Atzinums

Likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"" (turpmāk – projekts) 1. pantā ietverts termina "soda nauda" skaidrojums. Likumā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme likuma regulējamās nozares ietvaros vai lai konkretizētu terminā izteiktā jēdziena izpratnes robežas (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 38. punkts; Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/92).

Projektā ietvertais termina skaidrojums (līdzīgi kā šobrīd grozāmajā likumā esošais) neatklāj soda naudas būtību (norāde "obligāts maksājums" to nenošķir no citiem šāda veida maksājumiem). Veiksmīga nav arī pieeja skaidrojumā izmantot soda naudas piemērošanas gadījumu uzskaitījumu. Šie gadījumi tāpat jau ir noteikti likumā un skaidrojums savā ziņā dublē likuma regulējumu.

Terminu skaidro, minot tajā izteiktā jēdziena būtiskās pazīmes (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 39. punkts). Šajā gadījumā soda naudas jēdziena būtiskās pazīmes netiek atklātas.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt termina "soda nauda" skaidrojumu vai arī šā termina skaidrojumu vispār izslēgt no grozāmā likuma.
 

-

Projekta 3. panta pirmā daļa paredz papildināt likuma "Par nodokļiem un nodevām" (turpmāk – Likums) 16. panta pirmo daļu ar 5.¹ punktu, nosakot, ka nodokļu maksātājam ir tiesības ierosināt Valsts ieņēmumu dienestam noslēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā. Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 63.¹ pants paredz, ka iestāde jebkurā administratīvā procesa stadijā var vienoties ar procesa dalībniekiem par administratīvā līguma slēgšanu Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā līguma slēgšanu var ierosināt gan iestāde, gan privātpersona. Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktā noteikto normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē tāda paša spēka normatīvā tiesību akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. Ņemot vērā minēto, lūdzam izslēgt projekta 3. panta pirmo daļu, kas paredz papildināt Likuma 16. panta pirmo daļu ar 5.¹ punktu. Vienlaikus lūdzam attiecīgi precizēt projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk – anotācija) ietverto informāciju.
Papildus norādām, ka Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Likuma 1. panta 5. punktā un 20. pantā noteikto ir tikai viena no nodokļu administrācijas iestādēm, tādējādi nav saprotams, kāpēc ar projekta 3. panta pirmajā daļā noteikto ir sašaurinātas tiesības ierosināt vienošanās līguma noslēgšanu.

-

Projekta 7. panta piektā daļa paredz izteikt jaunā redakcijā Likuma 23. panta 5.² daļu, tās 1. punktā nosakot, ka nodokļu administrācija izbeidz nodokļu kontroli, nosūtot informāciju par nodokļu kontroles izbeigšanu, ja pārbaudes rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu (nodevu) maksājumi budžetā. Nodokļu kontrole ir pēc iestādes iniciatīvas ierosināts administratīvais process. Administratīvā procesa likuma 63. panta pirmās daļas 4. punkts paredz, ka pēc nepieciešamo faktu konstatēšanas un administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšanas iestāde nekavējoties izvērtē lietas apstākļus un izdod lēmumu par lietas izbeigšanu faktu trūkuma vai nelietderīguma dēļ, ja lieta ierosināta pēc iestādes iniciatīvas. No minētā izriet, ka nodokļu administrācijas uzsāktā nodokļu kontrole izbeidzama ar lēmumu, kas paziņojams personai, par kuru bija uzsākta nodokļu kontrole. Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt projekta 7. panta piektajā daļā ietverto Likuma 23. panta 5.² daļas 1. punktu.

-

Projekta 7. panta piektā daļa paredz izteikt jaunā redakcijā Likuma 23. panta 5.² daļu, tās 2. punktā pieminot vienošanās līgumu, ko nodokļu maksātājs noslēdzis ar Valsts ieņēmumu dienestu. Vēršam uzmanību uz to, ka Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Likuma 1. panta 5. punktā noteikto ir tikai viena no nodokļu administrācijas iestādēm. Likuma 20. pants paredz, kādus nodokļus administrē kādas iestādes, un Valsts ieņēmumu dienests nav vienīgā iestāde, kas administrē konkrētus nodokļus. Savukārt Administratīvā procesa likuma 63.¹ pants nosaka vispārīgas iestādes un administratīvā procesa dalībnieka tiesības slēgt administratīvo līgumu. Ņemot vērā minēto, nav saprotams, kāpēc projekta 7. panta piektajā daļā ietvertajā Likuma 23. panta 5.² daļas 2. punktā ir minēts, ka vienošanās līgums var būt noslēgts tikai ar Valsts ieņēmumu dienestu. Lūdzam anotācijā skaidrot, kāpēc vienošanās līgums var tikt noslēgts tikai ar Valsts ieņēmumu dienestu, ņemot vērā to, ka Likumā ietvertais regulējums par vienošanās slēgšanu neatceļ Administratīvā procesa likuma 63.¹ pantā paredzētās tiesības slēgt administratīvo līgumu.

-

Projekta 7. panta septītajā daļā ietvertā Likuma 23. panta 5.⁵ daļa paredz, ka nodokļu rēķinā aprēķinātos maksājumus nodokļu maksātājs samaksā 30 dienu laikā no nodokļu rēķina saņemšanas dienas. No projektā ietvertā regulējuma izriet, ka nodokļu rēķins ir administratīvais akts. Likuma 7.² panta otrā daļa paredz, ka Valsts ieņēmumu dienesta izdotais administratīvais akts (arī nelabvēlīgs administratīvais akts) un citi lēmumi, dokumenti un informācija nodokļu maksātājam uzskatāma par paziņotu otrajā darba dienā pēc tās ievietošanas Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Savukārt vispārīgo administratīvā akta paziņošanas kārtību paredz Administratīvā procesa likuma 70. pants. Ņemot vērā minēto, lūdzam projekta 7. panta septītajā daļā ietvertajā Likuma 23. panta 5.⁵ daļā paredzēt, ka nodokļu rēķinā aprēķinātos maksājumus nodokļu maksātājs samaksā 30 dienu laikā no nodokļu rēķina paziņošanas dienas.

-

Projekts papildina grozāmā likuma 24. pantu ar 9.² daļu, paredzot, ka Valsts ieņēmumu dienests tā administrētajiem nodokļu, nokavējuma naudas un soda naudas maksājumiem ir tiesīgs piešķirt, atteikt, kā arī atcelt lēmumu par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu ar Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmas sagatavotu lēmumu. Šāds lēmums ir derīgs bez Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas paraksta.

Lai arī projekta anotācijā ir tieši minēta samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršana, no projektā ietvertā regulējuma izriet, ka automatizētā lēmumu pieņemšana attieksies arī uz personai ne tik labvēlīgiem gadījumiem, proti, arī uz atteikumu pagarināt termiņu un lēmumu par samaksas termiņa pagarinājumu atcelšanu.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 22. pantā ir noteikts vispārīgs automatizētu individuālu lēmumu pieņemšanas aizliegums. Izņēmuma gadījumos tie ir pieļaujami arī tad, ja tas ir atļauts saskaņā ar Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kuri ir piemērojami pārzinim un kuros ir arī noteikti atbilstīgi pasākumi, ar ko aizsargā datu subjekta tiesības un brīvības, un leģitīmās intereses. Regulas 71. apsvērumā norādīts, ka šādām garantijām būtu jāaptver konkrētas informācijas sniegšana datu subjektam un tiesības panākt cilvēka līdzdalību, tiesības paust savu viedokli, saņemt paskaidrojumu par lēmumu, kas pieņemts pēc šādas izvērtēšanas, un apstrīdēt lēmumu. Šāds pasākums nebūtu jāattiecina uz bērnu.

Līdzīgi likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka kompetentajai iestādei aizliegts pieņemt tādus lēmumus, kas balstīti tikai uz automātisku apstrādi, tostarp uz profilēšanu, ja tie rada nelabvēlīgas tiesiskas sekas datu subjektam vai būtiski viņu ietekmē, izņemot gadījumus, kad šādu lēmumu pieņemšana ir paredzēta ārējā normatīvajā aktā, kurā ietvertas datu subjekta tiesību garantijas. Šajā likumā ir iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa direktīvas (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI. Arī šīs direktīvas 38. apsvērumā ir minētas līdzīgas personas aizsardzības garantijas – īpašas informācijas  sniegšana datu  subjektam un  tiesības panākt cilvēka iejaukšanos, jo  īpaši paust  savu  viedokli, saņemt paskaidrojumu par  lēmumu, kas  pieņemts pēc  šādas  izvērtēšanas, un  apstrīdēt lēmumu.

Tādējādi automatizētas lēmuma pieņemšanas gadījumā personai ir jānodrošina vismaz tiesības panākt cilvēka līdzdalību, tiesības paust savu viedokli, saņemt paskaidrojumu par lēmumu un apstrīdēt lēmumu (plašāk sk., piem: Bayamlioglu E. The right to contest automated decisions under the General Data Protection Regulation: Beyond the so-called "right to explanation". Regulation & Governance. 2021, doi:10.1111/rego.12391; Wachter S., Mittelstadt B., Floridi L. Why a Right to Explanation of Automated Decision-Making Does Not Exist in the General Data Protection Regulation. International Data Privacy Law, Vol. 7, No. 2, 2017; Malgieri G. Automated decision-making in the EU Member States: The right to explanation and other "suitable safeguards" in the national legislations. Computer Law & Security Review, Vol. 35, 2019; Geburczyk F. Automated administrative decision-making under the influence of the GDPR – Early reflections and upcoming challenges. Computer Law & Security Review, Vol. 41, 2021).

Automatizētas lēmuma pieņemšanas gadījumā ir visnotaļ pašsaprotams, ka nav nepieciešams amatpersonas paraksts. Tomēr katram juridiski nozīmīgam dokumentam jāpiemīt tādām īpašībām kā uzticamībai un autentiskumam (Informācijas un komunikāciju tiesības. I sējums. Ulda Ķiņa redakcijā. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002, 65.-66. lpp.). Iestādes izveidota dokumenta izcelsmi un integritāti var apliecināt, piemēram, kvalificēts elektroniskais zīmogs Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija regulas (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ direktīvu 1999/93/EK 3. panta 27. punkta izpratnē (sal. sk., piemēram, Civilprocesa likuma 406.⁵ panta trešo daļu, Procesu norises elektroniskā vidē valsts platformas likuma 3. panta sesto daļu).

Ievērojot minēto, lūdzam izveidot atbilstošu automatizētas lēmuma pieņemšanas regulējumu, kā arī ietvert pienācīgu skaidrojumu projekta anotācijā.
 

-

Projekta 13. panta pirmā daļa paredz papildināt Likuma 29. panta ceturtās daļas 2. punktu ar d) apakšpunktu un projekta 13. panta otrā daļa paredz papildināt Likuma 29. panta ceturtās daļas 2. punktu ar d) apakšpunktu, kurā ietverta atsauce uz Likuma 29. panta ceturtās daļas 1. punkta f) apakšpunktu, kura Likuma spēkā esošajā redakcijā nav. Skatot kopsakarā projekta 13. panta pirmajā un otrajā daļā ietverto regulējumu, secināms, ka projekta 13. panta pirmajā daļā ietvertais regulējums varētu būt viens no Likuma 29. panta ceturtās daļas 1. punktā paredzētajiem gadījumiem, kad tiek pārtraukta nokavējuma naudas aprēķināšana. Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt, ar kādu normas vienību projekta 13. panta pirmā daļa paredz papildināt Likuma 29. panta ceturto daļu.

-

Projektā iekļautajā grozāmā likuma 32. panta 5.¹ daļā ir paredzēta iespēja piemērot soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas apmēra. Projekta anotācijā norādīts: "Soda nauda trīskāršā apmērā tiek samazināta un noteikta 100 apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas, tādējādi mazinot finansiālo slogu nodokļu maksātājam. [..] Uzskatāms, ka soda nauda 100 procentu apmērā ir pietiekama, lai atturētu nodokļu maksātāju no darbībām, kas atstāj negatīvu ietekmi uz valsts budžetu, kā arī sodītu vainīgo darba devēju par pieļauto pārkāpumu."

Lai arī šajā gadījumā soda naudas apmērs tiek samazināts, tas neatceļ prasību pamatot fiksēta apmēra soda naudas pieļaujamību. Izmantojot arī Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2020‑31‑01 ietvertās atziņas, lūdzam papildināt projekta anotāciju ar atbilstošu pamatojumu vai arī precizēt projektā paredzētās soda naudas apmēru.
 

-

Projektā iekļautajā grozāmā likuma 34. panta 1.¹ daļas 2. punktā paredzēta iespēja piemērot soda naudu 50 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas. Projekta anotācijā norādīts: "Šajā gadījumā soda nauda tiek piemērota bez individualizācijas, jo, kā uz to ir arī norādījusi Satversmes tiesa savā spriedumā, ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs."

Satversmes tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka "soda naudas apmēra individualizācijas iespēja nevar tikt uzskatīta par pašmērķi. Ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs " (Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑31‑01 21. punkts). Līdz ar to ir nepieciešams skaidrojumā anotācijā konkrēti norādīt, kādi ir šie vērtējamie apstākļi (neskatoties uz to, ka tie varbūt izriet no anotācijas vai regulējuma kopumā).

Vienlaikus jāievēro, ka iepriekš minētā atziņa neatceļ prasību pamatot soda naudas apmēra atbilstību samērīguma principam. Jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑31‑01 22. punkts). Šobrīd nav skaidrs, kāpēc ir paredzēta soda nauda tieši 50 procentu apmērā un vai tas atbilst samērīguma prasībām.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projekta anotāciju un, ja nepieciešams, soda naudas apmēra regulējumu projektā.
 

-

Projekta 19. pants paredz izteikt jaunā redakcijā Likuma 41. pantu, kurā ietverta kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests un nodokļu maksātājs slēdz vienošanās līgumu. Vēršam uzmanību uz to, ka Valsts ieņēmumu dienests saskaņā ar Likuma 1. panta 5. punktā noteikto ir tikai viena no nodokļu administrācijas iestādēm. Likuma 20. pants paredz, kādus nodokļus administrē kādas iestādes, un Valsts ieņēmumu dienests nav vienīgā iestāde, kas administrē konkrētus nodokļus. Savukārt Administratīvā procesa likuma 63.¹ pants nosaka vispārīgas iestādes un administratīvā procesa dalībnieka tiesības slēgt administratīvo līgumu. Ņemot vērā minēto, nav saprotams, kāpēc projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. pantā ir paredzēts, ka vienošanās līgums var būt noslēgts tikai ar Valsts ieņēmumu dienestu. Lūdzam papildināt anotāciju ar attiecīgu skaidrojumu, ņemot vērā to, ka Likumā ietvertais regulējums par vienošanās slēgšanu neatceļ Administratīvā procesa likuma 63.¹ pantā paredzētās tiesības slēgt administratīvo līgumu.

-

Projekta 19. pantā ietvertais Likuma 41. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz, kādā brīdī administratīvā procesa ietvaros var tikt slēgts vienošanās līgums. Anotācijā norādīts, ka ar projektu tiek paplašināts vienošanās līguma institūts, to attiecinot arī uz sākotnējo lēmumu pieņemšanas procesu. Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 63.¹ panta pirmais teikums paredz, ka par administratīvā līguma slēgšanu var vienoties jebkurā administratīvā procesa stadijā. Administratīvā līguma daudzfunkcionālais pielietojums izsecināms arī no tā, ka komentējamā tiesību normā likumdevējs uzsvēris, ka šādu līgumu var slēgt jebkurā administratīvā procesa stadijā – proti, gan kamēr konkrētās publiski tiesiskās attiecības tiek risinātas iestādē (gan sākotnējā, gan apstrīdēšanas stadijā), gan tad, ja strīds starp iestādi un privātpersonu jau nonācis tiesā, gan tad, ja nepieciešams vienoties par izpildes jautājumiem (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 604. lpp.). Ņemot vērā minēto, tiesības slēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā jau izriet no vispārīgā regulējuma, tādējādi lūdzam nedublēt Likumā Administratīvā procesa likumā paredzēto un precizēt projekta 19. pantā ietverto Likuma 41. panta pirmās daļas pirmo teikumu.

-

Projekta 19. pantā ietvertā Likuma 41. panta astotā, devītā un desmitā daļa noteic, līdz kuram brīdim konkrētos gadījumos var tikt iesniegts iesniegums vienošanās slēgšanai vai kādā brīdī vienošanās līgumu ir tiesīgs slēgt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors. Administratīvā procesa likuma 63.¹ panta pirmais teikums paredz, ka par administratīvā līguma slēgšanu var vienoties jebkurā administratīvā procesa stadijā. Administratīvā līguma daudzfunkcionālais pielietojums izsecināms arī no tā, ka komentējamā tiesību normā likumdevējs uzsvēris, ka šādu līgumu var slēgt jebkurā administratīvā procesa stadijā – proti, gan kamēr konkrētās publiski tiesiskās attiecības tiek risinātas iestādē (gan sākotnējā, gan apstrīdēšanas stadijā), gan tad, ja strīds starp iestādi un privātpersonu jau nonācis tiesā, gan tad, ja nepieciešams vienoties par izpildes jautājumiem (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 604. lpp.). Ņemot vērā minēto, tiesības slēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā jau izriet no vispārīgā regulējuma, tādējādi nav saprotams, kāpēc projekta 19. pantā ietvertajā Likuma 41. panta astotajā, devītajā un desmitajā daļā plānots regulēt, līdz kuram brīdim pieļaujams iesniegt iesniegumu vienošanās līguma slēgšanai vai to slēgt. Lūdzam skaidrot anotācijā projekta 19. pantā ietverto Likuma 41. panta astotās, devītās un desmitās daļas regulējumu.

-

Projekta 21. pantā ietvertajā Likuma pārejas noteikumu 236. punktā ir minēts, ka Likuma 23. panta sestās daļas 14. punkts un astotā daļa ir piemērojama attiecībā uz pārbaudāmajiem taksācijas periodiem, kas sākas pēc šo abu minēto normu spēkā stāšanās. Vēršam uzmanību uz to, ka projekta 7. panta desmitā un 11. daļa paredz papildināt Likuma 23. panta sesto daļu ar jaunu 14. punktu un Likuma 23. pantu ar jaunu 8.¹ daļu. Savukārt Likuma 23. panta astotā daļa ir spēkā jau daudzus gadus. Tādējādi secināms, ka visticamāk projekta 21. pantā ietvertajā Likuma pārejas noteikumu 236. punktā ietverta neprecīza atsauce uz Likuma normu, kuras spēkā stāšanās ir atskaites punkts noteiktai darbībai.
Papildus norādām, ka projektam ir paredzēta spēkā stāšanās 2023. gada 1. janvārī.  Projekta 7. panta desmitajā un 11. daļā ietvertajām Likuma normām nav paredzēta no projekta atšķirīga spēkā stāšanās, tātad tās stāsies spēkā 2023. gada 1. janvārī. Ņemot vērā minēto, lai padarītu skaidrāku projekta 21. pantā ietverto Likuma pārejas noteikumu 236. punktu, tajā var ietvert noteiktu termiņu, nevis atsaukties uz Likuma normu spēkā stāšanos.
Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt projekta 21. pantā ietverto Likuma pārejas noteikumu 236. punktu.

-

Projekta 5. panta pirmā daļa paredz izteikt jaunā redakcijā Likuma 18. panta pirmās daļas 7. punktu, nosakot, ka nodokļu maksātajam tiek paziņots par nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātiem. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70. pantā noteikto paziņots tiek administratīvais akts. No projekta 5. panta pirmajā daļā ietvertās Likuma 18. panta pirmās daļas 7. punkta redakcijas izriet, ka nodokļu maksātājam tiek nosūtīta informācija par nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātiem, nevis paziņots administratīvais akts. Ņemot vērā minēto, lūdzam precizēt projekta 5. panta pirmajā daļā noteikto.

-