Atzinums

Norādām, ka Tieslietu ministrijas ieskatā Ministru kabineta noteikumu projektā "Grozījumi Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumos Nr.935 "Noteikumi par koku ciršanu mežā" (turpmāk – projekts) ietvertās normas var radīt ietekmi uz vidi, kā, piemēram, veicot izmaņas attiecībā uz maksimālo kailcirtes cirsmas platību (sk. projekta 6. un 7.punktā attiecīgi ietverto 15.1. un 15.2.apakšpunktu), mainot kritērijus mežaudzes atzīšanai par neproduktīvu (sk. projekta 10.punktā ietverto 29.punktu) vai mainot kritērijus par koka atzīšanu par tādu, kura augtspēja ir pilnīgi vai daļēji zudusi (sk. projekta 13. un 14.punktā attiecīgi ietverto 36.1. un 36.4.apakšpunktu).
Tādējādi lūdzam papildināt sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumu (anotāciju) (turpmāk – anotācija) ar skaidrojumu, kā projektā ietvertās normas atbilst meža politikas plānošanas dokumentos noteiktajiem politikas mērķiem un kā projektā ietverto normu ietekme uz vidi ir vērtēta attiecīga stratēģiskā novērtējuma ietvaros. Ja tiek secināts, ka projektā ietvertās normas neatbilst meža politikas plānošanas dokumentos noteiktajam attīstības virzienam un politikas mērķiem un projektā ietvertajām normām nav veikts stratēģiskais novērtējums, ņemot vērā piesardzības principu, lūdzam veikt projekta stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu atbilstoši likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un Ministru kabineta 2004.gada 23.marta noteikumos Nr.157 “Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums” noteiktajam.
Kā konstatējusi Satversmes tiesa, Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 27.jūnija direktīvā 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu ir lietoti jēdzieni “plāni un programmas”. Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot šos jēdzienus, atzinusi, ka, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni, minētie jēdzieni ir interpretējami plaši un var attiekties arī uz normatīvajiem aktiem, kuros regulēti attiecīgajā nozarē piemērojamie noteikumi, būtiskas prasības un detalizētu darbību kopums, lai atļautu un īstenotu projektus, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016.gada 27.oktobra sprieduma lietā C-290/15 “D'Oultremont and Others” 49. un 52. punktu un 2018. gada 7. jūnija sprieduma C-671/16 “Inter-Environnement Bruxelles and Others” 60.punktu).
Pretējā gadījumā, šos jēdzienus iztulkojot šauri, pienākumu veikt stratēģisko novērtējumu varētu apiet, attaisnojot novērtējuma neveikšanu tikai ar dokumenta juridisko dabu. Turklāt tad, ja normatīvais akts, kas var būtiski ietekmēt vidi, ir pieņemts laikā, kad nav spēkā esošas politikas pamatnostādnes, kurām stratēģiskais novērtējums ir veicams obligāti, šāda novērtējuma neveikšana ir pretrunā ar ilgtspējības principu un piesardzības principu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-01-03 23.1.punktu).
Kā norādījusi Satversmes tiesa, pienācīgs plāna vai projekta ietekmes novērtējums ir jāveic, ja pastāv iespēja vai risks, ka šis plāns vai projekts var ievērojami ietekmēt attiecīgo teritoriju. Ievērojot it īpaši piesardzības principu, šāds risks pastāv tad, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, nevar konstatēt, ka šis plāns vai projekts būtiski neietekmēs attiecīgo teritoriju (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011.gada 6.maija sprieduma C-538/09 “Commission v Belgium” 39.punktu un 2018.gada 12.aprīļa sprieduma C-323/17 “People Over Wind and Sweetman” 34.punktu). Ja pastāv šaubas par to, vai ir iespējama būtiska ietekme, ir veicama pārbaude, kas ļauj efektīvi izvairīties no tā, ka tiek atļauta plānu vai projektu īstenošana, kas būtiski ietekmē aizsargājamo teritoriju (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2004.gada 7.septembra sprieduma lietā C-127/02 “Waddenvereniging and Vogelsbeschermingvereniging” 44.punktu).
Tādējādi, ņemot vērā piesardzības principu, stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums ir veicams ne vien tad, ja pastāv risks, ka plānotā darbība var ietekmēt īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, bet arī tad, ja, balstoties uz objektīvu informāciju, nevar izslēgt šādas ietekmes iespējamību (sk. Satversmes tiesas 2024.gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr.2023-01-03 24.3.punktu).

-

Anotācijā ir norādīts, ka ir precizēta noteikumu 79.3.apakšpunkta redakcija, prasību par inventarizācijas pārbaudi neattiecinot uz visu zemes vienību.
Saskaņā ar Meža likuma 12.panta ceturto daļu koku ciršana mežā ir aizliegta, ja zemes vienībā nav veikta meža inventarizācija, izņemot šā panta trešajā daļā minētos gadījumus, kā arī gadījumus, kad tiek veikta sauso, bojāto un vēja gāzto koku ciršana normatīvajos aktos par koku ciršanu noteiktajā kārtībā.
Tā kā no Meža likuma 12.panta ceturtajā daļā noteiktā izriet, ka, lai varētu mežā cirst kokus, meža inventarizācijai ir jābūt veiktai zemes vienībā, nevis tikai atsevišķā zemes vienības daļā, lūdzam anotācijā precizēt projekta 28.punktā ietvertā 79.3.apakšpunkta jēgu.

-

Projekta anotācijā norādīts, ka 77.¹ punkts paredz meža īpašnieka atbildību par to, ka viņam ir zināmi īpašuma apgrūtinājumi, kā arī īpašuma esība kopīpašumā, tā mazinot nepieciešamību Valsts meža dienestam par to pārliecināties dažādos ar Meža valsts reģistru nesasaistītos reģistros. Meža īpašnieka apliecinājums par to, ka viņam ir zināmas dabas aizsardzības prasības un saglabājamās dabas vērtības, ja tādas cirsmā ir, samazinās slogu Valsts meža dienestam, lai pārbaudītu noteikumos noteikto dabas aizsardzības prasību izpildi.
Aicinām izvērtēt visus riskus, kādi var rasties, Valsts meža dienestam neveicot pārbaudi ar Meža valsts reģistru nesasaistītos reģistros, bet tikai uzliekot par pienākumu iesniedzējam aizpildīt apliecinājumu.
Tādējādi aicinām precizēt projekta 27.punktā ietverto 77.¹ punktu.

-