Atzinums

Projekta 1. pantā paredzēts, ka pašvaldības uzrauga un kontrolē šā likuma prasību ievērošanu "attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku labturību attiecīgajā administratīvajā teritorijā".

1. Iepriekšējā projekta redakcijā bija paredzētas pašvaldību tiesības izdot administratīvos aktus. Lai arī šis regulējums nebija pienācīgi sagatavots, tomēr tas vismaz kaut kādā veidā iezīmēja iespējamo pašvaldību rīcību. Šobrīd nav skaidrs, kādā veidā varētu izpausties pašvaldības rīcība, pildot "uzraudzības un kontroles" uzdevumus, un kādi šie uzdevumi patiesībā ir (administratīvās atbildības piemērošana nav uzraudzības vai kontroles pasākums). Tā kā pašvaldību ir daudz, ir svarīgi nodrošināt vienotu izpratni un regulējuma piemērošanas praksi. Līdz ar to lūdzam izvērtēt, kādi kontroles vai uzraudzības pasākumi varētu būt pašvaldību rīcībā un vai pastāv tiem atbilstošs normatīvais regulējums. Attiecīgi precizējams projekts un projekta anotācija, ietverot tajā šo uzraudzības un kontroles pasākumu izklāstu.

2. Šajā projekta pantā pašvaldību uzdevumi sasaistīti ar "dzīvnieku labturību". Taču likuma regulējums šķietami ir plašāks. Kā norādīts projekta anotācijā, tad "mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas prasības ietver gan labturības, gan turēšanas prasības". Neskatoties uz to, ka šāda turēšanas prasību dažādā izpratne pati par sevi nav veiksmīgs risinājums un var radīt sarežģījumus, piemērojot likumu, secināms, ka dzīvnieku labturība un turēšana ir nošķirami jēdzieni. Pašvaldības kontroles vai uzraudzības uzdevumi attieksies tikai uz dzīvnieku labturību. Lūdzam izvērtēt, vai tiešām pašvaldību uzdevumu loks ir noteikts atbilstoši šā likuma un citu normatīvo aktu regulējumam.

3. Vienlaikus izsakām priekšlikumu projektā neizmantot vārdu "attiecīgs", kur tas nav nepieciešams vai ir iespējams izmantot precīzāku vārdu (sk. projekta 1. un 4. pantu). Piemēram, šajā pantā vārda "attiecīgajā" vietā varētu izmantot vārdu "tās".
 

-

Projekta 4. pantā (grozāmā likuma 18.² panta trešā daļa) ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt arī "izņēmumus attiecībā uz prasību par apliecības esību". Projekta anotācijā nav atrodams skaidrojums, kādi šie izņēmumi un kāpēc varētu būt pieļaujami.

Ja Dzīvnieku aizsardzības likumā būs iekļauta prasība saņemt apliecinājumu, tad Ministru kabineta noteikumi nevarētu paredzēt izņēmumus no likumā noteiktas prasības. Tāda pieeja nav atbalstāma; tā ir pretrunā normatīvo aktu sistēmai.

Vienlaikus minētais pilnvarojums neatbilst pilnvarojumam nepieciešamajām prasībām, kuras detalizēti izklāstītas iepriekšējos Tieslietu ministrijas atzinumos (nav norādīti likuma konkretizējuma virzieni, skaidrība u. tml.).
 

-

Projekta 4. pantā (grozāmā likuma 18.³ panta otrā daļa) ir paredzēts, ka "sludinājumu, kurā piedāvā atsavināšanai suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku atļauts izvietot, ja tajā ir iekļauta visa obligāti norādāmā informācija atbilstoši normatīvajiem aktiem par mājas (istabas) dzīvnieka atsavināšanu."

Projekta anotācijā skaidrots: "Likumprojektā iekļauta norma, kas uzliek pienākumu gan sludinājuma devējam, gan izplatītājam publicēt sludinājumu, kurā piedāvā atsavināšanai suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku tikai tad, ja tajā ir iekļauta visa obligāti norādāmā informācija atbilstoši normatīvajiem aktiem par mājas (istabas) dzīvnieka atsavināšanu. Tādējādi tiek noteikts, ka, piemēram, sludinājuma portāla turētājs vai preses izdevums nepublicē sludinājumus, kuros nav norādīta minētā informācija."

Lai arī no projektā esošā regulējuma tas nav skaidri saprotams, no projekta anotācijas var secināt, ka likumā noteiktā aizlieguma adresāts būs ne tikai dzīvnieka īpašnieks, bet arī, piemēram, sludinājumu portāla turētājs. Proti, arī sludinājumu portāla turētājam būs pienākums pārbaudīt, vai sludinājumā ir iekļauta visa obligāti norādāmā informācija.

Vienlaikus projekta anotācijā ir iekļauta informācija arī par šī pienākuma kontroli un iespējamo atbildību: "Uzraudzību un kontroli par atbilstošas informācijas norādīšanu  sludinājumos, kuros piedāvā atsavināšanai  suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku, nodrošinās PVD, kas arī šobrīd veic uzraudzību un kontroli mājas (istabas) dzīvnieku labturības jomā, kā arī PVD ir vienīgā institūcija, kas var veikt administratīvā pārkāpuma procesu par mājas (istabas) dzīvnieku atsavināšanas noteikumu pārkāpšanu. Par neatbilstošu sludinājumu ievietošanu personu var administratīvi sodīt saskaņā ar likuma 53. panta pirmo daļu. [..]"

Līdz ar to rodas jautājums, vai administratīvo atbildību varētu piemērot arī sludinājumu portāla turētājam, preses izdevumam u. tml.

Tāda pieeja būtu pavisam neatbilstoša informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju vispārīgajam regulējumam. Pamatā šādu pakalpojumu sniedzēji nekontrolē informācijas apriti, lai arī tiem var būt pienākums, piemēram, izņemt prettiesisku informāciju.

Lūdzam izvērtēt skaidrojuma projekta anotācijā atbilstību projektam un nepieciešamību precizēt projektu, norādot konkrētu aizlieguma adresātu. Šobrīd, sistēmiski skatoties, pamatotāks šķiet viedoklis, ka šī ierobežojuma adresāts ir mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks. Ja tiešām plānots regulējumu attiecināt uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, elektroniskās plašsaziņas līdzekļiem, preses izdevumiem u. tml., tad ir nepieciešams rūpīgs šo jomu izvērtējums, precīzs regulējums un argumentēts tā skaidrojums projekta anotācijā.
 

-

Projekta 4. pantā (grozāmā likuma 18.⁴ panta 7. punkts) ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam attiecībā uz specializētajām tirdzniecības vietām noteikt "kārtību un prasības mājas (istabas) dzīvnieka pieņemšanai  tirdzniecībai specializētās tirdzniecības vietā".

Projekta anotācijā skaidrots, ka tas skar "kārtību un prasības (dokumentācija par dzīvnieka izcelsmi, veselības stāvokli u. c.), kas jāievēro, nododot dzīvnieku tirdzniecībai specializētā tirdzniecības vietā".

Vārds "kārtība" norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam ir tiesības paredzēt dažādus procesuālus noteikumus (piemēram, noteikt iesniedzamo dokumentu veidus, dokumentu izvērtēšanas procedūru, termiņus u. tml.) (Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 18. punkts).

Ja Ministru kabineta noteikumos nav plānots ietvert tādu regulējumu, kas vairs nav procesuāla rakstura, tad vārds "prasības" nav izmantojams. Pretējā gadījumā projektā nepieciešams konkretizēt, kādas tieši prasības (kāda veida, par ko u. tml.) Ministru kabinetam ir jānoteic.
 

-

Projekta 4. pantā (grozāmā likuma 18.⁴ panta 4. punkts) ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam attiecībā uz specializētajām tirdzniecības vietām noteikt reģistrācijas, darbības apturēšanas un reģistrācijas anulēšanas kārtību. Tomēr nav saprotams, kurš normatīvais akts (likums) noteiks gadījumus, kas pieļaujama reģistrācijas anulēšana vai darbības apturēšana. Ja vēl uz reģistrācijas anulēšanu varētu attiecināt Administratīvā procesa likuma 85. vai 86. pantu, tad darbības apturēšanas pamatu regulējams nav viegli identificējams.

Kā norādīts iepriekšējā Tieslietu ministrijas atzinumā, šāda veida regulējums būtu iekļaujams likumā. Tostarp izvērtējams, vai reģistrācija tiešām ir tikai konstatējoša tirdzniecības vietas reģistrācija vai tā patiesībā ir jau darbības atļauja, tās priekšnoteikums.

-