Atzinums

1. LDDK  uztur Iebildumu pret Projektu kopumā, jo Projektā nav analizēts un risināts  tāds sociālās aizsardzības un darba tirgus politikai būtisks jautājums, kā iespēja sociāli mazaizsargātām grupām iekļauties darba tirgū.
Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, ir sociālās grupas, kuras darbspēju ierobežojumu un citu iemeslu dēļ nevar veikt pilna laika darbu, bet ir nepieciešamība un iespējas strādāt nepilnu laiku. Lai to nodrošinātu, Darba likuma 134.panta otrajā daļā darba devējam ir noteikts pienākums nodrošināt 134.panta otrajā daļā minētajām sociālajām grupām iespēju strādāt nepilna laika darbu. Savukārt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (turpmāk arī VSA likums) 20.4 panta ceturtajā daļā nav ietvertas Darba likuma 134.panta otrajā daļā minētās sociālās grupas, kā rezultātā  Darba likuma 134.panta otrajā daļā minētajām sociālajām grupām ir augstāka barjera iekļūšanai darba tirgū un regulējums ir pretējs iekļaujošai nodarbinātībai.
Par LM minētajiem argumentiem, LDDK sniedz šādu viedokli:
1.1. Par LM norādi, ka VSA likuma 20.4 panta ceturtā daļa paredz plašu personu loku, par kurām minimālās VSAOI neveic. VSA likuma 20.4 panta ceturtajā daļā pamatoti ir ietverta daļa no Darba likuma 134.panta otrajā minētajām sociālajām grupām, tomēr pienākums darba devējam nodrošināt iespēju strādāt nepilna laika darbu attiecas uz visām 134.panta otrajā daļā minētajām sociālajām grupām, līdz ar to VSA likuma 20.4 panta ceturtajā daļā bija jābūt ietvertām vismaz visām Darba likuma 134.panta otrajā  daļā minētajām grupām. Tomēr starp abām normām pastāv vairākas neatbilstības:
1.2. Darba likums paredz tiesības uz nepilna laika darbu darbiniekam ar invaliditāti,  VSA likumā ir ietvertas personas ar I un II grupas invaliditāti. Iztrūkst personu ar III grupas invaliditāti. Kā LM vajadzētu būt zināmam, personām ar 3.grupas invaliditāti darbspēju ierobežojums var būt no 25% līdz 59%. Likt personai ar  40, 50 un vairāk procentu darbspēju ierobežojumu strādāt pilnu darba laiku, LDDK ieskatā nav pamatoti. Turklāt, tas nonāktu pretrunā ar Darba likuma 134.panta otrajā  daļā noteikto likumdevēja mērķi. Tāpat LDDK ieskatā nav pamatoti likt darba devējam maksāt faktiskajam atalgojumam neatbilstošas - paaugstinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Gluži pretēji – lai palielinātu iespējas sociāli īpaši aizsargājamu grupu personām iesaistīties darba tirgū, darba nodokļu slogam vajadzētu būt mazākam.
1.3. Darba likums paredz tiesības uz nepilna laika darbu darbiniekam, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam. VSA likumā ir ietverta persona, kuras pašas vai laulātā algas nodokļu grāmatiņā ir reģistrēts bērns, kas nav sasniedzis triju gadu vecumu. Šajā pozīcijā neatbilst:
 vecumgrupa – iztrūkst bērni vecumā no 4 līdz 14 gadiem;
- neatbilst nosacījumi par reģistrāciju algas nodokļu grāmatiņā, kas īstenojot attiecībā uz pašu personu, izslēdz iespēju izmantot ne tikai pašas personas NM, bet arī atvieglojumu par apgādībā esošu personu.
Savukārt prasība, ka bērnam ir jābūt reģistrētam laulātā algas nodokļu grāmatiņā, vispār ir ārpus konteksta, jo faktiski izvirza prasību, ka personai ir jābūt laulātai tieši ar konkrētā bērna vecāku, kas ne vienmēr tā ir, un ne vienmēr ir iespējams. 
1.4. Darba likums paredz tiesības uz nepilna laika darbu darbiniekam, kuram ir bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam. VSA likumā ir ietverta persona, kuras pašas vai laulātā algas nodokļu grāmatiņā ir reģistrēts nepilngadīgs bērns, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir atzīts par personu ar invaliditāti;
neatbilst nosacījumi par reģistrāciju algas nodokļu grāmatiņā, kas īstenojot attiecībā uz pašu personu, izslēdz iespēju izmantot ne tikai pašas personas NM, bet arī atvieglojumu par apgādībā esošu personu.
Savukārt prasība, ka bērnam ir jābūt reģistrētam laulātā algas nodokļu grāmatiņā, vispār ir ārpus konteksta, jo faktiski izvirza prasību, ka personai ir jābūt laulātai tieši ar konkrētā bērna vecāku, kas ne vienmēr tā ir, un ne vienmēr ir iespējams. 
1.5. Darba likums paredz tiesības uz nepilna laika darbu darbiniekam, kura kā vecāka aprūpē ir tāda pilngadīga persona ar invaliditāti no bērnības, kurai nepieciešama īpaša kopšana. VSA likumā šī grupa nav ietverta.
Par LM norādi, ka, pieņemot vispārējo regulējumu par minimālajām VSAOI, tas ir ticis izdiskutēts Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Budžeta un nodokļu apakšpadomes sanāksmēs, jāpaskaidro, ka tas pats par sevi nav arguments uzturēt sistēmu, kas ir pretrunā ar Darba likumu un ierobežo sociāli īpaši aizsargājamu grupu personām iesaistīties darba tirgū.
Par LM norādi, ka daļu no Darba likuma 134.panta otrajā daļā ietvertajām sociālajam grupām nav iespējams identificēt, jo Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras ietvaros nenotiek šādu personu uzskaite jānorāda, ka valsts rīcībā ir dati, kas ļauj  identificēt un  katru no šīm grupām, bet informācijas apmaiņa nenotiek, jo esošā regulējuma ietvaros tā nav nepieciešama.
Par LM norādi, ka paplašinot personu loku, par kurām nav jāveic minimālās VSAOI, samazināsies ieņēmumi sociālās apdrošināšanas speciālajos budžetos, un pašreiz nav paredzēts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu ieņēmumu samazinājumu kompensējošs mehānisms, kas segtu neieņemtos ieņēmumus, jānorāda sekojošais:
1.6. Sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta bilance pati par sevi nedrīkst būt šķērslis sociāli mazaizsargātu grupu nodarbinātībai;
Kā norādīts likumā “Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam”, šogad speciālā budžeta ieņēmumi par 448 miljoniem pārsniedz speciālā budžeta izdevumus.
Iemaksām speciālajā budžetā vismaz teorētiski pretī vajadzētu būt iemaksām proporcionāliem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Tātad, ja ir mazākas iemaksas, pretī ir jāsniedz iemaksu līmenim atbilstīgi pakalpojumi.
1.7.  Ir jāņem vērā, ka tiklīdz persona uzsāk strādāt, darba devējs par šo personu uzsāk veikt VSAOI. Un, pat ja šīs iemaksas tiek veiktas no nepilna minimālā VSAOI, tās ar uzviju izkompensēs iespējamo speciālā budžeta ieņēmumu daļu, ko šobrīd nodrošina darba devēju virsmaksājums.
1.8. Papildus jānorāda, ka mazaizsargāto sociālo grupu personu iesaistei darba tirgū būs pozitīva ietekme uz valsts bilanci kopumā, jo:
Mazināsies nepieciešamība pēc ienākumvērtētiem pabalstiem;
Pieaugs pievienotās vērtības un citu patēriņa nodokļu ieņēmumi.
1.9. Vēl viens būtisks aspekts ir tas, ka, iesaistot  atsevišķām VSA likuma 19.pantā sociālajām grupām piederīgas personas darba tirgū, samazināsies nepieciešamība par tām veikt iemaksas no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem.
1.10. Tomēr pats svarīgākais ir nodrošināt iespēju iesaistīties darba tirgu savu iespēju robežās katram, kurš to vēlas.  
LDDK uztur iebildumu  pret Rīcības virziena “Ilgtspējīgs, stabils un adekvāts materiālais atbalsts, kas nodrošina pietiekamu ekonomisko neatkarību” Tabulā “Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji” izmantotajiem datiem.  Jānorāda, ka t.s. OECD modificētā ekvivalences skala neatbilst Latvijas mājsaimniecību izdevumu struktūrai, kur ir ievērojami augstāks t.s. neatraidāmo izdevumu īpatsvars (skat., piemēram Engela likumu) . Īpaši augsta neatbilstība ir bērniem piemērotais ekvivalences koeficients – 18% no mediānas nav bērna nabadzības riska robeža, bet gan dziļa nabadzība, par ko nepārprotami liecina Labklājības ministrijas pasūtītā 2019.-2021.  pētījuma, kas veikts projekta “Jaunas metodoloģijas izstrāde iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza noteikšanai un tās aprobācija” rezultātā izstrādātais "Mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžets" (MRIB). Bērniem piemērotais ekvivalences koeficients – 18% no mediānas, kas šogad ir 153 euro nesedz pat 7 līdz 14 gadu veca bērna pārtikas groza vērtību, kas saskaņā ar MRIB 2024.gada cenās bija 175 euro. Tas nepārprotami liecina, ka uz OECD modificētās ekvivalences skalas balstītos rezultātus var izmantot salīdzināmās starpvalstu statistikas vajadzībām ES ietvaros, bet tie nav izmantojami sociālās politikas veidošanai, jo uz to bāzes nevar izveidot ilgtspējīgu, stabilu un adekvātu materiālo atbalstu, kas nodrošina pietiekamu ekonomisko neatkarību, jo īpaši mājsaimniecībām ar bērniem.  
2. LDDK uztur iebildumu pret 6.Rindkopā minētajiem pasākumiem pensijas adekvātuma palielināšanai LM piedāvātajā redakcijā. LDDK norādīja, ka attiecībā uz indeksāciju ka netiek nodrošināta visu pensiju pirktspējas uzturēšana uz darba devēju un darba ņēmēju veiktajām iemaksām balstītajā līmenī.
LM skaidrojums, ka pēc 2024.gada 4.decembrī Saeima pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, ar kuriem būtiski paaugstināja pensijas indeksējamo robežu, kā Rezultātā no 2025.gadā tika indeksētas 98% vecuma pensiju saņēmējiem, LDDK ieskatā neattaisno to, ka 2% netika indeksēta visa pensija, jo viņu pensija ir lielāka par indeksējamo robežu.  
Pamatojums
2.1. Latvijā no 1996.gada ir ieviesta pensiju kapitāla sistēma, kuras ietvaros nodarbinātās personas, viņu darba devēji u.c. veic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI). Daļa no iemaksām (šogad 23,91 procentpunkts) tiek novirzītas pensiju nodrošināšanai. Daļa no pensijām novirzītajām iemaksām (šogad 5 procentpunkti) tiek novirzīta personas otrā līmeņa pensijas kapitālam. Pārējā daļa (šogad 18,91 procentpunkts) tiek novirzīta esošās pensiju sistēmas uzturēšanai tā saucamās paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros. Tikai daļa no šiem – paaudžu solidaritātes sistēmas nodrošināšanai novirzītajiem līdzekļiem ir individualizēta (šogad 15 procentpunkti) un tiek uzskaitīta kā personas pirmā pensiju līmeņa  pensiju kapitāls personas nākotnes pensijas aprēķināšanai. Savukārt pārējie 3,91 procentpunkti nav individualizēti un tiek novirzīti ar pašas personas pensiju nesaistītiem mērķiem. No tā izriet, ka persona darbmūža laikā paaudžu solidaritātes sistēmas ietvaros samaksā ievērojami (šogad par 28%) vairāk, nekā valsts ieskaita pašas personas pirmā līmeņa virtuālajā kapitālā. Ņemot vērā, ka uz iemaksām balstīta pensijas sistēma ir ļoti ilga termiņa projekts (vidēji aptuveni 40 gadi ir uzkrāšanas periods un nepilni 20 gadi saņemšanas periods, kas nozīmē, ka no pirmās iemaksas līdz pēdējai izmaksai vidēji paiet 60 gadi), tad, lai nodrošinātu iemaksu un izmaksu paritāti, pensiju kapitāls un pensijas tiek indeksētas ņemot vērā naudas pirktspējas izmaiņas.
2.2. Latvijā finanšu krīzes laikā (no 2009.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim katru gadu ) indeksācija tika apturēta. 2013.gadā indeksēja pensijas, kuru apmērs nepārsniedza 200 latus. Savukārt 2014.gadā tika ieviests nosacījums, ka indeksē pensiju vai tās daļas apmēru, kas nepārsniedz 50 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī. Šāds modelis nozīmē to, ka personas, kuras veikušas lielāku ieguldījumu paaudžu solidaritātes sistēmas uzturēšanai, daļu no savas pensijas saņem ieguldījumam neatbilstīgā naudas pirktspējas līmenī. Šāds modelis, kā īstermiņa risinājums ir pieļaujams īpašās krīzes situācijās, savukārt, pielietojot to ilgā termiņā, plaisa starp veikto iemaksu un saņemtās pensijas pirktspēju pieaug ļoti būtiski. Ar to valsts netaisnīgā veidā faktiski samazina to personu pensijas, kuras darbmūža laikā ir devušas lielāku ieguldījumu pensiju nodrošināšanai iepriekšējai paaudzei. Turklāt, šobrīd pensiju likuma 26.pantā ietvertais nosacījums ir būtiskā pretrunā ar citu normatīvo aktu - Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, kurā nav ietverts nosacījums, ka koeficientu pret bāzes mēnešalgas apmēru piemēro tikai tai atalgojuma daļai, kas nepārsniedz 50 procentus no iepriekšējā kalendāra gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī, savukārt otra puse no algas ir tikai bāzes mēnešalgas apmērā.
2.3. Atšķirīgu indeksācijas sistēmu pielietošanas rezultātā pēdējo 10 gadu laikā ir izveidojies nesamērīgi liels disbalanss starp pensiju un amatpersonu atalgojuma pirktspējas paritāti (skat. attēlu). Piemēram, ja amatpersonas pamatatalga 2013.gadā bija 2000 euro mēnesī, šogad tā ir 4240 euro. Nomināla pieaugums par 112%. Savukārt identiskai pensijai nomināla pieaugums par 13%, kas ir astoņas reizes mazāks, nekā vienāda lieluma  pamatalgai, kā rezultātā inflācijas ietekmē pensijas pirktspēja ar katru gadu samazinās. 2.4. Pieņemot, ka vidējais prognozētais pensijas saņemšanas periods ir 18 gadi, inflācijas ietekme uz pensiju neindeksēto daļu ir graujoša. Ar šādu pieeju valsts no vienas puses teorētiski aicina strādāt ilgāk un veikt iemaksas no visas algas, bet faktiski dod signālu: ja iemaksāsiet vairāk, tad tas tiks atņemts.  
2.5. Jānorāda, ka, lai nodrošinātu pensiju, kas pārsniedz šobrīd piemērotos  indeksācijas “griestus”, personai ir jāstrādā ievērojami ilgāk, nekā minimālais kvalifikācijas stāžs, turklāt, personai un tās darba devējam nodokļos ir jāsamaksā vismaz 2,4 reizes vairāk, nekā tiek ieskaitīts pašas personas pensijas kapitālā. Vienīgais izņēmums ir relatīvi lielās pensijas, kas ir balstītas uz īstermiņa iemaksām pensijas sākumkapitālā (laika posmā no 1996. līdz 1999.gadam veiktās iemaksas attiecināja uz visu iepriekšējo periodu, kas ļāva ar relatīvi nelielām iemaksām panākt augstu pensiju, kuru izmaksas faktiski tiek nodrošinātas no citu personu iemaksām. Tā ir vienīgā pensijas daļa, kurai varētu piemērot indeksācijas ierobežojumus, bet to nedrīkst attiecināt uz to pensijas daļu, kas ir “nosegta” ar reālām iemaksām.
2.6. Jāņem vērā arī Satversmes tiesas atziņas, ka tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai finansēšanas avota ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena „īpašums” ((sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2007-01-01, vai, piemēram, spriedumu lietā Nr. 2010-21-01), kas ir viena no pamattiesībām. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Satversmes 109. pants sociālo tiesību jomā personai nodrošina lielāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 105. pants. Savukārt Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem,  kādēļ  tas  vajadzīgs,  proti,  ierobežojumam  jābūt  noteiktam svarīgu interešu –leģitīma mērķa –labad (skat. Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.2009-43-01 u.c.). Iespējamais leģitīmais mērķis šajā gadījumā varētu būt pensiju speciālā budžeta maksātspējas nodrošināšana. Kā zināms, pēdējos gados ir būtisks pensiju speciālā budžeta pārpalikums. Piemēram, šogad pensiju speciālā budžeta pārpalikums ir 432 miljoni euro. Tie ir līdzekļi, kas šobrīd netiek izmantoti to likumā noteiktajam pamatmērķim, bet valsts pamatbudžeta izdevumu izbalansēšanai, tostarp atlīdzības nodrošināšnai valsts pārvaldē nodarbinātajām personām.  
2.7. No taisnīguma skatpunkta būtiskākais ir vismaz novērst šobrīd pastāvošo atšķirību starp valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības indeksāciju un pensiju indeksāciju. To var veikt divos veidos ar iespējamām modifikācijām.
Pirmais variants ir attiecināt uz valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības indeksāciju tos pašus nosacījumus, kādi tiek piemēroti pensiju indeksācijai (indeksē tikai to atalgojuma daļu, kas nepārsniedz vidējo iemaksu algu valstī).
Otrais variants ir pensiju indeksācijai izbeigt piemērot krīzes laika indeksācijas kārtību un ar apsteidzošu indeksāciju kompensēt zaudēto.
2.8. Vēl viens neatrisināts jautājums ir t.s. solidaritātes nodokļa pensiju budžetam piekritīgās daļas individualizēšanu (ieskaitīšanu personas virtuālajā pensiju kapitālā).
3. Kopumā augšminētie apstākļi mazina iespējas iesaistīties darba tirgū vairākām sociālajām grupām, kurām tas ir ļoti svarīgi, kā arī mazina motivāciju veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no ienākumiem, kas pārsniedz vidējo iemaksu algu. 

-