus rada būtisku pārraudzības un atbildības
deficītu. Atšķirībā no Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC),
kas atrodas ministra pārraudzībā un ir pakļauts politiskai un administratīvai
kontrolei, LB darbība patērētāju tiesību aizsardzības jomā būtu tikai ierobežoti.
Tas vājina tiesiskās atbildības mehānismus gadījumos, kad patērētāju tiesību
aizsardzība praksē izrādītos nepietiekama vai formāla.
(iii) patērētāju tiesību aizsardzība prasa ne tikai formālu uzraudzību, bet arī
aktīvu politikas īstenošanu – vadlīniju izstrādi, sabiedrības informēšanu,
preventīvu rīcību un individuālu strīdu risināšanu. Ekonomikas ministrija (turpmāk
– EM) šobrīd aktīvi strādā pie vairāku Eiropas Savienības direktīvu, kas saistītas
ar patērētāju interešu aizsardzību, ieviešanas. Tām pamatā ir praktiski
mehānismi un to ieviešanas uzraudzība. Šīs funkcijas tradicionāli īsteno valsts
pārvaldes iestādes ar skaidru mandātu aizstāvēt sabiedrības intereses. LB
institucionālais dizains un darbības kultūra ir vērsta uz tirgus stabilitāti un risku
vadību, nevis uz individuālu tiesību aizsardzību sociāli jūtīgās situācijās.
(iv) ziņojumā piedāvātais modelis faktiski sadala patērētāju tiesību aizsardzības
politikas veidošanu un tās praktisko īstenošanu dažādās institūcijās – EM
saglabā politikas veidotāja lomu, bet LB kļūst par politikas īstenotāju. Šāda
konstrukcija rada nopietnus tiesiskās konsekvences riskus, jo politikas

īstenošana tiek nodota institūcijai, kas nav tieši atbildīga par attiecīgās politikas
saturu un mērķiem. Tas ir pretrunā labas pārvaldības principam, kas prasa
skaidru atbildības ķēdi starp politikas izstrādi un tās piemērošanu praksē.
(v) no tiesiskās drošības viedokļa problemātiska ir arī patērētāju iespēja efektīvi
aizstāvēt savas tiesības. PTAC ir iestāde, kas patērētājiem ir skaidri
identificējama kā viņu interešu aizstāvis. LB savukārt sabiedrības uztverē un
praksē primāri tiek asociēta ar finanšu tirgus dalībnieku uzraudzību, nevis
patērētāju tiesību aizsardzību. Šī institucionālā neatbilstība var vājināt patērētāju
uzticēšanos tiesību aizsardzības mehānismam un atturēt patērētājus no savu
tiesību aizstāvēšanas.
Jau iepriekš paudām, ka reformas rezultātā LB pamazām pārtaptu par daudzu
mazāku un lielāku pirkumu uzraudzības un kontroles dienestu. Tas nav
pamatojams no valsts pārvaldes aspekta, kurai jādarbojas ievērojot resursu
efektīvas izmantošanas principu. No ziņojuma nav saprotams, cik potenciāli
izmaksās LB uzraudzības. Pirmšķietami jau tagad, vadoties no ziņojumā esošās
informācijas var secināt, ka šie pakalpojumi ilgtermiņā būs dārgāki nekā esošās
uzraudzības izmaksas PTAC. Pie kam jāņem vērā, ka LB kompetence patērētāju
tiesību aizsardzībā jāveido no jauna un faktiski būs vēl viena institūcija, kas
līdzās PTAC nodrošinās šo funkciju. Tas radīs papildus izmaksas.
Ņemot vērā minēto, no juridiskā skatpunkta secināms, ka patērētāju kreditēšanas
uzraudzības un patērētāju tiesību aizsardzības nodošana LB rada būtiskus riskus
tiesiskajai drošībai, valsts pārvaldes atbildībai un efektīvai patērētāju tiesību
aizsardzībai. Tāpat arī nav skaidri finansiālie ieguvumi no efektīvas valsts
pārvaldes nodrošināšanas viedokļa. Līdz ar to aicinām saglabāt šīs funkcijas
PTAC kompetencē un risināt identificētās uzraudzības koordinācijas problēmas
ar vairāk tiesiski līdzsvarotiem instrumentiem.

-