Atzinums

Par: 2.6. Pilnveidot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantā ietverto regulējumu par pašvaldību profilakses darbu ar bērniem.

Iebildums: 
Pašvaldību profilakses darba pilnveide ar bērniem ir nepieciešama, taču tās praktiska īstenošana bez skaidriem kritērijiem un juridiskas aizsardzības speciālistiem var kļūt neefektīva vai pat problemātiska. Lai gan mērķis ir sākt darbu ar bērnu un viņa ģimeni pirms prettiesiskas rīcības izdarīšanas, nav noteikts, kā identificēt šādu situāciju un kādos gadījumos pašvaldībai būtu jāiesaistās. Nav izstrādāta metodoloģija, kas objektīvi noteiktu riska apstākļus, un pašvaldībai nav iespēju un pilnvaru uzraudzīt visas ģimenes.

Sociālie dienesti daudzviet Latvijā jau šobrīd saskaras ar nepietiekamu kapacitāti, kas apgrūtina preventīvo darbu, savukārt bez skaidra regulējuma institūciju sadarbībā un informācijas apritē atbalsta sniegšana var būt novēlota un neefektīva. Ja profilakses sistēma nebalstīsies uz skaidriem kritērijiem un brīvprātīgu sadarbību, pastāv risks, ka sociālās institūcijas tiks uztvertas kā represīvs mehānisms, kas stigmatizē ģimenes un attur tās no palīdzības meklēšanas. Vienlaikus sociālo pakalpojumu sniedzēji var baidīties ziņot par bērna risku prettiesiskai rīcībai, jo pašlaik normatīvajos aktos nav paredzēta tiesiskā aizsardzība speciālistiem, kuri identificē un ziņo par šādiem gadījumiem. Tas var radīt situāciju, kurā riska faktori tiek ignorēti vai sociālās korekcijas darbs tiek veikts tikai formāli, lai izvairītos no iespējamām sūdzībām vai juridiskas atbildības.

Lai profilakses sistēma būtu efektīva, nepieciešams skaidri noteikt pašvaldību rīcības mehānismu, precīzi definēt institūciju sadarbību un informācijas aprites kārtību, kā arī nodrošināt tiesisko aizsardzību speciālistiem, kuri identificē un ziņo par bērniem riska situācijās. Profilakses pasākumiem jākoncentrējas uz savlaicīgu atbalstu ģimenei, vienlaikus saglabājot līdzsvaru starp palīdzību un sociālās korekcijas pasākumiem, lai bērnam nodrošinātu pilnvērtīgas attīstības iespējas un sabiedrība būtu pasargāta no iespējamās prettiesiskas rīcības.

Uzlabota redakcija: Pilnveidot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantā noteikto pašvaldību profilakses darbu, nosakot skaidrus kritērijus, pašvaldību rīcības mehānismus, institūciju sadarbību un speciālistu tiesisko aizsardzību, lai darbs ar bērnu un viņa ģimeni tiktu uzsākts savlaicīgi, balstoties uz objektīviem riskiem un nodrošinot efektīvu atbalstu.

-

Par: 2.4. Izstrādāt rīcības algoritmu darbā ar bērniem, kas nav sasnieguši 14 gadu vecumu un ir veikuši smagus vai sevišķi smagus noziedzīgus nodarījumus.

Iebildums: 
Pašlaik plānā paredzētā rīcības algoritma izstrāde darbam ar bērniem, kuri nav sasnieguši 14 gadu vecumu un ir veikuši smagus vai sevišķi smagus noziedzīgus nodarījumus, nav iespējama, jo nav skaidri definēts mehānisms, kā Valsts policija šādos gadījumos nodod bērnu pašvaldības aprūpē pēc atteikuma uzsākt kriminālprocesu. Nav noteikts, kā bērns nonāk pašvaldības gādībā, kā tiek organizēts viņa tālākais atbalsts un kādas tieši institūcijas ir atbildīgas par konkrētiem soļiem.

Likuma “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” 4. panta 3.1punkts jau paredz, ka audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus iespējams piemērot bērniem, kuri izdarījuši Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, bet nav sasnieguši 14 gadu vecumu, un attiecībā uz kuriem procesuāli pilnvarota amatpersona pieņēmusi lēmumu atteikt kriminālprocesa uzsākšanu un nosūtījusi materiālus resoriskai pārbaudei. Tas nozīmē, ka šāda veida jautājumu risināšana jau normatīvi iespējama un piemērojama no 11 gadu vecuma, tomēr bērniem, kas jaunāki par 11 gadiem, būtu nepieciešama cita veida pieeja.

Ņemot vērā bērnu vecumu un uztveres īpatnības, vienota tipveida algoritma izstrāde nebūtu efektīva, jo katrs gadījums ir individuāls un prasa pielāgotu rīcības modeli. Šādos gadījumos būtu nepieciešams nodrošināt krīzes intervences pakalpojumu vai piesaistīt Bērnu aizsardzības centru, kas varētu izvērtēt bērna vajadzības un koordinēt piemērotus sociālās korekcijas pasākumus. Tikai pēc šo pakalpojumu un iestāžu piesaistes būtu iespējams veidot konkrētu rīcības plānu.
Nav arī skaidrs, kā tiek organizēta sadarbība starp Valsts policiju un citām institūcijām šāda pārkāpuma konstatēšanas gadījumā. Pēc atteikuma uzsākt kriminālprocesu bērns faktiski tiek “nodots” pašvaldības gādībā, taču nav noteikts, kādā veidā šis process tiek īstenots un kā tiek nodrošināta viņa turpmākā uzraudzība. Nepastāv skaidrs mehānisms, kādā veidā pašvaldība pārņem atbildību par bērnu un kā tiek organizēts sociālās korekcijas darbs.

Lai nodrošinātu efektīvu sistēmu, nepieciešams precīzi definēt institūciju lomas un sadarbības mehānismu, nosakot, kā tiek pieņemts lēmums par bērna tālāko uzraudzību un kā notiek informācijas apmaiņa starp Valsts policiju, pašvaldību un citām iesaistītajām iestādēm. Tāpat jāparedz, ka bērniem, kas jaunāki par 11 gadiem, būtu piemērojami nevis audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi, bet gan specializēti krīzes intervences mehānismi, kas nodrošina nepieciešamo atbalstu un rehabilitāciju. Bez skaidras tiesiskās bāzes un precīza rīcības mehānisma šī norma būs deklaratīva un praktiski neīstenojama.

-

Par:
4.3. Atbilstoši pastāvošām problēmām un esošai situācijai, pašvaldībās izstrādāt likumpārkāpumu prevencijas plānus.

Priekšlikums:
Papildināt 4.3. apakšpunkta esošo redakciju:
Balstoties uz datiem par esošo situāciju pašvaldībā un pastāvošajām problēmām, izstrādāt likumpārkāpumu prevencijas plānus.      

-

Par: 4.1. Regulāra situācijas par nepilngadīgo noziedzības stāvokli, noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem, kā arī noziedzības novēršanas problēmām, apzināšana un analīze. 

Priekšlikums:
Papildināt 4.1. apakšpunkta esošo redakciju:
Regulāra situācijas par nepilngadīgo noziedzības stāvokli, noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem, kā arī noziedzības novēršanas problēmām, apzināšana, analīze   un katras pašvaldības informēšana par situāciju konkrētajā pašvaldībā.

4.3. apakšpunktā norādīts, ka pašvaldībām jāizstrādā likumpārkāpumu prevencijas plāni, ko mērķtiecīgi būtu izstrādāt pamatojoties uz datiem, jo līdz šim dažādu pašvaldības iestāžu saņemtie dati par bērniem, kas veikuši noziedzīgus nodarījumus vai bērniem, kas cietuši no noziedzīgiem nodarījumiem ir nepilnīgi un sadrumstaloti. Publiski pieejami ir dati par vispārējo situāciju valstī šajā jomā. Šādu datu analīzi būtu nepieciešams veikt regulāri, nevis 1 reizi gadā publiskajā pārskatā.        

-