Atzinums

23.lpp. 3.2.1.1. Pārskatīt un uzlabot esošo Valsts policijas reģionu pārvalžu struktūrvienību nepilngadīgo nopratināšanas  telpu un aprīkojuma (to tehniskā stāvokļa) atbilstību kriminālprocesuālo darbību veikšanai bērniem draudzīgā vidē. Izveidot un aprīkot kriminālprocesuālo darbību nodrošināšanai atbilstošas un nepilngadīgajiem draudzīgas nopratināšanas telpas struktūrvienībās, kurās šobrīd šādu telpu nav un izstrādāt metodiskās vadlīnijas, kas izskaidro un  nosaka vienotus standartus atsevišķām telpām, kuras ir piemērotas noziedzīgos nodarījumos cietušo nepilngadīgo personu pratināšanā.

Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu plāns 2022.-2024. gadam kopsavilkumā ir noteikts, ka nepilngadīgās personas pratināšanai jānotiek tam speciāli paredzētās un aprīkotās telpās, kas atbilst bērna individuālajām vajadzībām, tai skaitā bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tomēr šāda prakse, kas imperatīvi nosaka pienākumu nogādāt nepilngadīgo policijas iestādē pratināšanai ir pārmērīga gadījumos, kad ir izdarīts administratīvais pārkāpums, bet aizturēšana nav nepieciešama. Piemēram, konstatējot nepilngadīgu personu iegādājoties alkoholisko dzērienu vai ubagojot nav nepieciešams viņu nogādāt policijas iestādē – pratināšanai jānotiek notikuma vietā, pēc ka nepilngadīgais tiks nogādāts pie vecākiem vai aizbildņiem.
Papildus jāatzīmē, ka projekts paredz finansējuma piešķiršanu Valsts policijas iecirkņu aprīkošanai ar pratināšana telpām. Tomēr Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz kompetenci veikt administratīvā pārkāpuma procesu par nepilngadīgo izdarītiem pārkāpumiem arī pašvaldības policijai. Tādējādi, projektā būtu jāparedz finansējums arī pašvaldības policijas iecirkņu aprīkošanai, pretējā gadījumā konstatējot nepilngadīgās personas izdarīto pārkāpumu (kad procesa nodrošināšanai ir nepieciešama pratināšana), pašvaldības policijai sākotnēji nepilngadīgais būtu jānogādā Valsts policijas iecirknī procesuālo darbību veikšanai, pēc kā savā struktūrvienībā līdz vecāku ierašanos.

-

21.lpp. 2.2.2. Pārskatīt likuma “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” un Bērnu tiesību aizsardzības likuma regulējumu attiecībā uz likumpārkāpumu profilaksi, izvērtējot iespējas attiekties no bērnu administratīvas sodīšanas un bērnu ievietošanas sociālās korekcijas izglītības iestādē.

Jaunas tiesību akta nodaļas izstrāde un citas institūcijas izveide, ar mērķi noskaidrot nepilngadīgo personu prettiesiskas, destruktīvas uzvedības cēloņus, LLPA ieskatā nenesīs cerētos rezultātus, turklāt neparedzot piespiedu mehānismu par neiesaistīšanos paredzētajā bērna un ģimenes atbalsta lietas pasākumu plānā, padarīs programmu par deklaratīvu un diemžēl nākotnē efektīvi neizmantojamu.
Līdzšinējā pieredze ir parādījusi, ka augsta pārkāpumu novēršanas un uzvedības uzlabojumu efektivitāte parasti ir tiem nepilngadīgajiem un viņu ģimenēm, kuri policijas vai citu tiesībsargājošo institūciju lokā ir nonākuši pirmo reizi, tomēr ar katru atkārtošanās reizi ieinteresētība un vēlme nepilngadīgajam vai viņa ģimenei, ko mainīt, krītas nosacītā ģeometriskā progresijā.
Lielākajai daļai pārkāpēju, vismaz Rīgā, nav motivācijas sadarboties ar institūcijām un izpildīt jau šobrīd piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, piemēram, psihologa, narkologa vai atkarību profilakses speciālista konsultācijas.
Šobrīd pat pie nosacījuma, ja tiek noskaidrots cēlonis, piemēram, atkarību izraisošu vielu lietošanai, tiek piedāvāti dažāda veida risinājumi un programmas, lai no šāda veida atkarības atbrīvotos, tomēr nav nekāda piespiedu mehānisma, ja bērns nesaskata problēmu vai neizrāda vēlmi no tās atbrīvoties. Ir gadījumi, kad persona sniedz “sociāli pareizas” un uz mērķa sasniegšanu virzītas atbildes, tomēr turpmākā rīcība parāda absolūtu aktīvas rīcības trūkumu un nevēlēšanos sadarboties, līdz ar to jāsecina, ka, izslēdzot kā administratīvo atbildību, tā audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu, par nepilngadīgās personas izdarīto pārkāpumu, pirmkārt, tiesībaizsardzības iestādēm zudīs tiesiskais pamats nepilngadīgā neatbilstošas uzvedības (nav iespējams citādāk definēt rīcību, ja konkrētās rīcības ārējā izpausme nav atzīta par pārkāpumu) gadījumā veikt jebkādas procesuālās darbības, otrkārt, īsā laika periodā nepilngadīgās personas sapratīs, ka sabiedrībā nepieņemamas, arī destruktīvas uzvedības izpausmes gadījumā, viņiem neiestājas nekādas sekas, kas sekmēs šādas uzvedības izpausmes skaita ievērojamu pieaugumu.
Šobrīd pastāvošā problemātika saistīta ar to, ka iestādes, kurās bērnam būtu jāsniedz palīdzība un dažādos veidos jāintegrē atpakaļ sabiedrībā, piemēram, veicot atkarību profilakses pasākumus alkoholisma gadījumā, aizbildinās ar bērna motivācijas trūkumu, kas kļūst par iemeslu (!) programmas pārtraukšanai, līdz ar to jaunizveidotas iestādes funkcijas savu pozitīvo pienesumu visticamāk neradīs, jo pašā pamatā problemātika nav mainījusies, tā ir tieši uz pozitīvām izmaiņām uzvedībā nemotivētos pārkāpējos un motivēšanas rīku, metožu, kā arī piespiedu mehānisma iztrūkumā, ja pārkāpējam nav nekādas intereses savā uzvedībā vai rīcībā, ko izmainīt. 
Ņemot vērā minēto LLPA ieskatā nav atbalstāma pieeja atteikties no administratīvo sodu esamības un galējos gadījumos, kad piemēroto pasākumu kopums nav nesis ne vēlamos, ne cerētos rezultātus, bērna ievietošanas sociālās korekcijas izglītības iestādē.
 

-