Atzinums

Likumprojekta 1.pantā izteiktais Likuma 1.panta otrās daļas 8)punkts paredz, ka " “teroristisks saturs” atbilst regulā 2021/784 lietotajam terminam.” Likumprojekta anotācijā skaidrots, kas tiek uzskatīts par teroristisku saturu Regulas izpratnē. Vēršam uzmanību, ka Regulas 2.panta 7.punktā ietvertā "teroristiska satura" definīcija ietver atsauci uz  nodarījumiem, kuri minēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. marta Direktīvas (ES) 2017/541 par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI (turpmāk - Terorisma direktīva)  3. panta 1. punkta a)–i) apakšpunktā. Vēršam uzmanību, ka Eiropas Savienības direktīvu normas netiek piemērotas tieši, bet tiek ieviestas valsts tiesību sistēmā, tās pārņemot nacionālajos normatīvajos aktos. Konkrētās Terorisma direktīvas tiesību normas pārņemtas Krimināllikuma 79.1 pantā "Terorisms" (normas pārņemtas ar 2018. gada 26. aprīļa likumu "Grozījumi Krimināllikumā").
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam izvērtēt likumprojekta 1.pantā izteikto Likuma otrās daļas 8) punktu, un nepieciešamības gadījumā to precizēt, ietverot atsauci uz attiecīgo Latvijas tiesību normu, kurā noteikta atbildība par Terorisma direktīvas 3.panta 1.punkta a)-i) apakšpunktos minētajiem nodarījumiem. 
Kā jau minējām iepriekš, atsevišķos izņēmuma gadījumos ir pieļaujama regulu normu inkorporēšana nacionālajos tiesību aktos ar mērķi nodrošināt personu tiesības saņemt tiem adresētu saskaņotu un labi uztveramu tiesību aktu.
 

-

Likumprojekta 1.pantā izteiktais Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma (turpmāk - Likuma) 1.panta otrās daļas 6) punkts paredz, ka “mitināšanas pakalpojumu sniedzējs” atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 29. aprīļa Regulā (ES) 2021/784 par vēršanos pret teroristiska satura izplatīšanu tiešsaistē (turpmāk - Regula) lietotajam terminam. Vēršam uzmanību, ka Regulas 2.panta 1.punktā ietvertā "mitināšanas pakalpojuma sniedzēja" definīcija ietver atsauci uz  Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvas (ES) 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (turpmāk – Informācijas pakalpojumu direktīva) 1. panta b) punktā definēto pakalpojumu sniedzējiem.
Vēršam uzmanību, ka Eiropas Savienības direktīvu normas netiek piemērotas tieši, bet tiek ieviestas valsts tiesību sistēmā, tās pārņemot nacionālajos normatīvajos aktos. Līdz ar to Likumprojekta 1.pantā izteiktais Likuma otrās daļas 6) punktā minētais termins šobrīd Latvijas tiesību izpratnē nav viennozīmīgi skaidrs, jo netieši satur atsauci uz Informācijas pakalpojumu direktīvu.
Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt minētā termina definīciju un to precizēt, skaidri norādot uz terminiem un tiesību normām, ar kurām Latvijas tiesību aktos tiek pārņemts Informācijas pakalpojumu direktīvas 1.panta b) punkts. 
Papildus informējam, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 288.pants satur tai skaitā aizliegumu pārrakstīt un interpretēt regulu normas dalībvalstu nacionālajos tiesību aktos. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka, gadījumos, ja regula prasa tās piemērošanai nepieciešamu nacionālā tiesību akta pieņemšanu, izņēmuma gadījumos tomēr var tikt pieļauta regulu teksta daļu inkorporēšana nacionālajos tiesību aktos. Šāds gadījums var tikt pamatots vienīgi ar indivīdu interesēm saņemt tiem adresētu saskaņotu un labi uztveramu tiesību aktu, un regulu tiešā piemērojamība nepieļauj citus izņēmumu. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā un ņemot vērā Regulā ietvertās atsauces uz Eiropas Savienības direktīvām, ir pieļaujama atsevišķu Regulas tiesību normu inkorporēšana likumprojektā.

 

Likumprojektā izteiktā Likuma 18. pants nosaka iestāžu kompetenci Regulas piemērošanā.
Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Regulas 12.panta 1.punktu, katra dalībvalsts norīko iestādi vai iestādes, kuras ir kompetentas: a) izdot izņemšanas rīkojumus, ievērojot 3. pantu; b) pārbaudīt izņemšanas rīkojumus, ievērojot 4. pantu; c) uzraudzīt konkrētu pasākumu īstenošanu, ievērojot 5. pantu; d) uzlikt sodus, ievērojot 18. pantu. Savukārt Regulas 12.panta 2.punkts noteic, ka katra dalībvalsts nodrošina, ka 1. punkta a) apakšpunktā minētajā kompetentajā iestādē tiek norīkots vai izveidots kontaktpunkts, kas nodarbojas ar precizējumu pieprasījumiem un atgriezenisko saikni attiecība uz minētās kompetentās iestādes izdotiem izņemšanas rīkojumiem.
Kompetento iestāžu atsevišķi uzdevumi konkretizēti arī citās Regulas normās, kas nav tieši minētas 12.panta 1.punktā (piemēram, saskaņā ar Regulas 6.punkta 2.punktu kompetentā iestāde noteiktos gadījumos var pieprasīt teroristisko saturu glabāt ilgāk, nekā šajā Regulas punktā minētie seši mēneši; Regulas 8.panta 1.punkts paredz kompetento iestāžu pienākumu publicēt gada pārredzamības ziņojumus; Regulas 11.panta 3.punkts paredz kompetentās iestādes tiesības pagarināt termiņu, kurā neizpauž izņemšanas rīkojumu; utt.)
Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta un tā anotācijas kopumā, ņemot vērā, ka Regulas izpratnē likumprojektā tiek noteiktas divas kompetentās iestādes, kā arī atsevišķos gadījumos kompetenci tiek plānots noteikta tiesai, nav viennozīmīgi skaidrs iepriekš minētais kompetences sadalījums.
Ievērojot minēto, lūdzam likumprojekta anotācijā detalizētāk (sniedzot atsauci uz konkrētām Regulas vienībām) skaidrot iestāžu pilnvaras Regulas piemērošanā. Ja nepieciešams, lūdzam precizēt arī likumprojektā izteikto Likuma 18.pantu.
Tāpat vēršam uzmanību, ka nosakot likumprojektā kompetenci atbilstoši Regulas 12. panta 1.punktam, nepieciešams tiesiskās skaidrības un noteiktības nolūkos papildināt attiecīgās atsauces uz Regulu, norādot konkrētos 12.panta 1.punkta apakšpunktus. Vēršam uzmanību, piemēram, ka no likumprojekta un tā anotācijas kopumā izriet, ka Regulas 12.panta 1.punkta a)-c) apakšpunktos minētos uzdevumus pildīs Valsts drošības dienests, savukārt d) apakšpunktā – Valsts policija.
 

-

Lai veicinātu tiesību sistēmai atbilstošu un savstarpēji koordinētu grozījumu izdarīšanu Administratīvās atbildības likumā un nozaru likumos saistībā ar administratīvās atbildības jautājumiem, ar tieslietu ministra 2021. gada 22. janvāra rīkojumu Nr. 1-1/18 ir izveidota Administratīvās atbildības likuma pastāvīgā darba grupa. Tieslietu ministrija vairākkārt ir aicinājusi ministrijas tiesību aktu projektus, kas saistīti ar administratīvās atbildības jautājumiem, pirms to izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē nosūtīt Tieslietu ministrijai izvērtēšanai Administratīvās atbildības likuma pastāvīgajā darba grupā (elektroniskā pasta adrese: aal@tm.gov.lv). Tiesību akta projektam pievienojama arī anotācija un viegli uztverams spēkā esošā un paredzētā regulējuma salīdzinājums (sk., piemēram, Tieslietu ministrijas 2021. gada 29. aprīļa vēstule Nr. 1-13/1992).

Līdz ar to, ja projektā tiks saglabāts administratīvās atbildības regulējums, lūdzam projektu un projekta anotāciju, kurā ietverts šajā atzinumā minētajiem kritērijiem atbilstošs skaidrojums, vispirms nosūtīt izskatīšanai Administratīvās atbildības likuma pastāvīgajai darba grupai.
 

-

Likumprojektā izteiktā 18. panta trešā daļa paredz, ka "Regulas 2021/784 12. panta 1. punktā noteiktā kompetence piemērot sodus ir Valsts policijai".

Pirmkārt, paredzētais regulējums nav redakcionāli veiksmīgs. Minētā regulas vienība būtībā "nenoteic kompetenci", tā noteic pienākumu dalībvalstīm norīkot attiecīgas iestādes.

Otrkārt, iestāde, kuras kompetencē būs piemērot sodus (šajā regulā lietotajā izpratnē), būs atkarīga no tā, kāda veida ietekmēšanas līdzeklis par konkrētu pārkāpumu būs paredzēts Latvijas tiesību sistēmā. Pastāv iespēja, ka ne visi šie pasākumi būs uzskatāmi par sodiem Latvijas tiesību sistēmas izpratnē vai ka tie visi būtu jāpiemēro tieši Valsts policijai.

Treškārt, ciktāl tas attiecas uz administratīvo atbildību, tad šāda redakcija neatbilst administratīvās atbildības regulējuma veidošanas principiem nedz strukturāli, nedz saturiski.

Administratīvo sodu, kas paredzēts nozaru likumos, var piemērot konkrētu Administratīvās atbildības likuma 115. panta pirmajā daļā minēto iestāžu amatpersonas. Izstrādājot regulējumu ar jauniem administratīvajiem pārkāpumiem, vienlaikus ir nepieciešams paredzēt regulējumu par to, kuras iestādes amatpersonas piemēros attiecīgo administratīvo sodu. Šāds regulējums par kompetentajām iestāžu amatpersonām administratīvo sodu piemērošanai jāietver atsevišķā likuma pantā (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 63. lpp.). Atkarībā no pārkāpumu skaita un likuma struktūras, regulējumu par kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā dažkārt varētu ietvert arī atsevišķā panta, kas paredz administratīvo atbildību, daļā.

Regulējumu par administratīvajiem pārkāpumiem nozaru likumos izstrādā vienveidīgi, ievērojot normatīvo aktu projektu izstrādes prasības un pastāvošo praksi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 58. lpp.). Likuma vienība, kas regulē kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā, noformējama, piemēram, šādi: "Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma [vienībā] minēto pārkāpumu veic Valsts policija."

Ievērojot minēto, lūdzam svītrot likumprojektā izteikto 18. panta trešo daļu un atbilstoši noteikt kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā. Kā paraugu, lai noformētu kompetences administratīvā pārkāpuma procesā regulējumu, var izmantot, piemēram, Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā V nodaļu. Iestāde, kura būs kompetenta piemērot sodus, ciktāl tas attiecas uz administratīvo atbildību, tad izrietēs no administratīvās atbildības regulējuma. Tā atsevišķi nav jānorāda.
 

-

Valsts drošības dienesta izdotā rīkojuma vai pieņemtā lēmuma pārsūdzība šī panta pirmajā un otrajā daļā pakalpojuma sniedzējam un satura sniedzējam paredzēta administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 76. panta otro daļu administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. 
No likumprojekta redzams, ka šajā gadījumā pārsūdzības process uzreiz tiek noteikts tiesā, taču likumprojekta anotācijā nav izvērtējuma un argumentu, kāpēc Valsts drošības dienesta izdotais rīkojums sākotnēji tomēr netiek apstrīdēts Iekšlietu ministrijā un tikai tad tiesā. Līdz ar to,  apstrīdēšanas process šajā gadījumā būtu uzsākams tiesā.

Anotācijas 5. lpp. norādīts, ka tiesas lēmums, kas pieņemts saskaņā ar likumprojektā izteiktā Likuma 19. panta pirmo vai otro daļu, nav pārsūdzams, kas liek secināt, ka pārsūdzība iespējama tikai administratīvajā rajona tiesā un šis lēmums ir galīgs. Savukārt likumprojektā izteiktā Likuma 19. panta pirmajā un otrajā daļā norādīts, ka pārsūdzības process notiek administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā, attiecīgi secināms, ka tiesas lēmumu tomēr varēs pārsūdzēt.
Ņemot vērā minēto, precizējams likumprojekts un anotācija, paredzot tajā vienotu un skaidri noteiktu pārsūdzēšanas kārtību.

Tiesas kompetencē neietilpst šāda glabāšanas termiņu un kārtības izvērtēšana, tas skar Valsts drošības dienesta kompetenci. Norādāms, ka Valsts drošības dienestam kā kompetentajai iestādei, kas kontrolē teroristiskā satura izņemšanu no interneta, kā arī nepieciešamības gadījumā ziņo policijai par terorisma draudiem, attiecīgi būtu izvērtējams, vai un cik ilgi glabājama šāda informācija. Arī Regulas 6. panta 2. punkts paredz, ka šo termiņu un kārtību var noteikt kompetentā iestāde, Latvijas gadījumā Valsts drošības dienests. Ņemot vērā minēto, likumprojektā izteiktajā Likuma 19. panta trešajā daļā tiesa aizstājama ar Valsts drošības dienestu.

 

-

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 16. panta ceturto daļu maksimālais naudas sods fiziskajām personām ir 400 naudas soda vienību, bet juridiskajām personām – 4000 naudas soda vienību. Administratīvās atbildības likuma 16. panta piektā daļa piešķirt tiesības paredzēt arī lielāka apmēra procentuālu naudas sodu likumos īpaši paredzētos gadījumos sodu par pārkāpumiem finanšu, muitas un nodokļu jomā vai valsts regulēto sabiedrisko pakalpojumu nozarēs. Savukārt saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 16. panta sesto daļu maksimālais naudas soda apmērs fiziskajām un juridiskajām personām ar likumu noteiktajā administratīvā soda sankcijā drīkst tikt pārsniegts, ja lielāka naudas soda nepieciešamība ir noteikta Latvijas Republikai saistošā starptautiskajā tiesību aktā.

Likumprojektā izteiktajā Likuma 20. panta otrajā daļā ir paredzēta iespēja piemērot naudas sodu apjomā līdz 4 % no mitināšanas pakalpojumu sniedzēja kopējā apgrozījuma iepriekšējā saimnieciskajā gadā. Lai arī šāda apmēra naudas soda nepieciešamība ir paredzēta regulā 2021/784, lūdzam izvērtēt tās atbilstību iepriekš minētajam Administratīvās atbildības likuma regulējumam un projekta anotācijā argumentēti norādīt pamatojumu, kāpēc šajā gadījumā ir pieļauta atkāpe no naudas soda vispārīgā maksimālā apmēra.
 

-

Likumprojektā izteiktajā Likuma 20. pantā nav paredzami soda piemērošanas noteikumi. Šāds regulējums jau ir vispārīgi ietverts Administratīvās atbildības likuma 19. panta otrajā daļā. Līdz ar to regulā ietvertā prasība ir īstenojama, izmantojot spēkā esošo regulējumu. Turklāt soda piemērošanas noteikumus nav pieļaujams iekļaut projektā (nozares likumā). Projektā var paredzēt tikai administratīvos pārkāpumus, par tiem piemērojamos sodus un amatpersonu kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā iestādē (Administratīvās atbildības likuma 2. panta trešā daļa), administratīvo sodu veidus un to piemērošanas noteikumus noteic Administratīvās atbildības likums (Administratīvās atbildības likuma 2. panta otrā daļa).

Tas pats attiecas uz naudas soda samaksas termiņa regulējumu. Naudas soda izpildi regulē Administratīvās atbildības likuma C daļa. Sodu izpildes regulējumu nedrīkst iekļaut projektā.

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 26. panta otro daļu, ja par administratīvo pārkāpumu ir piemērots administratīvais sods, taču administratīvais pārkāpums turpinās un netiek pārtraukts, administratīvo sodu par administratīvā pārkāpuma turpināšanu piemēro pēc tam, kad ir pagājis saprātīgs laiks administratīvā pārkāpuma pārtraukšanai. Pieņemot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, ja nepieciešams, amatpersona informē pie atbildības saucamo personu par saprātīgu termiņu pārkāpuma pārtraukšanai (Administratīvās atbildības likuma 156. pants). Līdz ar to termiņu pārkāpuma novēršanai jau ir iespējams noteikt saskaņā ar spēkā esošo regulējumu, kā arī šādu regulējumu nav pieļaujams iekļaut nozares likumā.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt grozāmā likuma 20. pantu un nošķirt jautājumus, kurus var regulēt tikai Administratīvās atbildības likums, un jautājumus, kurus pieļaujams regulē nozares likumos, tostarp šajā projektā.
 

-

Likumprojektā izteiktā Likuma 20. pantā administratīvie pārkāpumi ir definēti, izmantojot tikai atsauces uz attiecīgajām Regulas vienībām. Tā kā šajā pantā ir  paredzēta administratīvā atbildība, tad pārkāpumi definējami, ievērojot  administratīvo pārkāpumu tiesībās un sodu tiesībās kopumā valdošos principus un kritērijus.

Atbildību noteicošas normas nevar atzīt par neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties uz citām tiesību normām vai normatīvajiem aktiem (sal. Satversmes tiesas 19.02.2021. sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 15. punkts). Izmantojot blanketo normu, likumdevējs formulē vispārinātu pazīmi, kas kopā ar citās normās noteikto šīs pazīmes detalizāciju veido pārkāpumu. Tomēr jāievēro, ka arī blanketā norma definē visas pārkāpuma pazīmes, vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citas normas (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 95.-96. lpp.).

Līdz ar to, nosakot administratīvo pārkāpumu, ir jānorāda visas šī pārkāpuma pazīmes pat tad, ja izmanto atsauces uz konkrētām regulas vienībām. Vārdi "pienākuma nepildīšanu vai neizpildi attiecīgajā termiņā" nekonkretizē pārkāpuma pazīmes, turklāt "neizpilde attiecīgajā termiņā" būtībā jau ietilpst "pienākuma nepildīšanā". Tāpat minētajās regulas vienībās pienākumi ir noteikti dažādā detalizācijas pakāpē, dažkārt tie pārklājas vai tiek atkārtoti, līdz ar to var būt sarežģīti identificēt konkrētu pārkāpumu. Tiesību normām, kas noteic administratīvo atbildību, jābūt skaidrām, saprotamām un paredzamām. Regula 2021/784 noteic pienākumu dalībvalstīm paredzēt "noteikumus par sodiem", līdz ar to administratīvās atbildības regulējums izstrādājams atbilstoši Latvijas tiesību sistēmā pastāvošajām prasībām.

Lai tiktu saglabāta administratīvā atbildība kā vienota sistēma, iespējami jānodrošina vienādas pārkāpumu definēšanas prasības (tostarp detalizācijas pakāpe), sabalansēta sodu bardzība par līdzīga smaguma pārkāpumiem, kā arī jānovērš pārkāpumu dublēšanās, kad dažādos likumos tiek ierakstīti līdzīgi vai pat vieni un tie paši pārkāpumi (Kūtris G. Administratīvās atbildības reforma: būtiskākie jauninājumi. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52). Šāda pieeja vienlaikus ļauj izvairīties no neapzinātām vērtējuma pretrunām, proti, pārkāpuma vērtējuma likumdevēja skatījumā atšķirības no pārkāpuma sabiedriskā novērtējuma (sal. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 161. lpp.). Citstarp vērtējuma pretrunas var radīt dažādu tiesisko līdzekļu izmantošana, lai aizsargātu līdzvērtīga svarīguma tiesiskās intereses (piemēram, vienā gadījumā izmantoti civiltiesiskie vai vispārīgie administratīvi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, citā – paredzēta administratīvā atbildība).

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projektu atbilstoši administratīvo pārkāpumu definēšanas prasībām.

Vienlaikus izvērtējama projektā paredzēto pārkāpumu atbilstība administratīvās atbildības un kriminālatbildības sistēmai Latvijā. Piemēram, administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā (turpmāk – Administratīvo sodu likums) 3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā). Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). Tāpat jāpievērš uzmanība krimināltiesiskajam regulējumam. Piemēram, Krimināllikuma 272. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai, ja to izdarījusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt ziņas valsts institūcijai.

Līdz ar to vispirms jāidentificē visi iespējamie likumprojektā izteiktajā 20. pantā minētie regulas pārkāpumi (prettiesiskā rīcība) un jāizvērtē, vai par tiem jau nav paredzēta administratīvā atbildība vai kriminālatbildība.
 

-

Administratīvā procesa likuma 185. panta pirmā daļa paredz, ka pieteikuma iesniegšana tiesā aptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā, izņemot šī panta ceturtajā daļā minētajos gadījumos, kur ir paredzēts, ka citos likumos var būt noteikts, ka pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 185. panta piektā daļa paredz, ka šī panta ceturtajā daļā minētajos gadījumos, kad pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību, pieteicējs var lūgt tiesu, motivējot lūgumu, apturēt administratīvā akta darbību, izņemot šī panta ceturtās daļas 8. punktā minēto gadījumu un citus likumā noteiktos gadījumus. No minētā izriet, ka citos likumos var tikt noteikts, ka pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību un ka pieteicējs nevar lūgt tiesu lemt par administratīvā akta darbības apturēšanu, taču šāda regulējuma noteikšanai ir jābūt pamatotai. Tiesības lūgt apturēt administratīvā akta darbību ir viens no Administratīvā procesa likumā nostiprinātajiem pagaidu aizsardzības mehānismiem. Pagaidu aizsardzība administratīvajā procesā piemērojama tad, ja pieteikums atzīstams par pirmšķietami pamatotu un ir pamats uzskatīt, ka citādi personas tiesībām vai tiesiskajām interesēm tiks nodarīts būtisks kaitējums vai personai tiks nodarīti zaudējumi, kuru novēršana vai atlīdzināšana pēc tiesas sprieduma būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 29. jūnija lēmumu lietā Nr. SKA-1320/2018 9. punktu). Ņemot vērā minēto, ir rūpīgi izvērtējams likumprojekta 3. pantā ietvertajā Likuma 19. panta ceturtajā daļā paredzētais regulējums. Līdz ar to lūdzam izvērtēt šāda regulējuma samērīgumu, precizēt likumprojektu vai papildināt likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju) ar izvērstu pamatojumu.

-

Administratīvā procesa likuma 76. panta otrā daļa paredz, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. Saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 15. panta pirmajā daļā noteikto Valsts drošības dienests ir Iekšlietu ministrijas pārraudzības iestāde. Savukārt Ministru kabineta 2018. gada 18. decembra noteikumu Nr. 823 "Valsts drošības dienesta nolikums" 7. punkts paredz, ka Valsts drošības dienesta priekšnieka izdotos administratīvos aktus var apstrīdēt iekšlietu ministram, savukārt iekšlietu ministra lēmumus var pārsūdzēt tiesā. Līdz ar to vispārīgā kārtība paredz, ka Valsts drošības dienesta lēmumus vispirms apstrīd iekšlietu ministram. Vienlaikus normatīvajos aktos var noteikt citu apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas kārtību, pamatojot šādas kārtības noteikšanas nepieciešamību. Ņemot vērā minēto, lūdzam skaidrot likumprojekta anotācijā, kāpēc likumprojekta 3. pantā ietvertajā Likuma 19. panta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts, ka Valsts drošības dienesta lēmumus pārsūdz uzreiz administratīvajā rajona tiesā.
Vienlaikus lūdzam ņemt vērā, ka vispārīgas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu izriet no Administratīvā procesa likuma. Līdz ar to citos normatīvajos aktos nosakāms, kādā iestādē var apstrīdēt administratīvo aktu vai kurā tiesā var pārsūdzēt administratīvo aktu, nevis nosakāmas vispārīgas tiesības administratīvo aktu apstrīdēt un pārsūdzēt, tostarp, minot kādā iestādē vai tiesā.
 

-

Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka "Vienlaikus Regula 2021/784 neskar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES, par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (turpmāk – Direktīva 2010/13/ES). Attiecībā uz audiovizuālo mediju pakalpojumiem, kas definēti Direktīvas 2010/13/ES 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā, prevalē Direktīva 2010/13/ES."
Lūdzam papildināt anotāciju ar minētās informācijas skaidrojumu Latvijas tiesību kontekstā, proti, norādīt, kuros nacionālajos normatīvajos aktos pārņemti minēto dirketīvu noteikumi un kāda ir to būtība Regulas piemērošanas kontekstā.

-

Likumprojekta anotācijā skaidrots, kas tiek uzskatīts par teroristisku saturu Regulas izpratnē. Vēršam uzmanību, ka Regulas 2.panta 7.punktā ietvertā "teroristiska satura" definīcija ietver atsauci uz  nodarījumiem, kuri minēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. marta Direktīvas (ES) 2017/541 par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI (turpmāk - Terorisma direktīva)  3. panta 1. punkta a)–i) apakšpunktā. Ņemot vērā, ka Eiropas Savienības dirketīvu normas netiek piemērotas tieši, bet tiek ieviestas valsts tiesību sistēmā, tās pārņemot nacionālajos normatīvajos aktos, lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar informāciju par to, kādi nodarījumi Latvijas tiesību sistēmā atbilst Regulas 2.panta 7.punktā un attiecīgi Terorisma dirketīvas 3.panta 1.punkta a)-i) apakšpunktā minētajiem nodarījumiem.
Vēršam uzmanību, ka minētās Terorisma direktīvas tiesību normas pārņemtas Krimināllikuma 79.¹ pantā "Terorisms" (normas pārņemtas ar 2018. gada 26. aprīļa likumu "Grozījumi Krimināllikumā").



 

-

Likumprojektā 19. panta pirmajā un otrajā daļā norādīts, ka pārsūdzības process notiek administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā, attiecīgi secināms, ka tiesas lēmumu tomēr varēs pārsūdzēt. Ņemot vērā minēto, attiecīgi precizējams likumprojekts un anotācija, paredzot tajā vienotu un skaidri noteiktu pārsūdzēšanas kārtību.

Kā norādīts pie Likumprojekta, tiesas kompetencē neietilpst šāda glabāšanas termiņu un kārtības izvērtēšana, tas skar Valsts drošības dienesta kompetenci. Norādāms, ka Valsts drošības dienestam kā kompetentajai iestādei, kas kontrolē teroristiskā satura izņemšanu no interneta, kā arī nepieciešamības gadījumā ziņo policijai par terorisma draudiem, attiecīgi būtu izvērtējams, vai un cik ilgi glabājama šāda informācija. Arī Regulas 6. panta 2. punkts paredz, ka šo termiņu un kārtību var noteikt kompetentā iestāde, Latvijas gadījumā Valsts drošības dienests. Ņemot vērā minēto, 19. panta trešajā daļā “tiesa” aizstājama ar Valsts drošības dienestu un attiecīgi precizējams pamatojums.

 

-

Lūdzam projekta anotācijā iekļaut arī paredzēto pārkāpumu satura skaidrojumu, tostarp norādot korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēta administratīvā atbildība (resp., skaidrojums un norāde uz attiecīgo Regulas 2021/784 vienību).
 

-

Projekta anotācijā vairākkārt norādīts, ka ir veikts izvērtējums, vai sods ir samērīgs, iedarbīgs un atturošs. No projekta anotācijā ietvertās informācijas tas neizriet. Pat anotācijā esošais salīdzinājums ar dažādos citos likumos ietverto regulējumu, labākajā gadījumā varētu norādīt uz samērīguma vērtējuma aizmetņiem.  Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā un tiesību doktrīnā ir atklāts kritērija – samērīgas, atturošas un iedarbīgas sankcijas – saturs, kas ļauj izvērtēt iespējamo pasākumu atbilstību tiem (sk., piemēram: Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 575-618; Faure M. Effective, Proportional and Dissuasive Penalties in the Implementation of the Environmental Crime and Shipsource Pollution Directives: Questions and Challenges. European Energy and Environmental Law Review, 2010, p. 256-278; Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 80 et seq.). Šie kritēriji aptver ne tikai normatīvo regulējumu, bet arī piemērošanas praksi un citus tiesiskās sistēmas elementus kopumā. Tādējādi administratīvā atbildība pati par sevi arī automātiski negarantē, ka sankcijas būs efektīvas, atturošas un samērīgas.
 

-

Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.

Projekta anotācijā ir norādīts, ka "iedarbīgu, samērīgu un atturošu sodu noteikšanā vērā ņemti citos līdzīgu nozaru normatīvajos aktos paredzētie soda apmēri". Tomēr ir jāsalīdzina nevis nozares, bet konkrēti pārkāpumi (resp., nozīmīgs ir aizsargātais tiesiskais labums). Nav saskatāms, kā, piemēram, komerciālā paziņojuma izplatīšanas pārkāpums ir saistīts ar teroristiska satura izplatīšanas pārkāpumiem.

Turklāt projektā vienā likuma vienībā ir apvienota virkne dažādu pārkāpumu, kas ir pat krasi atšķirīgi pēc sava rakstura. Neskatoties uz to, pastāv iespēja piemērot identiskus soda veidus un soda apmēru. Lai arī nav izslēgta iespēja apvienot vienā likuma vienībā vairākus pārkāpumus, tomēr šiem pārkāpumiem jābūt līdzvērtīgiem. Praktiski tas nozīmē, ka sods ir nosakāms par katru iespējamo pārkāpumu atsevišķi un tad vērtējama iespēja apvienot līdzīga rakstura pārkāpumus, ja tas ir nepieciešams.

Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt projektā paredzētos pārkāpumus un precizēt skaidrojumu projekta anotācijā, kā arī par pārkāpumiem paredzēto soda veidu un apmēru, ja tas nepieciešams.
 

-

Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji: 1) administratīvā akta prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.). Kā norādījis Senāts, lietās par pienākuma nepildīšanu, kas ir uzlikts ar administratīvo aktu, šā pienākuma izpildi būtu jācenšas panākt, piemērojot Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus (piemēram, piespiedu naudu), nevis piemērojot administratīvo atbildību. Administratīvās atbildības piemērošana minētajos gadījumos neveido saturiski un loģiski vienotu procesu, tādējādi apdraudot tiesisko noteiktību un skaidrību (Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 15. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-946/2019 6. punkts).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību projektā paredzētajos gadījumos, projekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums.

Pirmšķietami daļu no projektā minētajiem pārkāpumiem varētu risināt ar administratīvā procesa līdzekļiem, daļa pārkāpumu attiecas uz privāttiesiskām attiecībām. Dažos gadījumos ir paredzēta administratīvā atbildība par administratīvā akta nepildīšanu. Šāds regulējums nav pieļaujams. Izņēmums varētu būt vien tad, ja regula skaidri pieprasa administratīvu sodu (Latvijas izpratnē) par administratīvā akta nepildīšanu. Par individuālo tiesību normu piemērošanas aktu pārkāpumiem sodu varētu piemērot tikai izņēmuma gadījumos un tam jābūt precīzi noteiktam likumā, tostarp jāietver tieša norāde uz individuālo tiesību normu piemērošanas aktu. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas praksē atzīts, ka vispārīga soda piedraudējuma sasaiste ar saturiski sīkāk neprecizētiem administratīvo aktu pārkāpumiem nav pietiekama, lai sodošo normu atzītu par pietiekami precīzu (piem., prasībām neatbilst "telekomunikācijas iekārtu ekspluatācija, pārkāpjot atļaujā paredzētos piešķiršanas nosacījumus"). Ja nav atbilstoša regulējuma likumā, tad iestādēm tiek piešķirta ļoti plaša rīcības brīvība, būtībā administratīvais akts nosaka, kas ir pārkāpums (nevis likumdevējs). Likumā noteiktajam pārkāpumam jāsatur papildu pazīmes, kas pietiekoši precīzi ierobežo rīcību, par kuru paredzēts soda piedraudējums. Interpretācijas ceļā jāspēj sasniegt pietiekami droša sodāmās rīcības ierobežošana. (Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 102. lpp.).

Tomēr jāievēro, ka Eiropas Savienības tiesību akti parasti tieši nenoteic, kāda veida sankcijas dalībvalstij ir jāparedz. Tādējādi ir iespējams pat kombinēt krimināltiesiskus, administratīvi tiesiskus vai civiltiesiskus pasākumus. Šādā gadījumā sankciju efektivitāte, samērīgums un preventīvā ietekme izvērtējama, ievērojot visu pasākumu kopumu (sal. Damjan M., Lutman K. Article 25. In: Collective Commentary about The New Package Travel Directive. Estoril: Estoril Higher Institute for Tourism and Hostel Studies, 2020, p. 529). Projekta anotācijā nav norādīts skaidrs pamatojums, ka Eiropas Savienības tiesību akti pieprasītu paredzēt tieši administratīvo atbildību. Tas, ka regulā ir sastopams termins "sodi" vai norāde uz "noteikumiem par sodiem, kuri var būt administratīvi sodi vai kriminālsodi", automātiski nenozīmē, ka šajā gadījumā izmantojama tikai administratīvā atbildība, bet nav pieļaujams izmantot citus administratīvi tiesiskus līdzekļus, pat ja to efektivitāte ir līdzvērtīga vai pat augstāka.
 

-

Likumprojekts paredz jaunu kompetenci tiesām, bet, ņemot vērā, ka regulējums ir jauns, attiecīgi nav datu, ko izvērtēt par noslodzes apjomu. Ņemot vērā minēto, šobrīd nav konstatējams iespējamās noslodzes pieaugums un attiecīgi nav iespējams sniegt novērtējumu, kā papildu kompetences noteikšana ietekmētu tiesu sistēmu kopumā. Vienlaicīgi norādāms, ka šī sadaļa ir attiecīgi precizējama, nevis izdarāms pieņēmums, ka tiesu noslodze būs nebūtiska.
 

-

Lūdzam precziēt likumprojekta 1.pantā minētās definīcijas, norādot konkrētas atsauces uz Regulas vienībām (attiecīgi, Regulas 2.panta 1., 2. un 7.punkts).

-

Lūdzam likumprojekta 1. pantā ietvertos terminus apvienot vienā punktā, ņemot vērā to, ka visi minētie termini atbilst vienā regulā lietotajiem terminiem. Tādējādi tiktu saglabāta vienveidīga pieeja Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma (turpmāk – Likums) teksta noformēšanā, skatīt, piemēram, Likuma 1. panta otrās daļas 1. un 2. punktu.

-

Aicinām precizēt 1.tabulas "C" aili, ņemot vērā, ka regulas nacionālajos tiesību aktos ievieš, nevis pārņem.

-