Atzinums

1.Noteikumu projektā tiek lietota neprecīza terminoloģija, kas rada riskus noteikumu projekta piemērošanai praksē. Šie termini ir attiecīgi jāprecizē atbilstoši intelektuālā īpašuma tiesībās vispārpieņemtajai terminoloģijai.
2. Noteikumu projekts cieš no loģikas un struktūras defektiem. Regulējuma noteikumu secība liedz tos strukturēti un loģiski piemērot. Pirmais, ir intelektuālā īpašuma radīšana. Kas notiek, kad zinātnieks vai zinātniece nonāk pie secinājuma, ka, iespējams, ir radīts intelektuālais īpašums? Šis ir pirmais solis. Šādā situācijā iespējama intelektuālā īpašuma radīšanas fakts ir jāziņo zinātniskās institūcijas atbildīgajai personai, kas parasti ir tehnoloģiju pārneses birojs. Šajā momentā var tikt noteikta atlīdzības izmaksa zinātniecei vai zinātniekam. Tehnoloģiju pārneses birojam jāizvērtē, vai attiecīgais intelektuālais īpašums 1) ir reģistrējams un līdz ar to ir iegūstamas intelektuālā īpašuma tiesības 2) vai to atstāt zinātniskā darbinieka rīcībā, nododot tiesības ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, tai skaitā reģistrēt uz sava vārda. Tikai tad, ja institūcija ir veiksmīgi iesniegusi pieteikumu reģistrācijai, var būt runa par komercializāciju. Tikai pēc intelektuālā īpašuma registrācijas, i.e. patenta granta vai augu šķirnes reģistrācijas, rodas tiesības uz intelektuālo īpašumu komercializācijas izpratnē.
3. Šobrīd noteikumu projektā tiek jaukti vairāki procesa aspekti. Pirmais, tiek jaukta intelektuālā īpašuma komercializācija un inovāciju, kurā šis intelektuālais īpašums ir inkorporēts, komercializācija. Līdz ar to rodas arī problēmas uz tādu prasību kā ekonomiskās ietekmes izvērtēšanu, jo pati intelektuālā īpašuma tiesību komercializēšana neļaus izvērtēt tādus parametrus, kādus šobrīd nosaka noteikumu projekts. Turklāt nav saprotams, vai tiek paredzēta tiesību vai inovāciju izvērtēšana. Inovāciju izvērtēšana lielākoties nebūs iespējama, jo intelektuālā īpašuma tiesību realizēšana kā tāda neietver fizisku tehnoloģiju, i.e., inovāciju komercializēšanu, bet gan paša intelektuālā īpašuma komercializaciju. Attiecīgi momentā, kad notiek intelektuālā īpašuma tiesību komercializācija var nemaz nebūtskaidra priekšstata par tā kā inovācijas tirgus perspektīvam (piemērs no pagātnes. Kad tika radīts internets, tā radītājiem nebija pat mazākās nojausmas, kā tas tālāk attīstīsies un kādus tirgus atvērs).
4. Iespējams, būtiskākais defekts noteikumu projektā ir tieši pats komercializācijas regulējums. Centrālais jautājums ir, kā tiek noteikta piedāvājuma cena. Šis tiek jaukts ar pašiem komercializācijas veidiem. Cenu brīvas ekonomikas apstākļos nosaka tirgus, piedāvājums un pieprasījums, vai konkrētu transakciju gadījumā pārrunas starp potenciālā darījuma dalībniekiem. Esošā redakcija neļauj komercializēt valsts intelektuālo īpašumu tā, kā tas tiek darīts brīva tirgus ekonomikas apstākļos. Šis apstāklis ir janovērš. Lai novērstu iespējamus riskus, kad sākotnējā cena tiek noteikta nepamatoti zema, ir iespējams izstrādāt modeļus piedāvājuma cenas noteikšanai. Rekomendējams izstrādāt vadlīnijas, kas nosaka šādu sākotnējās cenas noteikšanas ceļu un kontroles mehānismus bez tiešas iejaukšanās darījuma norisē, piemēram, nosakot kā vadošo komercializācijas veidu izsoles, kas vispār nav piemērotas tehnoloģiju pārnesei.
5. VII. Sadaļa par risku līmeni. Grūti izprast šāda regulējuma mērķi. Šāds regulējums riskē ar tehnoloģiju pārneses pārregulāciju, kas ir pretrunā gan ar Draghi ziņojumu1, gan Eiropas Savienības tehnoloģiju pārneses veicināšanas plāniem un Inovācijas Akta mērķiem.2 Lai veicinātu inovāciju vides attīstību Latvijā3, jānodrošina efektīva tehnoloģiju pārnese. Risku izvērtējums ir birokrātisks slogs zinātniskajām institūcijām. Risks ir, ka zinātnisko institūtu radītais intelektuālais īpašums parregulācijas dēļ netiks nodots industrijai, un valsts inovāciju attīstība līdz ar to paliks zaudētājos. Intelektuālajam īpašumam bez komercializācijas nav pienesuma valsts inovāciju videi vai iekšzemes kopproduktam. Tapēc risks ir nevis pati tehnoloģiju pārnese ar jaunuzņēmumiem, kuros zinātniskā institūcija ir dalībniece, bet gan tam, ka ar pārregulaciju tehnoloģiju pārnese tiek vai nu apgrūtināta vai pat padarīta par neiespējamu. Ieteikums noteikumu autoram izstrādāt šādu risku izvērtējumu attiecīgi VII. Nodaļas prasībām hipotētiskai intelektuālā īpašuma komercializācijai priešstata gūšanai par šo noteikumu lietderību un slogu.
6. Noteikumu projekts nav sasniedzis divus būtiskākos mērķus. Pirmais, atvieglot valsts zinātnisko institūciju intelektualā īpašuma komercializāciju. Otrais, atvieglot tādu jaunuzņēmumu veidošanu, kuru dalībniece ir valsts zinātniskā institūcija, kuras intelektuālais īpašums ir nodots šim jaunuzņēmumam. Šie divi mērķi ir centrāli, lai tehnoloģiju pārnese Lavijā funkcionētu optimāli. Vispārējā rekomendācija ir fokusēties uz ātru un precīzu risinājuma nodrošināšanu zinātnisko institūtu un universitāšu atbalstīšanai, nosakot, ka intelektuālā īpašuma komercializācija var tikt veikta izmantojot brīvā tirgus metodes, i.e., piedāvājumu, akceptu vai pretpiedāvājumu. Problēmajautājums ir pirmreizējā piedāvājuma cenas noteikšana. Šim ir izstrādāti modeļi, ko zinātniskās institūcijas izmanto, lai noteiktu intelektuālā īpašuma komercializācijas gatavību un vērtību. Šādu rekomendācijas tipa modeli var izstrādāt arī Latvija un noteikt ar vadlīnijām, nevis saistošu tiesību aktu. Otrs problēmjautājums ir zinātnisko institūciju jaunuzņēmumu radīšana. Šis ir visperspektīvākais modelis nozīmīga ekonomiskā pienesuma radīšanai valstij, tāpēc ir augsta prioritāte noteikt, kā šādus jaunuzņēmumus drīkst veidot zinātniskie darbinieki valsts zinātniskajos institūtos un universitātēs. Lai nebremzētu šādu jaunuzņēmumu veidošanu, tiek rekomendēts noteikt šādam regulējumam prioritāti un izstrādāt precīzu, strukturētu un minimālu regulējumu, kas nosaka, ka jaunuzņēmumu radīšana seko jebkuru uzņēmumu radīšanas principiem, ko regulē komercdarbības likums.
Papildu var būt nepieciešams regulējums administratīvajā likumā, kas atļauj valsts zinātniskajiem institūtiem un universitātītēm piedalīties komercdarbībā inovatīvajos 1 https://commission.europa.eu/document/download/ec1409c1-d4b4-4882-8bdd-3519f86bbb92_en?filen ame=The%20future%20of%20European%20competitiveness_%20In-depth%20analysis%20and%20rec ommendations_0.pdf Skatīt īpaši 244. lpp: “Pētījumu rezultātu komercializācija ir nepietiekama. Liela daļa pētniecības iestādēs iegūto zināšanu paliek komerciāli neizmantotas. Saskaņā ar Eiropas Patentu biroja (EPO) datiem tikai aptuveni trešdaļa no Eiropas universitāšu vai pētniecības un tehnoloģiju organizāciju reģistrētajiem patentētajiem izgudrojumiem tiek izmantoti komerciāli. ES uzņēmumi, īpaši MVU, nepietiekami izmanto iespēju oficiāli aizsargāt savas intelektuālā īpašuma tiesības (IET), kas bieži ir nepieciešams, lai konkurētu globālā mērogā. Tikai 9 % MVU ES pieder formālas IPR, piemēram, patenti, preču zīmes un dizainparaugi, salīdzinot ar vairāk nekā 55 % lielajiem uzņēmumiem. Tas daļēji saistīts ar sarežģītām un dārgām procedūrām, kas saistītas ar IPR pieteikumu iesniegšanu sadrumstalotās valstu sistēmās, kā arī ar pieredzes trūkumu un informētības nepietiekamību par IPR aizsardzības nozīmi.” 2 https://research-and-innovation.ec.europa.eu/strategy/support-policy-making/shaping-eu-research-and innovation-policy/european-innovation-act_en 3Latvija inovāciju indeksos ieņem pēdējās vietas. jaunuzņēmumos. Pārējo regulējumu vēlams rūpīgi pārdomāt un pārstrukturēt. Lietderīgi pārdomāt, vai ir nepieciešams kauzāls saistošs regulējums Ministru Kabineta noteikumu formā, vai arī ieteikuma rakstura vadlīnijas, kas nosaka, kā valsts zinātniskajām institūtiem un universitātēm ir jāizstrādā iekšējie noteikumi jaunuzņēmumu veidošanai un dalībai tajos. Rekomendācija ir noteikt vadlīnijas iekšējo noteikumu izstrādei nevis saistošu ministru kabineta noteikumu izstrādei. Rekomendācija ir noteikt ar Ministru Kabineta noteikumiem tikai absolūti nepieciešamo saistošo regulējumu, kamēr detaļas atstāt vadlīnijām. Kauzāls saistošs regulējums var nederēt visām valsts zinātniskajām institūcijām, jo dažāda veida intelektuālais īpašums prasa atšķirīgu pieeju. Šis fakts netiek ņemts vērā ar kauzālu vispārsaistošu pēc domāšanas principa “viens der visiem” veidots projekts. Turklāt šis noteikumu projekts rada bažas par pārregulāciju un ar to saistītajiem riskiem.

-

Visā noteikumu projektā ir neveiksmīga terminoloģijas lietošana. Šī terminoloģijas neprecizitāte daļēji izriet no tā, ka Zinātniskās darbības likums lieto terminoloģiju, kas netiek lietota intelektuālā īpašuma jomā. Šāda neprecīza terminoloģijas lietošana ne tikai sarežģī noteikumu projekta gramatisko skaidrību, bet arī rada iespējamas nelabvēlīgas sekas nākotnē, kur attiecībā uz vienu un to pašu tiesību objektu tiek lietoti atšķirīgi termini. Šādi termini ir: 1) tiesības uz intelektuālo rezultātu 2) tiesības uz zinātību 3) tiesības uz tehnoloģiju 4) rezultāta radītājs Intelektuālo rezultātu ir loģiski saukt par intelektuālo īpašumu. Ja tas nav intelektuālais īpašums, to nevarēs komercializēt, jo tam nebūs aizsardzības mehānisma, i.e., tiesību. Tiesības uz zinātību vieš risku to jaukt ar komercnoslēpumu. Ja zinātība (termins, kas, iespējams, radies tieši tulkojot no angļu valodas know-how) nav komercnoslēpums, tās komercializācija nebūs iespējama. Tiesības uz tehnoloģiju nav definēts ne ZDL, nedz arī noteikumu projektā. Parasti ar tehnoloģiju saprot fizisku, taustāmu īpašumu, pretstatu intelektuālajam īpašumam. Šāda tiesību objekta komercializācijas principi atšķiras no intelektuālā īpašuma komercializācijas principiem. Rekomendācija ņemt vērā un, vai arī piešķirt definīciju terminam “tehnoloģija” (iespējams šo definēt kā “visaptverošu” terminu, kas ietver visus šai tiesību aktā regulētos intelektuālā īpašuma veidus) vai izņemt šo terminu no noteikumiem, lai novērstu iespējamus pārpratumus. Nav ieteicams to saglabāt, ja ar to ir domāts fizisks īpašums. Termins “inovācija” tiek lietots Zinātniskās Darbības Likumā, saprotot ar to fizisku intelektuālā īpašuma inkorporāciju, piemēram, produktu. Rezultāta radītājs ir intelektuālā īpašuma radītājs, vai precīzāk, izgudrojuma, augu šķirnes vai zinātības radītājs. Zinātnieki un zinātnieces katru dienu rada rezultātus, taču ne visi šie rezultāti ir intelektuālais īpašums.

-

3. punkts „Valsts zinātniskā institūcija ir tiesīga komercializēt tiesību uz intelektuālo rezultātu“. Rekomendācija Izteikt šādā redakcijā „Valsts zinātniskā institūcija ir tiesīga komercializēt intelektuālo īpašumu.”

-

3.1. punkts nav atbilstošs realitātei. Kā ar projektiem, kuri veikti ar daļēju privāto finansējumu? Piemēram, Eiropas Savienības projektiem, kur konsorcijs un ieguldījums sastāv arī no industrijas vai filantropu ziedojumiem?

-

3.2. punktā lietota neatbilstoša terminoloģija - tiesības uz intelektuālā rezultāta komercializāciju - rekomendācija to aizstāt ar praksē un teorijā lietoto “tiesības uz intelektuālo īpašumu”.

-

4. punkts nenosauc visus iespējamos intelektuālā īpašuma komercializācijas veidus. Rekomendācija ir vai nu iekļaut visus komercializācijas veidus, ieskaitot, tiešu komercializāciju (gadījums, kad universitātes vai institūta jaunuzņēmums, kurā zinātniskajai institūcijai ir dalība, pats tieši komercializē intelektuālo īpašumu, kas iestrādāts produktā vai servisā), franšīzes, savstarpējās licences (cross-licence).

-

5. punkts. 1. Nav saprotams, vai finanšu ieguldījums no valsts zinātniskās institūcijas ir priekšnoteikums piekļuvei intelektuālajam īpašumam. Valsts institūcijai ir jābūt spējīgai nodot intelektuālo īpašumu jaunuzņēmumam arī bez atsevišķa finansējuma piešķiršanas. 2. Neprecīza terminoloģija - rekomendācija aizstāt „par tiesību uz intelektuālā rezultāta komercializācijas īstenošanu” ar „par intelektuālā īpašuma komercializāciju”. Rekomendācija izvērtēt šīs terminoloģijas lietošanu arī trupamākajos punktos un tās aizstāšanu ar precīzu, vispārpieņemtu terminoloģiju.

-

6. punkts var tikt ļaunprātīgi izmantots tehnoloģiju pārneses bloķēšanai. Kādi ir šie riski, kas var būt par iemeslu lēmumam par attiekšanos no komercializācijas?

-

14.1. punkts ir kritiski vērtējams. Ir sarežģīti, teju neiespējami pilnvērtīgi izvērtēt intelektuālā īpašuma ekonomisko ietekmi. Patentēts izgudrojums pats par sevi nav komercializējams produkts. Tas ir intelektuālais īpašums. Pirms tas nav iestrādāts komercializējamā produktā vai pakalpojumā, tādi aspekti kā potenciālais tirgus segmenta lielums un pieprasījums ir teju nenosakāmi, jo komercializējams tirgus objekts kā tāds var vēl nemaz neeksistēt. Tas pats attiecas arī uz finansiālo dzīvotspēju, ieņēmumiem un peļņu. Peļņu abstraktā līmenī vispār ir teju neiespējami noteikt. Daļa no šī punkta ir izpildāma tikai tad, ja konkrētais intelektuālais īpašums jau ir materializēts prototipā un tiek nodots zinātniskās institūcijas jaunuzņēmumam.

-

14.2.2. punkts - „novērtē, vai tiesības uz intelektuālo rezultātu rezultātā tiks radīts jauns vai būtiski uzlabots produkts gala saņēmējam”. „Tiesības uz intelektuālo rezultātu” ir mulsinoša terminoloģija. Ar to šeit būtu jāsaprot “tiesības uz intelektuālo īpašumu”. Taču te rodas loģikas problēma, jo tiesības nerada jaunus produktus un neuzlabo jau esošos. Tos var uzlabot intelektuālā īpašuma implementēšana inovācijās.

-

14.2.3. punkta redakcija šobrīd nav izprotama. Iespējams, ka ar to ir domāts “intelektuālā īpašuma komercializācijas lietderība”. Taču tālākais paskaidrojums pēc būtības runā par komercializācijas barjerām. Alternatīvi, šeit ir domāts intelektuālais īpašums un tā attīstības barjeras, ar to domājot, piemēram, atkarību no citas patentētas tehnoloģijas, kur šādas situācijas gadījumā ir nepieciešama licence, lai attīstītu konkrēto tehnoloģiju. Ir jāņem vērā, ka šo noteikumu kontekstā var tikt skatīti divu veidu komercializācijas objekti Viens ir intelektuālais īpašums, kas ir reģistrēts (patentēts izgudrojums, reģistrēta augu šķirne). Otrs ir inovācija, kurā šis intelektuālais īpašums ir inkorporēts. Lasot noteikumu projektu, rodas iespaids, ka nav izpratne, kurs no šiem objektiem tiek adresēts. Tā ir kļūda, kas ir novēršama.

-

14.3. punkts. Nav saprotams, kas ir domāts ar „tiesības īstenošanas stratēģija“. Tāpat nav skaidrs, uz ko ir attiecināms “vai ir lietderīgums”. Ja intelektuālais īpašums nav attiecīgi nostiprināts, i.e., izgudrojums patentēts, augu šķirne reģistrēta vai zinātība aizsargāta ar komercnoslēpumu, tad nepastāv nekādas tiesības. Tiesības rodas tad, kad konkrētais intelektuālais īpašums atbilst likumā noteiktajām prasībām tā aizsardzībai. Ne katrs intelektuālais īpašums ir aizsargājams ar intelektuālā īpašuma tiesībām tādām, kā patentu, augu šķirņu tiesībām vai komercnoslēpumu aizsardzību. Līdz brīdim, kamēr tas nav aizsargāts, nekāda komercializācija arī nebūs iespējama, jo līdzko izgudrojums vai komercnoslēpums tiek izpausts, tas ir publiskajā telpā un nav vairs aizsardzības spējīgs. Tas nozīmē, ka jebkurš to var brīvi izmantot bez atlīdzības. Ja ar šo punktu ir domāts izvērtēt lietderību, vai radītais intelektuālais īpašums ir jāpatentē, jāreģistrē kā augu šķirne vai jāaizsargā kā komercnoslēpums, tad šim solim ir jābūt pašam pirmajam visā idejā par iespējamu komercializāciju. Pats intelektuālais rezultāts, kā šai noteikumu projektā tiek, iespējams, saukts intelektuālais īpašums, nedod nekādas ekskluzivitātes tiesības. Tādas attiecībā uz šo intelektuālo īpašumu tās ir jāiegūst. Un iegūšana attiecībā uz patentu un augu šķirni ir tā reģistrācija.

-

17. punkts nav pilnvērtīgs. Intelektuālā īpašuma tirgus cenu nosaka tirgus. Tas nozīmē, ka cenu nosaka darījumu pārrunu ceļā, kur tiek izteikts piedāvājums, kas attiecīgi tiek noraidīts, pieņemts vai tiek izteikts pretpiedāvājums. Šī brīža 17. punkta redakcija neļauj šādu brīvā tirgus ekonomikai raksturīgu intelektuālā īpašuma komercializāciju. Ir saprotams, ka ir vēlme noteikt aptuveno intelektuālā īpašuma vērtību. Tās noteikšanai ir attīstīti dažādi ekonomiskie modeļi. Lietojot šos modeļus, zinātniskā institūcija var nonākt pie loģiski pamatotas piedāvājuma vērtības. Ir iesējams šāda piedāvājuma noteikšanai kā palīglīdzekli lietot neatkarīgus vērtējumus, kas minēti 18.1. punktā, taču šādi vērtējumi nedrīkst tikt noteikti kā gala tirgus cena, kura tiek pieprasīta par licenci vai atsavināšanas gadījumā, kā intelektuālā īpašuma tiesību gala cenu. Šāda prakse neveicinās intelektuālā īpašuma tiesību komercializāciju, un nostādīs Latvijas inovatīvās zinātniskās institūcijas neizdevīgā situācijā, īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības likumprojektu - Innovāciju Aktu, kas prioritizē intelektuālā īpašuma komercializacijas veicināšanu, tai skaitā veicināt publiski finansētu pētījumu izmantošanu, stiprināt nozares un akadēmisko aprindu sadarbību un uzlabot intelektuālā īpašuma izmantošanu (piemēram, patentus kā finansējuma nodrošinājumu). Turklāt vērtību nenosaka ar izsoli, ar izsoli notiek pati komercializācija (šis attiecas arī uz 20. punktu). Jāņem arī vērā, ka komercnoslēpuma komercializēšana izsoles ceļā nav iespējama. Tāpat arī daudzi izgudrojumi papildus patentiem satur komercnoslēpumus, kuri arī nebūs komercializējami izsoles ceļā.

-

17.3. punktā minēta kompensācija. Nav īsti saprotams, kas ar to domāts. Ar kompensāciju tiesībās tradicionāli tiek saprasta naudas summa vai cita vērtība, ar kuru atlīdzina zaudējumus, kaitējumu vai izdevumus.

-

17.4. punkta praktiskā īstenošana nav izprotama. Ja zinātniskais institūts sadarbojas ar kādu uzņēmumu, to sadarbības līgums regulē tādus jautājumus kā kopīgi radītā intelektuālā īpašuma izmantošana. Rekomendācija šo punktu dzēst.

-

18. punkts ir izteikti kauzāls. Ir neskaitāmi veidi, kā tiek noteikta licences atlīdzība, to ir nepieciešams atstāt darījuma pušu kompetencē. Turklāt pats pants runā par komercializāciju kā tādu, kas iekļauj arī atsavināšanu. Atsavināšanas gadījumā tirgus cena nebūs procentu maksājumi no pārdošanas ienākumiem, atsavināšanas gadījumā tā ir vienreizēja summas izmaksa.

-

23. punkts. Intelektuālā īpašuma komercializācijai ir vairāki veidi, pamatveidi ir atsavināšana un licencēšana. Atkarībā no komercializācijas veida tiek arī noteikts atlīdzības veids. Piemēram, vienreizēja samaksa nav tipiska licenču līgumiem, tāpat kā periodiska samaksa nav piemērojama atsavināšanai. Turklāt šajā punktā uzskaitītie veidi nav izsmeļoši. Tas nozīmē, ka šis punkts var radīt problēmas praksē. Šādus jautājumus tiek rekomendēts noteikt ar vadlīnijām, kam ir ieteikuma raksturs.

-

24. punkts. Rekomendācija aizstāt “rezultāta radītājs” ar “inelektuālā īpašuma radītājs”. Tas pats attiecās arī uz šā termina lietojumu citos punktos.

-

24. punkts ir gramatiski un saturiski neveiksmīgs “Šajā kārtībā ietverams … 24.2. kārtību, kas nodrošina…”

-

24.1.1. punkts ir gramatiski nesaprotams, īpaši, attiecībā uz “jauns radīts” un punkta beigas “izmantojot valsts zinātniskās institūcijas vai darba uzdevumus”.

-

24.1.2. punkts ir neveiksmīgi formulēts. Kā jau iepriekš minēts, ir sarežģīti noteikt intelektuālā īpašuma, kas inkorporēts inovācijā tirgus vērtību. Intelektuālais īpašums pats par sevi ir tirgus objekts, nošķirams no inovācijas, kurā ir inkorporēts šis intelektuālais īpašums. Kad notiek paziņošana par intelektuālo īpašumu, var aprakstā iekļaut potenciālās inovācijas, kur šis intelektuālais īpašums var tikt inkorporēts, izgudrojuma līmenis (terminoloģija, kas tiek lietota Patentu likumā un ietver novērtējumu, kurā tiek salīdzināti esošie līdzīgie izgudrojumi, kas risina attiecīgo tehnisko problēmu ar konkrēto izgudrojumu) attiecībā uz patentu vai līdzīgas augu šķirnes attiecībā uz augu šķirnēm. Attiecībā uz intelektuālā īpašuma aizsargājamības vērtējumu - šādu analīzi zinātniekiem un zinātniecēm bez juridiskās izglītības patentu un augu aizsardzības tiesībās ir sarežģīti, teju neiespējami veikt. Rekomendācija ir izstrādāt šādu paziņojuma veidlapu, kur atšifrētas konkrētā intelektuālā īpašuma reģistrācijas prasības, lai zinātnieks vai zinātniece savu iespēju robežās tās var izvērtēt.

-

26. punkts. Ārvalstu prakse ir piešķirt zinātniekiem un zinātniecēm atlīdzību par intelektuālā īpašuma radīšanu neatkarīgi no tā, vai tas ir komercializēts. Šādā kārtā tiek veicināta zinātnieku un zinātnieču uz komercializāciju orientēta produktivitāte. Zinātnieku un zinātnieču funkcija nav ražot, komercializēt, bet gan veikt fundamentālos pētījumus, kuri dod atspērienu valsts industrijai. Arī tad, ja izgudrojums netiek komercializēts, pienesums valstij notiek caur zināšanu radīšanu, kas var tikt izmantotas tālākā pētniecībā un radīt tiešu pienesumu valsts ekonomikai. Rekomendācija noteikt, ka intelektuālā īpašuma radītājiem ir tiesības uz atlīdzību, ja zinātnieks vai zinātniece ziņo institūtam vai universitātei par intelektuālā īpašuma radīšanas faktu. Lai pieteiktu intelektuālo īpašumu kā potenciāli reģistrējamu, zinātniecēm un zinātniekiem ir jāuzņemas papildu administratīvie soļi, kas nav pašsaprotami. Šāda atlīdzība dos motivāciju veikt šos soļus. Papildu šai atlīdzībai ir nosakāma atlīdzība, kas tiek noteikta gadījumos, ja intelektuālais īpašums ir veiksmīgi komercializēts.

-

28.2. punkts nav saprotams. “…ja vien viņam pastāv tiesības uz attiecīgo intelektuālo rezultātu un tās nav nodotas trešajai pusei vai izslēgtas līgumā vai normatīvajos aktos”. “Tiesības uz intelektuālo rezultātu”, ar ko būtu jāsaprot intelektuālā īpašuma tiesības, turētāja ir zinātniskā institūcija. Zinātnieks vai zinātniece var būt izgudrojuma vai augu šķirnes autore vai autors, bet tiesību turētājs būs zinātniskā institūcija.

-

29. punkts nav loģisks. Autoratlīdzība ir privāti ienākumi. Analoģiski zinātnieki un zinātnieces varētu arī novirzīt savu algu turpmākai pētniecības grupas zinātniskajai darbībai. Rekomendācija šo svītrot.

-

33. punkts. Rekomendēts aizstāt “tiesību uz intelektuālo rezultātu komercializāciju iegūšanu” ar “intelektuālā īpašumu reģistrāciju un komercializāciju”. Šobrīd nav saprotams, vai tas ir attiecināms uz pašu intelektuālā īpašuma komercializāciju, i.e., licencēšanu vai atsavināšanu vai arī uz tiesību iegūšanu, i.e., patenta vai augu šķirnes reģistrāciju. Nepieciešams precizējums. Ja tiek ņemta vērā rekomendācija noteikt atlīdzību arī attiecībā uz intelektuālā īpašuma ziņošanu iestādē, tad rekomendētā intelektuālā īpašuma reģistrācijas un komercializācijas redakcija ņemama vērā.

-