Atzinums

Problēmas aprakstā Labklājības ministrija norada, ka “nodarbināto veselības aizsardzība ir ļoti būtisks darba aizsardzības aspekts, kas sistēmiski ir saglabājams īpaši šobrīd, kad aktuāli kļūst jauni riska veidi, pieaug arodslimību skaits, īpaši saistībā ar muskuļu-skeleta sistēmas un nervus sistēmas traucējumiem.” Turpat tālāk aprakstā ir norādīts, ka citas alternatīvas (piemēram, atteikšanās no ārstniecības personu iesaistes darba vides risku novērtēšanā) nenodrošinātu vienlīdz efektīvas darba aizsardzības sistēmas darbību. 
Labklājības ministrija nenorada ka saskaņā ar esošo regulējumu, proti, Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumiem Nr. 219 "Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude"  nodarbinātajiem noteiktā laika periodā ir veicamas obligātās veselības pārbaudes. Veicot obligātās veselības pārbaudes arodslimību ārsts vērtē personas veselības stāvokli individuāli un šīs pārbaudes rezultātā arodslimību ārstam ir iespējams norādītiem uz riska samazināšanas faktoriem, tādējādi mazinot arodslimību skaita pieaugumu. Iepriekš minēto noteikumu 29.punktā noteikts, ka arodslimību ārstam ir tiesības, ja viņš to uzskata par nepieciešamu, var no darba devēja pieprasīt darba vides risku novērtējuma rezultātus, kas attiecas uz izmeklējamās personas darba vietu. No šī regulējuma izriet, ka arodslimību ārsts var īstenot preventīvas darbības, kas mazinātu arodslimību skaita pieaugumu un nav nepieciešams Noteikumu Nr.723 iekļaut prasību kompetentajam institūcijām nodarbināt  arodveselības un arodslimību ārstu vai sabiedrības veselības speciālistu.
Noteikumu projektu autori nav pietiekami motivējuši kompetentajām institūcijām prasību nodarbināt arodveselības un arodslimību ārstu vai sabiedrības veselības speciālistu. No problēmas apraksta nav skaidrs, vai jaunie riska veidi, arodslimību skaita pieaugums ir konstatēts tieši tajos uzņēmumos, kur darba vides riskus vērtē kompetentās institūcijas vai tomēr arodslimību skaita pieaugums ir novērojams arī uzņēmumos, kur darba aizsardzības sistēmas izveidē netiek iesaistīta kompetenta institūcija.
 Būtiski uzsvērt, ka prasība nodarbināt arodveselības un arodslimību ārstu vai sabiedrības veselības speciālistu ir noteikta tikai kompetentajām institūcijām, kas ir atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar kompetentiem speciālistiem, darba devējiem īpaši bīstamās nozares uzņēmumiem, kur prasība nodarbināt arodveselības un arodslimību ārstu vai sabiedrības veselības speciālistu nav obligāti noteikta. Citiem vārdiem sakot, citu uzņēmumu 90% gadījumu, kuros tiek nodarbināti darba aizsardzības speciālisti vai pakalpojumus sniedz kompetentie speciālisti arodveselība nav būtisks aspekts, jo piesaistīt arodveselības un arodslimību ārstu vai sabiedrības veselības speciālistu citiem bīstamiem uzņēmumiem netiek prasīts. Noteikumu projektā iekļaujot noteikumu par sabiedrības veselības speciālista nodarbināšanu neatrisina jautājumu par šo speciālistu piesaisti, jo arī  šie speciālisti nav pieejami darba tirgū.
 

-

Izslēgt Noteikumu projektā 69.2. punktu.
Pēc Valsts ieņēmuma dienesta datiem[1] pašlaik Latvijā tiek nodarbināti:
Arodveselības un arodslimību ĀRSTS (221208) – 108. cilvēki;
Sabiedrības veselības SPECIĀLISTS (226307) – 57. cilvēki.
Šie speciālisti ir  pilnībā pārslogoti sabiedrības veselības jomā, tādējādi pašlaik  Latvijā strādājošām 80 kompetentajam institūcijām nebūs iespēja nodarbināt sabiedrības veselības speciālistus. Turklāt pēc Latvijas Arodslimību Ārstu Biedrības datiem aptuveni 1/3 no arodveselības un arodslimību ārstiem jau ir pensijas vecumā.  


[1] https://www.vid.gov.lv/lv/informacija-par-darba-vietam-2022gada-atbilstosi-profesiju-klasifikatoram

 

“69. Kompetentā institūcija nodarbina ne mazāk kā 3 darba aizsardzības vecākos speciālistus”

Ministru kabineta noteikumu  Nr.723 (2008) 74.panta prasības - darba vides risku novērtēšanu veikt diviem speciālistiem vienlaicīgi ir lieka administratīvā slodze gan kompetentām institūcijām, gan darba devējiem, kuriem jāmaksā dubultā par speciālistu piesaistīšanu (9.80 eiro/st vietā šobrīd jāmaksa 26,40 eiro/st) . Atgādinām, ka Labklājības ministrijas anotācijā pie “Grozījumi Ministru kabineta 2005.gada 8.februāra noteikumos Nr.99 „Noteikumi par komercdarbības veidiem, kuros darba devējs iesaista kompetentu institūciju” ir noradīts “... ir pamatoti uzskatīt, ka speciālists ar augstāko izglītību darba aizsardzībā ir augstāk kvalificēts un apmācīts par dažādiem riska faktoriem, to ietekmi un riska samazināšanas iespējām, tādejādi ar savām zināšanām var sakārtot darba vidi tā, lai līdz minimumam samazinātu risku notikt nelaimes gadījumiem vai saslimt ar arodslimībām"' 
Otrkārt, nodarbinātības veids (vai darba aizsardzības speciālists strādā kompetentā institūcijā vai uzņēmumā tieši) nekādā veidā nav saistīts ar speciālista kvalifikāciju un zināšanām.
Treškārt, tā ir diskriminējoša attieksme gan pret tiem uzņēmumiem, kas izvēlējušies darba aizsardzības sistēmu uzņēmumā nodrošināt kā ārpakalpojumu, gan pret darba aizsardzības speciālistiem, kas nodarbināti kompetentās institūcijās. Šajā gadījumā sanāk, ka bīstamā uzņēmumā nodarbinātais darba aizsardzības speciālists ir zinošāks (un spēj veikt arodveselības vai sabiedrības veselības speciālista funkcijas) nekā kompetentajā institūcijā nodarbinātais speciālists.
 

Izslēgt Noteikumu Nr.723 74.punktu

Saskaņā ar ES Padomes Direktīvas 89/391/EEC prasībām, kur 7.panta 5. punkta ir skaidri noradīts, ka “Visos gadījumos:
- norīkotiem darba ņēmējiem jābūt vajadzīgajām spējām un vajadzīgajiem līdzekļiem,
- dienestiem vai personām no malas, ar kurām konsultējas, jābūt vajadzīgajai prasmei un vajadzīgajiem personiskiem un profesionāliem līdzekļiem.”
ir nepieciešams atrunāt kompetento speciālistu ka ārpakalpojumu sniedzēju kontroles mehānismu.
 

Noteikt kompetentiem speciālistiem deklarēt savu profesionālu darbību kādā valsts elektroniskā sistēmā vai ieviest bīstamiem uzņēmumiem obligātu pašdeklarēšanās sistēmu norādot konkrētu kompetentu speciālistu vai kompetento institūciju kura atbild par uzņēmuma darba aizsardzības sistēmu (piemēram, elektroniskajā deklarēšanās sistēmā (EDS),