Atzinums

Likumprojekta 2. pants paredz būtiski paplašināt nosacījumus, kuriem iestājoties, var tikt pieņemts lēmums par aizliegumu noteiktām personām izceļot no Latvijas Republikas. Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka likumprojekta anotācijā nav sniegts pietiekams pamatojums par attiecīgā nosacījuma atbilstību Eiropas Savienības judikatūrai, kā arī paužam bažas, ka likumprojektā ietvertais regulējums noteiktos gadījumos varētu neatbilst minētajā judikatūrā ietvertajām atziņām, ievērojot tālāk minēto:
Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumam lietā Nr. C-33/07 , Jipa (turpmāk - lieta Nr. C-33/07), un 2011. gada 17. novembra spriedumam lietā Nr. C-430/10, Gaydarov (turpmāk - lieta Nr. C-430/10),  ierobežot dalībvalsts pilsoņa tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā pieļaujams, ņemot vērā vairākus apsvērumus:
pirmkārt, šī pilsoņa (personas) personiskā rīcība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm;  liegumam izceļot jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību, nav pieļaujams, ka ierobežojums pamatojas uz vispārējās profilakses apsvērumiem;
otrkārt, apdraudējumam, ko rada attiecīgā persona, ir jābūt vērstam uz attiecīgo valsti, kas noteica aizliegumu;
treškārt, attiecīgais ierobežojošais pasākums ir atbilstošs, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai;
ceturtkārt, attiecībā uz šo pasākumu var tikt veikta efektīva pārbaude tiesā, kas ļautu izvērtēt tā tiesiskumu no faktiskā un tiesiskā viedokļa, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību prasības.
Konkrētajā gadījumā likumprojekta anotācijā sniegtais vērtējums ir nepilnīgs, jo likumprojektā ietvertais regulējums izvērtēts vienīgi iepretim Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām lietā Nr. C-33/07, kura ir būtiski papildināta lietā Nr. C-430/10 u.c. Tāpat arī likumprojekta anotācijā vairākos gadījumos norādīts uz iespējamo valsts drošības apdraudējumu, savukārt, ņemot vērā iepriekš minēto, apdraudējumam jābūt faktiskam, attiecīgajā brīdī esošam un pietiekami nopietnam. Kā arī likumprojekta anotācijā nav izvērtēta likumprojekta 2. pantā ietvertā nosacījuma (savas neaizsargātības dēļ neapzinoties var tikt iesaistīta bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās) atbilstība judikatūras atziņai, ka attiecīgās personas personiskajai rīcībai jārada apdraudējums, t.i., jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Uzskatām, ka norāde, ka persona savas neaizsargātības dēļ neapzinoties var tikt iesaistīta, ir neskaidra, jo nav saprotams, kādas konkrēti personas tā aptver (tai skaitā vai tās ir rīcībnespējīgas personas vai citas) un tas, ko konkrēti neapzinās personas. Norāde principā paredz pieļāvumu, neatklājot personas nodomu, kā rezultātā secinājumu par to, ka persona var tikt iesaistīta bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, atbilstoši likumprojektam var izdarīt, pamatojoties uz citiem apstākļiem (tostarp personas neaizsargātību u.c.), nevis indivīda personisko darbību.
Ievērojot minēto, lūdzam likumprojekta anotāciju papildināt ar pamatotu skaidrojumu, tai skaitā konkrētiem argumentiem, par minētajiem apsvērumiem un likumprojekta atbilstību Eiropas Savienības judikatūrai. Ja atbilstošu skaidrojumu nav iespējams sniegt, lūdzam atbilstoši precizēt likumprojektu.

-

Likumprojekta 3. pants paredz izveidot valsts informācijas sistēmu “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs”. Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka Valsts informācijas sistēmu likuma 5. panta pirmajā daļā noteiktas minimālās prasības attiecībā uz visām valsts informācijas sistēmām. Tās paredz, ka valsts informācijas sistēmu izveido, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem, kuros norādīti vismaz:
1) valsts informācijas sistēmas pārzinis;
2) valsts informācijas sistēmā iekļaujamā informācija;
3) valsts informācijas sistēmas pārzinim noteiktās funkcijas, uzdevumi un mērķi, kuru izpildei nepieciešamās informācijas apriti nodrošina, izveidojot valsts informācijas sistēmu;
4) kārtība, kādā nodod informāciju iekļaušanai valsts informācijas sistēmā;
5) nosacījumi piekļuves nodrošināšanai valsts informācijas sistēmā iekļautajai informācijai.
Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt un nodrošināt, ka normatīvajos aktos (likumprojektā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos) tiek ietverts regulējums attiecībā uz likumprojekta 3. pantā paredzēto valsts informācijas sistēmu, piemēram, nosakot minētās valsts informācijas sistēmas pārzini u.c., kas šobrīd neizriet no likumprojekta, alternatīvi lūdzam sniegt pamatotu skaidrojumu, kādēļ attiecīgo regulējumu nav nepieciešams noteikt likumprojektā.

-

Pamatojoties uz Valsts sekretāru sanāksmes 2020. gada 9. janvāra sēdē Tieslietu ministrijai doto uzdevumu (prot. Nr. 2 14. § 2. punkts[¹]), lūdzam izvērtēt likumprojekta 3. pantā ietvertā pilnvarojuma atbilstību tiesību akta saturam, kuru paredzēts izdot uz šā pilnvarojuma pamata. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktu, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot noteikumus, pilnvarojumā jānorāda tā satura galvenie virzieni. Pilnvarojuma saturam ir jābūt tik skaidram, lai atklātu pilnvarojuma būtību un jēgu.[²] Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.[³]
Norādām, ka likumprojekta 3. pantā minētais pilnvarojums paredz noteikt ziņu apjomu, kas par personu, par kuru pieņemts lēmums par liegumu izceļot no Latvijas Republikas, iekļaujams “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrā”, iekļaušanas kārtību, dzēšanas kārtību. Skaidrojam, ka pilnvarojumā minētais vārds "kārtība" pamatā piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikumos regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru. Vienlaikus tas neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības.[⁴] Ja tiesību normā jēdziens "kārtība" nav izmantots, tad pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu.[⁵] Šajā sakarā vēršam uzmanību uz Administratīvā procesa likuma 11. pantā minēto, ka Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīgam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja likumā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību.
Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt minēto likumprojekta pantu.

^{[1] http://tap.mk.gov.lv/mk/vsssanaksmes/saraksts/protokols/?protokols=2020-01-09
[2] Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. 2015-05-03, 13.1. apakšpunkts.
[3] Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.1. apakšpunkts.
[4] Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija spriedums lietā Nr. 2010-57-03, 13.3. apakšpunkts.
[5] Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta spriedums lietā Nr. 2015-11-03, 23.3. apakšpunkts.}
 

-

Lūdzam izvērtēt un precizēt likumprojekta spēkā stāšanās datumu, paredzot, ka likums stājas spēkā datumā, ar kuru ir piemērojama regula Nr. 2018/1862 saskaņā ar tās 79. panta 5. punktu, izvairoties no minētās regulas spēkā stāšanās kārtības skaidrošanas. Nepieciešamības gadījumā tiesiskās noteiktības nolūkā lūdzam izvērtēt iespēju paredzēt tiesisko regulējumu, kad Eiropas Komisija pieņēmusi minētās regulas 79. panta 2. punktā paredzēto lēmumu, attiecīgs paziņojums tiek nosūtīts publicēšanai oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", līdzīgi kā tas darīts, piemēram, 2022. gada 7. aprīļa likumā "Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā".

-

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka likumprojekts paredz īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28.novembra Regulu (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr.1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES (turpmāk – regula Nr. 2018/1862) daļā, kas jau netiek aptverta ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Arī likumprojekta spēkā stāšanās kārtība ir sasaistīta ar minētās regulas piemērošanu. Tomēr iepretim minētajam likumprojekts neaprobežojas vienīgi ar regulas Nr. 2018/1862 32. panta 1.d daļas "ii" un "iii" apakšpunktā minētajiem gadījumiem un ir plašāks (tai skaitā neattiecas vienīgi uz bērniem, bet arī pilngadīgām personām). Ievērojot minēto, lūdzam likumprojekta 2. pantu sasaistīt ar iepriekš minētajās regulas vienībās ietvertajiem gadījumiem, līdzīgi kā likumā “Par policiju” paredzētajos grozījumos (21-TA-1780), vai sniegt pamatotu skaidrojumu par likumprojektā paredzētā mērķa paplašināšanu un atbilstību minētajai regulai likumprojekta anotācijā.

-

Lūdzam likumprojekta anotācijas 4. sadaļā izvērsti skaidrot likumprojektā ietvertā pilnvarojuma būtību un nepieciešamību. T.i., lūdzam visupirms izvērtēt, vai attiecīgs pilnvarojums vispār ir vajadzīgs un vai nepieciešamo regulējumu nevar ietvert pašā likuma tekstā. Savukārt, ja tiek nolemts izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus, lūdzam likumprojekta anotācijas 4. sadaļā skaidrot pamatojumu šādai izvēlei, kā arī aprakstīt jauno Ministru kabineta noteikumu saturisko ietvaru, tādējadi nodrošinot, ka vēlāk, izstrādājot Ministru kabineta noteikumu projektu, nepieciešamās lietas ir iespējams iekļaut projektā, jo to paredz deleģējuma saturiskais tvērums, kā arī deleģējumu vēlāk ir iespējams izpildīt, jo regulējamo jautājumu loks nav formulēts pārāk plaši.
 

-