Atzinums

No minētā punkta secināms,  ka , ja tiek konstatēts, ka nepilngadīgais notiesātais nav labprātīgi nodevis naudu, tad to nodod notiesātā nepilngadīgā likumiskajam pārstāvim. Savukārt, attiecībā uz pilngadīgajiem notiesātajiem iztrūkst regulējuma, par to, kas notiek ar pārmeklēšanas laikā (pie notiesātā pieņemšanas iestādē) atrasto naudu. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.panta piektā daļa paredz, ka “notiesātajiem nav atļauts glabāt pie sevis naudu, vērtslietas, kā arī priekšmetus, kurus aizliegts lietot brīvības atņemšanas iestādēs. Pie notiesātajiem atrastos neatļautos priekšmetus un naudu izņem. Naudu ieskaita brīvības atņemšanas iestādes budžetā un izlieto notiesāto komunālo apstākļu uzlabošanai. To priekšmetu un mantu sarakstu un daudzumu, kas var atrasties pie notiesātajiem, un naudas izņemšanas kārtību reglamentē brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi.”

Priekšlikums: Tādējādi, lai arī kopsakarā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa minēto normu, ir saprotams, ka pie pilngadīga notiesātā pārmeklēšanas laikā atrastā nauda pieņemot brīvības atņemšanas iestādē, ir ieskaitāma iestādes budžetā, tomēr noteikumu projektā būtu jāprecizē naudas izņemšanas kārtība pilngadīgajiem notiesātajiem.

-

30.punkts paredz, ka reliģiskās darbības notiek iestādes amatpersonu klātbūtnē, izņemot grēksūdzes. atbilstoši 31.punktam, ja brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks devis atļauju garīdzniekam apmeklēt notiesāto, kurš ievietots soda vai disciplinārajā izolatorā, tad darbinieka klātbūtne ir obligāta. Līdz ar to secināms, ka, ja notiesātais vēlas izsūdzēt grēkus vai veikt cita veida individuālas reliģiskas pārrunas, tās notiks darbinieka klātbūtnē un dzirdamības apstākļos. Atbilstoši Eiropas Cietumu noteikumu 29.2. p. “Cik vien tas iespējams, ieslodzītajiem nosaka tādus soda izpildes pasākumus ieslodzījuma vietā, kas ļautu viņiem praktizēt reliģiju un paust ticību, apmeklēt dievkalpojumus vai sapulces, ko vada pilnvarots attiecīgās konfesijas vai ticības pārstāvis, satikties ar šādu pārstāvi bez citu personu klātbūtnes un glabāt pie sevis grāmatas vai literatūru, kas saistīta ar reliģisko pārliecību vai ticību.”

Priekšlikums: Minētais regulējums attieksies uz personām, kuras izcieš sodu par režīma pārkāpumu izolatorā, līdz ar to šis aspekts (tikšanās ar garīdznieku cietuma darbinieka klātbūtnē) varētu būt saistīts ar pastiprinātiem drošības pasākumiem, tomēr samērīgāks risinājums būtu, paredzēt, ka minētās darbības (sarunas) notiek tikai darbinieka vizuālas kontroles apstākļos, tādējādi pēc iespējas mazāk iejaucoties personas reliģiskās pārliecības brīvībā un privātajā dzīvē. Turklāt, minētais regulējums paredz pirms šāda apmeklējuma, saņemt brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju, tātad drošības izvērtējums un citi apsvērumi, tiek vērtēti dodot atļauju garīdzniekam apmeklēt notiesāto soda vai disciplinārajā izolatorā.

-

Šobrīd MK not. “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu” 43.3. punkts paredz tiesības uz pieņemšanu pie brīvības atņemšanas iestādes amatpersonām dienas kārtībā noteiktajā laikā un pēc notiesātā lūguma amatpersona viņu pieņem bez citu personu klātbūtnes. Projektā nav ietvertas minētās tiesības, kas ir būtiskas, lai notiesātais tieši un nepastarpināti varētu tikties ar iestādes administrāciju, tostarp, cietuma priekšnieku un nodot informāciju  par iespējamiem tiesību pārkāpumiem. Arī no anotācijas neizriet iemesls, kādēļ minētās tiesības netiek plānots ietvert noteikumos.
Priekšlikums: papildināt 41.punktu ar tiesībām tikties ar brīvības atņemšanas iestādes amatpersonām dienas kārtībā noteiktajā laikā, tostarp, tiesības uz tikšanos ar brīvības atņemšanas iestādes amatpersonu bez citu personu klātbūtnes.

Papildus šobrīd spēkā esošajos MK noteikumos Nr.423 “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 28.punktā notiesātajiem, kuri slimo ar tuberkulozi aktīvā formā ir tiesības uz ne mazāk kā divas stundas dienā nodarbībām (pastaigām) svaigā gaisā. Šajā projektā minētās tiesības nav paredzētas. Lai arī Latvijas Sodu izpildes kodeksā ir noteiktas tiesības ne mazāk kā vienu stundu izmantot pastaigas svaigā gaisā, tostarp Latvijas Cietumu slimnīcā, tomēr nav pamata izslēgt no noteikumiem normu, kas paredz augstāku minimālo pastaigu laiku (2 stundas) notiesātajiem, kuri slimo ar tuberkulozi aktīvā formā.

-

63.punkts paredz, ka apmeklētājam, nepilngadīgajam līdz 15 gadu vecumam pirms satikšanās ir uzrādāma dzimšanas apliecība. Savukārt, 66.4.punkts, kā vienu no gadījumiem, kad satikšanās vai apmeklējums tiek aizliegts paredz, ka apmeklētājs atsakās uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, bet bērns līdz 15 gadu vecumam – dzimšanas apliecību vai derīgu personu apliecinošu dokumentu.
Priekšlikums: precīzi noteikt, kādi dokumenti ir uzrādāmi nepilngadīgajam ierodoties uz satikšanos, proti, “dzimšanas apliecība vai derīgs personu apliecinošs dokuments”  vai tikai “dzimšanas apliecība”.

-

Anotācijā norādīts, ka “[..]brīvības atņemšanas iestādes amatpersona pati veic notiesātā pārmeklēšanu no ārpuses, un kad ir nepieciešams pārbaudīt notiesātā ķermeņa dobumus, protēzes vai medicīniskās saites, brīvības atņemšanas iestādes amatpersona pieaicina brīvības atņemšanas iestādes ārstniecības personu (Projekta 90. punkts).” Tādējādi atbilstoši anotācijā norādītajam, ja ir pārbaudāmi notiesātā ķermeņa dobumi, protēzes, medicīniskās saites, tad visos gadījumos ir pieaicināma ārstniecības persona. Tomēr piedāvātajā redakcijā lietoti vārdi “..ja nepieciešams, pieaicina”, tādējādi brīvības atņemšanas iestādes darbiniekam pieļaujot iespēju izdarīt izvēli pieaicināt veselības aprūpes speciālistu vai nē.
Priekšlikums: precizēt minēto punktu, stingri nosakot, kādos gadījumos pārbaudi veic ārstniecības persona, tā, piemēram, ķermeņa intīmās daļas drīkst pārbaudīt tikai brīvības atņemšanas iestādes ārstniecības persona (Eiropas Cietumu noteikumu 54.6., 54.7.p – Ieslodzījuma vietas darbinieki neizdara ieslodzīto ķermeņa iekšējo apskati. Kratīšanā ieslodzīto intīmās ķermeņa daļas drīkst pārbaudīt vienīgi ārstniecības persona).

-

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka ieslodzītās personas pastāvīga videonovērošana ir vērtējama kā būtiska iejaukšanās personas tiesībās.[1] Lietā „Gorlov and Others v. Russia” Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskatīja sūdzību par patstāvīgu videonovērošanu kamerās un norādīja uz nepieciešamību ieviest atbilstošu tiesisko regulējumu, kas noteiktu šādu pasākumu izmantošanu. Konkrētajā gadījumā valsts tiesiskais regulējums piešķīra pirmstiesas aizturēšanas centram un ieslodzījuma vietām tiesības pakļaut ikvienu aizturēto vai ieslodzīto patstāvīgai videonovērošanai, tajā skaitā arī kamerās, uz nenoteiktu laiku un bez nepieciešamības veikt periodiskas atskaites. Ņemot vērā, ka tiesību akti neparedzēja aizsardzības pasākumus pret iespējamu valsts iestāžu patvaļu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.panta pārkāpumu.[2]  Ieslodzītas personas pakļaušana publiskai novērošanai, atklājot tās ķermeņa intīmās daļas, ir ļoti nozīmīga iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto dzīvi.[3]
Priekšlikums: Ņemot vērā, ka videonovērošana būtiski skar personas tiesības uz privāto dzīvi, regulējumam, kurš nosaka videonovērošanas kārtību ir jābūt precīzam.  98.punktā ir jāprecizē, kas tiek saprasts ar “koplietošanas telpām”, videonovērošana, piemēram, ģērbtuvēs, dušas telpās, kā arī citās vietās, kur persona veic ķermeņa atkailināšanu, rada nevajadzīgu cilvēktiesību ierobežojumu, ja vien katrā individuālā gadījumā netiek attiecīgi pamatota šāda nepieciešamība.  Savukārt, 99.punktā paredzot, videonovērošanu notiesātā kamerā vai dzīvojamā telpā, ir precīzi jāatrunā kritēriji, kādos gadījumos var uzstādīt videonovērošanu kamerā, uz cik ilgu laiku (pēc iespējas īslaicīgi), videonovērošanas kamerā nepieciešamības atkārtota izvērtēšana. Jāparedz, ka katrā individuālā gadījumā brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam ir jāpieņem lēmums, kuram turklāt jābūt pārsūdzamam; kura brīvības atņemšanas iestādes amatpersona ir tiesīga iepazīties ar videoieraksta materiālu tu.ml.  Vienlaikus atzīmējams, ka tiesībsarga ieskatā, ņemot vērā, ka videonovērošana būtiski skar tiesības uz privāto dzīvi un var veidot cilvēktiesību pārkāpumu, tiesiskajam regulējumam būtu jābūt pēc iespējas konkrētam un precīzam un noteiktam likumā. Šobrīd nedz Latvijas Sodu izpildes kodekss, nedz Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums neparedz šādu regulējumu.


[1] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 1.jūnija lēmums lietā „Van der Graaf v. The Netherlands”, iesnieguma Nr. 8704/03; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 6.decembra sprieduma lietā „Vasilică Mocanu c. Roumanie”, iesnieguma Nr. 43545/13, 36.punkts.

[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019.gada 2.jūlija sprieduma lietā „Gorlov and Others v. Russia”, iesnieguma Nr. 27057/06, 56443/09, 25147/14, 97.–100.punkts.

[3] Augstākās tiesas Senāta 2018.gada 16.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-178/2018,6.punkts.

-