Atzinums

EM uztur iepriekš pausto iebildumu par plānoto reformu pēc būtības:
a) Lai lemtu par vienotas kreditētāju uzraudzības un kontroles institūcijas noteikšanu, ir nepieciešams skaidrs, caurspīdīgs lēmuma pamatojums un ietekmes izvērtējums, kas šobrīd iztrūkst. Lai pieņemtu lēmumu, ir jābūt skaidrai problēmai vai trūkumiem esošajā uzraudzības modelī, ko nepieciešams atrisināt, vai redzamiem ieguvumiem, ieviešot uzraudzības reformu. EM ieskatā nav ne viena, ne otra, jo tam nav pietiekama un datos balstīta pamatojuma. Tas, ka reformas lietderības argumentācija ir nepietiekama, liecina apstāklis, ka FM sagatavotais informatīvais ziņojums MK netika atbalstīts vienprātīgi, par to iebilda arī nozare un patērētāju tiesību aizsardzības asociācija. 

b) Likumprojekta anotācijā norādīts, ka ar uzraudzības reformu tiek risināta uzraudzības sadrumstalotība. Vienlaikus, ārpus LB finanšu sektora uzraudzības paliek: 
1) Nelicencētie kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji (juridisku personu kreditētāji); 
2) Ārpustiesas parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēji (15 licencētajiem parādu ārpustiesas atguvējiem, kas nav nošķirami no finanšu sistēmas - parādu portfelī ir 1,6 miljardi EUR parādi no kredītiestādēm un patērētāju kreditētājiem jeb vairāk kā 90%).

c) Neviens no tiesību aktu projektiem nesatur pietiekami detalizētu informāciju par to, kādā veidā tiktu organizēta nebanku kreditētāju uzraudzība no LB puses. Līdz ar to nav iespējams novērtēt izmaksu, birokrātiskā un administratīvā sloga palielināšanos/samazināšanos nozarei.

d) EM kategoriski iebilst, ka šajā projektu pakotnē netiek virzīti arī grozījumi LB likumā, kurā būtu detalizēti aprakstīts, kādā veidā tiktu organizēta patērētāju kreditētāju uzraudzība no Latvijas Bankas puses (t.i., kāda būtu uzraudzības intensitāte, kāda veida dokumenti pa kādiem kanāliem būtu jāiesniedz, utt.). un patērētāju tiesību uzraudzība, kā arī nepieciešamās strukturālās izmaiņas, IT sistēmu pielāgošana un izmaksas LB šo jauno funkciju īstenošanai. Darbinieku skaits neatspoguļo reālās LB izmaksas, kas radīsies šīs reformas rezultātā.

e) Visbūtiskākie riski šai reformai ir attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzību. Ne informatīvajā ziņojumā, ne Likumprojektos tie nav pietiekami izvērtēti. Šobrīd visus LB uzraugāmos subjektus no patērētāju tiesību viedokļa, tajā skaitā negodīgas komercprakses, reklāmas, līguma noteikumiem utt. - uzrauga PTAC. Plānotā reforma patērētāju tiesību uzraudzību/sūdzību izskatīšanu sadrumstalos no vienas iestādes – divās. Ņemot vērā, ka LB nav atbilstošas pieredzes patērētāju tiesību aizsardzībā un sūdzību izskatīšanā, vismaz sākotnēji, patērētāju aizsardzības līmenis varētu samazināties. 
Sadrumstalojot patērētāju tiesību uzraudzības ietvaru nebūs iespējams īstenot vienotu, profesionāli koordinētu pieeju patērētāju aizsardzībā. Pastāv risks atšķirīgai interpretācijai, piemēram, attiecībā uz negodīgu komercpraksi un sodu piemērošanu un to apmēriem. 

f) EM ieskatā problemātisks ir arī LB autonomās iestādes statuss. Šobrīd PTAC ir ekonomikas ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Nododot patērētāju tiesību aizsardzības politikas finanšu jomā īstenošanu LB, turklāt atceļot MK noteikumus un deleģējot LB izdot savus noteikumus, tā tiek izņemta no Ministru kabineta padotības un politiskās atbildības principiem. EM nebūs iespējams pārraudzīt šīs jomas īstenošanu LB.  

EM ieskatā ir jārisina Moneyval identificētā problēma - PTAC un VID uzraudzības pārklāšanās NILLTPFN jomā, nevis jāveic visaptveroša reforma bez redzamiem un datos balstītiem ieguvumiem un ar riskiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā. 
 

-

Uzturam iepriekš izteikto iebildumu. Pantam paliekot pašreizējā redakcijā, ir skaidri un nepārprotami jānorāda budžeta finansējums ierosināto lietu pabeigšanai vismaz 1 gada garumā, lai nodrošinātu ierosinātu lietu izskatīšanu. Pretējā gadījumā PTAC nebūs darbinieku un resursu funkcijas izpildei.
 

-

Lūdzam precizēt mērķi un skaidrot, kā tiks veicināta valsts pārvaldes resursu racionāla izmantošana un birokrātiskā sloga samazināšana, ja Latvijas Bankas minimālās izmaksas reformas rezultātā norādītās vairākas kā divas reizes lielākas nekā PTAC  - 880`000 EUR pretstatā 390`000 EUR. Savukārt FM izstrādātajā Informatīvajā ziņojumā “Par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu” (25-TA-3014) (turpmāk – Informatīvais ziņojums), uz kura pamata izstrādāts likumprojekts, skaidri norādīts: “Izšķiroties par modeli, ka Latvijas Bankas kompetencē tiktu nodota patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju licencēšana un uzraudzība, tajā skaitā NILLTPFN jomā, kredīta starpnieku un kredīta starpnieku pārstāvju, kas piedāvā patērētājam kredītu, kura atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku vai kura mērķis ir iegūt vai saglabāt tiesības uz nekustamo īpašumu reģistrēšana un uzraudzība un patērētāju tiesību un interešu aizsardzība finanšu sektorā papildus tiešās izmaksas funkcijas nodrošināšanai maksimālā apmērā sasniegtu 352 800 euro ik gadu (..).” Sk. Informatīvā ziņojuma 5.2.punktu.
Norādāms, ka būtiskais izmaksu pieaugums ir pretrunā ar likumprojektu pakotnes mērķi.
 

-

Lūdzam precizēt anotāciju, ņemot vērā, ka PTAC īsteno aktīvu, uz riskiem balstītu uzraudzību, proaktīvi novēršot pārkāpumus un nepieciešamības gadījumā piemērojot administratīvās sankcijas, kur naudas sodi tiek ieskaitīti valsts budžetā. 2025. gadā PTAC par konstatētajiem pārkāpumiem finanšu pakalpojumu jomā ir piemērojis administratīvos sodus 630`000 tūkstošu EUR apmērā.
Paturot patērētāju tiesību uzraudzību PTAC kompetencē, tiek nodrošināta saskaņotība un koordinācija, kā arī vienveidīga normatīvo aktu piemērošana par visām patērētāju tiesībām. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma un Reklāmas likuma galvenā uzraudzības iestāde ir PTAC. Sadalot funkcijas un noņemot finanšu nozares, tiks panākts pretējais, proti, radīta sadrumstalotība šo normatīvo aktu uzraudzībā un piemērošanas praksē.
Šobrīd Latvijas Banka neizskata sūdzības un strīdus, bet iesniegumus pārsūta izskatīšanai PTAC. Līdz ar to jau tagad ir nodrošināta vienota prakse un ērta procesa izskatīšana patērētājiem. Patērētāju tiesību normatīvo aktu sadalīšana starp PTAC un Latvijas Banku tieši otrādi – veicinātu birokrātiju, atšķirīgu  normatīvo aktu interpretāciju un radītu nenoteiktību patērētājiem.
PTAC jau šobrīd nodrošina līdzsvarotu uzraudzības ietvaru, nodrošinot sabiedrības reālās vajadzības pēc pieejamiem, saprotamiem un godīgiem finanšu pakalpojumiem ne tikai patērētāju kreditēšanā, bet pār visiem finanšu pakalpojumiem, ņemot vērā, ka PTAC ir galvenā patērētāju tiesību uzraudzības iestāde un uzrauga patērētāju tiesību ievērošanu visā finanšu pakalpojumu nozarē, tajā skaitā attiecībā uz kredītiestādēm.
Visi PTAC licencējamie subjekti atbalsta, ka patērētāju tiesību uzraudzība paliek PTAC kompetencē. Patērētāju tiesību uzraudzības nodošanu Latvijas Bankai neatbalsta arī Finanšu nozares asociācija.
Lūdzam arī izslēgt atsauci uz Valsts ieņēmumu dienestu, ņemot vērā, ka PTAC funkciju pārklāšanās ar VID ir tikai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas jomas uzraudzībā un tam nav sakara ar patērētāju tiesību uzraudzību, ko pilnā apmērā attiecībā uz visiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem šobrīd īsteno tikai PTAC.
 

-

Ekonomikas ministrija uztur iebildumu, ka anotācijas 1.3. sadaļā nav sniegts pietiekams praktiskās ietekmes izvērtējums par institucionālās reformas sekām, aprobežojoties ar norādi uz iepriekš pieņemtu politisku lēmumu un informatīvā ziņojuma izskatīšanu. Politisks lēmums par reformas virzību pats par sevi neatbild uz jautājumu, kā šī reforma mainīs regulējuma piemērošanu praksē, un nevar aizstāt tiesību aktu anotācijā veicamo ietekmes analīzi.
Ekonomikas ministrija sagaida, lai anotācijā tiktu skaidri izklāstīts:
– kā tieši mainīsies uzraudzības organizācija un uzraudzības intensitāte;
– kādas izmaiņas normu piemērošanā un uzraudzības praksē piedzīvos tirgus dalībnieki un patērētāji;
– kādi iespējamie riski un blakus efekti ir identificēti un kā tie tiks pārvaldīti.
Pašreizējā redakcijā anotācija neatbild uz šiem jautājumiem, līdz ar to nav iespējams objektīvi izvērtēt reformas faktiskās sekas.
 

-

Ekonomikas ministrija uztur iebildumu, ka anotācijas 1.3. sadaļā nav izvērtētas alternatīvas piedāvātajam regulējumam konkrēto likumprojektu ietvaros. Atsauce uz agrāk veiktu konceptuālu izvērtējumu informatīvajā ziņojumā nenodrošina atbildi uz jautājumu, vai izvēlētais risinājums ir samērīgākais un piemērotākais katrai tiesību jomai, kuru skar likumprojektu pakotne.
Ekonomikas ministrija sagaida, lai anotācijā tiktu skaidrots:
– kāpēc netika apsvērti diferencēti vai pakāpeniski risinājumi atsevišķām regulējuma jomām (piemēram, reklāmas, procesuālo normu vai sankciju jomā);
– kāpēc netika izvērtēta iespēja saglabāt noteiktus lēmumus Ministru kabineta līmenī, nevis pilnībā deleģēt tos Latvijas Bankai;
– kādēļ izvēlētais risinājums ir uzskatāms par mazāk ierobežojošu salīdzinājumā ar iespējamām alternatīvām.
Bez šādas analīzes nav iespējams pamatot regulējuma samērīgumu.
 

-

Izziņā skaidrots, ka ex-post novērtēšanas resursi jākoncentrē uz augstas ietekmes regulējumiem, jo pretējā gadījumā novērtēšana pati var kļūt nesamērīga un administratīvo slogu radoša. Šai gadījumā izmaiņām regulējumā nav tik būtiska rakstura, lai būtu lietderīgi veikt tā ex-post novērtējumu.
Ekonomikas ministrija šādam vērtējumam nepiekrīt un uzsver, ka apjomīga kompetences pārdale citai institūcijai pēc savas būtības ir būtiska institucionāla reforma, kas ietekmē regulējuma piemērošanas modeli, uzraudzības praksi un tiesību normu īstenošanu kopumā, tostarp attiecīgajā nozarē strādājošos tirgus dalībniekus.
 Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Valsts kancelejas izstrādātajām vadlīnijām “Tiesību aktu ietekmes pēcpārbaudes (ex‑post) novērtējuma veikšanai” ir noteikti kritēriji, pēc kuriem izvērtējama ex‑post novērtējuma nepieciešamība. Šie kritēriji konkrētajā gadījumā ir izpildīti, jo:
- Tiesību akts būtiski ietekmē lielu sabiedrības daļu vai tautsaimniecības nozari (piemēram, vairākas mērķa grupas vai sabiedrību kopumā);
- Tiesību akts ietekmē uzņēmējdarbību (piemēram, licenču režīma izmaiņas);
- Tiesību akts ievieš būtiskas reformas;
- Tiesību akts izstrādāts procesu efektivizēšanai vai optimizēšanai (piemēram, resursu taupīšanai, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, konkrētu darbību laika patēriņa samazināšanai), un tā faktisko ietekmi iespējams izmērīt tikai pēc tiesību akta ieviešanas (šis ir viens no deklarētajiem mērķiem anotācijā);
- Būtiskas pretrunas vai nesaskaņas starp iesaistīto pušu vērtējumiem par regulējuma iespējamo ietekmi (konkrētajā gadījumā starp FM, LB no vienas puses un EM un nozari no otras puses);
- Pamatots pieņēmums par iespējamu negatīvu ietekmi uz konkurētspēju vai atsevišķu nozaru attīstību (ņemot vērā nozares iebildumu kontekstu).
Ņemot vērā minēto kritēriju kopumu, Ekonomikas ministrija atkārtoti vērš uzmanību, ka tik būtiskai institucionālai reformai ex‑post izvērtējuma veikšana ir ne tikai lietderīga, bet arī nepieciešama, lai objektīvi novērtētu, vai regulējuma mērķi ir sasniegti un vai nav radušās neparedzētas vai nesamērīgas sekas.
Attiecīgi Ekonomikas ministrija lūdz skaidrot, vai un kādā veidā ir paredzēts veikt ex‑post izvērtējumu, tostarp:
- kādā termiņā tas tiks veikts,
- kāds būs izvērtējuma tvērums,
- kura institūcija būs atbildīga par tā izstrādi un rezultātu izvērtēšanu.
 

-

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešā daļa nosaka, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana. Šā panta septītā daļa vienlaikus nosaka, ka valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart. Atkārtojam, ka likumprojekts un tā saistītais likumprojekts "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" ietver būtiskas izmaiņas institucionālajā patērētāju tiesību aizsardzības īstenošanā likuma regulētajā jomā un tas skar ne tikai uzraudzības maiņu, bet arī to, ka turpmāk patērētājam būs jābūt informētam par to, pie kura no uzraugiem vērsties konkrēta pārkāpumu gadījumā. Tātad šis jautājums ir svarīgs arī sabiedrībai kopumā. 
Tāpat Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48.panta otrā daļa nosaka, ka sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādei ir pienākums rīkot publisku apspriešanu. Vienlaikus Ministru kabineta 2024.gada 15.oktobra noteikumu Nr. 639 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" 5.punkts paredz, ka sabiedrības līdzdalība nav jānodrošina institūcijas vadības dokumentu un iekšējo tiesību aktu izstrādes procesā. 
Ņemot vērā minēto un to, ka Finanšu ministrijā savā atbildē nav sniegusi skaidrojumu, kāpēc sabiedrības līdzdalības process nav ievērots, kā arī Ekonomikas ministrijas rīcībā nav pamatotu argumentu, kāpēc šādu procesu neveikt, lūdzam uzsākt sabiedrības līdzdalības procesu. 
 

-