Atzinums

[1] Asociācija atkārtoti aicina izslēgt likumprojekta “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” 8.panta 31 daļu, saglabājot kredītu devējiem tiesības piemērot ārpustiesas parāda atgūšanas izdevumus tālāk norādīto apsvērumu dēļ.

I. Ārpustiesas parāda atgūšanas izdevumi:

[2] Vēršam uzmanību, ka jau šobrīd Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6. panta otrā daļa nosaka, ka parāda atgūšanas izdevumiem jābūt samērīgiem un objektīvi pamatotiem. Papildus tam, Patērētāju tiesību aizsardzības centram, turpmāk tekstā – “PTAC”, tiesību normu piemērošanā ir nostiprinājusies prakse, ka šiem izdevumiem ir jābūt pielīgtiem patērētāja kreditēšanas līgumā. Līdz ar to patērētājiem to apmērs ir iepriekš zināms un viņš ir tiem piekritis vēl pirms ir iestājies to piemērošanas pamats, t.i., sācies kredīta atmaksas kavējums. Turklāt jau šobrīd PTAC īsteno efektīvu kontroli pār kredītu devējiem, vērtējot piemēroto parāda atgūšanas izdevumu ekonomisko pamatotību, kā arī to piemērošanas biežumu un kārtību.

[3] Ievērojot minēto, mūsuprāt, spēkā esošais regulējums ir efektīvs un darboties spējīgs, jo samērīgi sabalansē kredītu devēju un patērētāju tiesiskās intereses. Ja kredītu devējam nebūs tiesības piemērot citus papildu maksājumus, tad kredītu devēji faktiski tiks spiesti pēc iespējas ātrāk nodot patērētāja parādu piedziņai tiesā (jo tiesvedības ietvaros kredītu devējam būs iespēja piedzīt zināmu daļu no tiesāšanas izdevumiem no patērētāja) vai nodot parādu piedzinējiem, kuri ir tiesīgi piemērot parāda atgūšanas izdevumus.

[4] Tādējādi var tikt panākts, ka tiesas tiks noslogotas ar daudzām maza apmēra parādu piedziņas lietām, palielinot tiesu kopējo noslodzi un pagarinot citu, būtiskāku civillietu risināšanas laiku. Šāda situācija var veicināt risku, ka tiesas tiks pārslogotas ar lietām par neliela apmēra vai īslaicīgu saistību kavējumu piespiedu izpildi, kā arī kredītu devēji pirms tiesvedības vai parāda nodošanas parādu piedzinējiem veiks tikai normatīvajos aktos minimāli noteiktās darbības parāda atgūšanā, jo tiem vairs nebūs tiesības prasīt šo ekonomiski pamatoto izdevumu segšanu.  

[5] Asociācija jau iepriekš ir uzsvērusi, ka nokavējuma procentiem un līgumsodam pēc būtības nav paredzēta funkcija segt kredīta devēja ārpustiesas parāda atgūšanas izdevumus. Turklāt, ievērojot to, ka Civillikuma 1716. pants nosaka, ka līgumsods par maksājumu saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) nevar pārsniegt 10% procentus no neizpildītās maksājumu saistības, tad kredītu devēju piemērotais līgumsods nesedz faktiskās izmaksas, kas saistītas ar ārpustiesas parāda atgūšanu. It īpaši tajos, kad patērētāju ērtībai maksājumu grafiks ir sastādīts atbilstoši anutitātes metodei, lai nodrošinātu ikmēneša maksājumus vienādā apmērā, kā rezultātā lielāko daļu no maksājuma veido procentu maksājums, par kura kavējuma nokavējuma procentus nav atļauts piemērot.

[6] Papildus vēlamies norādīt, ka šāda prakse komersantiem pieprasīt no patērētājiem kompensāciju par ārpustiesas parāda atgūšanu izdevumu ir vispārpieņemta un ierasta Latvijā. Tāda pastāv tajā skaitā elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējiem un komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to Asociācija neredz tiesisku pamatu liegt šādas iespējas vienai, šaurai privātajai nozarei.

[7] Vēršam uzmanību, ka regulējumam ir jāveicina kredīta devēju ieinteresētība uzsākt parāda atgūšanu pēc iespējas agrīnākā posmā, proti, jau pie pirmajām saistību izpildes kavējuma pazīmēm, kad patērētājam piemērotie nokavējuma procenti un līgumsodi vēl nav būtiski pieauguši. Asociācija ir uzsākusi diskusiju par šo ar PTAC, un Asociācijas ieskatā absolūtu aizliegumu būtu jāaizstāj ar PTAC izdotām vadlīnijām vai Asociācijas izdotu labās prakses kodeksu, kas būtu saskaņots ar PTAC. Līdz ar to diskusija par ārpustiesas parāda atgūšanas izdevumiem un to apmēru būtu turpināma ārpus konkrētā likumprojekta, vajadzības gadījumā veicot grozījumus normatīvajos aktus vēlāk. Tā kā šobrīd mēs redzam, ka likumprojekta “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” 8. panta 31 daļa varētu sasniegt pretēju efektu, tad aicinām to izslēgt no šī likumprojekta, turpinot atsevišķu diskusiju starp PTAC un nozari.

II. Kārtība, kādā kredītdevēji izpildīs juridisko pienākumu nodot un saņemt informāciju par patērētāju kredītsaistībām:

[8] Ar likumprojektu “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” tiek paredzēts 8. panta 4.7 daļā uzlikt skaidru un nepārprotamu pienākumu kredītu devējiem “saņemt ziņas par patērētāju vai galvinieku, to saistībām un saistību izpildes gaitu apjomā, kas ir pietiekams izvērtējuma veikšanai”. Iepriekš minētas tiesību normas spēkā esošā redakcija paredz, ka “kredīta devējiem ir pienākums ar kredītinformācijas biroju starpniecību savstarpēji apmainīties”.

[9] Ievērojot šo, Asociācijas ieskatā valsts pienākums ir nodrošināt efektīvu, pārskatāmu un taisnīgu risinājumu, kā kredītu devējiem būtu iespējams izpildīt normatīvajos aktos noteiktu pienākumu iegūt informāciju par patērētāja kredītsaistībām no visiem pārējiem kredītu devējiem. Tieši tādēļ Asociācija jau iepriekš izteica priekšlikumu, ka risinājums būtu veidojams:
izmantojot visbiežāk sastopamo modeli Eiropas Savienībā, kas paredz to, ka valsts nodrošina vienas kopīgas valsts uzturētas datu bāzes darbību, visbiežāk uzticot šo funkciju valsts centrālajai bankai (ciktāl Asociācija ir zināms, tad šāds modelis darbojas Lietuvā, Austrijā, Beļģijā, Horvātijā, Čehijā, Īrijā, Portugālē, Slovēnijā); šādā gadījumā attiecīgi būtu jāveic grozījumi normatīvos aktus, nosakot, ka visi kredītu devēji nodod ziņas (datus) par patērētāju kredītsaistībām Latvijas Bankas uzturētājam kredītu reģistram, no kura savukārt katrs kredīta devējs var iegūt ziņas (datus) par patērētāju kredītsaistībām pa tiešo no Latvijas Bankas vai pastarpināti ar kredītinformācijas biroja starpniecību (tā, kā tas šobrīd ir noteikts starp kredītiestādēm un ar tām cieši saistītām personām); vai
gadījumā, ja valsts nevēlas vai nav gatava uzņemties šī funkcijas izpildi, un ievērojot to, ka šobrīd valstī darbojas divi un nākotnē, iespējams, darbosies vēl vairāk kredītinformācijas biroju, tad grozīt normatīvos aktus, nosakot, ka visi kredītu devēji nodod ziņas (datus) par patērētāju kredītsaistībām visiem kredītinformācijas birojiem, nevis tikai vienam (tas ļautu kredīta devējam slēgt līgumu par informācijas iegūšanu tikai ar vienu kredītinformācijas biroju, kuram uzreiz būtu visas nepieciešamās ziņas (dati) no visiem pārējiem kredītu devējiem).

[10] Diemžēl, neviens no šiem Asociācijas piedāvātājiem risinājumiem neguva atsaucību Ekonomikas ministrijā, un šobrīd virzītais likumprojekts paredz to, ka kredītu devējam tiešā vai netiešā veidā būtu jāpērk patērētāju kredītsaistību dati no pilnīgi visiem valstī esošajiem kredītinformācijas birojiem par cenu, kuras apmērus un ekonomisko pamatojumu no valsts puses neviens tiešā veidā nekontrolēs.

[11] Ņemot vērā, ka Latvijā līdz šim nav ieviests tāds kredītinformācijas apmaiņas modelis, kas būtu plaši izmantots Eiropas Savienībā vai kas mazinātu dominējošā stāvokļa (potenciāli pat monopola stāvokli) risku atsevišķiem kredītinformācijas birojiem (Asociācija arī vērš uzmanību, ka, piemēram, šobrīd Igaunijā tiek virzīta likumdošanas iniciatīva, kas paredzēs to, ka Igaunijas kompetentā iestāde atlasīs vienu kredītinformācijas biroja pakalpojumu sniedzēju, kurš šīs kompetentās iestādes uzraudzībā, tajā skaitā attiecībā uz pakalpojuma maksas apmēriem, nodrošinās vienas kopīgas datubāzes darbību), tad Asociācija piedāvā esošā likumprojekta ietvaros:

precizēt Ekonomikas ministrijas piedāvāto redakciju, nosakot, ka kredītinformācijas biroji savā starpā apmainās ar informāciju bez maksas, 8. panta 4.8  daļu beigas papildinot ar šādu teikumu: “Kredītinformācijas birojs nodod informāciju citam kredītinformācijas birojam bez maksas”; vai

precizēt Ekonomikas ministrijas piedāvāto redakciju, nosakot, ka kredītinformācijas biroju piemērotā maksa par to pakalpojumiem nav ietveramas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, 8. panta 4.8  daļu beigas papildinot ar šādu teikumu: “Kredītinformācijas biroju pakalpojumu izmaksas, kas rodas kredītu devējiem, netiek iekļautas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, un kredītu devējam ir tiesības pieprasīt, lai patērētājs tās atlīdzina kredītu devējam atsevišķi”.

[12] Šāda prakse jau tiek veiksmīgi piemērota Zviedrijā, kur kredītinformācijas biroju piemērotā maksa par pakalpojumiem netiek iekļauta kredīta kopējās izmaksās patērētājam, tādējādi nodrošinot patērētāju tiesību aizsardzību un precīzāku kredīta izmaksu caurspīdīgumu. Tādēļ šāds risinājums ir samērīgs un atbilstošs labas prakses piemērs, kurš būtu ieviešams arī Latvijas normatīvajā regulējumā.

III. Kredītdevēju darbinieku kvalificējošās prasības

[13] Iepriekš Asociācija aicināja Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ietvert regulējumu, kas pielīdzināms Kredītiestāžu likuma 34.⁵ panta trešajai daļai, attiecinot līdzvērtīgas prasības uz licencētu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbiniekiem.

[14] Tomēr, ņemot vērā turpmākās diskusijas Ekonomikas ministrijas Patērētāju kreditēšanas darba grupā, ka informācijas pieprasīšana par sodāmību varētu būt iekļauta kā kredīta devēja tiesība, nevis pienākums, Asociācija ir pārskatījusi savu sākotnējo priekšlikumu un aicina Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.pantu papildināt ar jaunu daļu, izsakot to šādā redakcijā:
“Ja darba pienākumi kredīta devējā ir tieši saistīti ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu vai kredītriska pārvaldību vai ietekmē kredīta devēja riska profilu, tad kredīta devējam ir pieļaujams darba intervijā uzdot jautājumu par iepriekšēju sodāmību un pieprasīt uzrādīt izziņu no Sodu reģistra par fizisko personu (ne)sodāmību un piemērotajiem administratīvajiem sodiem.”

IV. Jauna kreditēšanas produkta ieviešana

[15] Iekšzemes nefinanšu uzņēmumiem un mājsaimniecībām izsniegto kredītu attiecība pret iekšzemes kopproduktu Latvijā ir viena no zemākajām ES – 2024. gada otrajā ceturksnī tā sasniedza 27,5%, kas ir teju 3 reizes mazāk nekā eirozonā vidēji (76.9%)[1]. Gan Latvijas valdība (ieskaitot ekonomikas ministru), gan Latvijas Banka regulāri uzsver, ka ir nepieciešams veicināt kreditēšanas pieaugumu.

[16] Praksē ir regulāri sastopamas situācijas, kad fiziskai personai ar neregulāriem ienākumiem (tas ir, kādu laika periodu tie ir lieli, bet kādu periodu - maza apmēra), kurai pieder nekustamais īpašums, ir nepieciešams aizdevums. Papildus tam praksē ir sastopami gadījumi, kad aizdevums fiziskajai personai ir nepieciešams, lai vairotu tās ienākumus nākotnē, šādā veidā uzlabojot personas spēju atmaksāt kredītu. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.¹ panta divpadsmitajā daļā noteikts, ka spējas atmaksāt kredītu vērtējumu nevar balstīt tikai uz nekustamā īpašuma vērtību, kas pārsniedz kredīta summu. Tas ierobežo iespējas izsniegt kredītu šādiem patērētajiem arī situācijās, kad, piemēram, aizņēmēja atbildība ir strikti ierobežota ar nekustamā īpašuma vērtību. Savukārt PTAC vadlīnijās Patērētāju spējas atmaksāt kredītu novērtēšanai kredītu devējiem, kas sniedz kreditēšanas pakalpojumu patērētājiem 24.4 punkts nosaka, ka ienākumu paaugstināšanos nākotnē var ņemt vērā tad, ja tam ir atbilstoši dokumentāri pierādījumi. Arī tas praksē ierobežo iespējas ņemt vērā šādus nākotnes ienākumus, jo bieži vien uz kredīta izsniegšanas brīdi tos nav iespējams nodrošināt. Šie ierobežojumi var novest pie situācijas, ka šādi nekustamo īpašumu īpašnieki ir spiesti izpārdot sev piederošo nekustamo īpašumu arī situācijās, kad viņi to pat nevēlas. Tas attiecas ne tikai uz nekustamajiem īpašumiem, kas ir patērētāja mājoklis un uz kuriem Direktīva attiecas, bet arī uz cita veida nekustamajiem īpašumiem kā, piemēram, mežu, lauksaimniecības zemi, vasaras mājām u.tml.

[17] Mūsu ieskatā, kreditēšanas pieaugumu un kredītu pieejamību ir iespējams arī veicināt, paredzot atvieglotas prasības tiem kredītu veidiem, kuri jau ir izvērtēti ES līmenī un kur ir ticis atzīts, ka ir iespējams piemērot atvieglotus noteikumus.

[18] Ievērojot minēto, aicinām papildināt Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ar jaunu 8². pantu, izsakot to šādā redakcijā:
“8². pants. Īpašie noteikumi attiecībā uz kredītiem, kuru atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma, kas nav mājoklis, hipotēku un kur patērētāja atbildība ir ierobežota ar ieķīlāto nekustamo īpašumu
(1) Mājoklis šī panta izpratnē ir nekustamais īpašums, kura sastāvā ir ēka vai telpu grupa, kas pēc lietošanas veida ir paredzēta pastāvīgai dzīvošanai (būves galvenais lietošanas veids vai telpu grupas lietošanas veids ir 1110 vai 1121, vai 1122 saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nr. 326 Būvju klasifikācijas noteikumi) un kurā pastāvīgi dzīvo vai pēc tā iegādes plāno dzīvot patērētājs, kuram pieder vai piederēs šis nekustamais īpašums.
(2) Patērētāja atbildības ierobežojums tikai ar ieķīlāto nekustamo īpašumu šā panta izpratnē nozīmē visu sekojošo:
1) kredīta devējs nevar pieprasīt papildu nodrošinājumu, ieskaitot nodrošinājumu no trešajām personām, izņemot nokavējuma procentus vai līgumsodu par kredīta līguma noteikumu pārkāpumu;
2) ja kredīta devējs ir pieprasījis kredīta pirmstermiņa atmaksu un patērētājs nav to atmaksājis, kura rezultātā kredīta devējs vai tiesu izpildītājs Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir pārdevis ieķīlāto nekustamo īpašumu, tad patērētājam nav pienākuma segt no kredīta līguma izrietošo maksājumu atlikumu, ja tāds pastāv pēc ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanas.
(3) Uz kredītiem, kuru atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, kas nav patērētājam piederošs mājoklis, un kur patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto nekustamo īpašumu, ir attiecināmi šā likuma 8. panta 1., 1¹., 1², 1³, 2., 2¹., 2²., 2³, 2.⁵, 2.⁷, 3., 15. un 16. daļā noteiktie pienākumi. Šā likuma 8. panta 4.¹, 4.², 4.³, 4.⁵, 4.⁶, 4.⁷ un 4.⁸ daļā un 8¹. panta noteiktie pienākumi attiecināmi uz šādiem kredītiem, ievērojot šajā pantā noteikto.
(4) Vērtējot patērētāja spēju atmaksāt kredītu šā likuma 8. panta 4.¹ un 4.² daļā noteiktajos gadījumos, kredīta devējs var ņemt vērā patērētāja nākotnes ienākumus, kurus kā kredīta atmaksas avotu patērētājs ir norādījis kredīta devējam. Kredīta devējs, vērtējot patērētāja spējas atmaksāt kredītu, var ņemt vērā arī tādus nākotnes ienākumus, kuriem nav iespējams iesniegt dokumentārus pierādījumus.
(5) Nosakot kredīta atmaksas noteikumus, kredīta devējs izvērtē, vai, ņemot vērā  patērētāja spējas atmaksāt kredītu novērtējumu, ir jānosaka laika periods, kad patērētājs neveic kredīta pamatsummas maksājumus, bet veic tikai procentu maksājumus.”

V. Atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju reģistrēšanas kārtība

[19] Likumprojekta “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” 6.punkts paredz papildināt 8.6 pantu šādā redakcijā:
“8.6 pants Kārtība, kādā reģistrē atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju
Atlikto maksājumu pakalpojumu, ko sniedz liels uzņēmums patērētājam drīkst sniegt Atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju reģistrā reģistrēti atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēji.
Atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju reģistru uztur Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.
Kārtību, kādā atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēji tiek reģistrēti reģistrā un izslēgti no reģistra, reģistrā iekļaujamo ziņu apjomu un to aktualizēšanas kārtību, reģistrācijas valsts nodevas un ikgadējās uzraudzības valsts nodevas apmēru un tās samaksas kārtību, kā arī prasības atlikto maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju pienākumus nosaka Ministru kabinets.”

[20] Likumprojektā paredzētais pienākums atlikto maksājumu pakalpojumu sniedzējiem veikt patērētāja maksātspējas izvērtējumu, kā arī nodrošināt datu apmaiņu ar kredītinformācijas birojiem, ir būtisks elements patērētāju interešu aizsardzības sistēmā. Šāds pienākums ir neatkarīgs no komersanta lieluma, apgrozījuma vai uzņēmējdarbības veida, un tas tiek piemērots ikvienam, kurš faktiski sniedz atlikto maksājumu pakalpojumus.

[21] Ņemot to vērā, ir juridiski pamatoti un sistēmiski nepieciešami paredzēt, ka arī reģistrācijas pienākums PTAC ir attiecināms uz visiem subjektiem, kuriem saskaņā ar likumu pastāv šie pienākumi. Ja reģistrācijas pienākums tiek ierobežots tikai, piemēram, ar uzņēmuma apmēru vai subjektīvu klasifikāciju (piemēram, "liels uzņēmums"), tiek radīta situācija, kurā PTAC faktiski nevar aptvert visus tirgus dalībniekus, uz kuriem attiecas uzraudzības būtiskākie pienākumi.

[22] Šāda pieeja praksē nozīmē, ka relatīvi mazs pakalpojumu sniedzējs var faktiski sniegt atlikto maksājumu pakalpojumus, neievērojot maksātspējas izvērtēšanas vai datu apmaiņas prasības, un netikt savlaicīgi identificēts kā uzraudzības subjekts. Tas veido uzraudzības plaisu, kuras rezultātā tiek apdraudēts likuma efektivitātes princips un tiek radīti priekšnoteikumi godīgas konkurences izkropļojumam.

[23] Lai nodrošinātu pilnvērtīgu uzraudzības mehānismu, likuma normu sistemātisku savstarpējo sasaisti un novērstu to tirgus dalībnieku izvairīšanos, uz kuriem attiecas būtiski patērētāju interešu aizsardzības pienākumi, ir nepieciešams noteikt, ka reģistrācijas pienākums attiecas uz visiem atlikto maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, izņemot tos, uz kuriem jau attiecas cits speciālais regulējums (4.3 panta 10. un 11.apakšpunktā minētie gadījumi). Ievērojot minēto, aicinām izteikt likumprojekta “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” 6.punktu šādā redakcijā:

“8.6 pants Kārtība, kādā reģistrē atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju
Atlikto maksājumu pakalpojumu drīkst sniegt Atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju reģistrā reģistrēti atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēji.
Šīs prasības neattiecina uz atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzējiem, kuri piedāvā šā likuma 8.panta 4.3 daļas 10. vai 11.apakšpunktā minētos patērētāja kreditēšanas līgumus.
Atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju reģistru uztur Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.
Kārtību, kādā atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēji tiek reģistrēti reģistrā un izslēgti no reģistra, reģistrā iekļaujamo ziņu apjomu un to aktualizēšanas kārtību, reģistrācijas valsts nodevas un ikgadējās uzraudzības valsts nodevas apmēru un tās samaksas kārtību, kā arī prasības atlikto maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un atlikto maksājumu pakalpojuma sniedzēju pienākumus nosaka Ministru kabinets.”


 

-

No anotācijas pie likumprojekta 8. panta grozījumiem skaidri neizriet, ka ar šo likumprojektu pēc būtības tiek paredzēts, ka kredīta devējiem turpmāk būs pienākums izmantot visu licencēto kredītinformācijas biroju rīcībā esošos datus. Lai arī anotācijā ir minēts, ka tiek nostiprināts pienākums iegūt pietiekamu informāciju maksātspējas izvērtējumam, nav precīzi norādīts, ka šāds regulējums praktiski nozīmē nepieciešamību iegūt datus no visiem kredītinformācijas birojiem, jo tikai šādā veidā iespējams nodrošināt pilnvērtīgu un visaptverošu pārskatu par patērētāja esošajām kredītsaistībām.

Šāda anotācijas redakcija var radīt tiesību normu piemērotājiem maldīgu priekšstatu, ka kredīta devējam būtu izvēles iespējas attiecībā uz to, no cik un kuriem kredītinformācijas birojiem iegūt datus. Tomēr, ja tiek prasīts nodrošināt informācijas pietiekamību maksātspējas izvērtējumam, un šī informācija ir izkliedēta vairākos kredītinformācijas birojos, tad no likumprojekta normas saturiskās loģikas izriet, ka kredīta devējam būs jāaptver visi tirgū pieejamie dati – tātad jāizmanto visu kredītinformācijas biroju dati.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Asociācijas ieskatā anotācijā būtu nepārprotami jānorāda, ka likumprojekta redakcija pēc būtības paredz pienākumu kredīta devējam izmantot visu kredītinformācijas biroju rīcībā esošo informāciju. Šis aspekts ir būtisks ne tikai normu praktiskai piemērošanai, bet arī ietekmes izvērtējumam – gan attiecībā uz nozares izmaksu pieaugumu, gan uz konkurences apstākļiem kredītinformācijas pakalpojumu tirgū.
 

-